Vidzeme kopā ar Lieni Ločmeli
Vēstnese Liene Ločmele ir dzimusi, augusi un vienmēr atgriezusies Valmierā. Kā atzīst pati Liene, Valmiera vienmēr viņai ir bijusi latiņa, kādai ir jābūt ideālajai pilsētai, kurā dzīvot, - ar dinamisku ritmu, tomēr tuvu dabai. Liene no pēdējiem desmit gadiem piecus ir pavadījusi ārzemēs – sākotnēji, lai kļūtu finansiāli patstāvīga un gūtu dzīves pieredzi, vēlāk – lai studētu un veidotu akadēmisko karjeru. Šobrīd Liene strādā Vidzemes augstskolā par pasniedzēju un programmu direktori un priecājas, ka tieši Valmierā viņai ir iespēja darīt to, kas patīk.
Valmieras jaunatklāšanas diena sākas restorānā “Parks” – tas Valmierā “uzradās” Lienes prombūtnes laikā un ir kļuvis par iemīļotāko vietu, kur uzlādēt baterijas. Liene stāsta, ka “Parkā” var sastapt visdažādākos cilvēkus – gan tīņus, gan kundzītes cienījamos gados, gan vietējos dzejniekus un baņķierus – un viņus visus vieno mūzika, gards ēdiens un lieliska atmosfēra.
Iestiprinājušies ar “Parka” saimnieces gādāto kafiju un biezpienmaizītēm, dodamies nelielā ekskursijā pa pilsētas centru, lai sajustu tās ritmu un noskaņu. Valmieru Liene sauc par ļoti dinamisku pilsētu – pēdējos gados te ir notikušas pārmaiņas, kas ne tikai atvieglo pilsētnieku ikdienas dzīves, bet arī pārsteidz pilsētas viesus.
Ar īpašu lepnumu Liene rāda Jauno tiltu, kas pār Gauju uzbūvēts pavisam nesen. Īpaši iespaidīgi tas izskatoties izgaismots. Taču līdz krēslai vēl tālu, tādēļ, aplūkojuši tā stilīgo dizainu, dodamies tālāk.
Turpat pie tilta atrodas Lienes darba vieta – Vidzemes augstskola. Ap to – kā jau darba dienā – gaisā jaušama rosība, studenti steidzas uz lekcijām. Mēs savukārt steidzam tālāk aplūkot Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcu – tās tornis ir labākais orientieris Valmierā, jo redzams no teju jebkuras vietas pilsētā.
Vienlaikus tas ir augstākais punkts Valmierā, no kura paveras skaista ainava uz visām pusēm. Arī mēs uzkāpjam pašā augšā un par to pārliecināmies.
Pavasaros Valmiera īpaši izjūt Gaujas tuvumu – izgājusi no krastiem, tā skalojas ap koku stumbriem, parkos un stadionos. Kā ideāli piemērotu vietu, kur vērot plūdus, Liene iesaka gleznaino Valterkalniņu.
Turpat blakus Valterkalniņam ir Valmieras muzejs, kas pats par sevi ir apskates vērts objekts, tomēr šodien tas mums sagādā īpašu pārsteigumu un noteikti pārsteigs arī citus Valmieras atklājējus – blakus muzejam ierīkots garšaugu dārziņš, kurā aug ap 150 visdažādāko augu.
Garšaugu dārziņa saimniece Indra laipni sagaida Lieni un filmēšanas komandu, izsmeļoši izstāsta par dažādu augu iedarbību un aicina uz tēju degustāciju. Nogaršojam gan kliņģerītes, gan vībotnes un pat ievziedu tēju, kas sanākusi īpaši garda. Starpcitu, šāda ekskursija ārstniecības un garšaugu pasaulē sagaida ikvienu Valmieras Muzeja garšaugu dārziņa viesi.
Smēlušies vērtīgas zināšanas, tālāk dodamies uz ne mazāk aizraujošu pieturas punktu – Valmiermuižas tirgotavu. Valmiermuižas alum Liene velta ļoti atzinīgus vārdus – viņai ļoti simpātisks ir Valmiermuižas darbības koncepts, kas vērsts uz sadarbības veicināšanu starp tuvākiem un tālākiem vietējiem ražotājiem.
Nonākot Valmiermuižas bodītē, saprotam, kādēļ, – te ir iegādājams ne tikai gardais Valmiermuižas alus, bet arī kaimiņu Brengulis, Limbažu un Trikātas sieri, Libertu bērzu sulas vīni, Liepkalnu našķi, dažnedažādi rokdarbi. Lūkojoties uz bagātīgajiem veikalu plauktiem, pārņem prieks un lepnums par darbīgajiem latviešiem!
Pēc Valmiermuižas mums pievienojas Lienes vīrs Uldis, un abi mūs ved jaunā piedzīvojumā – laivot! Laivošana Lienei ir īpaši mīļa nodarbe – kā jau valmierietei, kur Gauja ir rokasstiepiena attālumā teju no jebkuras vietas pilsētā. It īpaši palu laikā.
Liene stāsta, ka laivošana ir īsts pārbaudījums – uz upes pavadītais laiks atraisa cilvēkos īpašības, kuras ikdienā paliek neredzamas, un kā uz delnas ir atklājas, kas mums katrā par velnu sēž iekšā! Taču tas ir tā vērts – tā ir iespēja būt prom no civilizācijas, izvēdināt galvu, pabūt vietās, kur dabas varenība un skaistums atklājas visā pilnībā.
Tas, ka laivošana var sagādāt pārsteigumus, pierādās arī šoreiz. No krastiem izgājusī Gauja ir apludinājusi Daliņa stadionu un tuvējo apkārtni, tādēļ šoreiz būs jālaivo pa vietām, kur citkārt valmierieši pastaigājas. Tas ir liels piedzīvojums gan Lienei un viņas vīram, gan filmēšanas komandai – kad vēl būs iespēja airēt, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus?! J
Stāvos krastos šoreiz laivotājiem neizdodas apskatīt, jo upes straume ir pārāk bīstama, tomēr Liene uzsver – tos ar steigu jābrauc skatīties! Stāvo krastu ainava ar katru gadu mainās un ik pavasari ir redzams, kā Gauja paņem savu tiesu.
Tālāk dodamies viesos pie vēl kāda vietējā lepnuma – Brenguļu alus darītavu dažu kilometru attālumā. Turp Liene un Uldis ir iecienījuši doties ar riteņiem – tas ir pavisam netālu no Valmieras un pa ceļam var vērot skaistās Vidzemes ainavas.
Liene atzīstas, ka Brenguļu alus viņai ļoti garšo un ar to viņai ir īpašas attiecības jau no bērnības – viņa atceras, kā katros Jāņos vectēvs ir devies uz darītavu pēc muciņas saldenā Brenguļa… Toreiz gan neviens nogaršot neesot devis, taču tā smaržu Liene atceras ļoti labi. Tā nu Brenguļu alus dārzā Liene un Uldis tiek pie pelnītā alus kausa un iespējas nedaudz atvilkt elpu skaistajā Brenguļu alus dārzā pie Abula upes.
Elpas atvilkšana gan nesanāk ilga, jo plānā vēl ir pēdējais pieturas punkts – Sietiņiezis, uz kuru jāpaspēj līdz saulrietam. Par savu iecienīto pastaigu vietu Sietiņiezi Liene stāsta ar aizrautību – protams, pats iezis vien ir ko vērts, bet vēl tur ir ļoti biezas egles, kas rada savādu gaismu, mierpilnu un ļoti maģisku noskaņu. Kā saka Liene, ir sajūta, ka esi nonācis pasaulē, kurā mīt nevis cilvēki, bet gan rūķīši un fejas.
Atgriežoties no pastaigas pa Sietiņieža, saule jau ir pazudusi aiz biezajām eglēm un arī mums, iedvesmotiem un mierpilniem, ir jādodas prom – noslēgusies vēl viena brīnišķīga Latvijas jaunatklāšanas diena.