Bauska un Koknese kopā ar Pāvelu Gornašu
Pāvels Gornass ir polis un Latvijā dzīvo pusotru gadu. Uz šejieni viņš pārcēlies pie mīļotās meitenes, atradis darbu savā profesijā un ir Latvijas Valsts Augļkopības institūta vadošais pētnieks. Viņa darba vieta atrodas Dobelē, mājas - Jelgavā un ik dienu Pāvels mēro ceļu pa Zemgali, tāpēc viņš arī mūs izvadā veselā ceļojumā pa apkārtnes vietām - Bausku, Mežotni, Skrīveriem un Koknesi.
"Man patīk aizbraukt uz Rīgu, taču dzīvot es tur negribētu. Šī vieta ir manas mājas un visas šīs pilis - tas ir gandrīz kā pie mums Polijā", saka Pāvels, kad jautājam, vai šeit ir, ko darīt. "Es esmu atradis darbu savā profesijā un mājas ar mīļajiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par dabu, kas ir rokas stiepiena attālumā, lai kurā virzienā tu skatītos."
Bauskā dodamies uz pilsdrupām, kur atrodas arī muzejs. Interesanti, ka daudzi latvieši nemaz nezina, ka bez pilsdrupām un torņa te ir arī muzejs, kas vienīgais Latvijā piedāvā īpašas lekcijas. Piemēram, tērpu lekcijas, kuru laikā iespējams saģērbties viduslaiku tērpā, sākot ar apakšveļu. Neceriet, apakšveļa tolaik nebija nekāds kabatas lakatiņš, sasiets ar striķīšiem, bet vesels tērps, ko jāprot uzvilkt! Tāpat iespējams pasūtīt viduslaiku vakariņas un apgūt galda un uzvedības manieres, bet vasarā piedalīties dažādās viduslaiku sacensības, piemērām, šaušanā ar loki, ko Pāvels jau iemēģina tagad.
Pilsdrupās vasaras sezonā notiek koncerti un sarīkojumi un līdz rudenim iespējams uzkāpt tornī.
No torņa augšas var tikai iedomāties, kāds skats šeit pavērās toreiz - viduslaikos. Viena lieta ir pavisam droša- arī toreiz šī bija Livonijas ordeņa pils, no kurienes var redzēt, kā satiekas Mūsa un Mēmele un sākas Lielupe.
Pēc tam dodamies uz Mežotnes pili, jo Pāvels grib parādīt skatu, kurš paveras aiz centrālās zāles loga. To mēs jums nerādīsim, aizbrauciet paši un aplūkojiet vareno ozolu, kurš ar lapu nomešanu nekur nesteidzas.
"Ja man kārotos savas kāzas dzert pilī, es to darītu Mežotnē," nosaka Pāvels un aizved mūs parādīt kādu pie sienas redzamu melnbaltu fotogrāfiju no laikiem, kad šajā vietā stāvēja vien bezcerīgi pussabrukusi ēka ar gotiņu, kas ganās pie galvenās ieejas durvīm.
Pirms izbraukšanas no Bauskas, Pāvels mums atklāj kaut ko, ko pat nezinājām - šeit ir Rīgas Motormuzeja filiāle, kas veidojusies no kāda aizrautīga kunga privātas kolekcijas. Pats kungs šeit joprojām strādā un rūpīgi visu pieskata.
Piemēram, aiz šīs Vespas (konfekte!) redzams 20. gadsimta trīsdesmito gadu vidū Latvijā ražots "Ford" automobīlis, kuru radīja valsts akciju sabiedrībā "Vairogs". Tāpat noteikti uzmeklējiet deviņdesmito gadu vidū Latvijā ražoto vienīgo pilnpiedziņas auto jeb Baltijas džipu, no kuriem saglabājušies vien četri eksemplāri.
"Skrīveri ir garšīgo lietu pilsētiņa", norādā Pāvels. Mēs dodamies uz Skrīveru gotiņas rūpnīcu, kur priekšā jau spēkus savas gotiņas taisīšanā no masas līdz pat ietīšanai īpašā papīrīti izmēģina skolēni no Daugavpils. Savukārt atvērtajā veikaliņā iespējams iegādāties vissvaigāko iespējamo Skrīveru gotiņas produkciju. Tepat netālu atrodas Skrīveu mājas saldējuma ražotne, kas laipni gaida viesus, uzsverot, ka saldējumu vajag nobaudīt iespējami biežāk. Domājam, ka bērni un daži saprātīgi pieaugušie piekritīs!
Esam nonākuši Pāvela mīļākajā vietā Latvijā - Kokneses pilsdrupās, kas atrodas pie Daugavas, vietā, kur satek Daugava ar Pērsi.
"Ja tas būtu iespējams, es gribētu dzīvot kādā no Daugavas krastā esošajām mājām ar skatu uz pilsdrupām. Mani fascinē ūdens, tā tuvums rosina kaut ko neizskaidrojamu, tieši tāpēc tas tik ļoti pievelk," Pāvels stāsta, kamēr cenšamies noķert vēl pēdējo zeltaino gaismu, kas nākt no saulrieta pār Daugavu.
Bet savu ceļojumu beidzam Likteņdārzā - tā ir dāvana, kas top ar Latvijas tautas atbalstu uz valsts 100. dzimšanas dienu. Šis dārzs atrodas uz Daugavas salas un to projektējis ainavu arhitekts no Japānas - viņš uzzīmējis, kā jāizskatās Likteņdārzam un projekts guvis starptautisku žūrijas atzinību. Pāvels saka, ka, ja mums izdosies šo dārzu pabeigt saviem spēkiem, viņš lieku reizi būs guvis apstiprinājumu latviešu tautas sīkstumam, apņēmībai, savas vēstures un dabas mīlestībai. Uz atvadām viņš novēl mums censties par to atcerēties arī ikdienā, ne tikai uz svētkiem.