Mazuļa astoņpadsmitajā dzīves dienā iespējams saklausīt un saskaitīt mazmazītiņās sirsniņas sirdspukstus, kura pukst blakus māmiņas lielai sirdij...
Mazulis! Viņa atnākšana vienmēr ir brīnumaina, lai cik sen gaidīta vai pēkšņi tā būtu mūs uzrunājusi. Nav vajadzīgs spriest un prātot – tas ir Dieva plāns, kas skar mūs Viņam vien saprotamā, vispareizākajā mirklī.
“Divas nedēļas pēc aborta, man sākās dzemdības. Es grīļodamies iegāju vannasistabā. Un tur, blakus vīram, es laidu pasaulē daļu mana bērna, ko ārsts bija palaidis garām. Tas bija mans bērns... Es pamostos nakts vidū, domādama, ka esmu dzirdējusi raudam bērnu. Un man vēl joprojām ir murgi, kuros es esmu spiesta noskatīties, kā mans bērns tiek pārplēsts uz pusēm manā priekšā. Man vienkārši pietrūkst mana bērna. Es vienmēr pamostas vēlmē pabarot savu bērnu, paturēt savu bērnu. Ārsts man neteica, ka piedzīvošu šīs lietas.”
“Tagad, kad mans dēls ir 4 gadus vecs, es dažreiz paskatos uz viņa skaisto seju un prātoju, kādas iezīmes būtu manam otram bērnam. Man joprojām ir sapņi par to, kā es viņu turu rokās un mani ļoti dziļi skumdina tas, ka esmu nolaupījusi savam dēlam brāli vai māsu. Kāpēc nepamēģināt tagad sagādāt brāli vai māsu, jūs jautāsiet? Es labprāt, taču mēs ar vīru esam cīnījušies ar neauglību jau divarpus gadus. Es ne reizi vien esmu sapņojusi, ka es varētu ieņemt bērnu tad, kad es gribu! Katru vakaru mans jaukais zēns lūdz Dievu par brāli vai māsu un ik reizi, kad dzirdu šīs dārgās lūgšanas, man sāp sirds par to, ko es izdarīju. Atskatoties pagātnē, aborts nav viegls risinājums kādai problēmai… tas ir problēma, un tas atstāj paliekošu ietekmi uz paaudžu paaudzēm.”