Jūrmala kopā ar Lindu Džonsoni
Lindu Džonsoni daudzi rīdzinieki zina kā Rīgas TOP pusdienu vietas "Stock Pot" īpašnieci, kas apkalpo cilvēkus, kamēr viņas vīrs Ričards rosās pa virtuvi. "Stock Pot" maina ēdienkarti katru dienu un nedēļu, tā iepazīstinot un pieradinot konservatīvos latviešus pie arvien jauniem ēdieniem. Taču tikai daži zina, ka Linda pēdējos 15 gadus pavadīja ārpus Latvijas, strādājot kazino Čehijā, Dānijā, Kiprā, Anglijā, Spānijā, Melnkalnē, līdz beidzot pirms diviem gadiem kopā ar vīru nolēmuši atgriezties Latvijā. Tagad viņi visu nedēļu gatavo un iepriecina Rīgas iedzīvotājus ar eksotiskiem ēdieniem, bet brīvdienās, kas pašlaik gan ir ļoti reti, viņi dodas uz Jūrmalu, lai pastaigās smeltos spēku jaunai nedēļai.
Dzimusi un augusi Jūrmalā, Linda joprojām jūtas cieši saistīta ar šo pilsētu, ko no vienas puses ieskauj mežs, bet otrā pusē plešas jūra. Lai atgādinātu ne tikai par jūras tuvumu, bet arī mežu un priedēm, kas rūpējas par svaigo gaisu pilsētā, dienu sākam ar brokastu kafiju un skatu virs koku galotnēm - viesnīcas "Lielupe" 11. stāvā. Pēc tam dodamies pie jūras, kur Linda atklāj, ka vienmēr patikušas tukšākas pludmales - aiz Dubultiem, aiz Kauguriem vai pie Lielupes ietekas jūrā. Taču cilvēkiem, kam tīk lielāka burzma un kas vēlas satikt Jūrmalas viesus, viņa iesaka doties uz kādu no pludmalēm, kas atrodas, sākot no Bulduriem līdz Dubultiem.
Tad Linda mūs ved uz kādu sev svarīgu vietu, kur pavadījusi ne vienu vien brīdi, lai dotos uz skolu vai citām savas bērnības takām, - Lielupes dzelzceļa staciju. Tā ir viena no vecākajām Jūrmalas koka dzelzceļa staciju ēkām, celta 1913. gadā. Lielupes stacijas ēka atrodas visai tālu no sliežu ceļa, jo savulaik, kad mainītas sliedes, tās vairs nebija iespējams ielikt ar nepieciešamo ceļa līkumu. Šeit ierīkots arī īpašs tiltiņš, no kura mašīnista palīgs var skatīties, vai visi braukt gribētāji sakāpuši - straujā līkuma dēļ mašīnists pats no vilciena priekšas to neredz.
Lindai patīk braukt ar vilcienu - tas esot viņas mīļākais transporta veids. Īpaši Jūrmalā brauciens sagādā prieku, jo paklusām iespējams gan novērot vietējos iedzīvotājus, kam šis ir galvenais ikdienas pārvietošanās līdzeklis, gan redzēt dabu un vienkopus visas Jūrmalas dzelzceļa stacijas ēkas, no kurām daudzas ir apskates vērti objekti. Tad mēs visi ielecam Lielupes vilciena stacijā pienākušajā vilcienā un nobraucam kādu gabaliņu līdz Majoriem un Jomas ielas sākumam, kas ir nākamā vieta, uz kurieni Linda mūs grib aizvest.
Tāpat kā pludmales, arī Jomas iela Lindai vismīļākā ir nesezonā, kad tūristu pūļi izklīduši, atstājot vairāk brīvu vietu un iespēju satikt vietējos iedzīvotājus. Ielas sākumā Rainim un Aspazijai uzstādīts piemineklis, jo šeit 19. gadsimta beigās celtā vasarnīcā no 1927. gada līdz dzejnieka nāvei 1929. gadā abi dzīvojuši. Tagad vasarnīcā iekārtots muzejs.
Vislabākās atmiņas, ko Linda joprojām izbauda pastaigu laikā, ir Jūrmalas senā koka arhitektūra. "Starp priedēm koka mājas, kas izcakotas ar koka mežģīnēm un dekoriem logu ailu, ēku fasāžu un jumta apdarē, izskatās pēc kūciņām. Turklāt nekad neatradīsi divas vienādas, katrs arhitekts pielicis lielu izdomu." Tā kā koks ir estētiski pievilcīgs materiāls un tas bija īpaši piemērots vasaras mītnēm, 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē Jūrmalā ēkas galvenokārt tika celtas no koka, tāpēc pilsētas arhitektūrā vērojams dominējošs koka ēku pārsvars pār cita veida apbūvi. Jūrmalas arhitektūru raksturo krāšņi kokgriezuma dekori logu ailu, ēku fasāžu un jumta apdarē.
Esam Dzintaros un nokļūstam Dzintaru Mežaparkā - vietā, kur astoņdesmitajos gados atradās bērnu restorāns "Kikerigū" un daudziem filmēšanas grupas dalībniekiem, nemaz nerunājot par pašu Lindu, atsauc skaistas atmiņas par ilgu stāvēšanu rindā, nelaipnu pārdevēju attieksmi, taču, par spīti tam, bērniem tā šķita paradīze zemes virsū. Tagad Mežaparks atkal ir vieta, kur bērni un pieaugušie var pavadīt lielu sava brīvā laika daļu. Parkā ir uzcelts augstākais skatu tornis Latvijā, ierīkoti īpaši celiņi skrituļslidotājiem un riteņbraucējiem, ziemas sezonā tie pārveidoti par izgaismotu distanču slēpošanas trasi. Šeit ir vairāki bērnu rotaļu laukumi, kas ierīkoti, piemērojot tos katrai vecuma grupai atsevišķi, kā arī skeita un BMX trase jauniešiem.
Pēc dienas tik svaigā gaisā, par ko parūpējies mežs un jūra, Linda parāda kādu apslēptu dārgumu, ko nekur citur Latvijā nepiedzīvosiet. Kauguros starp vecām mājiņām pašā jūras krastā paslēpies "Kūriņš" - vieta, kur svaigā gaisā vai siltās telpās iespējams baudīt īstu latviešu virtuvi, pret kuru vienaldzīgs nepaliks neviens. Uz oglēm cepta siļķe, šmorēta cūkas krūtiņa, zirņi ar speķi, ābolu sacepums, asinsdesa, štovēti kāposti ir tikai daļa no piedāvājuma, ko spējām apēst. Nospriežam, ka šī ir brīnišķīga vieta, kur pavadīt kādu laisku brīvdienu ar draugiem vai ģimeni, neuztraucoties par vakardienu un nedomājot par rītdienu.
Te arī diena Jūrmalā tuvojas beigām. Linda mums deva iespēju palūkoties uz meža un jūras apvīto pilsētu, aizmirstot par klišejām, kas bieži neļauj ieraudzīt vairāk - ka Jūrmalā ir, ko darīt un redzēt arī tad, kad jūrā vairs peldas tikai "roņi", uz ielām sakritušas lapas, bet pilsētas iekšējo ritmu šķietami vairs nenosaka tikai ārvalstu tūristi.