Daugavpils kopā ar Vasiliju Lukaščuku
Vasīlijs Lukaščuks dzimis Ukrainā, taču dienesta laikā norīkots uz Daugavpili, kur iepazinās ar savu tagadējo sievu. Pēc tam Vasīlijs atgriezās Ukrainā, strādāja kazaku rotā un daudzus gadus braukāja uz Daugavpili pie mīļotās, līdz beidzot 2000. gadā uz šejieni pārcēlās pavisam. Tagad viņš Daugavpilī ir izveidojis un vada ukraiņu biedrību, kas rūpējas par ukraiņu piemiņas vietu atjaunošanu, kā arī gatavojas veidot ukraiņu centru Daugavpils pievārtē. Vasīlijs uzsver, ka ukraiņiem un latviešiem ir līdzīga traģiska vēsture, tāpēc vēl jo vairāk ciena Latviju. Draugi Vasīlijam reizēm pārmetot, ka viņš pārvācies uz Latviju, taču viņš saka, ka šī zeme viņam ir devusi visu - dzīvesvietu, darbu, sievu un divus dēlus un Daugavpils kļuvusi par viņa otrajām mājām.
Vasīliju fascinē Daugavpils nacionālā dažādība un tas, cik labi visas tautības un konfesiju pārstāvji šeit sadzīvo. Tāpēc kā pirmo vietu, kas ilustrē viņa teikto, viņš rāda Daugavpils Baznīckalnu - šādas vietas citur Latvijā nesameklēt, kur līdzās atrastos četru konfesiju dievnami. Pirmo aplūkojam Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāli, kas ir arī Vasīlija baznīca. Pie ieejas satiekam tēvu Georgu, kas atgriežas no pastaigas ar suni un, sastapis Vasīliju, tūlīt aicina mūs iekšā.
Pēc tam, kad Vasīlijs nolicis svecīti, dodamies uz Pirmās vecticībnieku kopienas lūgšanu namu, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcu un Mārtiņa Lutera baznīcu.
Šo baznīcu atrašanās vienkopus, kā plecu pie pleca, tiek uztverta kā pati Daugavpils miniatūrā - tik daudznacionāla un daudzkonfesionāla.
Daugavpils cietoksnī, kas ir pilsētas simbols un Austrumeiropā vienīgais gandrīz bez izmaiņām saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs, patlaban notiek apjomīgi būvdarbi teju visu 150 ha platībā. Piemēram, dzeltenā ēka aiz Vasīlija muguras tiks atklāta nākamā gada rudenī. Tajā atradīsies viesnīca, restorāns, kā arī Daugavpilī dzimušā un savu bērnību pavadījušā gleznotāja Marka Rotko muzejs. Rotko mākslas cienītājiem zināms kā abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas aizsācējs, un viņam pieder mākslas izsoles dārgākās gleznas rekords pasaulē.
Vasīlijs stāsta, ka 1812. gadā Napoleona armijas ceļi veduši gar Daugavpili, taču cieta sakāvi un turpmāko ceļu turpināja, metot cietoksnim līkumu.
Dažus kilometrus aiz Daugavpils nonākam Sventes muižā. Vieniem šī vieta šķitīs interesanta ar, khmm, par nacionālo apsēstību kļuvušā latviešu seriāla "Ugunsgrēks" 1. sezonas filmēšanas vietu, bet citiem - ar aplūkošanai izliktu iespaidīgu militāro kara tehniku. Muižas īpašnieks savu personīgo kolekciju, kurā apskatāmi restaurēti 2. pasaules kara tanki (smagais tanks IS-2 - "Josifs Staļins", vidējais tanks T-34), bruņumašīnas (desantizlūkmašīna BRDM-2, BRDM-1) un militārie transporta līdzekļi ("Villis" - Jeep Willys, GAZ-67), izveidojis kā ekspozīciju ēkā, kas atrodas blakus muižai. Kā novērojām filmēšanas laikā, šī ir brīnišķīga vieta, kur mierīgu sirdi var atstāt, piemēram, vīru uz visu dienu. Visticamāk, vakarā viņš pat nebūs pamanījis, ka bijis viens.
Berķenelē atrodas Raiņa māja, kur pagājusi dzejnieka bērnība. Ēkas ārpusē izstādīti asprātīgi mākslas objekti, kurus pamanīt iespējams, rūpīgi aplūkojot apkārtni, paceļot galvu augstāk nekā ikdienā un nebaidoties ieskatīties pelēkās kastītēs, kas izvietotas visā teritorijā. Šādi izdevies atdzīvināt ne tikai vidi, kurā Rainis te sēž, te lēkā uz vienas kājas, bet arī nedaudz sasalušos prātus.
Atgriežamies Daugavpilī un dodamies uz Daugavpils skrošu rūpnīcu, kas ir senākā munīcijas rūpnīca Baltijā, celta 1886. gadā. Rūpnīcā var apskatīt vienīgo strādājošo svina liešanas torni Eiropā, kura augstums ir 28 metri - deviņstāvu mājas augstumā. Sagatavojieties uz pamatīgu kāpšanu, bet tas ir tā vērts - kungs gados svina liešanas tornī jūtas kā zivs ūdenī un labprāt atklāj skrošu tapšanas tehnoloģiju. Pēc tam ēkā ierīkotajā šautuvē visi iemēģina spēkus šaušanā pa mērķi, nenoliedzami, Vasīlijam, kā tikai nesen militāro karjeru beigušam vīram, tas izdodas viselegantāk un precīzāk.
Visbeidzot izstaigājam Daugavpils gājēju ielu - Rīgas ielu -, noķeram vecos tramvajus, kādus Rīga sen kā vairs neredz, un nospriežam, ka tie senām pilsētām piestāv daudz labāk par zemās grīdas tramvajiem.
Dienas noslēgumā atklājam labāko izsalkušu ceļotāju krogu-restorānu "Gubernators" ar kvalitatīviem Latgales pusei raksturīgiem ēdieniem, plašu alus izvēli un visai amizantu iekārtojumu, kas, bez šaubām, šo vietu padara mājīgu un iedveš sajūtu, ka šis nav krogs, bet dzīvoklis. Dzīvoklī ir bagātīgi klāts galds, ik uz stūra stāv kāds sens elektronikas dārgums, bet no sienām raugās medību trofejas un vecas fotogrāfijas.