Fēlikss Cielēns par Zīlēniem (turpinājums)
Apspriedušies ar Maiju par jauno polītisko stāvokli, nolēmām vācu okupācijas laikā Rīgā neatgriezties. Izabellu laidīsim ģimnāzijā Jelgavā, bet paši paliksim uz dzīvi „Zīlēnos”, kur Kristapa mājā telpas bija pietiekamas.
Divi motīvi mūs spieda tā rīkoties. Pirmkārt jau paredzējām, ka okupācijas vara noteiks pilsētniekiem ļoti niecīgas pārtikas normas. Uz laukiem pie radiem, pašu saimniecībā, kaut arī šeit visu normētu, tomēr būs vieglāk. Otrkārt, dzīvojot Rīgā, es nonāktu hitleriešu polītiskās policijas uzraudzībā, kas man varētu beigties ar nosūtīšanu uz kādu Vācijas koncentrācijas nometni. Turpretī uz laukiem, nost no gestapo vīru acīm, es varētu drošāk pārlaist vācu okupācijas laiku.
„Zīlēnos” drīz vien visiem bija jāķeras pie ražas novākšanas darba. Bijušie kalpi nu bija aizņemti, lai novāktu labību no saviem 10 hektāriem, ko viņiem bija piešķīrusi boļševiku vara. Jāstrādā, turklāt intensīvi, nu bija visiem. Kristapa Jānisun mūsu Iza gāja ganos ik pārdienas un pārējā lakā piedalījās ražas novākšanā. Visvairāk strādāja pats saimnieks, kuŗš pļāva ar mašīnu labību un darīja arī citus darbus. Arī es cieši strādāju, ar izkapti apļāvu visiem laukiem malas, lai zirgi ar pļaujmašīnu nesabojātu labību. Pie kūlīšu siešanas aiz pļaujmašīnas locīja muguru Maija, Kristapa apaļīgā sieviņa Elza, viņa staltā meita Klāra, Kristaps un es. Viegls darbs nebija arī kraut ratos labības kūļus ar dakšām. Sevišķi smagi bija izdot no vezuma sarkano āboliņu, kas savēlies un saķēries viss vienā lielā ņudzeklī. Šai smagajā, nepierastajā zemnieku darbā turējos braši, bet svainisKristaps, kaut gan bija zemnieka dēls, bet īstenībā tāds bajāru baltrocis smalkiem pirkstiem, kas nekad nebija rūdījušies, ļoti cieta un izskatījās uz vezuma kā moceklis.
Darba apstākļi mums, intelektuāļiem, uzlabojās, kad „Zīlēni” dabūja no okupācijas varas iestādes Jelgavā divus gūstekņus lauku darbiem.. Viens otrs saimnieks krievu gūstekņu uzskatīja par vergiem, ko var dzīt līdz pēdējai iespējai. Tomēr vairums saimnieku, kā vēroju, apgājās ar gūstekņiem kā ar kalpiem.
Kaut arī gūstekņi nu strādāja smagākos darbus kā aršanu un tamlīdzīgi, tomēr mums ar Kristapu atlika darba diezgan. Braucām no rītiem ar piena kannām uz koppienotavu, dzirnavām, mežā ziemai malku gādāt, pie kalēja zirgus apkalt un citos darbos.
Tā, smagi strādājot, neko nekurnēju par savu likteni. Labi, ka tā. Kustēšanās svaigā gaisā un krietnā pārtika nostiprināja veselību. Turklāt mēs visi bijām ieskaitīti mājas darba spēkā, jo hitleriskā okupācijas vara taču ieveda arī Latvijā diriģētu un normētu tautsaimniecību, kas darba spēku simtprocentīgi izmantoja kaŗa vajadzībām.
Ēdamā mums uz laukiem netrūka. Kaut gan arī lauciniekiem bija noteiktas pārtikas normas, tomēr tās nevienā saimniecībā neievēroja. Visi pārkāpa okupācijas varas rīkojumus, kas mēģināja noteikt, cik katrā saimniecībā gada laikā atļauts kaut cūku pašu iztikai, cik malt miltu utt. Cūkas kāva neatļauti, no dzirnavām uz mājām brauca ar tādu miltu maisu skaitu, kas neatbilda malšanas grāmatiņas atzīmei. Protams, par šo okupācijas varas rīkojumu pārkāpšanu dzirnavnieks nomuitoja zemniekus, saņemot pusatklāti par katru nelikumīgi samalto miltu maisu pudeli degvīna, kas vācu okupācijas laikā, pilnīgi pretēji krievu okupācijas gadam, bija ļoti augstu vērtējama manta, jo to brīvā, atklātā tirgū nemaz nevarēja nopirkt, bet degvīna kuponus dalīja tiem zemniekiem, kas cītīgi nodeva okupācijas varas iestādēm labības un citas nodevas. Vācu vara bija gan noorganizējusi uz lielceļiem kontroli, bet braucot uz dzirnavām, līdzi bija sevišķi sagatavots sainītis ar sviestu, žāvētu šķiņķi, ko pasniegt kā kukuli kontrolieŗiem, kas labprāt ņēma pretim šādas mantiņas.
Es nenožēloju tos divus gadus, ko vācu okupācijas laikā nodzīvoju „Zīlēnos”. Nekad nebiju dzīvojis uz laukiem un tik dziļi ieskatījies zemnieku darbā. Nu man radās pavisam cita cieņa pret zemnieka grūto darbu. Novēroju arī, kā lai gan bija daudz runāts par lauksaimniecības ražības celšanu, lauksaimniecības mechanizācija, kas aizstātu darba spēku un atvieglotu darbu, bija attīstības pašā sākumā.(85. - 86. lpp., V sējums)
Ne tikai Dailes teātŗa labvēlīgā ietekme, bet arī „Zīlēnu” kultūrālā vide cēla manu radītāja garu. Šeit nepilnu divu gadu laikā – no1941. gada oktobŗa līdz 1943. gada augustam – drudžainā tempā sacerēju piecas lugas.
Šīs lugas dzimušas vakaros un nakts petrolejas lampiņas vārgajā apgaismē. Bet spilgta bija gara gaisma, kas apstaroja mani. Kultūrālā gaisotne, kas mājojaKristapa Eliasa namā, mani spārnoja. Viņa bibliotēka laikam gan bija lielākā privātā grāmatu krātuve Latvijā, kur varēja atrast galvenos literāros darbus grieķu, latīņu, itāļu, franču, vācu un krievu valodās. Un pats grāmatu krājējs arī bija īsta enciklopēdija. Viņš labi pārzināja ne tikai Eiropas literātūru, bet arī filozofiju un vispārējo vēsturi. Viņš izprata un cienīja ne tikai tēlotājas mākslas, bet arī teātri.
Mēs abi bijām dažādi raksturos un dažādos pasaules uzskatos. Svainis un draugs Kristaps lēns, bez emocionāla dinamisma, prāta cilvēks par exellence. Kāds es biju un esmu, to jau lasītāji zina. Kristaps, kaut gan reiz bija pārliecināts sociālists, pat marksists, ilgu laiku gadu pārdomās bija kļuvis skeptiķis, pat pesimists. Pēc visa tā, kas bija noticis Krievijā un Vācijā, pēc daudzu gadu rakšanās pa filozofijas sējumiem, viņš nu atzina, ka cilvēks ir nepilnīgs un pat ļauns savā dabā, ļauns no dzimšanas un nepilnīgs no aizvēstures. Pamatdaba cilvēkam nav grozījusies kopš senās Ēģiptes, Grieķijas un Romas laikiem. Reliģiskā morāle, kā arī humānistu un sociālistu apgaismes mācības ir palikušas bez nozīmības. Ļaunais uzvar labo, nepilnīgais ņirdz par attīstīto, brutālais vajā vai pat nokauj humāno. Cilvēciskums pats sevī labs, bet bezspēcīgs pasargāt cilvēku no ļaunā varas. Kristapa mīļākie rakstnieki, kuŗus viņš vienmēr pārlasīja oriģināltekstos, bija Lukrēcijs, Horatijs, Voltērs un Šopenhauers.
Es turpretī savā temperamentā biju optimists un, neskatoties uz smagiem pieredzējumiem, tomēr ticēju cilvēkam. Bestiālisma laikmets reiz beigsies un cilvēce ieies jauna humānisma laikmetā. Dzīvi polemizējām, tomēr viens otru nepārliecinājām.
Galvenais, kas raksturoja Kristapu Eliasu, bija nevis viņsa lielās zināšanas un labā gaume, bet gan asās sprieduma spējas. Ir daudz profesoru, kuŗiem uz muguras liels citātu maiss, bet maz ar dziļākas analizes un patstāvīga sprieduma spējām. Kristapam Eliasam zināšanas bija vispusīgas, analizes dziļas un vērtējumi skaidri. Tas izceļ viņa grāmatas „Franču jaunlaiku glezniecība”, „Holandiešu vecmeistari”, „Domjē un viņa laiks”. Sarunās ar tik izglītotu cilvēku, kuŗu varētu saukt par latviešu Voltēru, vācu okupācijas laikā guvu lielu gara atsvaidzi. Savdabīgi bagāts Kristapā Eliasā bija humors un ironijas elements. It īpaši, kad viņš bija iebaudījis kādu glāzīti, viņa asprātība kļuva apbrīnojami dzīva.
Tāds gars mani raženi apaugļoja „Zīlēnu” darba klosterī. Lai šie mani nedaudzie vārdi būtu vainags uz šī lielā latvieša kapa, kur viņu blakus senčiem guldīja 1963. gada janvārī Sibīrijā, Staļina vergu nometnē iegūtās tuberkulozes pieveiktu.(89. - 90. lpp., V sējums)
15. maijā ieradies „Zīlēnos”, dabūju zināt, ka jāizbrauc no Rīgas uz Ventspili 18. maija agrā rītā, lai naktī celtos pāri uz Gotlandi. Jāmaksā būs 5 000 ostmarkas par katru personu un līdzi var ņemt tikai mazu somiņu, ko katrs var panest, jo no Ventspils līdz laivas attiešanas vietai būs jāiet kājām ap 15 kilometru. Kabatā man bija rezervētas brauciena vajadzībām 4 000 ostmarkas, 3 000 markas vēl palikušas no M. Gopperam pārdotās Jēkaba Kazāka gleznas un 1 000 markas no R. Veidemanim pārdotās Ģ. Eliasa gleznas. Tātad pāris dienu laikā jāsamobilizē 11 000 ostmarkas. Kā to lai spēj? Svaiņi Kristaps un Juris nevarēja palīdzēt, jo nekādas naudas viņiem nebija. Nolēmu tomēr braukt cerībā, ka kādu daļu izdosies nokaulēt un kādu daļu savākt, pārdodot Rīgā kādas zeltlietas un vēl kādas gleznas.
Sirsnīgi atvadījos no radiem, kuŗus nu redzēju pēdējo reizi savā mūžā. Ejot pa laipu pāri Platones upei, apgriezos, lai mestu pēdējo ardievu skatienu tik iemīļotajiem „Zīlēniem”, kuŗus jau pazinu kopš 1910. gada. Pie dārza stāvajā krastā parādījās „Zīlēnu” māte, lai līdz ar rokas mājieniem man sūtītu savus pēdējos vārdus – „Laimīgi, laimīgi...”