Liepāja kopā ar Luiju Fonteinu
Vēja nobružāts, plašu sirdi un kā jau kurzemnieks, Luijs uz kompromisiem neielaižas. Pēc 18 Liepājā pavadītiem gadiem kolorītais un reizēm par Liepājas neoficiālo karali dēvētais uzņēmējs, mūziķis un
galu galā liepājnieks mums gatavs atklāt Kurzemes galvaspilsētu. Dienas beigās visa filmēšanas
komanda ir pārliecināta par viņa taisnību - šeit dzimis ne vien vējš, bet arī skaisti cilvēki, elpu aizraujoša
koka arhitektūra un vairāki vērtīgi, laika nesaudzēti, tāpēc vēl jo rūpīgāk spodrināmi pilsētas dārgumi.
"Nē, tas nebija nekāds sapnis - kaut man kādreiz būtu savs klubiņš vai viesnīca. Ha, tas drīzāk bija murgs! Taču es ieraudzīju šo fantastisko ēku un sapratu - tā ir jānopērk un jāatdzīvina, jāatdod cilvēkiem," par savu izveidoto "Fontaine" kompleksu stāsta Luijs. Runājot par rokklubiem, viņaprāt, to dzīvotspējai ir kāda saistība ar tuvo jūru un pludmali - kā citādi lai izskaidro faktu, ka Liepājā spēj pastāvēt pat vairāki rokklubi, kamēr Rīgā tie vienmēr agrāk vai vēlāk spiesti savas durvis slēgt.
"No rītiem es dzeru kafiju un pa logu redzu, kā zvejnieki dodas jūrā pēc zivīm. Viņi to nemaz nezina, bet es viņus pie sevis klusībā vienmēr pasveicinu - kā vecus draugus, kas apliecina, ka šorīt pasaule vēl ir savā vietā."
Starp citu, kad ierodaties Liepājā, noskaidrojiet, vai šīs nav tās dienas, kad uz Promenādes turpat Luija viesnīcas priekšā no zvejniekiem iespējams iegādāties šorīt ķertas svaigas zivis. Mums nepaveicās vētras dēļ, bet nemaz nebūs žēl, ja jums izdosies!
Promenāde, kas padomju gados bija slēgtā zona gan pilsētas viesiem, gan iedzīvotājiem, ir tikai sākusi attīstīties. Tai nav trekna punkta, un Luijs Fonteins cer, ka tuvākajos gados tā aizstiepsies līdz pat jūras krastam. Jau zināms, ka, piemēram, šajā sarkanajā ēkā viņam aiz muguras, kas ir vecie ostas spīķeri, pēc dažiem gadiem atradīsies moderns Liepājas jūrniecības muzejs. Liepāja, kas ir viena no trim lielākajām un senākajām Latvijas ostas pilsētām ar bagātīgu vēsturi, jau tagad uztur, vāc un strādā pie apjomīga krājuma par jūrniecību, kura veidošanā aktīvi iesaistās arī vietējie iedzīvotāji.
Pēc mierīgas pastaigas gar Promenādes kuģiem ar krāsainajiem karodziņiem jūtamies pamodušies un gatavi dienai. Tūlīt arī nokļūstam Liepājas tirgus laukumā, kas noteikti pelnījusi vietējās Marakešas vārdu. Ja vēlaties satapt vietējos iedzīvotājus, iegādāties pašmāju dārzos audzētus dārgumus, nopirkt saimniecībā noderīgas mantas (katliņus, baterijas, vilnas bikses vai varbūt lielu pludmales dvieli ar milzīgu tīģeri - īsts retums, gluži kā no deviņdesmitajiem!), ziedus vai kraukšķīgus mazsālītus gurķīšus, vecmāmiņu zaptes un citus labumus, noteikti jādodas uz Liepājas tirgu. Tirgus paviljons ir celts pagājušā gadsimta pašā sākumā, un tā arhitektam bijis neapskaužams uzdevums - tirgu iekārtot starp trim baznīcām: Sv. Annas baznīcu austrumos, Sv. Jēkaba katedrāli rietumos un Sinagogu, kas savulaik atradās dienvidos no tirgus. Varbūt tādēļ tas izdevies kā viens no skaistākajiem tirgus paviljoniem Eiropā!
Luijs Fonteins, kam pašam pieder 1720. gadā celta koka mājiņa, ir liels Liepājas senās koka arhitektūras apbrīnotājs. Viņš saka, ka viņa Liepājā ir divas skaistas "lietas" - meitenes un koka mājas, un priecīgi norāda, ka koka mājiņas atkal atgūst savu spožumu, jo vēl pirms gadiem kopējā aina bija padrūma - daudz graustu, un nereti vietējie iedzīvotāji tās atjaunoja, nesaglabājot vēsturisko arhitektūras vērtību. Mēs dodamies brīnišķīgā pastaigā pa Liepājas mazajām bruģa ieliņām, ko ieskauj zemas koka mājas - pamanīsiet, ka tām lielākoties nekad nav vairāk par diviem stāviem -, kas pastaigai piešķir īpašu atmosfēru. Luijs mūs ievelk kādā iekšpagalmā un atgādina, ka noteikti reizi pa reizei šādas pastaigas laikā jāielūkojas arī tur - nupat daudzi sākuši atjaunot un iekopt māju iekšpagalmus, kas ir atsevišķa un īpaša pilsētas pasaule.
19. gadsimta sākumā Liepāja bija populāra kūrortpilsēta, un Luijs mūs aizved uz Peldu iestādi, kurā darbojās 30 greznu istabu, kas savulaik aprīkotas ar siltām jūras vannām. Tāpat šeit viesu veselības uzturēšanai iekārtota nodaļa ūdensdziedniecībai, romiešu un īru pirtīm, kā arī vēlāk dūņu, ogļskābes un sēru vannu nodaļas. Pēc vairākiem gadiem Peldu iestāde pārdēvēta par sanatoriju un darbojās līdz 1994. gadam. Starp citu, ja nostāsieties ar seju pret sanatorijas ieeju un palūkosieties gar tās labo sānu, pamanīsiet mazu baltu mājeli ar žogu. Ielāgojiet - zem tās 1978. gadā 1300 metru dziļumā tika atrasts pazemes ezers ar augstvērtīgu minerālūdeni. Vērtīgais avots darbojas arī tagad, un vēl nesen pārbaudītā ūdens kvalitāte liecina - ūdens joprojām ir teicams un izmantojams ārstniecībā! Luijs ir pārliecināts, ka kādu dienu visa greznība ēkā atgriezīsies.
Tagad uzgrieziet sanatorijas ieejai muguru un dodieties prom pa parku. Paskatieties uz kokiem - šeit vienuviet sastādīta plaša koku sugu izlase, bet pēc dažiem soļiem ieraudzīsiet "Gulbju dīķi" ar saliņu un tempļveida lapeni - vairāk nekā simts gadu vecu brīnumu, kas pirms dažiem gadiem arī atjaunots.
Visticamāk, jau būsiet redzējuši vismaz bildēs vienu no spilgtākajiem Karostas simboliem - Sv. Nikolaja Pareizticīgo Jūras katedrāli, kas pārdzīvojusi senu un sāpīgu vēsturi, iespiesta starp padomju laika dzīvojamajām ēkām, taču nu atkal atguvusi spoži zeltītos kupolus. Taču nekādā gadījumā neaizmirstiet uzmeklēt arī Karostas manēžu un barakas. Uz manēžas augstajām malām jau kuplo mazi bērziņi, atgādinot, ka daba gatava paņemt visu, par ko cilvēki nerūpējas, tomēr manēža vēl nav zaudējusi savu iespaidīgo majestātisko auru. Zudušo laiku meklējot, ieejiet iekšā un ļaujiet iztēlei uzrīkot tur notikušos kavalērijas zirgu paraugdemonstrējumus un jātnieku veiklības sacensības. Arī barakas, kas lielākoties drošības apsvērumu dēļ slēgtas, glabā visu garnizona laika spožumu un postu. Luijs zina stāstīt, ka vēl pirms 15 gadiem tajās varēja atrast daudzas ātrumā pamestas laikmeta liecības - gultas, lampas, pat mīlestības vēstules.
Pēc Peldu iestādes dodamies uz Liepājas daļu, kurā apstājies laiks, - Karostu, kas ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā. Mūsu pirmais apskates objekts ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā. Ēka, kas sākotnēji celta kā slimnīca, tad kļuvusi par garnizona cietumu, nu ne tikai uzņem tūristu grupas, bet piedāvā arī izbaudīt nakšņošanas un ēdināšanas iespējas. Pats par sevi saprotams, šeit nav nekāda Peldu iestāde un par īstu cietuma atmosfēru gādā ne tikai arhitektūra, atribūtika un noskaņa, bet arī spoki. Pajautājiet, gide jums labprāt pastāstīs, kuru no visiem šodien jau pasveicinājusi. "Spokus ar laiku vienkārši sāk pieņemt kā neatraujamu šīs vietas sabiedrību, mums visiem šeit ir jāsadzīvo, tāpēc labāk pret tiem izturēties draudzīgi un nebaidīties," viņa laipni sniedz padomus lielajiem filmēšanas grupas vīriešiem, kuru sejās iezagušās tādas kā šaubas par vēlmi uzturēties te vēl kādu brītiņu.
Visticamāk, jau būsiet redzējuši vismaz bildēs vienu no spilgtākajiem Karostas simboliem - Sv. Nikolaja Pareizticīgo Jūras katedrāli, kas pārdzīvojusi senu un sāpīgu vēsturi, iespiesta starp padomju laika dzīvojamajām ēkām, taču nu atkal atguvusi spoži zeltītos kupolus. Taču nekādā gadījumā neaizmirstiet uzmeklēt arī Karostas manēžu un barakas. Uz manēžas augstajām malām jau kuplo mazi bērziņi, atgādinot, ka daba gatava paņemt visu, par ko cilvēki nerūpējas, tomēr manēža vēl nav zaudējusi savu iespaidīgo majestātisko auru. Zudušo laiku meklējot, ieejiet iekšā un ļaujiet iztēlei uzrīkot tur notikušos kavalērijas zirgu paraugdemonstrējumus un jātnieku veiklības sacensības. Arī barakas, kas lielākoties drošības apsvērumu dēļ slēgtas, glabā visu garnizona laika spožumu un postu. Luijs zina stāstīt, ka vēl pirms 15 gadiem tajās varēja atrast daudzas ātrumā pamestas laikmeta liecības - gultas, lampas, pat mīlestības vēstules. 
Tad dodamies uz vēl kādu maģisku Karostas vietu - Ziemeļu pludmali ar molu un fortiem. Fonteins viltīgi smaida un saka, ka Ziemeļu mols ir laba vieta, kur bučoties. Kā novērojām, slikta laika gadījumā bučoties var arī sēžam turpat pie mola novietotā mašīnā, jo brīnišķīgais skats caur mašīnas stiklu atgādina brīvdabas kino, ko par godu jūsu vizītei sarīkojusi daba un laikapstākļi.
Gar visu pludmali tā pati daba izmētājusi Ziemeļu fortus, kas ir daļa no pilsētas cietokšņa, celta 19. gadsimtā. Fortu sistēma apjoza visu pilsētu, turklāt tie esot cits ar citu savienoti. Lai arī jūras izpostīti, joprojām dzīvībai droši. Drosmīgākie var doties iekšā un ar lukturīti pastaigāt pa ejām, ja nu pastaiga pa molu šķiet pārāk romantiska vai pārsaldinājusi jūsu dzīvi. Interesanti, ka jūras sagrautie forti veido arī tādas kā kabatiņas jeb privātās pludmales, sauļoties gribētājiem ļaujot norobežoties no apkārtējās pasaules, ko vietējie iedzīvotāji arī labprāt izmanto.
Ziemeļu pludmale ir arī populāra kaitotāju vieta, un pirms pāris gadiem šeit notika pirmās sērfošanas sacensības Latvijas vēsturē.
Mūsu Liepājas ceļojums tuvojas straujai izskaņai. Vēl daži skati uz jūru, gara nopūta, sēžamies mašīnās... bet tad Luijs sparīgi lec no auto atkal ārā, ķer aiz rokas un ved pie vēja ģeneratora.
"Nāciet šurp! Jums noteikti jāpamēģina pastāvēt zem ģeneratora. Nostājieties tieši zem lielajiem ventilatora spārniem un ieklausieties. Īsts dabas drum'n'bass!"
Un tā visa filmēšanas komanda lika pie malas savas kameras, atgāza galvas un atvērtām mutēm klausījās. Līdz tajās sāka pilēt lietus.
Tad gan, vēju izpūsti, muskuļos ieguļoties patīkamajam dienas nogurumam, kāpām vēlreiz mašīnās, devāmies brīnišķīgās vakariņās, siltā dušā... un, kāda runa, Liepājas nakts dzīvē!