Vecpiebalga kopā ar Havjēru Fernandesu
"Labdien! Mani sauc Havjērs, un es esmu piebaldzēns," tā ar sevi kameras priekšā iepazīstina Havjērs Fernandess, kas Latvijā dzīvo septiņus gadus, precējies ar latvieti un Rīgā izveidojis spāņu kultūras centru.
"Dievs man nevēlēja piedzimt Piebalgā, bet ļāva iemīlēt piebaldzēnieti, un tā es šeit nokļuvu."
Lai gan darba nedēļa Havjēram un viņa sievai Agnesei paiet Rīgā, naudu tērēt, kā viņi paši saka, brauc uz Piebalgu. Mūsu vēstnieks ne tikai runā tekošā latviešu valodā, bet labi pārvalda arī šīs puses dialektu, ko filmēšanas komandas omas uzlabošanai visas dienas garumā arī labprāt lieto.
Pirmo reizi, kad Havjēra sieva viņu vedusi rādīt savu dzimto pusi Vecpiebalgu, kur dzīvo viņas vecāki, Agnese vispirms apstājusies pie Zaļākalna.
"Ir grūti aprakstīt vārdiem to, ko tur ieraudzīju. Tas zaļums, mazās mājiņas, mežs, dīķīši. Zaļaiskalns ir kā vārti uz Piebalgu, es joprojām šeit apstājos kaut uz pāris minūtēm, kad braucu no Rīgas," stāsta Vecpiebalgas vēstnieks. Viņš uzskata, ka Vecpiebalga ir Dieva dāvana Latvijai, un ne velti šī apkārtne ir Latvijas literatūras šūpulis. Tā iedvesmo cilvēka dvēseli un atraisa prātu.
Dienu sākam, aplūkojot Vecpiebalgas baznīcu, ko pēc kara 1944. gadā atjaunojuši paši iedzīvotāji. Šeit notiek visi kristiešu svētki neatkarīgi no konfesijas. Baznīcai vēl nav sava torņa, taču vecpiebaldzēni ir apņēmības pilni to uzbūvēt tuvāko gadu laikā. Havjēra sieva Agnese savulaik baznīcā arī spēlējusi ērģeles.
Netālu no baznīcas atrodam viduslaiku pilsdrupas, bet, kāpjot lejā no pilskalna, sasveicināmies ar bulli, kas pamanās iekarot meiteņu sirdis. Drīz arī puišiem tiek prieki - kādās mājās uzskrienam virsū šādam vēsturiskam tehnoloģijas brīnumam, kas ir ideālā darba kārtībā un ved... krāsainas rudens lapas.
Dodamies uz Vecpiebalgas muižu, kas atrodas Inešos. Šeit, lai nebūtu pārpratumu, ziniet, ka ir tāds neliels kašķis starp inesiešiem un vecpiebaldzēniem. Pirmie to dēvē par Inešu pili, kamēr pēdējie neatkāpjas no oficiālā nosaukuma, kas nes Vecpiebalgas vārdu. Muiža kalpojusi par prototipu Slātavas muižai brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki".
Vecpiebalgas muižas otrā pusē atrodas parks, kurā ierīkota estrāde, tur notiek koncerti, pasākumi, arī Mazās Kalniņa dienas.
Vecpiebalgas muižas vienā no ēkām savu galeriju iekārtojusi Vecpiebalgas porcelāna fabrika. Šeit iespējams iegādāties mākslinieku, piemēram, Aivara Vilipsona, apgleznotu porcelānu vai arī veidot pats savu servīzi, apgleznojot smalkos traukus pēc sirds patikas un personīgajiem ieskatiem.
Porcelāna fabrika, kas atklāta 2007. gadā, ir viens no vietējo iedzīvotāju lepnumiem - tā izveidota pašu uzņēmēju spēkiem, līdz šim iztiekot bez bankas aizdevuma.
Nonākam vietā, kur radies pirmais romāns latviešu valodā - brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki". Abi brāļi romāna varoņus radījuši, iedvesmojoties no reāliem šīs apkaimes iedzīvotājiem. Zināms, ka bijuši pat tiesu darbi, kur atsevišķi kaimiņi cēluši iebildumus pret rakstnieku "visatļautību", jo saskatījuši romānā paši sevi, un tas viņiem nav paticis, tomēr pierādīt tiesā tā arī neko nav izdevies.
Havjērs, atšķirībā no mums, "Mērnieku laikus" tiešām ir izlasījis. "Sapratu, ka iepazīties ar kādu tautu iespējams caur tās literatūru. Lai arī pusi romāna nesapratu, lepojos, ka izlasīju. Turklāt Kaudzīšu darbā tiešām var pamanīt Latvijā sastopamus raksturtēlus." Havjēra mīļākais tēls ir Ķencis, kas ir arī visas Piebalgas simbols. Pat gadatirgos pārdevējas pārģērbjas par Ķenčiem!
Pēc brāļu Kaudzīšu mājas dodamies aplūkot latviešu pasaku meistara Kārļa Skalbes māju - lepnu skandināvu tipa vasarnīcu kalna galā, ko Skalbe cēlis laimīgām vecumdienām ar savu sievu un par ko maksājis bankai kredītu 18 gadu! Māju nosaukums "Saulrieti" izvēlēts, jo no otrā stāva koka balkoniņa var vērot brīnišķīgus saulrietus. Šeit Kārlis Skalbe rada atelpu no trauksmainās Rīgas dzīves, smēlās iedvesmu literārajai darbībai un veldzēja dvēseli kopš bērnības pazīstamo un iemīlēto ezeru, mežu un pakalnu harmonijā. Arī šodien zinātkārs ceļotājs ir gaidīts viesis latviešu pasaku ķēniņa pilī (tā māju neparastās arhitektūras un saimnieka oriģinālās daiļrades dēļ dēvējuši draugi).
Havjērs stāsta, ka "Saulrieti" ir pirmais apskates objekts, uz kuru sieva viņu atvedusi, tāpēc tā labi iespiedusies atmiņā. "Kaķīša dzirnavas" viņš zina teju no galvas, pārtulkojis pasaku arī spāņu valodā un savā kultūras centrā vairākkārt iestudējis kopā ar audzēkņiem.
Pēc neliela brauciena nonākam Emīla Dārziņa muzejā, kur kādreiz atradusies skola. Šeit var aplūkot komponista kristību cepurīti un jostiņu, mēteli, cepuri un citas viņa mātes saudzīgi saglabātās piemiņas lietas, arī klavieres, ar kurām savā laikā spēlējis Dārziņš, un krēslu, uz kura sēdējis, komponējot mūziku.
Dienas izskaņai tuvojoties, nonākam Alauksta krastā, kas Havjēram ir īpaša, pat maģiska vieta . "No Alauksta iztek Gauja, un šis ir labs upes sākums," pārliecinoši saka Vecpiebalgas vēstnieks. Alaukstā var braukt ar laivu un baudīt bezgalīgo ezera mieru, sakārtot domas un apbrīnot dabas varenību un skaistumu.
"Šis ir labs dienas noslēgums," savukārt domājam mēs, vēl ilgi pārrunājot, kā šejienes dabai izdevies iešūpot latviešu literatūru.