PĒC ABORTA TRAUMA
Kā attīstās Pēc Aborta Sindroms (PAS)?
Sieviete, kas neplānoti palikusi stāvoklī un nonākusi krīzes situācijā, saskaras ar milzīgām bailēm un nemieru saistībā ar savu stāvokli, un viņa meklē ātru risinājumu savai problēmai. Tā kā aborts ir valstiski un sociāli pieņemts kā normāla parādība, tā ir izvēle, ko viņa visticamāk izdarīs, neskatoties uz to, ka tās dēļ viņai būs jāiet pret pašas sirdsapziņu.
Tūlīt pēc procedūras viņa parasti izjūt lielu atvieglojumu, ka krīze ir galā. Taču katra morālā cīņa, kas viņai bija jāizcīna pirms aborta, galu galā atkal būs jāizcīna pēc tā. Tā kā viņa nevar atgriezties un atcelt izdarīto, pat pēc vairākiem gadiem var parādīties sekojoši simptomi:
PAS simptomi
Uztraukums par to, vai iestāsies jauna grūtniecība, depresija un raudāšana, grūtības koncentrēties, vainas sajūta, smagas sēras un skumjas, dusmas, emocionāla nejūtība, seksuālas problēmas, pazemināta pašapziņa, murgi, anoreksija vai citi ēšanas traucējumi, narkotiku/ alkohola atkarība. Tas ir tik sāpīgi! Tā ir pieredze, kas pārņem visu mūsu fizisko un emocionālo būtību. Tas iespiežas dziļi mūsu sirdī un garīgajā dzīvē. Sāpes vienkārši neiet prom. Kāpēc gan nav iespējams pārtraukt domāt par abortu? Kāpēc tāda tukšuma sajūta? Kurš var atbrīvot mani no šī ievainojuma un sāpēm?
Kā gan var sērot par vēl nedzimuša bērna nāvi, ja nogalināt viņu abortā reiz likās vispareizākais risinājums? Ja jau tas ir legāli un neviens ārsts mani necentās atrunāt vai brīdināt par sekām, tad taču visam jābūt kārtībā!?
Aborts sāp vienmēr, pat, ja pati to neapzinies. Tas ietekmē tavus lēmumus, izvēles un ikdienu. Tavs ķermenis un dvēsele ļoti sāp par izdarīto. Mīļā sieviete- tavas sāpes var tikt remdētas, saņemta piedošna un dzīve var turpināties jaunā gaismā. Noklausies 30.oktobra raidījumu "Dziedināšana no aborta". http://www.istamilestibagaida.lv/radio
vai
Piedāvājam izlasīt Tima Džeksona darbu "Kad sāpes negrib aiziet"
Grāmatas mērķis ir piedāvāt sapratni un cerību sievietei, kas cieš no pagātnē izdarītā aborta sekām. Ja tu esi tāda sieviete, mēs gribam, lai tu zinātu, ka neesi viena. Ir kāds kam rūp un kas saprot. Dziedināšana ir iespējama, noejot to sāpju ceļu, kas ved uz nožēlu, piedošanu, brīvību un prieku.
Ievadam...
Diena bija apmākusies un drūma, it kā pieskaņojusies visam notiekošajam. Pa ceļam uz klīniku neviens no viņiem nepārmija ne vārda.Viņa jutās satriekta un apjukusi.Viņš jutās svešs un tāls. Kamēr viņi brauca, Laura vēlreiz atmiņā ''izspēlēja'' vārdus, ko Bils viņai teica iepriekšējā nedēļā, kad viņa paziņoja par savu grūtniecību: "Laura, es darīšu visu, ko tu vēlēsies. Ja tu gribēsi, lai tevi apprecu, mēs apprecēsimies. Ja tu gribēsi izdarīt abortu, tad lai notiek arī tā." Par spīti viņa vārdiem, Laura sajuta viņa bailes un attālināšanos. Viņa jutās atstāta un saprata, ka no šī brīža ar visu vajadzēs tikt galā pašai.
Viņa atcerējās, ka Bila pirmā laulība sākās ar grūtniecību (kad viņam bija 17 gadi). Tā izjuka pirms mazāk kā četriem gadiem, atstājot viņa aizbildniecībā divus bērnus. Kaut Laura juta, ka nebūtu godīgi nolikt Bilu apkaunojošā situācijā, darot viņa ģimenei zināmu, ka''viņš atkal ievārījis ziepes'', ne mazāk viņu biedēja arī doma par savu pašas vecāku sarūgtināšanu. Viņa negribēja, lai viņš justos spiests viņu precēt. Viņa gribēja precēties ar Bilu, taču ne šādā veidā, ne tāpēc, lai tikai darītu, kas jādara, lai saglabātu viņai ''godīgas sievietes reputāciju''.
Tāpēc viņa izvēlējās uzņemties atbildību par lēmumu ''pārtraukt grūtniecību". Tā to nosauca konsultante klīnikā. Viņa drošināja Lauru: "Neuztraucies, tā vēl nav dzīvība. Šī procedūra ir vienkārša un ne vairāk sāpīga kā jūsu regulārās apskates pie ginekologa. Pēc pavisam maza brītiņa jūs atkal jutīsieties labi un pilnīgi normāli."
Sēžot uzgaidāmajā telpā, pretrunīgās sajūtas viņā auga. Kaut arī viņai bija iedotas nomierinošas zāles, viņa tomēr juta, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Kad tika izsaukts viņas vārds, viņa vēlējās, kaut Bils satvertu viņas roku un teiktu: "Pagaidi, mēs vēl varam šo lietu atrisināt citādi", taču tas nenotika.
Operācijas zālē ārsts izturējās profesionāli un vēsi. Procedūra izrādījās daudz sāpīgāka nekā viņa bija domājusi. Taču visvairāk viņu pārsteidza viņas dvēselē uzbangojošās emocijas. Pēc neilga laiciņa, kas bija vajadzīgs, lai atgūtos, viņu atlaida- pa klīnikas sētas durvīm. Ieraudzījusi Bilu, viņa izplūda asarās.Kaut arī nesaprazdama, kas īsti noticis, viņa tagad sāka just izdarītā smagumu. Viņas pirmie vārdi Bilam bija: "Vai tu vēl aizvien mani mīli?''. Viņš centās pārliecināt, ka mīlot.Galu galā viņa abortu bija izdarījusi viņa dēļ. Taču dziļi sirdī Laurai likās: ''Mani nevar mīlēt pēc tā, ko es esmu izdarījusi."
Ceļā uz dzīvokli mašīnā valdīja klusums. Abi zināja, ka kaut kas viņu starpā ir mainījies.Visbeidzot Bils pārtrauca klusumu:. ''Tas ir izdarīts. Mums par to vairs nav jārunā. Atstāsim to pagātnē." Laura juta, ka pakrūtē viņai kaut kas sažņaudzas. Kaut arī viņa zināja, no kurienes Bils nāk, viņu pārņēma panika un doma: "Ak, nē, es neesmu pārliecināta, ka spēšu to izdarīt! Es tikai tagad sāku apjēgt, kā patiesībā jūtos! "Taču tā dēļ, ko viņa juta Bilā, viņa tai dienā pati sev nozvērējās savas jūtas apspiest.Viņai nelikās, ka Bils ir pietiekoši stiprs, lai spētu tās panest.
Bila ''citi'' bērni priecīgi sagaidīja viņus atgriežamies un skaļi pieprasīja Lauras uzmanību. Līdz šim Laura viņus bija dievinājusi, bet tagad šīs jūtas bija mainījušās.Viņa klusi aizbildinājās, ka viņai vajag vannas istabu, un tur, nokritusi uz grīdas, sāka elsot.Viņa jutās iztukšota, viena un dusmīga.Viņa dusmojās uz Bilu, kurš rūpējās par saviem bērniem, bet negribēja viņas bērnu. Noslaucījusi asaras, Laura sekoja savam zvērestam un apspieda jūtas. Aborts bija ienesis tik daudz pretrunīgas jūtas, ka vienīgais, ko viņa varēja darīt, bija tās apklusināt. Tā kā viņai nebija iespējams brīvi just vai runāt par to, ko viņa bija zaudējusi, viņas asaras aizplūda "pazemē"- apslēptas asaras, kurām viņa neļāva izlauzties gadiem ilgi.
Šogad par abortu izšķirsies vairāki miljoni sieviešu. Taču tāpat kā Laurai, daudzām no šīm sievietēm nav nekādu priekšstata par to, kas viņas sagaida šīs procedūras laikā un pēc tam.Viņas izvēlas pārtraukt grūtniecību, lai atbrīvotos no negribētas nastas. Bet tā rezultātā viņām visas dzīves garumā nākas ciest sekas, kas atstāj savu iespaidu gan uz fizisko, gan emocionālo, gan garīgo stāvokli, gan arī uz attiecībām.Ir aprēķināts, ka ik gadus pasaulē tiek izdarīts 50 miljoni abortu. Daudzas sievietes gadiem ilgi klusējot, cieš sāpes par izdarīto.Viņu apslēptās asaras nedrīkst palikt neievērotas.Viņiem ir vajadzīga droša vieta, kur runāt un just, vieta, kur ļauties bēdām un saņemt dziedināšanu.
Tu nevari atgūt savu bērniņu, taču Dievs var lietot tavu pieredzi, lai iedrošinātu kādu citu sievieti izvēlēties dzīvību savam mazulim, palīdzot viņai neizdarīt to pašu neatgriezenisko kļūdu.
Aborta apturēšana pirms tas izdarīts
Neskatoties uz visiem pieejamiem datiem par pēcabortu traumām un iespējams smagajām sekām, šogad pasaulē tiks pieņemti vairāki miljoni nāvi nesošu lēmumu.Tikai nedaudzas no šīm sievietēm būs pienācīgi informētas par briesmām, kādas saistās ar abortiem. Lielākā daļa no viņām izmisīgi meklēs kādu ātru atrisinājumu savai krīzes situācijai. Tas ir lēmums, kas var viņas pēc tam vajāt gadiem ilgi. Viņas ir pelnījušas PATIESĪBU. Sievietēm ir jāizstāsta visa patiesība par to, kas ir aborts, un kādas var būt sekas. Tam vajadzētu iekļaut informāciju par embrija attīstību, ultraskaņas vizuālo attēlu un iespējamo iespaidu, kādu aborts atstās uz fizisko un emocionālo sievietes stāvokli, kā arī uz attiecībām. Viņām jādod arī iespēja parunāt ar kādu, kas to jau piedzīvojis, jautāt un saņemt atbildes uz visiem jautājumiem, lai viņas patiešām varētu pieņemt atbilstošus lēmumu. (būtu jāredz video, kas notiek ar augli aborta laikā un kā tas notiek.) Ja tu esi kādreiz izdarījusi abortu, tev ir kaut kas patiešām sevišķs, ko piedāvāt sievietei, kas cīnās ar jautājumu, ko iesākt ar savu grūtniecību. Tāpat kā Laurai un Linnai, arī tev ir savs stāsts, kurā dalīties. Tavs stāsts par krīzi un stratēģiju spēcīgi ietekmēs vairāk dzīvju, nekā televīzija. Daloties savā stāstā, lūdzu, uzsver atkal dzīvības sargāšanas nozīmīgumu. Tu nevari atgūt savu bērniņu, taču Dievs var lietot tavu pieredzi, lai iedrošinātu kādu citu izvēlēties dzīvību savam mazulim.Tu vari kā brīvprātīgā kalpot vietējā krīzes grūtniecības centrā, vai runāt ar krīzes situācijā nonākušām sievietēm draudzē, tādejādi palīdzot viņām neizdarīt to pašu neatgriezenisko kļūdu.
Kā rodas pēc aborta trauma?
Kopš 80-to gadu sākuma aizvien vairāk sieviešu ir meklējušas palīdzību un ārstēšanu emocionālajām traumām, kas radušās kā pēc aborta rezultāts. Dr.Dāvids C.Riardons, vadošais speciālists pēcabortu seku izpētē kopš 1983.gada, raksta: ''Aborts nav kāda maģiska operācija, kas pagriež atpakaļ laiku, lai padarītu sievieti atkal ''nestāvoklī''. Patiesībā tas ir reāls dzīves notikums, kas vienmēr ir pilns stresa un bieži traumatisks. "Un daudzas sievietes nav spējīgas pašas saviem spēkiem tikt ar šo aborta radīto traumu galā. Viņām ir vajadzīga palīdzība. Pēc aborta trauma(PAT) tiek definēta kā sievietes cenšanās tikt skaidrībā ar savām domām un izjūtām attiecībā uz savu grūtniecību un abortu, un kā cīņa, lai pēc izdarītās izvēles un piedzīvotā zaudējuma varētu atkal atgūt mieru pati ar sevi un ar citiem (Dievu ieskaitot). Aborts ir neapstrīdami postošs tā iemesla dēļ, ka tas nes sev līdzi nāvi un zaudējumu. Intervijas, kas veiktas ar sievietēm pirms un pēc aborta, parāda, ka viņām visām ir tāda sajūta, it kā tiktu atņemta dzīvība.''Tā ir slepkavība", atbildēja kāda sieviete klīnikas uzgaidāmajā telpā. ''Taču tā ir attaisnojama slepkavība."
Daži cilvēki ir labāk sagatavoti nekā citi, tikt pāri traģiskiem notikumiem, kuros iesaistīta nāve. Daži noģībst, ieraugot asinis, bet citi sāk enerģiski rīkoties. Daži runā par to, kas noticis, kamēr citi izliekas, it kā tas nemaz nebūtu noticis. Tas pats attiecas uz abortiem.Vienalga, kā arī cilvēki neizturētos pret abortu, tas izmaina visu. Kā to sacīja Laura: ''Kaut kas bija citādi.Viņi ieveda mani pa parādes durvīm, bet izlaida pa sētas durvīm. Es vairs nebiju tā pati. "Veltīgi izmēģinājusies atrast iespēju tikt pāri aborta izraisītajām sāpēm, Laura apslāpēja savas emocijas un izstrādāja kādu aizsargmehānismu, lai varētu izdzīvot. Sievietes sirds'' aizslēgšana'' ir vēl viena nelaime, ko atnes aborts. Kaut arī sievietes reakcija uz abortu ir pilnīgi individuāla, dažas kopējas izjūtas un pārdzīvojumi ir šādi: -dusmas,-nemiers,-nodevība,-sarūgtinājums,-depresija,-neuzticēšanās,-bēdas,-vainas sajūta,-bezpalīdzība,-sirds apziņas pārmetumi, -aizvainojums, -kauns,-izpostītas vai aizvainojošas attiecības,-vēlēšanās atgūt zaudēto bērniņu,-graujošs nemiers,-mokošas atmiņas,-bailes no grūtniecības nākotnē,-zema pašcieņa,-nakts murgi vai nemierīgs miegs,-pašiznīcinoši ieradumi,-seksuāls vēsums,-ļaunums,-pašnāvības domas vai tieksmes, nekontrolējama raudāšana,-problēmas saistībā ar citiem bērniem,-izvairīšanās no zīdaiņiem, maziem bērniem vai visu, kam sakars ar grūtniecību vai abortiem. Ja sieviete ir izdarījusi abortu un atbilst piecām vai vairāk augšminētajām kategorijām, iespējams, ka viņa cieš no pēcaborta traumas.Viņai vajadzētu meklēt palīdzību, lai varētu tikt ar šīm problēmām galā.
Pētnieki arī atklājuši ciešu saikni starp pēcaborta traumām (pazīstamām arī kā pēc aborta stress, vai pēcaborta sindroms) un post-traumatisko dvēselisko nelīdzsvarotību (PTDN). PTDN ir parādība, kas novērota Vjetnamas kara dalībniekiem, kas pēc pārciestās kara traumas vairs nebija spējīgi atbilstoši iekļauties normālā dzīvē. Nesen klajā nākušais krīzes faktu saraksts, ko publicējusi Amerikas Padomdevēju asociācija, ar mērķi palīdzēt dažādu traumu (piemēram, lidmašīnu katastrofu, ļaunprātīgu noziegumu, teroristu sarīkotu sprādzienu u.c) upuriem, sniedz desmit punktus, pēc kuriem pazīt PTDN. Sekojošā informācija ir vienlīdz noderīga arī cilvēkiem, kas sastopas ar citāda veida emocionālajām krīzēm savā dzīvē. Šie kritēriji ir šādi:
1.notikuma atkārtota pārdzīvošana caur spilgtām atmiņām vai sapņiem;
2.emocionāls vēsums;
3.nomāktības sajūta vai intereses trūkums par ikdienišķu uzdevumu veikšanu;
4.savādu interešu parādīšanās;
5.nekontrolēta raudāšana;
6.atraušanās no ģimenes un draugiem, izvairīšanās no atrašanās sabiedrībā;
7.pieaugoša paļaušanās uz alkoholu un narkotikām, lai spētu kaut kā tikt cauri ikdienai;
8.izteikts kaprīzums, aizkaitināmība,dusmas, aizdomīgums vai bailes;
9.miega traucējumi (guļot pārāk maz, vai pārāk daudz), murgi;
10.baiļu vai nolemtības sajūta attiecībā uz nākotni.
Tā kā lielākā daļa sieviešu ,kas izdarījušas abortus atbilst kādiem, ja ne pat lielākajai daļai šo kritērijiem, pētījuma autori pastāv uz to, ka klīnikām ir jāinformē savi pacienti par šo emocionālo traumu risku, kas var sekot abortam. Strīdi par un pret oficiālajām post-aborta sidroma dianozēm, bez šaubām, turpināsies. Bet tie, kas godīgi iedziļinās šais faktos, atzīs, ka aborts dziļi iespaido tos, kas to izvēlas. Dr.Juliuss Fogels, abortu psihiatrs un akušieris, kas veicis 20 000 abortu, ir paudis dziļu interesi par to, kādu ietekmi aborts atstāj uz māti. Viņš saka:
Aborts nav kaut kāda bezkaislīga operācija.....Katra sieviete, lai kāds būtu viņas vecums, pagātne vai seksualitāte, pārtraucot grūtniecību iegūst traumu. Ir notikusi ielaušanās viņas cilvēciskajā būtībā. Tā ir daļa no viņas pašas dzīvības.
Iznīcinot grūtniecību, viņa iznīcina pati sevi. Tas nekādā ziņā nevar būt nekaitīgi. Te ir runa par dzīvības spēku. Jūs jau esat pārkāpis robežu, vienalga, vai jūs uzskatāt, vai ne, ka tur ir dzīvība. Jūs nevarat noliegt, ka kaut kas ir radīts, un ka šī radīšana ir fizisks notikums. Bieži šī trauma paliek zemapziņā un sievietes dzīves laikā nekad neparādās virspusē. Taču tas nebūt nav tik nekaitīgs un ikdienišķs notikums, kā to iedomājas un apgalvo daudzi abortu piekritēji. Ir samaksāta psiholoģiska cena. Tā var būt atsvešināšanās; tā var būt cilvēciskas sirsnības atstumšana, iespējams, mātes jūtu nocietināšanās. Kad sieviete pārtrauc grūtniecību, kaut kas notiek viņas zemapziņas dziļākajā līmenī.'' Lauras dusmas sākās dažas sundas pēc aborta un kļuva par viņas personības zemūdens straumi. Viņa kļuva ārkārtīgi kritiska pret visu ko darīja Bils. Viņa pat aizgāja tik tālu, ka darīja visu, ko spēja, lai bojātu viņu attiecības, pierādot reizi par visām reizēm, ka viņa nav cienīga, lai viņu mīlētu. Lielāko daļu sava laika viņa jutās tukša un auksta. Ir sievietes, kas reaģē citādāk. Tikai vienu reizi Linna stājās dzimumattiecībās ar savu mīļoto draugu un palika stāvoklī. Kaut arī viņas slepenie pārdzīvojumi sākās tūlīt pēc aborta 17 gadu vecumā, tikai piecpadsmit gadus vēlāk- kad viņa bija sasniegusi veiksmi karjerā, otrreiz apprecējusies un un gaidīja savu pirmo bērnu-š is izdarītais aborts sāka viņu vajāt. Kad visi pūliņi tikt ar to galā sabruka un viņa sāka just šīs traumas izraisītās sāpes, patiesība par to, ko viņa bija izdarījusi 17 gadu vecumā, kļuva nepanesama.Un tad viņa beidzot sāka meklēt palīdzību, kā pārvarēt šo zaudējumu.
Kāpēc pēcaborta trauma tagad kļuvusi par problēmu?
Ir divi iemesli, kāpēc pēcaborta trauma ir kļuvusi par Amerikas nacionālo problēmu: 25 legalizeti aborta gadi un ilgstoša aborta seku noliegšana. Legalizētā aborta vēsture. Pārskatot 25 gadus garo legalizētā aborta vēsturi un pētījumus, mēs esam atklājuši vienu kopīgu ainu- emocionālu asiņošanu tajās sievietēs, kas izdarījušas abortus. Lielākajai daļai sieviešu, kas izdarījušas abortus, pret to ir dalīta attieksme, tāpat kā visiem pārējiem. Neseni pētījumi parāda, ka, lai arī 60% amerikāņu uzskata, ka abortiem jābūt legāliem, 75% uzskata, ka tas ir amorāli. Pat aborta aizstāvju veiktās aptaujas abortu klīnikās apstiprina, ka vismaz 70% sieviešu, kas izdara abortus, uzskata, ka tā ir amorāla vai vismaz nepareiza rīcība. Tomēr, neskatoties uz šiem uzskatiem, šīs sievietes jūtas tik izmisušas, ka viņas izvēlas risinājumu, kas ir tiešā pretrunā ar viņu sirdsapziņu un mātes jūtām. Sievietes divkosība izraisa sirds un dvēseles krīzi.
Noliegšanas neefektivitāte.Noliegšana ir efektīva vienīgi, kad jāpārvar īslaicīgas sāpes. Tā pasargā mūs no traumējoša zaudējuma uzbrukumiem. Tūlīt pēc aborta noliegšana palīdz sievietei noslāpēt sākotnējo šoku par to, ko viņa ir izdarījusi. Bez tās sāpes būtu nepanesamas. Tādi izteicieni kā "Tas nav bērns, bet tikai audu vīstoklītis", ja jau tas ir atļauts, tad viss kārtībā", vai "es nevienu nenogalināju, es tikai pārtraucu grūtniecību", ir sievietes mēģinājumi mazināt viņas izdarītā aborta iespaidu. Taču noliegšana, galu galā, nedarbojas. Kad noliegšana zaudē savu spēku un sāk atklāties patiesība, sieviete sāk izjust tās sāpes, ko bija centusies aprakt. Izlikšanās, ka ''tas jau nekas nebija'', vairs nedarbojas. Lielākajai daļai sieviešu noliegšana parasti palīdz kādus 5-10 gadus pēc aborta. Galu galā kāds notikums- cita bērna piedzimšana, pēdējā bērna aiziešana no mājām, šķiršanās- izraisa emocionālu satricinājumu, atrauj vaļā ''slūžas'' senaizmirstām atmiņām, un cītīgi celtā noliegšanas māja sāk brukt. Šīs brūkošās noliegšanas radītos satricinājumus sāka just 80-to gadu sākumā, un tie turpina pastiprināties.
Pētījumi rāda, ka neapmierinātība un nožēla par izdarītajiem abortiem ar katru dienu aizvien vairāk pieaug.
Kas izraisa pēcaborta traumu?
Sievietes divejādā attieksme pret abortiem ir izplatīta, tāpēc, ka tie ir uzbrukums viņu sievišķīgajai sirdij un dvēselei. Pēcabortu trauma izraisa sievietes cenšanās kaut kā samierināt to, ko viņa ir izdarījusi, ar to kam viņa radīta. Aborts tik daudziem ir pretīgs tāpēc, ka tas apgāna Dieva ielikto misiju mātei būt dzīvības nesējai un sargātājai. Šīs divas pretējās patiesības var izraisīt pretrunu sievietes sirdī, kas izdarīja abortu, un izraisīt viesuļvētru, kas draud viņu iznīcināt. Lai izdzīvotu, daudzas emocionāli noslēdzas un ar dažādām noliegšanas formām padara savas sirdis cietas, lai neko nejustu.Viņas labāk izvēlas nejūtīgumu, nekā jūtas, kas plēš viņas uz pusēm. Taču, kamēr sieviete nevēlas atzīt patiesību un uzņemties atbildību par savu izvēli, viņa var palikt savas noliegšanas gūstekne, nespējīga brīvi baudīt dzīvi un attiecības.Viņa var grūti pūlēties, lai uzturētu savu sastingumu- no darbaholisma līdz alkoholismam, no seksuāla neizvēlīguma līdz atteikšanās no jebkādām seksuālām attiecībām, no drīzas jaunas grūtniecības, līdz izvairīšanās no jebkā, kam sakars ar grūtniecību. Bet galu galā no visa tā nedarbojas nekas. Rūpīgi austais noliegšanas priekškars beigu beigās krīt, lai atklātu tukšu, vientuļu un salauztu sievieti, kura nespēj panest ne sevi, ne kādu citu. Tā vietā, lai par dzīvi priecātos, viņa to tikai panes un cieš. Rezultātā daudzas sevi nolemj eksistencei, kas ir bezkrāsas, bez formas un bez garšas. Taču par spīti visām viņas pūlēm, tas, ko sieviete nevar uz visiem laikiem noliegt, ir viņas sievišķā sirds, kas ilgojas dāvāt dzīvību. Brīžos, kad viņa paliek viena un atskatās uz savu dzīvi, apspiestās jūtas sāk atkal atgriezties. Tieši šajos brīžos patiesības brīvība sauc uz viņu no viņas nolieguma vientuļā ieslodzījuma. Ja viņa atsauksies šim aicinājumam,dziedināšana varēs sākties.
Dziedināšanas priekšnosacījums
Lai sieviete varētu sākt sāpīgo dziedināšanas procesu no PAT, viņai ir vajadzīga droša vieta, kur izrunāties. Klusums var būt apdullinošs sievietei, kas viena pati cīnās ar sāpēm par izdarīto abortu. Viņa bieži jūtās izolēta un pārprasta. Neviens nav klausījies viņas iebildumos pirms aborta. Neviens nav klausījies viņas pārdzīvojumos kopš tā laika.Viņai izmisīgi ir vajadzīgs kāds, kas viņu tagad uzklausītu, -kāds, kas saprot, kam viņa iet cauri, un kas nenosodīs viņu un necentīsies mazināt vai mīkstināt notikušo. Ir smagi sievietei vienai pašai pārdzīvot aborta izraisīto traumu. Patiesībā, iespējams tieši iedrošinoša atbalsta trūkums ir bijis par iemeslu viņas lēmumam izdarīt abortu. Tas ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu tāds atbalsts un uzmundrinājums no apkārtējiem laikā, kad viņa iet cauri savām bēdām un zaudējumam. Krīzes grūtniecības centrs (KGC) vai pēcabortu atveseļošanās grupas var sniegt nepieciešamo sapratni un līdzjūtību sievietei, lai viņa varētu būt godīga, nejūtoties nosodīta vai notiesāta.
* Turpmākajā tekstā tiks iekļauti teksti arī no Bībeles. Piemēram, Psalms 139:13-16. Lai to izlasītu ir nepieciešama Bībele vai var izmantot elektronisko Bībeli. Atrodi norādīto grāmatu. Šajā gadījumā Psalmus, 139.Psalms, 13-16 pants.
Pēcaborta traumas dziedināšanas process
Ko viņa izdarījusi. Sievietei ir jāsastopas ar savu noliegšanu, atzīstot, ka viņas lēmums izdarīt abortu ir pārtraucis dzīvību, kas veidojās viņas ķermenī. Bībeles Psalma.139:13-16 lasīšana viņai palīdzēs ieraudzīt Dieva līdzdalību bērna radīšanā un attīstībā: "Tu radīji manu iekšējo būtību; Tu veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos ,ka esmu tik brīnišķi radīts,brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums nebija Tev apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts. Kad es zemes dziļumos tiku veidots, Tavas acis redzēja mani kā vēl bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, kad to vēl nebija it nevienas.
1971.gadā California Medicine ''brīvās izvēles'' aizstāvji izteica nepieciešamību izmantot ''semantiskos vingrinājumus, kas vajadzīgi, lai loģiski pamatotu abortu kā vienalga, ko, bet tikai ne dzīvības atņemšanu. "Ar šo noliegšanas formulu sievietes ir' " barotas" gadiem ilgi. Un tomēr, lai kā kāds mēģinātu to pasniegt vai pārdēvēt, patiesībā dziļi sevī ikviens skaidri zina, ka izdarīt abortu nozīmē atņemt cilvēkam dzīvību. Daudzas sievietes, kas izdarījušas abortu, pašas ir bijušas par upuri nepareizai informācijai. Kāds pētījums parāda, ka 93% sieviešu, kas izdarījušas abortu, apgalvo, ka viņām bijis maz , vai vispār nekādas nepieciešamās informācijas, lai pieņemtu lēmumu par aborta izdarīšanu. Ultraskaņas ienākšana medicīnā ir uzspridzinājusi mītu, ka ''embrijs nav bērns, bet tikai divas tējkarotes audu''. Tagad pat visagrākajās embrija stadijās māte var redzēt un saprast, ka tas patiešam ir mazulis. Atteikšanās no noliegšanas var nozīmēt arī to, ka sievietei vajadzēs atzīt, ka viņa ir cietusi no tā vīrieša bezatbildības, no kura viņai iestājusies grūtniecība, un no tiem ģimenes locekļiem, kas atrunāja viņu iznēsāt un dzemdēt bērniņu .
Dziedināšana vienmēr ir process, kas prasa laiku un nevar notikt bez sāpēm. Dvēseles ievainojumi nekad nav labojami ''īsi un aši''. Taču visiem, kas dodas šai ceļā, Dievs apsola: "Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes"(Psalms 147:3 no Bībeles). Šajā ceļojumā ir vairāki posmi:
1.Atteikšanās no noliegšanas. Noliegšana ir siena, ko sieviete uzceļ, lai pasargātu sevi no sāpēm, kas pavada izdarīto abortu. Vienīgais veids, kā šo noliegšanas sienu nojaukt, ir atcerēties. Jēzus mācīja, ka brīvību atnes patiesības zināšana (Jāņa Evaņģēlijā 8:32). Kolīdz sieviete sāk atkal savienoties ar savām aborta izraisītajām sajūtām, viņai ir jāatzīst patiesība par to, kas viņa ir, ko viņa ir izdarījusi, un kas ir nodarīts viņai. Kas viņa ir? Dievs viņu radīja pēc Savas līdzības (1.Mozus.1:27). Dievs izveidoja viņas ķermeni un dvēseli, lai viņa varētu nest dzīvību (1. Mozus 1:28; 3:20). Tieši šī dzīvību nesošā un sargājošā sirds bija tā, uz kuru paļāvās ķēniņš Salamans, lai izšķirtu strīdu starp divām sievietēm, kuras pretendēja uz vienu un to pašu bērnu. Viņš ieteica bērnu pārcirst uz pusēm, zinot, ka īstā māte labāk upurēs savas pašas velmes, lai tikai viņas dēls varētu dzīvot (1.Ķēniņu 3:16-28). Dievs izmantoja šo ilustrāciju par mātes rūpēm un līdzjūtību, lai parādītu, kā Viņš mīl savu tautu. Caur pravieti Jesaju Viņš jautāja: ''Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu!" (Jesajas 49:15). Sieviete, kas dzīvo noliegšanā, ir aizmirsusi, ka viņa tika radīta, lai dzīvotu tā, ka viņā būtu redzams dzīvību sargājošā un līdzjūtīgā Dieva attēls.
2. Dusmu atbrīvošana. Kad sieviete atzīst patiesību par saviem lēmumiem, un kad viņa atzīst to, ko viņai nodarījuši citi, iespējams, ka vienas no emocijām, ar kurām viņai vajadzēs tikt galā, būs dusmas. Tā notika ar Lauru. Kā daudzām sievietēm, kas izdarījušas abortu, viņas dusmas bija kļuvušas par veidu, kā uzturēt noliegšanu un kādu ārēju kontroli savā dzīvē. Tās kļuva par viņas visspēcīgāko ieroci, ar kuru noturēt Bilu drošā attālumā. Ja viņš pienāca pārāk tuvu un viņa sajutās apdraudēta, tad viņa metās viņam virsū un lika maksāt. Viņai likās, ka tā kā viņš nebija aizstāvējis viņas bērnu, tad viņai nav pamata ticēt, ka viņš aizstāvēs viņu. Ejot cauri šim dusmu etapam, ir svarīgi sievietei uztvert atšķirību starp veselīgām dusmām, kas ilgojas pēc godīguma, un neveselīgām dusmām, kas vienkārši alkst atriebības. Neveselīgas dusmas tiecas kontrolēt sāpes, koncentrējot enerģiju uz to, lai atdarītu tiem, kas mūs ievainojuši. Taču atriebību vislabāk ir atstāt Dieva rokās (Vēstule romiešiem12:19). Mēs nevaram dot velnam atsperšanas vietu mūsu dzīvēs, auklējot savas dusmas pret citiem (Vēstule efeziešiem 4:26-27). Tā vietā mums pie mūsu dusmu cēloņa ir jāķeras tiklīdz esam konstatējuši to esamību. Citādi tās var pārvērsties rūgtumā, kas atsvešina mūs no Dieva un citiem un nolaupa mums dzīvesprieku. Kad sieviete sāk saprast, ko aborts ir nodarījis viņai, viņas bērnam un pārējiem ap viņu, viņa var sajusties nodota. Viņai var rasties vajadzība atklāti atzīt savas dusmas, ko viņa jūt pret sevi un tiem, kas iesaistīti viņas abortā.
Dusmu atbrīvošana
Bieži rodas dusmas uz savu ģimeni, kas spiedusi sievieti izdarīt abortu vai atteikusies atbalstīt viņas vēlēšanos bērniņu iznēsāt. Daudzas jaunas meitenes jūtas dziļi savu vecāku nodotas, jo viņi pieprasījuši izdarīt abortu, lai izvairītos no apkaunojuma, ko ģimenei var sagādāt tāds ārlaulības bērns. Šajā grupā ietilpst arī bērna tēvs, kas varbūt spiedis viņu izdarīt abortu, draudot viņu pamest, ja viņa ''to nenokārtos''. Jāatzīst gan, ka patiesībā mazāk nekā puse šo draudzību pastāv vēl trīs mēnešus pēc aborta izdarīšanas. Rodas arī dusmas uz ārstu, kas veicis abortu, neatbildot uz visiem viņas jautājumiem un nebrīdinot viņu par pastāvošo risku un sekām, kas saistās ar abortu.
Atklājot vairāk informācijas par embrija attīstību, viņas dusmas var vēl vairāk pieaugt dēļ tā maldu tīkla, kas tika izveidots, lai neļautu viņai pārvarēt savu lēmumu. Rodas dusmas pašai uz sevi par sevis un sava bērna nodošanu, pieļaujot abortu, neskatoties uz to, ka viņa nejutās pārliecināta par savas rīcības pareizumu. Kā arī dusmas uz Dievu, ka viņš pieļāvis viņas grūtniecību un tad nav nodrošinājis labākus apstākļus vai atbalstu no apkārtējiem, kas būtu viņai padarījis iespējamāku bērniņa dzemdēšanu. Kamēr vien sieviete noliedz savas dusmas, viņa nav spējīga pilnībā sajust sava zaudējuma sāpes.
Taču reiz atzinusi savas dusmas, viņa var spert nākamo soli dziedināšanā- ļauties bēdām par zaudējumu.
Bēdas par zaudējumu
Atklāti ieraudzīt, cik liels ir aborta radītā zaudējuma apjoms, ir viens no vissvarīgākajiem soļiem dziedināšanas procesā. Taču tas var būt arī viens no grūtākajiem. Tik ilgi dzīvojusi, noliedzot savas jūtas, sieviete, kas sāk raudzīties uz savu zaudējumu, var justies bēdu pārņemta. Viņa var sajust vēlēšanos atgriezties iepriekšējā nolieguma stāvoklī, jo sāpes liekas nepanesamas. Tas ir brīdis, kurā viņai ir vajadzīgs mīlestības atbalsts no cilvēkiem, kas gatavi raudāt kopā ar viņu, kad viņa sāk apzināties savu zaudējumu. Bēdu pārdzīvošana mūsu sabiedrība ir komplicēta, tāpēc ka mēs esam nepacietīgi un nelabvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem, kas ar savām zaudējuma sāpēm nespēj ātri tikt galā. Īpaši tas attiecināms uz gadījumiem, kad jāpārdzīvo zaudējums, kas noticis pirms daudziem gadiem. Bēdas ir emocionālas ciešanas, ko mēs pārdzīvojam, zaudējot kaut ko vai kādu, kas mums daudz nozīmējis. Ja sieviete grib samierināties ar savu pagātni, viņai jāatceras un jāraud par šiem zaudējumiem, kas viņas sirdī ir atstājušas dziļus ievainojumus. Viņa var iegūt mierinājumu, bet viņas zaudējumi nav vairs atgriežami. Katra sieviete bēdas pārdzīvo atšķirīgi. Dažām nozīmīgais zaudējums, ko nesis aborts, ietver bērna zaudējumu, bērna tēva draudzības zaudējumu, pašas nevainības zaudējumu, mātes lomas zaudējumu un paškontroles zaudējumu. Pretrunīgās sajūtas attiecībā uz visiem šiem zaudējumiem padarīs bēdāšanos par grūtu uzdevumu. Dažas sievietes apraud zaudēto iespēju turēt rokās nedzimušo bēniņu, iespēju viņu šūpot, viņam dziedāt, viņu satvert vai raudzīties viņa sejiņā. Citas izjūt vēl papildus zaudējumu tajā apstāklī, ka fiziskas traumas dēļ, kas nodarīta aborta laikā vai pēc tā, nereti viņām vairs nevar būt citu bērniņu.
Pārdzīvojums par bērnu, ''kura vairāk nav", ir pazīstams daudziem. Daļā no pārdzīvošanas procesa ietver zaudētās personas piemiņas godināšanu un atvadīšanos. Šī procesa daļa katram, kurš piedzīvojis zaudējumu,ir pilnīgi individuāla un personīga. Dažam sievietēm palīdz tas, ka viņas dod savam bērniņam vārdu, jo tā viņas skaidrāk apzinās, ka tas bija bērns. Tas padara bēdu procesu priekš viņām daudz personīgāku, kad viņas domā par zaudēto bērniņu. Citas nolemj parādīt cieņu šim bērniņam un atvadīties, noturot piemiņas brīdi kopā ar dažiem tuviem draugiem, ģimenes locekļiem vai padomdevēju. Viņas jūt,ka tāda atklāta ceremonija pagodina bērnu, kuram netika dota iespēja dzīvot. Dažas uzraksta vēstuli, dzejoli vai dziesmu savam nedzimušam bērnam. Dažas iestāda koku vietējā parkā vai veltī kādu dāvanu krīzes grūtniecības centram, kā dzīvu piemiņu un atgādinājumu par dzīvību, kas tika zaudēta. Nepastāv nekādi standarti tam, kādā veidā bēdāties vai atvadīties. Svarīgi ir tas, ka sieviete izvēlas kādu veidu, kas ļauj viņai pieminēt un apraudāt savu zaudējumu, jo tieši šajā apraudāšanās procesā notiek dziedināšana un Dievs viņu mierinās (Mateja Evaņģēlijs 5:4).
Vainas atzīšana
Daudzas sievietes, kas izdarījušas abortu, ir tik ļoti nomāktas ar vainu un kaunu par to, ko izdarījušas, atņemot savam bērnam dzīvību, ka viņas pat vairs nespēj iedomāties, kā varētu justies no tā brīvas. Dažas atzīstas, ka viņas jūtoties ''netīras un neglītas.'' Šo sieviešu izjūtu pamatā ir apzināšanās, ka viņas ir noziegušās pret sūtību, kuru Dievs viņām paredzējis, būt dzīvības nesējām un sargātājām. Viņas līdzinās sievietei, kas tika pieķerta laulības pārkāpšanā un atvesta pie Jēzus, lai redzētu, ko Viņš ar viņu darīs. Rakstu mācītāji un farizeji atveda kādu laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti. Viņi nostatīja sievieti ļaužu priekšā un sacīja Jēzum: ''Mācītāj, šī sieviete pieķerta laulības pārkāpšanā! Bauslībā Mozus mums ir pavēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Ko tu par to saki?" Viņi izmantoja šo jautājumu kā lamatas, lai atrastu iemeslu Jēzus apsūdzēšanai. Taču Jēzus noliecās un sāka ar pirkstu rakstīt smiltīs. Kad tie uzstāja ar savu jautāšanu, Jēzus viņiem sacīja: "Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni.'' Tad viņš atkal noliecās un rakstīja smiltīs. Tad tie, kas to dzirdēja, sāka pa vienam iet prom, līdz bija palicis tikai Jēzus un sieviete. Jēzus paskatījās uz viņu un jautāja: "Sieva kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?''. ''Neviens, Kungs,'' viņa atbildēja. ''Tad arī es tevi nepazudinu." Jēzus sacīja: ''Ej, un negrēko vairs.'' (Jāņa Evaņģēlijs 8:3-11).
Ja nav noliegšanas vai dusmu, aiz kurām paslēpties, tad sieviete dzīvo pastāvīgās bailēs, ka viņas grēks var tikt atklāts. Katrs tagad zina, ko viņa ir izdarījusi. Viņa jūtas kaila un apkaunota, bez iespējas kaut kur paslēpties. Bet Dieva priekšā viss ir atklāts... Viņa zina, ka ir pelnījusi sodu par to, ko darījusi. Taču viņa to nesaņem. Tā vietā Jēzus viņai piedāvā cieņu un cerību. Lai sieviete varētu pietuvoties piedošanai, ir divas jomas, kurās jānotiek godīgai grēksūdzei. Vispirms par noziegšanos pret dzīvības svētumu un dzīvības atņemšanu savam bērnam. Otrs -par to, ka viņa domājusi tikai par sevis pašas pasargāšanu. Godīga atzīšanās ir kaut kas, kas viņai jāpasaka Dievam (Jāņa Evaņģēlijs1:9) un citiem, kas spēcīgi rādīs, ka Dievs viņu mīl un pieņem par spīti pagātnei (Jesajas5:16). Daudzas sievietes ir piedzīvojušas, ka šāda veida izdevību saņemt dziedināšanu viņām sniedzis krīzes grūtniecības centrs(KGC). Bet ar savas atbildības atzīšanu pie izdarītā aborta nepietiek. Aborts ir tikai simptoms kaut kam dziļākam. Šī dziļākā problēma ir sievietes izvēle paļauties uz sevi ,nevis uz Dievu, lai tiktu galā ar iespējamām dzīves grūtībām, ieskaitot abortu un tā atskaņas. Bībelē Jeremija atgādināja Dieva tautai, ka visu mūsu bēdu un problēmu pamatā ir atteikšanās paļauties uz Dievu un paļaušanās pašiem uz sevi. ''Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku:tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni." (Jeremijas 2:23). Kad sieviete, kas izdarījusi abortu,atzīstas, ka nav gribējusi paļauties uz Dievu kā uz savas dzīvības avotu, tiek aizvākts šķērslis, kas bijis viņu starpā, ļaujot sievietei sākt baudīt saldos piedošanas augļus.
Piedošanas pieņemšana
Sieviete, kas cieš no vainas apziņas par izdarīto abortu, var sacīt apmēram tā: "Pēc tā ko esmu izdarījusi, Dievs noteikti negrib man piedot. Varbūt Viņš var, bet es nedomāju, ka Viņš grib. Kā gan Viņš var piedot, ka esmu nogalinājusi to dzīvību, kas bija manī. "Tomēr Viņš var. Aborts nav nepiedodams grēks. Tā ir Evaņģēlija brīnišķīgā labā vēsts. Dievs piedāvā piedošanu par visiem grēkiem- bez izņēmuma- katram, kas atnāk pie Viņa Dēla pēc žēlastības. Sievietei, kas izdarījusi abortu, bieži ir ļoti grūti pieņemt Dieva piedošanu trīs iemeslu dēļ. Viņa joprojām jūtas nosodīta par to, ko ir izdarījusi. Viņai liekas, ka viņai savu vainu kaut kā vajadzētu izpirkt. Un viņas pārliecību par Dieva spēju un vēlēšanos viņai piedot grauj Sātans, apsūdzētājs. Dažas sievietes joprojām jūtas netīras un aptraipītas. Viņas nespēj nokratīt sava nodarījuma smagumu. Īpaši tas izpaužas piedošanas ceļa sākumā. Viņas nesaprot, ka piedošanai nav nekāda sakara ar to, ko viņas ir izdarījušas. Tā ir atkarīga tikai no tā, ko Kristus ir izdarījis viņu dēļ (Vēstule Titam 3:5)." Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti." (Jesajas 53:5-6). Bībele mums atgādina, ka'' tiem, kas ir Jēzū Kristū, nav nekādas pazudināšanas(nosodījuma) "(Rom.8;1). Jēzus visu ir samaksājis. Visiem, kas ir pieņēmuši Jēzus piedāvāto piedošanu, viņu parāds ir dzēsts. Sievietes vēlēšanās darīt kaut ko, lai izpirktu savu grēku, sakņojas vecajā noliegšanā un izlikšanās stratēģijā, kad viņa pūlējās savu grēku apklāt. Tas ir tas, ko vārds izpirkšana nozīmē,- ''grēku apklāšana". Cenšanās gandarīt parāda nevēlēšanos pieņemt glābšanu žēlastībā caur ticību kā absolūti par brīvu doto dāvanu (Efeziešiem 2:8-9). Uzticēties kādam citam, ka viņš izdarīs viņa vietā to, ko pati viņa izdarīt nespēj,- tas joprojām viņai ir kaut kas jauns. Un tā kā atmiņas par izdarīto abortu neizgaist tūlīt pēc piedošanas saņemšanas, ļaunajam patīk atkal un atkal šis atmiņas uzvandīt, spiežot viņu apšaubīt Dieva labestību. Taču mums ir Aizstāvis (Ījaba 16:19), Augstais Priesteris (Ebrejiem 2:17) un Aizlūdzējs, kurš ir mūsu pusē. Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un, atrazdamies pie Dieva labās rokas, par mums aizlūdz (Romiešiem 8:33-34). Bībelē Pāvils mūs pārliecina, ka nav tāda grēka, ieskaitot abortu, kas varētu būt lielāks par Dieva žēlastību, tāpēc ka ''tur kur vairojas grēks vairojas žēlastība" (Romiešiem 5:20). Tāpēc mēs varam nākt Viņa tuvumā ar drošu pārliecību, ka "ja izsūdzam savus grēkus, tad viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš piedod mums mūsu grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības" (1.Jāņa vēstule 1:9).
Kad sieviete pieņem un piedzīvo Dieva piedošanu, viņas acīs izdarītais aborts vairs nav dominējošais notikums viņas dzīvē, kā tas bija iepriekš. Tieši tur pie Dieva viņa atrod cerību, pārliecību un spēku, ko ieguldīt mīlestībā pret citiem.
Dzīvošana ar aizrautību un prieku
Divas rakstu vietas Bībelē ir īpaši aizskārušas to sieviešu sirdis, kuras sākušas izbaudīt Kristus dotās piedošanas brīvību. Kaut arī šīs Rakstu vietas adresētas Izraēla tautai, tās abas atspoguļo, cik mīlestības un dedzības pilna ir Dieva sirds pret saviem grūtībās nonākušajiem ļaudīm. ''Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais Glābējs; Viņš priecāsies par tevi, mierinās tevi ar savu mīlestību un dziedādams līksmosies par tevi. (Cefanjas 3:17) Tāpēc, lūk, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī, un runāšu laipni ar viņu. Un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīna dārzus un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerības vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savās jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes (Hozejas 2:16-17). Šie teksti mums parāda divus iespaidīgus attēlus. Pirmajā mēs redzam Dievu kā dedzīgu mīlētāju, kurš prieka pilns dzied saviem ļaudīm. Otrais tēls parāda, ka dziedāšana ir dedzīga Dieva tautas atbilde uz Viņa izrādīto uzmanību, atspoguļojot viņu brīvību baudīt attiecības ar Viņu un citiem. Kad pēdējo reizi kāds bija tādā sajūsmā par tevi, ka dziedāja tev dziesmas?
Vai Tu jebkad esi pat sapņojusi, ka Dievs gribēs to darīt tev, lai ko arī tu nebūtu izdarījusi? Dziedāšana pauž slavu, prieku un pielūgsmi. Zini, ja tev rodas vēlēšanās atbildēt Dievam ar to pašu, tad tu esi ievērojami progresējusi dziedināšanas procesā. Dziedināšana apliecina pateicību par atbrīvošanu no aborta traumām un vēlēšanos kaut ko dot arī pretī.
Dziedināšanas procesa rezultāti
Dziedināšanas procesa rezultāti būs augoša pārliecība par to, ka Dievs ir sagādājis atpirkšanu un atjaunošanu no aborta sekām. 1.ATPIRKŠANA NO ABORTA. Laura un Linna, divas šai grāmatā agrāk pieminētās sievietes, ir uzcītīgi gājušas cauri dziedināšanas procesam. Viņas vairs nevērtē sevi pēc izdarītā aborta. Tā vietā viņu aborts tiek pieminēts vienīgi kā viens no citiem notikumiem, kas veido dzīvi, un ko Dievs lietoja, lai vilktu viņu sirdis tuvāk Viņam. Kristus veikums pie krusta un visu viņu grēku piedošana tagad ir kļuvis par galveno viņu dzīves notikumu. Viņu aborts vairs nedominē pār viņām un neapslāpē viņu dzīvi. Tagad krusts ir kļuvis viņām par iemeslu atkal no jauna dziedāt. Neparastais izpirkšanā ir tas, ka Dievs sievietes izdarīto abortu pārvērš ieguvumā ne tāpēc, ka tas būtu kaut kas labs, bet tāpēc, ka Viņš nekad neko nelaiž zudumā (Romiešiem 8:28). Tas kļuva par to tuksnesi, kurā Dievs veda sievieti atpakaļ attiecībās ar sevi, laipni ar viņu runājot. Viņš izturas ar cieņu pret pagātni, tāpēc ka Viņa nodoms ir atjaunot to, kas ticis sabojāts.
2.ATJAUNOŠANA PĒC ABORTA. Atjaunošanai pēc aborta ir divas formas.Vispirms, Dievs sāk atjaunot sievietes iekšējo skaistumu (1.Pētera vēstule 3:3-6). Viņa kļūst par spēka pilnu sievieti, kas ir atkal brīva smieties, jo viņa ir droša par savu Dievu (Salamana Pamācības 31:25). Viņa ir brīva baudīt veselīgas attiecības ar citiem. Otrs- pateicībā par Dieva piedošanu, viņa ir motivēta atkal dāvāt dzīvību.Viņa parāda uzmanību un iedrošina citus viņu ceļā uz dziedināšanu. Tāpat kā tā sieviete, kas mazgāja Jēzus kājas ar savām asarām, nosusināja ar saviem matiem un svaidīja ar dārgu smaržīgu eļļu (Lūkasa Evaņģēlijs 7:36-47), viņa zina, ko nozīmē saņemt piedošanu par milzīgu grēka nastu. Tas ir iemesls, kāpēc viņa ar tādu prieku cenšas kaut ko dot, lai palīdzētu citiem. Dievs atjaunoja prieku Lauras un Bila attiecībās, kad bija dziedinātas aborta atstātās sekas. Šodien viņi ir precējušies un kopā strādā krīzes grūtniecības centrā. Viņa koordinē klientu apkalpošanu, un viņš veic ikdienas darbus. Linna ir administratore kādā pēcabortu padomdošanas kalpošanā. Viņi ir piedzīvojuši, kā Dievs atjauno un tagad par to stāsta citiem.