ATRASTS INTERNETĀ!
Protams, ja vien vēlēsies … Varbūt, kāds šo balsi izdzirdēs savlaicīgi un saglabās savam bērniņam dzīvību, bet kādam tā atnāks kā ļauns nakts murgs, un būs par vēlu. Varbūt kāds teiks, ka šie materiāli ir izdomājumi un fantastika. Labi, lai tie būtu izdomājumi, bet mēs taču raudam “ziepju operās” un mīlestības romānos par izdomātiem likteņiem. Tad, kāpēc mēs nevaram raudāt par šiem skumjiem stāstiem.
Vēstule
Māmiņ, ļauj man dzīvot… . Tu mana vienīgā māmiņa. Es mīlu tevi no paša sākuma, tāpēc ka es tevī dzīvoju. Mūs abos rit vienas asinis. Es dzirdu katru tavu sirdspukstu. Es priecājos, kad tu priecājies, un skumstu, kad tu skumsti. Jūtu, katru tavu sāpi, bailes un mani iespaido visi tavi sarūgtinājumi. Tu domā, ka es traucēšu tavai karjerai un brīvībai, un pēc iespējas ātrāk gribi tikt no manis vaļā, vēl nedzimuša, pēc ārstu teiktā – asins recekļa. Bet es tev saku, ka es esmu dzīvs. Palūdz, lai ārsti ieslēdz ultrasonogrāfa (USG) aparātu, tad ieraudzīsi, kas saka taisnību. Neklausi nevienu, klausi mani. Ārsti nezin, vai nevēlas zināt, kāda būs tava dzīve pēc tam, kad tiksi no manis vaļā. Manu mammīt, es tevi tā žēloju. Tu ceri, ka atradīsi laimi savā karjerā, bet mieru, kuru tu pazaudēsi, neviens nekad tev neatdos. Tu saki, ka nav apstākļi, lai mani uzaudzinātu. Es to saprotu un daudz nelūdzu. Tu noteikti zini, ka ir tāda organizācija, kas palīdz tādiem kā es. Ir tādi cilvēki, kuri vēlas bērniņu, un viņi mani pieņems. Nenogalini mani! Man ir jādzīvo, ja ne ar tevi, tad tevis dēļ. Kad tu būsi vientuļa, visu pamesta un nelaimīga, es tevi atradīšu, parūpēšos par tevi, apskaušu un piespiedīšu pie krūtīm. Piekrīti tikai paklausīt. Zinu: tu mani neesi ieplānojusi. Bet tieši tu man esi dota, un es tevi iemīļoju, tāpēc, ka cilvēkam ir tikai viena vienīga māmiņa. Atļauj man dzīvot … un tu to nekad nenožēlosi.
Tavs mazulis
Pārpublicēts: http://www.plach.lv
Neļauj viņiem to darīt, māmiņ!
Viņi saka, ka nedara neko ļaunu, jo es vēl neesmu piedzimis, un tas it kā dod viņiem tiesības saplosīt manu ķermeni. Viņi grib tevi pārliecināt, ka tev nevajag raudāt.., bet tu vienmēr dzirdēsi manu raudāšanu, pēc tam kad manis šeit vairs nebūs.Un es raudāšu, jo šajās sniegbaltajās sienās nevienam nav par mani nekādas daļas. Mana mazā dvēselīte brēks aiz sāpēm un atbalss piepildīs zāli. Bet viņi manu mazo galviņu sašķaidīs knaiblēs, un neviens, lai mani glābtu, neapturēs viņu asiņainās rokas.
Viņi saka, ka esmu neērts: “Kādreiz tev vēl būs citi bērni …”. Ko es esmu izdarījis, ka uzskatiet mani par tik sliktu? Kāpēc tu mani negribi māmiņ? Varbūt es būšu ārsts vai zinātnieks. Tu par to nekad neuzzināsi – drīz mana dzīvība var aprauties priekšlaicīgi. Bet laiks nevienu nežēlo, un drīz tu novecosi, pat tagad dienas aizlido vēja spārniem. Kad tu liksies cietiem “neērta”, tiem, kas veseli un spēcīgi, viņi arī no tevis atbrīvosies. Un kur tad tu būsi? Mana dzīve var svētīt tik daudz dzīves, un tu vēl vari to ieraudzīt. Eksistē vēl tik daudz citu ceļu. Neļauj viņiem to darīt, māmiņ!
Pārpublicēts: http://www.plach.lv
Nedzimuša bērna dienasgrāmata
5.oktobris
Šodien sākās mana dzīve, kau gan mani vecāki par to vēl nenojauš. Es esmu meitene, man būs gaiši mati un zilas acis. Viss jau ir nolemts, pat tas, ka man patiks puķes.
19.oktobris
Daži uzskata, ka es vēl neesmu cilvēks. Bet es esmu īsts cilvēks, tāpat kā maza maize drupačiņa arī skaitās maize. Mana māmiņa ēd un es arī ēdu.
23.oktobris
Es jau māku atvērt mutīti. Iedomājies tikai, pēc gada es iemācīšos smaidīt, bet pēc tam runāt. Es zinu, ka mans pirmais vārds būs “mamma”.
25.oktobris
Šodien sāka pukstēt mana sirsniņa.
2.novembris
Es katru dienu mazliet augu. Man sāk veidoties rociņas un kājiņas.
12.novembris
Man sāk veidoties pirkstiņi – cik smieklīgi, cik viņi maziņi. Es ar tiem varu glāstīt māmiņas matus.
20.novembris
Tikai šodien ārsts manai māmiņai pateica, ka šeit zem viņas sirsniņas es dzīvoju. Interesanti, kā viņa, laikam laimīga!
23.novembris
Es domāju, ka mana māmiņa un tētis domā kā mani sauks.
10.decembris
Man aug mati, viņi ir gludi un spīdīgi.
13.decembris
Es jau nedaudz redzu. Kad māmiņa mani laidīs pasaulē, tā būs pilna saules un ziedu.
24.decembris
Interesanti, vai mana māmiņa dzird kā pukst mana sirsniņa? Viņa pukst tik mierīgi. Tev, māmiņ, būs vesela maza meitiņa!
28.decembris
Šodien mana māmiņa mani nogalināja.
"Nedzimuša bērna dienasgrāmata"
Nav atšķirības
Noraizējusies sieviete ienāk pie ginekologa un saka: ”Dakter, man ir nopietna problēma un man nepieciešama jūsu palīdzība. Mans bērns vēl pat nav gadu vecs, bet esmu atkal palikusi stāvoklī. Es nevēlos otru bērnu tik drīz pēc pirmā.”
Ārsts: “Labi, ko jūs gribat, lai es daru?”
Viņa atbildēja: “Es gribu pārtraukt šo grūtniecību un es ceru uz jūsu palīdzību”
Ārsts mazliet apdomājās un pēc klusuma mirkļa teica: “Man šķiet, ka esmu izdomājis labāku risinājumu jūsu problēmai. Tas būs arī mazāk bīstams jums pašai”.
Viņa smaidīja, domādama, ka ārsts izpildīs viņas prasību.
Tad viņš turpināja: “Redziet, lai jums nebūtu tagad jāuzņemas rūpes par diviem mazuļiem vienlaicīgi, nogalināsim to, kas jau ir piedzimis. Šajā gadījumā jūs varēsiet nedaudz atpūsties līdz nākamais bērniņš piedzims. Ja mums viens no viņiem ir jānogalina, tad nav atšķirības, kurš tas ir. Jūsu veselībai tas būs mazāk riskanti, ja izvēlēsimies jau piedzimušo mazuli.
Sieviete sastinga šausmās un atbildēja: “Nē, dakter! Cik briesmīgi! Tas ir noziegums- nogalināt bērnu!”
“Es jums piekrītu”, atbildēja ārsts. “Bet man likās, ka tas ir tas, ko jūs vēlaties darīt, tāpēc man šis risinājums likās labākais.”
Ārsts pasmaidīja, saprazdams, ka sieviete viņa domu ir sapratusi.
Viņš pārliecināja mammu, ka nav atšķirība starp dzimuša un vēl nedzimuša mazuļa nogalināšanu. Tas ir un paliek noziegums.
Mīlestība saka: ”Es upurēju sevi otra cilvēka labā.”
Aborts saka: ”Es upurēju otru cilvēku sevis labā.”