Patiesi stāsti...
Mēs kā sabiedrība tiekam pastāvīgi bombardēti ar izvēles retoriku, tādu kā piemēram, ka aborts dažkārt ir nepieciešams. Arī mēs dzirdam vārdus no abortus atbalstošām sievietēm, piemēram, kuras saka, ka aborti bijuši viņu pareizā izvēle. Taču, vai nu viņas apspiež savas emocijas vai arī vienkārši melo, aborts nekad nav laimīgs iznākums. Tas nogalina bērnu un atstāj māti visu viņas atlikušo mūžu dzīvot ar apziņu, ka viņa atņēmusi sava bērna dzīvību.
Katrs trešais mazulis Latvijā nepiedzimst. Tev ir paveicies!
........
8 sirdi plosoši citāti, kurus rakstījušas sievietes kurām veikts aborts: lasi šeit
........
................................................
Anastasijas stāsts
Viņa ir cittautiete, apprecējās ar latvieti un atbrauca šeit dzīvot. Piedzima 3 bērni, izšķīrās, bērni palika un uzauga pie vīramātes. Arī otru reizi viņa apprecējās ar latvieti- dzērāju un vāju vīrieti, piedzima trīs meitiņas. Viņa visu nastu vilka viena. Vīrs smagi saslima. Bet tad pieteicās septītais bērniņš.Bija jau sarunāta aborta veikšanas diena. Tad Anastasija izstāstīja savu nodomu kādai kolēģei, kura centās viņu atrunāt. Bet velti. Pārējās kolēģes rīkojās gluži pretēji- burtiski grūda uz abortu. Īpaši viena sieviete, kurai pašai jau bijuši vairāki aborti. Tad šī Anastasijas kolēģe, kas centās no aborta atrunāt, viņai teica:”Es tagad iešu mājās un lūgšu Dievu, lai tu savu bērniņu redzi sapnī”. Nākošajā reizē, kad viņas tikušās, Anastasija viņai raudot stāstīja, ka tajā pašā naktī redzējusi savu bērniņu, kas gulēja viņas plaukstā un teica:
“Mammīt, nedari man pāri, man sāp."
Aborts tika atcelts. Vēl pēc kāda laika, Anastasija asarām acīs teica savai kolēģei: "Paldies tev, ka tu man neļāvi taisīt abortu. Man būs puika. Tagad viņas dēliņš ir piedzimis.
...........................................................
Stāsts par meitiņu
Kāda sieviete izstāstīja stāstu par sava dēla draugu- 19 gadus vecu jaunekli, kurš nebija pabeidzis vidusskolu, bet viņa draudzene gaidīja bērnu. Puisis bija ieplānojis likt tiesības, jo vieta, kur viņi dzīvoja bija nomaļāk no Rīgas. Tas arī bija iemesls, kapēc bija izlemts, ka jātaisa aborts. Kad šī sieviete gribēja runāt ar dēla draugu, dēls atrunāja, jo puisis bija piekodinājis, lai nevienam nesaka un, ka par abortu ir “cieti” izlemts. Tomēr beigās sievietei izdevās ar viņu runāt. Viņas dēls sazvanījās ar puisi un pierunāja uzklausīt. Puisis piekrita. Sieviete atceras, ka bijusi liela Dieva vadība sarunā, jo viņa bijusi tik pacietīga un pozitīva, ka pati sevi neesot pazinusi. Sarunas laikā puisis atzina, ka viņu nedaudz uztrauca tas fakts, ka ārsti bija teikuši, ja jaunībā uztaisa pirmo abortu, bērni var vairs nebūt. Viņš gan teica, ka tam īsti neticot, bet dziļi sirdī varēja just bažas, jo laikam kaut kad taču bērnus viņi vēlējās. Sieviete runāju, par to, ka tie apstākļi un situācija ar mācībām un tiesībām ir atliekama arī uz vēlāku laiku un nekas nenotiks, ja šīs lietas neiegūs tagad uzreiz, bet, ja uztaisīs abortu, nebūs nekas vairs glābjams. Viņa teicu arī, ka sievietei aborts ir smaga trauma un var iestāties smaga depresija. Viņa arī teicu, ka ir pārliecināta, ka viņi būs brīnišķīgi vecāki, jo par vecākiem nepiedzimst, bet kļūst. Viņa arī apstiprināja, ka tiešām ir tāda statistika, ka ja uztaisa abortu, diemžēl diezgan daudzas sievietes vairs stāvoklī nepaliek nekad. Pēc tam uzreiz tika pieņemts lēmums bērnu saglabāt, piedzima skaista meitenīte un pāris bija ļoti priecīgi un apstākļi izmainījās tā, ka puisim bija brīvs darba režīms un viņš tika paaugstināts amatā, kas ļāva strādāt esot mājās. Tagad meitenītei ir 4 gadi. Šīs sievietes dēls teica, ka nesen redzējis bildes, kuras jaunais tētis sabildējis. Viņš izskatījies laimīgs un lepns par meitu.
...........................................................
Rebekas stāsts
Pēc aborta kaut kas nomira manī un man vajadzēja deviņus gadus, lai saprastu, kas tas bija. Daļa no manis, kas nomira abortā bija mans dēls vai meita, kuru man nekad nebūs lemts iepazīt. Es apspiedu un noliedzu šīs sajūtas tik ilgi līdz arī pati sāku emocionāli atmirt. Es sāku zaudēt interesi par dzīvi. Mani neinteresēja mans vīrs. Mani neinteresēja mani bērni. Es vēlējos nomirt, taču nesapratu kāpēc. Es jutos, kā apmaldījies bērns, kurš nevēlas atrast ceļu uz mājām. Es vēlos, lai cilvēki zina cik daudz sāpju un vainas sajūtas rada aborts. Aborts iznīcināja ne tikai manu bērnu, bet arī mani. Abortā mirušo bērnu nekad nevar aizmirst.
...........................................................
Sāras stāsts
Man bija aborts 19 gadu vecumā. Pēc tam jutos labi. Pēc diviem gadiem es atkal paliku stāvoklī un man atkal bija aborts. Lai tiktu galā ar nepatīkamajām sajūtām es lietoju humoru un alkoholu. Man bija labs darbs, es daudz ceļoju un lielākā daļa cilvēku uzskatīja, ka man ir lieliska un aizraujoša dzīve. Tad kādu vasaru tas viss sabruka. Mani uzaicināja uz manu vecāku kāzu jubileju, kuru rīkoja brāļi un māsas. Es gadiem nebiju bijusi mājās. Es biju šausmās un mēģināju izdomāt dažādus attaisnojumus, lai nebūtu jābrauc. Es nokļuvu depresijā un sāku daudz dzert. Mani draugi man jautāja, no kā es baidos un, ja godīgi, tad es nemaz nevarēju viņiem atbildēt. Es tomēr piespiedu sevi braukt… un tad viss sabruka. Atgriešanās mājās lika atgriezties ļoti sāpīgām atmiņām, kas bija saistītas ar maniem abortiem.
Kad es redzēju savus vecākus un savu brāļu un māsu bērnus, man prātā nāca neprātīgas domas. Es brīnījos, kāpēc gan man nav bērnu. Man bija sajūta, ka arī maniem bērniem bija jābūt šeit kopā ar mums. Mani pārņēma tik lielas skumjas! Es nespēju noticēt tam, cik daudz sāpju un moku pārpludināja manu sirdi. Es visu laiku raudāju un dzēru, lai nomērdētu sāpes un vēlējos dienas vienkārši nogulēt. Es pārtraucu ēst un zaudēju daudz svara. Es patiešām nespēju funkcionēt. Es teicu pati sev, ka man nevajadzēja atgriezties mājās. Viss par ko es spēju domāt bija, kā tikt ātrāk prom. Bet pat tad, kad devos prom, skumjas nepārgāja. Es nevarēju aizbēgt no savām ciešanām un tas ietekmēja visu manu dzīvi, manu darbu, manas attiecības ar draugiem, manu pašapziņu. Depresija, alkohols, neapturama raudāšana… tā es dzīvoju ilgi, līdz sāku meklēt palīdzību.
...........................................................
Marijas pieredze iznēsājot bērnu pēc agrāk notikuša aborta
Visu grūtniecības laiku es biju nemierīga. Tas, ka biju stāvoklī, lika atmosties visām atmiņām par abortu un neizmērojamai vainas sajūtai. Kad redzēju pirmo ultrasonogrāfijas attēlu, es domāju, ka nomiršu. Pārsteigta un pamirusi es skatījos ekrānā. Es biju pārsteigta redzot savu mazuli, viņas sejas līnijas, viņas rociņas, pukstošos sirdi un mugurkaulu. Es sastingu šausmās saprotot, ka tas nepavisam nebija tas, ko manuprāt no manis “izņēma” vairākus gadus atpakaļ abortā.
...........................................................
Citas liecības
Krīzes grūtniecības centra sieviešu liecības lasi šeit
Projekts "Sievietes pret abortiem" fotogrāfijas un liecības lasi šeit
"Par dzīvību" patiesi stāsti šeit
...........................................................
Atsūti arī savu stāstu: ineta.stulpe@inbox.lv