Fēlikss Cielēns par Zīlēniem (sākums)
par Fēliksu Cielēnu >>vikipēdija
...Klāra Kalniņa labprāt mani gribēja paglābt (vairoties no represijām 1905. gada nemieru kontekstā) un ieteica braukt viņai līdzi uz Zemgali, uz Platones pagastu pie Eliasiem, kur viņa nākošajā dienā pati došoties, lai tur pavadītu Jāņus. Tā sākās mans pirmais brauciens uz „Zīlēnu” rožu dārzu, no kuŗa nekad vairs netiku ārā...
No Jelgavas braucām tālāk pa šoseju līdz Vēžu krogum ar divzirgu diližansu, jo tad vēl šeit dzelzceļa līnijas nebija. To uzcēla vācieši ar franču gūstekņiem Pirmajā pasaules kaŗā. No Vēžu kroga līdz „Zīlēniem” apmēram pusotra kilometra, protams, gājām kājām. Platones upīte, kuŗas stāvajā krastā atradās „Zīlēni”, man gan neko sevišķi neimponēja, kaut gan tā sākās jau Lietuvā kā Sidrabene un vēlāk gleznotājs Ģederts Eliass to krāšņi poetizējis savos darbos.
Paši „Zīlēni” izskatījās daiļi. Rītu pusē stalti pacēlās kupls osis un divi milzeņi ozoli. Māju ieslēdza liels augļu dārzs, kam pāri augstu slējās nosirmojis bērzs. Ieeju greznoja divi piramidāli kastaņkoki. Sevišķi uzkrita lielā gaišzilā klēts ar sarkanu kārniņu jumtu un palievenis ar doriskiem koka stabiem. Daudzie rožu krūmi vijās ap grantētiem celiņiem. Aiz vecās, zem salmu jumta sakņupušās tēvu, tēvu klētiņas atradās dažādi izkrāsoti bišu stropi. Koka dzīvojamā ēka, kaut gan to sedza impozants kārniņu jumts, bija sagrimusi, novecojusies.
Cilvēki, kas apdzīvoja „Zīlēnus” bija visai savdabīgi. Pats saimnieks nemaz neizskatījās pēc zemnieka, kādus biju paradis redzēt Vidzemes lauku mājās. Gaŗa auguma, stalts vīrs ar latviešiem neparastu gaŗu un līku degunu, sirsnīgām pelēkām acīm. Gaita un stāja tik pašapzinīga kā muižkungam. Šajā stājā atspoguļojās Zemgales turīgo vecsaimnieku sociālais stāvoklis darba procesā un mājas saimē. Pretēji Vidzemes saimniekiem, viņi līdz Pirmajam pasaules kaŗam fiziski nemaz nestrādāja, tikai organizēja un vadīja saimniecību. Pat kalpu darba tiešo uzraudzību veica priekšpuisis, kas bija savā ziņā mājas vagaris. Kalpi neēda pie saimnieka galda,, bet savrup lielajā virtuvē. Latviešu lauku dzīvi biju vērojis tikai Vidzemē un tāpēc šāds Zemgales bajārisms mani pārsteidza.
„Zīlēnu” saimniece arī neizskatījās pēc īstas saimnieces. Acu skatieni maz saistījās ar ikdienas zemes lietām, tie pāri reālībai aizslīdēja kaut kur tālumā, kā kādu neatrodamu gaismu meklēdami. Valodas tonis un roku kustības liecināja par savdabīgu teatrālismu, jo Līna Eliase jau ilgu laiku sekmīgi bija spēlējusi varones amatieru trupā, kas ar savām spēlēm bija uzstājusies ne tikai savā un kaimiņu pagastos, bet arī Jelgavā, Dobelē un Bauskā.
Rožu dārzā lepni staltoja Zemgales bajāru vienīgā meita Maija, lielām acīm kā uz Botičelli gleznām un gaŗām tumšām matu pīnēm, kas noslīdēja līdz pat ceļiem. Tur mājoja arī jaunākais Eliasu dēls Juris, toreiz 19 gadus vecs, gaŗš melnmatains jauneklis, kas par lauksaimniecību nemaz neinteresējās, bet par literatūru un polītiku, jo viņš lasīja daudz grāmatu un bieži skrēja uz Jelgavu, lai tur vadītu sociāldemokratiskās partijas apgabala komitejas darbu.
No šiem Eliasu dzimtas locekļiem līdz tam pazinu tikai Maiju. Viņu jau biju novērojis 1906. gadā Rīgā un tuvāk iepazinis Pēterburgā, kur viņa no 1909. gada studēja. Pārējie Eliasu dzimtas locekļi – vecākie dēli Kristaps un Ģederts, kuŗus pazinu jau no 1905. gada, patlaban atradās ārzemēs Briselē kā polītiskie emigranti.
Lai raksturotu tuvāk māju, kas devusi ievērojamus latviešu polītiskos un kultūras darbiniekus un arī manu mūža draugu, jāsaka vēl daži vārdi.
Platones „Zīlēni” bija zemnieku lielsaimniecība ar 65 hektāru pirmās šķiras aramzemi. Saimnieks Jānis bija intiliģents un progresīvs, lasīja arī vācu un krievu grāmatas. Jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados viņš iegādājies ne tikai pļaujmašīnas, bet arī kuļmašīnu un tvaika lokomobili. Viņš bija ļoti muzikāls, gadu desmitiem ilgi bija vietējās dziedāšanas biedrības priekšnieks un ar savu kori piedalījies trešajos un ceturtajos vispārējos dziesmu svētkos. Jānis Eliass simpatizēja jaunajai strāvai un jau deviņdesmito gadu sākumā Jelgavā iepazinies ar Aspāziju. Viņš piedalījās 1905. gada kustībā un tika ievēlēts Platones pagasta Rīcības komitejā. Viņš bija arī ilggadīgs Platones lauksaimniecības biedrības priekšnieks.
„Zīlēnu” saimniece Līna bija cēlusies no Jēkabnieku „Vanču” mājām un bija māsa Klārai Kalniņai. Viņai bija vēl trīs māsas, no kuŗām viena bija „Vanču” saimniece, aktīva partijas darbiniece, un trešā, Anna Veilande, kuŗa bija ilgi studējusi Pēterburgā u kādu laiku bijusi dzejnieka Fallija tuva draudzene. Līna Eliase arī sekoja jaunajai strāvai, atbalstīja revolucionāro kustību. 1901. gadā viņa atsperu ratos brauca uz Lietuvu, lai tur saņemtu no Vācijas atsūtītos nelegālās spiestuves piederumus un to pārvestu uz Jelgavu.
Kā tēvs, tā māte „Zīlēnos” bija ienesuši savu daļu garīguma un kultūras. „Zīlēni” jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija viesmīlīga māja, kur ieradušies ievērojami latviešu polītiskie un kultūras darbinieki – Pauls un Klāra Kalniņi, J. Jansons, Fallijs, Dr. Krumbergs u.c. Ka šādiem progresīviem vecākiem visi bērni 1905. gada dinamiskajā laikmetā kļuva revolucionāri un sociālisti, tas bija gluži dabīgi.(22. – 24. lpp., II sējums)
Kaut gan „Zīlēnos”, pavadot sešas vai septiņas nedēļas dzīvās pārrunās par literātūru , mākslu un polītiku, nebija nemaz gaŗlaicīgi, tomēr mēs katru svētdienu un dažkārt arī darbdienās braucām ciemos pie radiniekiem gan Platonē, gan kaimiņu pagastos. Šajos izbraukumos tuvāk iepazinos ar Zemgales lauku cilvēkiem un viņu dzīvi, kā arī ar 1905. gada asāko cīņu vietām, ar cīnītājiem un kritušo cīnītāju tuviniekiem. Izbraukumos atsperu ratos devāmies vai nu mēs abi ar Maiju mūsu mīļā pāža Bruno pavadībā, vai kopā ar Juri un māti Līnu. (26. – 27. lpp., II sējums) Drīz vien pienāca augusta vidus un man bija jāšķiras no „Zīlēniem”, lai dotos uz Briseli. Pēc jaukajām nedēļām „Zīlēnu” rožu dārzā tomēr nebija žēl šķirties, jo Maija bija apsolījusi braukt uz Briseli man līdzi un viņas brālis Juris bija apsolījis braukt māsai līdzi, bet abu vecāki bija teikuši „jā” vārdu un apsolījuši sūtīt abiem naudu iztikai un studijām. Mazliet pabrīnījos par šādu vieglprātīgu labsirdību. Divi bērni jau bija prom tālumā uz nezināmu laiku, tagad nu vēl pārējos divus aizlaiž prom. Ne katra māte to labprātīgi darītu. Bet „Zīlēnu” māte bija laba, deva saviem bērniem pilnīgu brīvību. Varbūt viņa mani bija novērojusi par godīgu un labu nākošo znotu un negribēja mani vienu laist klīstam apkārt pa plašo pasauli...
Brīnījos arī par to, kā lauku māja var dot tik lielus ienākumus, lai varētu izdot tik daudz naudas, kas bija vajadzīga, lai uzturētu un skolotu ārzemēs četrus bērnus. Uz to man „Zīlēnu” saimnieks paskaidroja, ka no kviešiem, kaut arī tie augtu katru gadu uz to labāko, tomēr nevar ieņemt tik daudz naudas. Pie tās viņš tiekot ar bastarda āboliņa kultivēšanu. Šai precei esot liels pieprasījums ārzemēs, sevišķi Zviedrijā un Beļģijā, un cenas esot ļoti augstas. Bastards gan noplicinot laukus, bet ar mākslīgiem mēsliem varot atdot zemei paņemto atpakaļ.
Ap 15. augustu sirsnīgi atvadījos no „Zīlēnu” dzimtas, sevišķi no Maijas un jaunā drauga Brūno un iemīļotā saulainā stūrīša. Pa šauro laipu ejot pāri Platones upītei, man tā vairs nelikās niecīga. Tās vijīgie zaļie krasti nu bija tik daiļi un tuvi, slēpdami manas intīmākās noskaņas gan saules laistījumos, gan sudrabotās mēnesnīcās... (28. – 29. lpp., II sējums)
Bija silts un saulains, kad septembŗa beigās iebraucu Briselē. Vispirms devos pie Maijas, kuŗa šeit bija ieradusies kopā ar brāli Juri jau augustā. Viņi bija apmetušies pie brāļa Ģederta, kuŗš apmeklēja Beļģijas karalisko mākslas skolu. (38. lpp., II sējums)
Brisele man devusi ļoti daudz mākslas izpratnei. Ļoti vērtīgajā gleznu muzejā bagātīgi reprezentēti flāmu un holandiešu vecmeistari. Maija, kuŗu brālis Ģederts jau bija ievadījis Briseles muzeja noslēpumos, nu mani vadāja no zāles uz zāli un skaidroja flāmu un holandiešu gleznotāju lielās aistētiskās vērtības. Mani mazāk saistīja Van Eika reāli tvertās figūras, bet visai patika Pītera Breigela vecākā drošais zīmējums un savdabīgā kompozīcija. Rūbenss mani tikai daļēji saistīja. Viņa lielās majestātiskās gleznas manī nav tā pievilkušas kā mazākie darbi, it īpaši tie, kur gleznoti bērni. Sevišķi mani valdzināja holandiešu 17. gadsimta meistaru darbi, īpaši Rembrants. Briseles muzejā apbrīnoju arī citus holandiešu vecmeistarus – Halsu, Delftes Vermeru, Braueru, Ostandi un citus. (39. lpp., II sējums)
1911. gada vasara bija karsta. Braukt no Briseles uz jūŗu mūsu polītiskie emigranti nevarēja līdzekļu trūkuma dēļ. Tāpēc svētdienās viņi izbrauca šur tur zaļumos. Protams, mūs tad bieži apciemoja briselieši. Visbiežāk šeit kavējās Ģederts Eliass – viens, vai kopā ar savu draudzeni Kāriju. Tā kā mums bija divas istabas, tad ciemiņi varēja pārgulēt pie mums. Ģedertam ļoti patika Tervīrenes parks un mežs, kā arī apkārtnes lauku skati. Vienmēr viņam bija līdzi zīmējumu burtnīca, akvareļu papīrs un reizēm arī eļļas krāsas un stāklis. Toreiz Eliass strādāja impresionistiskā garā un Tervīrenes mežs bija viņa akadēmijas beigu darba temats. (44. lpp., II sējums,)
Ko lai daru es? Protams, ka es arī gribēju doties uz Parīzi divu motīvu dēļ. Mani turp vilka Parīze kā tāda un arī Maija kā tāda. Tomēr viņa man noliedza sekot un turklāt pavisam kategoriski. Jau sāku palikt greizsirdīgs. Kāpēc viņa negrib, ka es arī braucu uz Parīzi? Viņai bija svarīgs arguments pret manu braukšanu uz turieni. Iepriekšējo ziemu viņai bija rakstījis brālis Ģederts, kuŗš no Briseles bija pārcēlies uz Parīzi, ka tur ziemā ir pavisam nelāgs laiks, pastāvīgi līst un saules nemaz. Tāds gaiss, teica Maija, būs manām plaušām ļoti kaitīgs un tāpēc man jāpaliekot Šveicē, jāpavadot vēl viena ziema kalnos, lai pilnīgi izdziedinātu tuberkulozi. (66. lpp., II sējums)
Bija nomiris „Zīlēnu” saimnieka brālis Kristaps Eliass, kuŗš strādāja kā dzelzceļa pārvaldes ierēdnis Rīgā. Viņu nolēma apbedīt dzimtenes Strupdeguņu kapsētā, kas atradās „Zīlēnu” tuvumā. Kā jau turīgās lauku mājās, bēres rīkoja lieliskas – ieradās daudz radinieku un draugu. Kad nu visi gaŗā rindā brauca un gāja pāri upei uz kapsētu, mani tomēr apturēja savāda nojauta – kapos ieradīsies policija... Abi ar Bruno mēs palikām tukšajās mājās.
No Platones upes stāvā krasta raugāmies, kā bērinieku gājiens virzās uz kapsētu. Pēkšņi abi ieraugām, ka no lielceļa kapsētas virzienā jāj dragūnu pulciņš virsnieka vadībā. Esam pārliecināti, ka polītiskā slepenpolicija saodusi manu nelegālo uzturēšanos „Zīlēnos” un dragūni atjājuši mani apcietināt. Ātri nolemjam, kā rīkoties. Es paslēpšos kuplo kviešu laukā kādu puskilometru no mājām, kur takas malā novietošu rudzu puķes, lai Bruno zinātu, kur esmu. Viņš ies uz kapsētu noskaidrot situāciju un, ja dragūnu virsnieks un policija viņam prasīs par mani, viņš teiks, ka esmu aizgājis pa meža ceļu uz Jelgavu.
Tā nu es kādu stundu gulēju Zemgales treknajos kviešos un nepacietīgi gaidīju savu adjutantu. Beidzot viņš atnāca smiedamies. Tas tik esot bijis joks. No dragūnu virsnieka un policista viņš uzzinājis pavisam traku pārpratumu. Jelgavas policija sajaukusi mirušo dzelzceļa ierēdni Kristapu Eliasu ar viņa krustdēlu Kristapu, kuŗu 1908. gadā notiesāja par piedalīšanos revolucionārā kustībā uz mūža nometināšanu Sibīrijā, un tagad no turienes cinka šķirstā viņš pārvests uz Latviju. Dragūni atsūtīti, lai novērstu demonstrāciju, kas varētu notikt kapsētā, šo revolucionāru apbedot. Noskaidrojuši pārpratumu, dragūni smiedamies aizjājuši atpakaļ uz Jelgavu.
Šis gadījums raksturo cara polītisko policiju. Jelgavas žandarmērija nezināja, ka Kristaps Eliass jau kopš 1908. gada rudens, aizbēdzis no Sibīrijas, dzīvo Briselē.
Sākām dzert bēres veidā, kādu vēl nebiju piedzīvojis. Biju gan agrāk Vidzemes laukos piedalījies bēŗu dzeršanā, bet tā nebija salīdzināma ar to, ko nu pieredzēju Zemgalē. Mielastu aizgājēja godināšanai sākām ap pulksten sešiem vakarā.
Bija jauks vasaras vakars. Ap viesu galdu dārzā zem ķiršu kokiem sasēdās bērinieku pulks. Kā vakarā iesāka, tā palika tur līdz pulksten astoņiem nākošajā rītā, ēdot garšīgus ēdienus un apslakot tos visādu dzērienu krietniem malkiem. Drīz visi kļuva jautri un sirsnīgi. Mūzika gan nespēlēja un dejots netika, bet kādas jautras dziesmas gan dziedāja. Šajā bēŗu dzeršanā bija kaut kas īsti latviski pagānisks.
Ap pusnakti piedzīvojām kādu dīvainu starpgadījumu. Es pamanīju kuplo ķiršu zaros tieši virs dzīru galda šūpojamies melnus spodrus dzīvnieciņus. Neticēju savām acīm un nodomāju, ka vīna tvans man sakāpis galvā un liek rēgoties neesošiem zvēriņiem. Tomēr arī citi bija ieraudzījuši šos melnos biedēkļus un visi uzšāvās no sēdekļiem. No zariem kāri raudzījās izbadējušās ceļojošās žurkas, kas bija atklīdušas līdz „Zīlēnu” mājām un no klēts steidzās piedalīties smaržīgajā mielastā. Ar uguni un nūjām aizdzītas, žurkas par tādu iznerrošanu nākamā dienā bija atstājušas neviesmīlīgo māju. Bet viesi tonakt turpināja dzert bēres. (78. – 79. lpp., II sējums)
Tā kā mums trūka brīvā laika, tad ļoti maz satikāmies ar latviešiem. Visbiežāk mūs apmeklēja Maijas brālis Ģederts, kuŗš 1914. gada pirmajos mēnešos uzgleznoja Maijas portretu labā kompozīcijā un krāsu izteiksmē. Aprīlī viņš atgriezās Krievijā, jo 1913. gadā, sakarā ar Romanovu dinastijas 300 gadu pastāvēšanu, valdība bija izsludinājusi amnestiju. (88. lpp., II sējums)
Manā mūžā šis Parīzes laiks vēl ievērojams ar to, ka 1914. gada 19. jūnijā salaulājos ar Maiju. Civīlo ceremoniju izdarīja V iecirkņa (Panteona) mērs, kuŗš, ceremoniju beidzis, novēlēja mums labas laimes. Tai pašā dienā garīgo ceremoniju izdarīja vācu mācītājs luterāņu draudzes Bijetes baznīcā. Vakarā sākām dzert kāzas kādā operas kvartāla restorānā un tad, pēc dažu Monmartras īpato krodziņu apmeklēšanas, pret rīta pusi tās noslēdzās kādā solīdā Monparnasas restorānā. Mūsu kāzu viesi bija četri laulību liecinieki – no Briseles atbraukušais Maijas brālis Kristaps, no Monpeljē atbraukusī viņas jaunības draudzene Austra, Ernests Puriņš un krievu gleznotājs Tretjakovs. (89. lpp., II sējums)
Kādu laiku Maija dabūja aizdevumus no Krievijas konsulāta, kas palīdzēja saviem pavalstniekiem, kuŗi kaŗa apstākļu dēļ nevarēja atgriezties savā agrākajā dzīves vietā. Maijas vecāki bija no Platones pagasta evakuēti uz Rīgu un nonākuši kaŗa bēgļu statusā. Nu viņa pelnīja, strādājot mājas rakstu darbus Starptautiskā Sarkanā Krusta Bernes biroja vajadzībām. (116. lpp., II sējums)
Jauna šī glezniecība bija nevis tāpēc, ka tās nesēji bija ap 30 gadus veci, bet gan tāpēc, ka tā deva jaunu virzienu tēlošanas līdzekļos. Pa dažādiem ceļiem gan tieši, gan netieši rietumu modernā māksla, it īpaši franču, bija apaugļojusi mūsu jaunos talantus. Tagad viņi rādīja darbus, kas bija individuāli savdabīgi un spēcīgi pauda izteiksmes līdzekļu spraigumu, asumu kā ziedā, tā līnijās un arī kompozīcijā. Jāzepa Grosvalda audekli ekspresīvos tēlos un varenās kompozīcijās izteica lielo laikmetu, ko mūsu tauta bija pārlaidusi kaŗā. Šim modernās latviešu glezniecības jaunajam lielmeistaram līdzās nostājās ģeniāli apgarotais, gados gluži jaunais Jēkabs Kazaks, kas radīja savdabīgu figūru uztveri īpatā ziedā, spēcīgā lineārā izpausmē un dziļi tvertā kompozīcijā. Ar savu spilgto daudzveidīgo zieda klāstu visus apbūra Ģederts Eliass, kas pavisam citā gaismojumā mums lika tīri gleznieciski izjust laukskatus, portretus un figurālas kompozīcijas. Niklavs Strunke gribēja toreiz izkliekt kaut ko pie latviešiem neredzētu, ko Parīzē bija uzdrošinājušies paust kubisti, abstrakti gleznojot krāsu laukumus. Džons Liepiņš plašiem krāsu triepieniem droši lika skanēt savai jūŗas varenībai un zvejnieku smagnējiem stāviem. Konrāds Ubāns, liriskais latviešu Koro, krāsainā priekā, izsvērtā kompozīcijā cildināja mūsu priekšpilsētu un lauku ainas. Romans Suta jo spilgti izvirzījās ar savu dinamisko trauksmi un ļoti savdabīgo zīmējumu. Kubismā toreiz veikli mēģināja Otto Skulme, Voldemārs Tone īpatās abstrakcijās un brūnās krāsās smalkos notoņojumos rādīja dāmu stilizētus portretus, kādi vēl pie mums nebija redzēti. Ludolfs Liberts pauda skaļu ekspresionisma veidu, Erasts Šveics rotājās krāsām stipri abstrakti, Uga Skulme meklēja savdabīgi interesantu izteiksmi zīmējumā un kompozīcijā.
Šī izstāde bija liels notikums mūsu glezniecības vēsturē, jo visi, kas tajā bija izstādījušies, izvirzījās par mūsu modernās glezniecības visplašākajiem veidotājiem un daži kļuva par Mākslas akadēmijas profesoriem – Ģ. Eliass, V. Tone, K. Ubāns, O. Skulme un L. Liberts.
Un vēl vienā nozīmē šī izstāde kļuva vēsturiska. Tā glezniecībai pievērsa sevišķu sabiedrības uzmanību, nostādot to kā tautas svarīgu kultūras faktoru blakus literatūrai, teātrim un mūzikai. Pāris mēnešos šo izstādi apmeklēja 30 tūkstoš cilvēku un tas bija kaut kas ārkārtīgs, jo agrāk latviešu gleznu izstāžu apmeklētājus varēja skaitīt pa simtam.
Ne tikai paši jaunie gleznotāji gavilēja par šo pasākumu. Par to priecājās arī visi mākslas draugi. Grūti bija piesaistīt plašu sabiedrisko interesi par glezniecību. Turklāt daudz aizspriedumu un nesaprašanas pret moderno, ekspresīvo glezniecību var sastapt pat vienā otrā rietumu valstī. Lielais lūzuma laikmets Latvijā bija dziļi pārveidojis tautas izjūtas. Toreiz tās izpaudās modernās glezniecības formu uztverē, kas bija kļuvusi koncentrēta, kategoriska, konstruktīva.
Gaviļu noskaņa valdīja Ģederta Eliasa dzīvoklī saviesīgā vakarā, kas noslēdza izstādi. Bez ekspresionistu grupas locekļiem tur bija arī nedaudzi citi mākslinieki un mākslas draugi, kuŗu vidū V. Purvītis, Kr. Eliass, Ed. Virza, Maija un es. Nekādas galda runas netika turētas. Tikai es, kā patentēts runātājs, atklāju vakaru īsā uzrunā, lai uzsauktu līksmu tostu mūsu jaunajai, varenajai glezniecībai un tās nesējiem. Raitās valodās it īpaši izcēlās Kr. Eliasa un R. Sutas balss. Draudzības un vīna siltumā radās arī vēlēšanās dejot. Uz ātru roku sarīkojās muzikanti, par instrumentiem lietojot ķemmes, harmoniju un tējas trumuli. Sievietes bija lielā mazākumā. Nu nolēmām dažus gleznotājus ietērpt sieviešu drēbēs. Vispiemērotākais bija K. Ubāns, kuŗš arī izskatījās kā vismaigākā daiļava. Daži gleznotāji nomaskējās. Tā Džons Liepiņš pārvērtās par klaunu, Niklavs Strunke par Pjero un gleznotāja Beļcova par Kolumbīni. Pēc šī līksmā vakara kļuva ne tikai latviešu modernās glezniecības cienītājs, bet arī tās darinātāju draugs. { Tālāk vēl turpinājums par atbildes reakciju} (134. lpp., III sējums)
Visbiežākos un patīkamākos atpūtas brīžus tomēr tai laikā pavadīju Zemgales līdzenumā Platones „Zīlēnos” sievastēva mājās. „Zīlēnu” plašais koptais dārzs un lapu kokiem rotātie Platones upes krasti sniedza pavasaŗos un vasarā patīkamu atpūtu, kaut arī uz īsu brīdi. Mani jo sevišķi piesaistīja „Zīlēnu” bites, kuru kopšana bija mans vienīgais īstais hobijs. Lai varētu ar to nodarboties, tad 1920. gada agrā pavasarī pārvedu no Cēsīm vienu bišu saimi, kas pēc mana tēva nāves bija palikušas bez saimnieka un drauga. „Zīlēnu” pašu bites bija iznīkušas kara laikā, kad visi bija devušies bēgļu gaitās. Nu es kopu šo vienīgo saimi, lai ieaudzētu atkal lielāku dravu.
Ne tikai vasarā mēs ar Maiju ieradāmies ciemos „Zīlēnos”. Arī Ziemassvētkos, Lieldienās un Vasarsvētkos un, protams, katrā ziņā Jāņos mēs trīs četras dienas pavadījām tur. Garlaicīgi „Zīlēnos” nebija nekad, ne vasarā, ne ziemā. Tur bija arī liela, vispusīga un vērtīga bibliotēka. Maijas jaunākais brālis Juris, kas nu palīdzēja vecajam tēvam apsaimniekot lielās mājas, droši vien bija visoriģinālākais lauksaimnieks visā Latvijā. Gan strādādams lauksaimniecībā, viņš par to pavisam maz interesējās, nemaz nelasīja lauksaimniecisku literatūru un nemaz neiedziļinājās saimniecības vadībā, bet kaislīgi nodevās vērtīgu grāmatu pirkšanai un lasīšanai. Ne tikai ziemas un rudens vakaros viņš bija iegrimis grāmatās, bet šad tad arī vasarā, spraiga darba laikā. Viņš kļuva par īstu bibliofilu, kas uzkrāja vērtīgu, uz laukiem neredzētu bibliotēku.
Tā kā Juris labi prata krieviski, vāciski un arī franciski, tad viņš sameklēja Jelgavas un Rīgas antikvariātos retas grāmatas šajās valodās, atsevišķus eksemplārus arī angļu valodā (piemēram, Bairona darbu otro izdevumu ar kāda izcila mākslinieka smalkiem vaŗa grebumiem). Šī dīvainā lauksaimnieka bibliotēkas visvērtīgāko sējumu starpā bija pavisam reti eksemplāri – Kanta grāmatas „Zur Kritik der reinen Vernuft” pirmais iespiedums Rīgā 1781. gadā, Terencija komēdijas latiņu valodā divi lielos ādas sējumos, izdotas 1726. gadā, ko viņš man vēlāk uzdāvāja un tagad tie rotā mūsu plauktus Stokholmā. Tur bija sastopamas arī koši ilustrētās Lofontena teiksmas, izdotas 18. gadsimta pirmajā pusē Parīzē, franču valodā lielā Dorē ilustrētā Bībele, Beranžē dzejoļu pirmais izdevums, Lēnaua ievērojamās poēmas „Die Albigenser” pirmizdevums. Šis darbs mani ierosināja rakstīt par šo pašu tematu traģēdiju „Mitānija”.
Arī patīkamas sabiedrības nekad netrūka „Zīlēnos”. Tur bieži ciemojās Maijas brāļi Kristaps un Ģederts ar draudzenēm un draugiem. Šai laikā „Zīlēnos” viesojušies Rainis, Pauls, Klāra un Brūno Kalniņi, F. Menders, aktrise Paula Baltābola, operdziedātājs Rūdolfs Bērziņš, gleznotāji Uga Skulme un Konrads Ubāns, dzejnieki Jānis Sudrabkalns un Jānis Grots, teātŗa kritiķis un aktieris Hamsters un viņa skaistā kundze Anniņa u.c.
„Zīlēnu” ciemos ne tikai labi mielojās, bet laiku pavadīja arī franču gara iedvesmotā konversācijā. Par polītiku nerunājām, ja vien nebija kaut kas noticis Latvijā vai pasaulē kaut kas pavisam sevišķs. Pārrunājām dažādus mākslas, literatūras, teātŗa un mūzikas, reizēm arī filozofiskus jautājumus. Relātīvi daudz runājām par glezniecību, kur izvirzījās abi temperamentīgie gleznotāji Ģederts Eliass un Uga Skulme, bet viņiem daudz iepakaļ nepalika Maija un Kristaps. Pēdējais bija šo kulturālo disputu centrālā figūra.
Parasti Kristaps Eliass bija gluži mazrunīgs. Viņš sēdēja sastindzis savos papirosu dūmos dziļdomīgi iegrimis. Bet pēc dažam degvīna vai franču konjaka glāzītēm viņa gars iekvēlojās un viņš kļuva runīgs. No atmiņu bezdibeņiem tad viegli nira ārā Platona, Lukrēcija, Dekarta, Kanta un Šopenhauera aforismi, kā arī ievērojamo grieķu un romiešu dzejnieku vārsmas oriģinālvalodā. Reizēm lēnprātīgais, gudrais Kristaps savā domu gājienā tā iesila, ka dialogs izvērtās monologā. Kad kāds nepacietīgais to pārrāva, Kristaps bez naida un dusmām laida citus pie vārda. Viņš bija ne tikai dziļdomīgs un asprātīgs disputā, bet arī labsirdīgs, nezobojās par citu nezināšanu, neaizskāra tos vājo argumentu dēļ.
Ne visi disputanti bija tik iecietīgi. Klāra kalniņa, kas bija diezgan daudz lasījusi par filozofiskiem jautājumiem, it īpaši par dialektisko materiālismu, varēja polemizēt par ideoloģiskiem tematiem. Kad viņas māsas dēls Kristaps apkaŗoja viņas aizstāvēto dialektiskā materiālisma dogmu, izceļot ideoloģisko faktoru sevišķo nozīmi cilvēces attīstībā, tad iesilusī Klāra, būdama visai temperamentīgas dabas, dusmojās. Tomēr Klārai bija labs raksturs, viņa ilgi dusmas neturēja, pēc brīža jau tās bija prom.
Sevišķi atmiņā iespiedušies 1922. gada Jāņi „Zīlēnos”. Toreiz mēs aplīgojām veselus trīs Jāņus – „Zīlēnu” tēvu, Raini un Grotu Jāni. Tik jautru un dzīvespriecīgu es līdz tam nekad Raini nebiju redzējis. Viņš bija ļoti runīgs, pat dziedāja citiem līdzi, ko es nekad nebiju dzirdējis, jo viņam pavisam nebija dziedātāja balss. Alkohola ietekmes sekas tās nebija, jo viņš, jo viņš to nelietoja, izdzēra tikai pāris glāzes viegla vīna. Rainis bija it kā pārvērties. Sevišķi sirsnīgs viņš kļuva pret jaunām dāmām. Viņš gribēja tām izrādīt savu jauneklīgo spraigumu. Platones upes augstajā krastā bija kāršu galos uzstādītas trīs jāņugunis, bet Rainim ar to nepietika. Vajadzēja kurt ugunskuru, lai lēktu tam pāri kā viņa dzimtenē Latgalē Jāņu vakarā esot parasts. Rainim sekoja Paula Baltābola un citas jaunās dāmas, par ko viņš ļoti priecājās un smaidīgs skūpstīja visas drošsirdīgās uguns jājējas.
Dažos Ziemassvētku vakaros kluso mieru un „Zīlēnu” rūtis trīcināja Rūdolfs Bērziņš, laizdams vaļā savu varoņtenoru. Atminoties šos latviešu viesus, prātā nāk kāds konflikts. Jānis Sudrabkalns, atgriezies Rīgā pēc kādas viesošanās „Zīlēnos”, sacerēja humoristisku poēmu par Zemgales bajāriem un publicēja to „Latvijas Kareivī” ar pseudonīmu Oliveretto. Dažādo tēlojumu vidū minēts, ka viņš barots ar sāju zupu un dārgām grāmatām. Mana sievasmāte vārdus par sājo zupu ņēma tik stipri ļaunā, ka Sudrabkalnam uz visiem laikiem aizslēdza „Zīlēnu” vārtus. Protams, zobgalība par sājo zupu bija tīra difāmācija, jo ēdienus ”Zīlēnos” gatavoja ļoti labus. Patiesībā Sudrabkalns bija apskaities par ko citu. Tā kā ciemiņu toreiz bija stipri daudz, tad visiem nepietika dīvānu un gultu, bet dažiem, arī Sudrabkalnam, bija jāiztiek ar uz grīdas noliktiem kārtīgiem maisiem. Viņš sevi vērtēja par tik lielu Rīgas kungu, kam gulēt uz siena maisa ir pazemojums.
„Zīlēnos” viesojās arī ievērojami ārzemnieki. 1920. gada vasarā tur uzņēmām trīs Francijas pilsoniskus parlamentāriešus, divus deputātus un vienu senātoru. Šie franču politiķi bija ieradušies Latvijā, lai iepazītos ar mūsu zemi. „Zīlēnu” dārzā viņiem devām lielisku dineju. Par smalkajām vakariņām, protams, francūži nebija pārsteigti, jo viņi savā zemē izlutināti gardēdībā. Pārsteigti viņi bija gan par trim brīnumiem, ko sastapa „Zīlēnos”. Pirmkārt, par daudzajām franču grāmatām, it īpaši par Lafontēna teiksmu un Dorē Bībeles vērtīgajiem izdevumiem. Otrkārt, ka latviešu lauku mājās gandrīz visi runā franciski, jo bez Maijas un manis šajās viesībās piedalījās arī mani trīs svaiņi – Kristaps, Ģederts un Juris, un treškārt par dīvaino viesu grāmatu, kur viņiem bija jāparakstās.
„Zīlēnu” jaunais saimnieks Juris bija iekārtojis pavisam savādu viesu grāmatu. Īsi pirms viesu aizbraukšanas Juris aicināja viņus klētī un lūdza uzrakstīt savus vārdus ar ķīmisko zīmuli uz klēts gaiši zilajām durvīm.
Pie pilnīgas viesu grāmatas ceremonijas šie viesi tomēr netika. Tēvs viesus, kas palika „Zīlēnos” vismaz divi dienas un naktis, divi reizes klētī nosvēra – tūlīt pēc ierašanās un pirms aizbraukšanas – un svaru uzrakstīja uz klēts durvīm blakus parakstam. Oriģinālās viesu grāmatas autors un ceremoniju meistars svarīgi paskaidroja jaunienācējiem „Zīlēnos” – šie skaitļi ir svarīgi liecinieki, kā pēc kaŗa labklājība ceļas Zemgales laukos. Un tiešām pēc divi, trīs dienu pavadīšanas „Zīlēnos” kā par brīnumu katrs viesis bija kļuvis smagāks. Rūdolfs Bērziņš sita visaugstāko rekordu – viņa svars bija pieaudzis par pieciem kilogramiem. Kā zināms, viņa ēstgriba bija bez mēra, jo gaidot uz pusdienām vai vakariņām, viņš varēja apēst ap 20 siltu pīrāgu. Šī trakā ēstgriba viņu pēc dažiem gadiem noveda pavisam grūtā stāvoklī operā. Ķermenis kļuva tik smags, ka lomā nometies ceļos, viņš nespēja vairs piecelties bez citu palīdzības.
1921. gada augustā „Zīlēnos” atkal viesojās izcili ārzemnieki – Beļģijas parlamenta pazīstamais deputāts, vēlākais parlamenta priekšsēdis un izglītības ministrs Kamils Heismans un Krievijas II Valsts domes slavenais orators un otrās demokrātiskās revolūcijas vadītājs darbinieks Iraklijs Ceretelli, kuŗš nu jau bija emigrants. Viņi bija ieradušies Latvijā kā otrās un Vīnes sociālistu internacionāļu komiteju delegāti, lai noskaidrotu un samierinātu mūsu sociāldemokrātu partijas tikko sašķēlušās daļas. Šī misija viņiem beidzās bez panākumiem. Toties mēs viņus diezgan plaši iepazīstinājām ar Latviju.
Pavadot šos ievērojamos politiskos darbiniekus dažos izbraukumos uz Valmieru un Siguldu un dzīvojot ar viņiem kopā gandrīz nedēļu „Zīlēnos”, es tuvāk iepazinos ar šīm personībām. Kamols Heismans bija ļoti kulturāls cilvēks. Kaut gan viņš bija viens no galvenajiem Beļģijas strādnieku vadoņiem, kas jau gadsimta ceturksni bija uzstājies parlamentā un arī kā Strādnieku un sociālistu internacionāles biroja galvenais sekretārs bija plaši pazīstams visā Eiropā, viņš tomēr nebija uzpūtīgs un iedomīgs. Viņš bija flāmu tautības, bet skolojies, pat izsmalcinājies franču kultūrā. Raksturā ļoti dzīvs, jautrs, mīlēja humoru. Kad viņš savdabīgi asi, ironiski smējās, viņa pagarais stāvs un izstieptā seja atgādināja kaut ko mefistofelisku. (143. – 146. lpp., III sējums)
Turpmākos gados „Zīlēnos” viesojās vēl daži ievērojami cittautu politiķi. Vispirms minēsim III un IV Valsts domes deputātu Cheidzi, kas iegājis Krievijas vēsturē kā 1917. gada demokrātiskās revolūcijas galvenais vadonis. Šis gruzīnu socialdemokratu veterāns likās cietākas dabas nekā Ceterelli, viņš stoiskā mierā pārcieta likteņa smagos sitienus Krievijas demokratijai, viņa dzimtenei un viņam pašam. Un tomēr, šis ārējais miers bija tikai maska. Pēc pāris gadiem norūdītais cīnītājs, neparedzēdams galu trimdai, izbeidza savu dzīvi pašnāvībā.
Minams arī Zviedrijas parlamenta deputāts un vēlākais kaŗa ministrs Vennerstrēms, kas bija ieradies Latvijā ar savu dēlu, lai Zviedrijas sociāldemokratijas uzdevumā apsveiktu mūsu partijas kongresu. Nepazīstot toreiz zviedru raksturu, likās pavisam dīvaina šī ciemiņa stingrā klusēšana. Kaut gan viņš labi runāja vāciski, tomēr izdabūt no viņa kādu informāciju par Zviedriju maz izdevās. Tagad zinu, ka daļa zviedru nemīl runāt.
Klētsdurvju viesu grāmata uzrādīja, ka 1926. gada Ziemassvētkos „Zīlēnos” viesojušies divi sūtņi – Padomju Savienības Aralovs un Polijas Lujaševics. Par šo gadījumu dažus vārdus tuvāk teikšu nākošajā nodaļā. (147. lpp., III sējums)
Mūsu 6 istabu dzīvoklis piektajā stāvā Valdemāra ielā bija savdabīgs noslēgts klosteris augstā kalnā. Bez sevišķas pieteikšanās tur varēja pienākt tikai mana māte, māsa Milda un svainis Ģederts Eliass, bet mani viņi reti sastapa mājās.
Nezinātājām, kas pirmoreiz ieradās mūsu dzīvoklī, varēja likties, ka viņš tiešām iemaldījies pareizticīgo klosterī. Viesu istabā redzamā vietā pie sienas paliela Novgorodas skolas 15. gadsimta svētbilde, kur ļoti oriģinālā kompozīcijā Jēzus Kristus pie apaļa galda svētvakariņos ar saviem 12 mācekļiem. Manā darba istabā tieši virs rakstāmgalda pie sienas arī krievu ikona. Maijas darba istabā redzamas vairākas svētbildes. Klosteŗa iespaidu netraucēja Ģederta Eliasa modernās gleznas, kas jo koši rotāja visu dzīvokli. To starpā sevišķi izcēlās trīs lieli portreti, kur attēlotā sieviete bija jauna, bet tik svarīgā un svinīgā pozē, it kā viņa būtu nevis viena, bet trīs klosteru priekšniece. Turklāt svaiņa Ģederta gleznotā Parīzes Dievmātes katedrāle tieši aicināja noslēpumainā pārreālībā. Arī Jēkaba Kazāka portretētā dāma izskatījās tik cēla, debešķīga, ka nezinātājs tajā varētu ieraudzīt Madonnu. Šo klosterīgo atmosfairu vēl pastiprināja divi akvareļi – Jēkaba Kazāka „Kristus pie krusta” un Niklava Strunkes „Trīs gudrie no austrumiem ceļa uz Betlēmi”. (199. lpp., III sējums)
Kaut gan es 1924. gadā kā arvien biju ļoti apkrauts polītiskiem darbiem, tomēr atradu laiku arī kultūras darbiem. Pavasarī mēs abi ar Maiju nodibinājām ilustrētu žurnālu mākslai, literātūrai un sabiedriskai dzīvei. Maija parakstījās kā izdevēja un es kā atbildīgais redaktors, bet žurnāla redakcijā figurēja Arveds Švābe, Kristaps Eliass un es. Redakcijas kolēģija sanāca kopā ļoti reti. Sazinājāmies vairāk pa telefonu. Švābe palīdzēja sadabūt literārus darbus un Kristaps Eliass bija ražīgs līdzstrādnieks, bet visu faktisko redakcijas darbu veicām mēs abi ar Maiju. Paši lasījām korektūras, gājām uz cinkogrāfiju pasūtināt klišejas un uz spiestuvi tās ievietot. Darba bija daudz, bet darbs mums abiem patika.
Žurnālā pirmā vietā stāvēja māksla. Visvairāk telpas ziedojām glezniecībai. Vērtīgus apcerējumus par Eiropas glezniecību sniedza Kristaps un Ģederts Eliasi, sevišķi pirmais. Viņš publicēja koncentrētu atskatu par franču 18. un 19. gadsimta glezniecību un arī par Ēģiptes mākslu. Maija bez apcerēm par mākslu un literātūru sniedza atsauksmes par latviešu gleznu izstādēm. Par mūziku rakstus deva komponists un mūzikas kritiķis Jānis Zālītis. Par teātŗa mākslu sprieda Jānis Sudrabkalns. Raksti par glezniecību bija kupli ilustrēti. (207. lpp., III sējums)
1926. gada Ziemassvētkos ielūdzu „Zīlēnos” uz medībām Krievijas sūtni Arālovu un Polijas sūtni Lukaseviču, kas abi no prezidenta Čakstes rīkotajām medībām bija pazīstami kā kaislīgi un veikli mednieki. Manos nolūkos nebija tikai sagādāt viņiem atpūtu un izpriecu, tur ietilpa arī citi apsvērumi. Ar šo ielūgumu manas sievas vecāku mājās uz visu dienu es izrādīju abiem sūtņiem sevišķu uzmanību un nostādīju viņus abus sacensības stāvoklī. Bija jauka ziemas diena. Zeme bija klāta pabiezu sniega kārtu un Platones upe bija cieti aizsalusi.
Pēc krietnām brokastīm devāmies medībās. Bijām tikai trīs mednieki – Arālovs, Lukasevičs un es. Atzīstos, ka ejot blakus šiem izcilajiem medniekiem, mani pārņēma nepatīkama sajūta. Es taču biju „mednieks”, kas savā mūžā nošāvis tikai vienu zaķi. Pat bise, kas nu man bija plecos, nepiederēja man, bet svainim. Mūs nepavadīja ne dzinēju, ne suņu bari, ne mežraga taurēšana. Gājienā pa Platones upes ledu mūs pavadīja kamanās Juris. Viņš bija mūsu vadonis, jo zināja, kur ziemā mīt zaķi. Kamanas bija vajadzīgas, lai pēc dižām medībām pārvestu bagātīgo medījumu un arī pašus medniekus.
Pēc pāris stundām atgriezāmies „Zīlēnos” ar vājām trofejām. Arālovs un Lukasevičs katrs nošāva pa zaķim, bet es neviena. Mājās gan pašapzinīgi, pat lielīgi taisnojos, ka paliku tukšā tāpēc, ka gribēju novēlēt medījumu augstajiem viesiem. Varbūt medības būtu bijušas sekmīgākas, ja mūs nepārsteigtu nelaime. Kādā vietā upes straume bija padeldējusi ledu un mūsu zirgs ielūza upē. Nu mums bija kāda pusstunda jāmokās, iekams izvilkām pajūgu no ledus. Saslapuši un nosaluši, atzinām par prātīgāku doties mājup.
„Zīlēnos” sākām īsai sasilt, dzerdami karstu tēju ar konjaku. Kad bijām krietni sasiluši, gājām ārā atvēsināties. Nekad neaizmirsīšu to, kas nu notika. Mēs visi, nopietni un solidi politiķi, kuŗu starpā bija arī Pauls un Klāra Kalniņi, nu kļuvām kā bērni. Braucām ar ragaviņām no stāvā Platones upes krasta un draiskulīgi smējāmies, kad tās apgāzās un sniega kupenās pazuda līdzbraucēju dāmas. Tad kādu laiku patrakojām marijāžā. Tā Zemgalē sauca speciālu vizināšanās ierīci. Vietā, kur ledus biezs, iesaldēts miets, kam uzmaukts ritenis, pie kuŗa piestiprināta gara kārts. Tās galā piesietas ragaviņas. Kad divi vai trīs vīri ar kokiem strauji grieza riteni, ragaviņas drāzās aplī ar raķetes ātrumu. Braucējas kliedza, lai pārtrauc trako reibuli, bet iesilušie griezēji tik drīz vis nerimās.
Saprotams, pēc šādiem ziemas sporta priekiem ēstgriba bija varena un pusdienas izvērtās īsta Zemgales bajāru goda mielastā, kas satura ziņā pat pārspēja dažu labu Rīgas dineju.
Jautri un patīkami aizskrēja šis vakars. Nekādas disonances neradās abu naidīgo valstu sūtņu starpā. Visi šai vakarā jutās tikai cilvēki, ne politiķi. Jautri runājām, pa starpām pat dziedājām. Arī Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš, kas bija gados vecākais un arī augstākais politiskais politiskā stāvoklī, kļuva jo sevišķi omulīgs, kaut gan reibinātājus dzērienus lietoja ļoti uzmanīgi, retumis iedzerot pa malkam vīna. Toties mans svainis Kristaps Eliass dzēra par trim un, stingri turoties kājās, labā omā mētājās asprātībām. Daudz varēja panest arī abi sūtņi. Viņi vienubrīd kļuva tik dzīvi, ka sāka dejot ar mūsu dāmām harmonikas pavadījumā. Nu izrādījās, ka Klāra Kalniņa ir ne vien liela runātāja, bet arī veikla dejotāja. (79. – 80. lpp., IV sējums)
Decembrī turpat ārlietu ministra mājā Valdemāra ielā 13 sarīkojām intīmas „civilās kristības”. Tajās piedalījās nedaudz personu – Aspazija un Rainis, Klāra un Pauls Kalniņi, mana māte un māsa Milda, Maijas māte un brālis Ģederts. Visi brīnījās, kas tas par savādu vārdu Mitānija. Es gan nekā nepaskaidroju, bet nenoliedzu, ka tas ir mans. (92.. lpp., IV sējums)
Sevišķa rosība attīstījās visās trijās Latvijas valsts nodibinātajās augstskolās. Universitātē studentu skits, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, sasniedza gandrīz vai pasaules rekordu. Mākslas akadēmija izveidojās profesora Purvīša vadībā, iesaistot mācību spēkos piecus redzamākos jaunā virziena gleznotājus Ģ. Eliasu, O. Skulmi, K. Ubānu, V. Toni un L. Libertu. Šeit sāka izaugt jauna mākslinieku paaudze. Valsts konservātorijā akadēmiskā seniora Jāzepa Vītola vadībā strauji veidojās jauni komponisti, diriģenti un izpildītāji. Nenodibināta palika vienīgi teātŗa augstskola. Aktieriem bija jāmācās savs amats Zeltmata un Feldmaņa kursos un Nacionālā un Dailes teātŗa studijās un skatuvēs. (99. lpp., IV sējums)
Bija saulaina jūlija diena, kad mēs ar Maiju un 6 gadus veco Mitāniju – Izabellu atstājām Rīgu. Mūs pavadīt stacijā bija ieradušies draugi un amatpersonas. Pie mūsu vagona pulcējās Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš ar kundzi Klāru, sociāldemokratu frakcijas labā spārna locekļi ar Bastjāni, Jūliju Celmu, Kārli Dēķenu un Pēteri Ulpi priekšgalā, ministra Salnā kundze, ārlietu ministrijas augstākie darbinieki Albāts un Munters, arī daži ārvalstu sūtņi. Protams, pavadītājos bija arī daži radinieki, Maijas brāļi Ģederts un Kristaps, mana māte un māsa Milda. Māte bija enerģijas pilna un nemaz nenojauta, ka saskūpstāmies pēdējo reizi... Atvadījos no galvaspilsētas skumjā noskaņā. Sajutu, ka atstāju brīvo, demokratisko Latviju uz visiem laikiem. Tomēr valdījos, izlikos jautrs un apmierināts ar diplomāta amatu un darba vietu Parīzē. (135. lpp., IV sējums)
Šad tad pie mums ciemojās iebraucēji no Latvijas. Bez radiniekiem Paula un Klāras Kalniņiem, Maijas mātes un brāļa Ģederta Eliasa un viņa kundzes pie mums vēl piestāja Andrejs Veckalns, Uga un Otis Skulmes. Kā sūtnim man bija jāuzņem latviešu politiķi un kultūras darbinieki Marģers Skujenieks, „Jaunāko Ziņu” izdevējs Benjamiņš ar kundzi Emīliju, advokāts Mārtiņš Antons, ģenerālis Hartmanis un citi. (147. lpp., IV sējums)
Mēs startējām jaunajā trimdas dzīvē ar zināmu naudas summu kabatā. Tā radās kā sūtniecības avanss par trim pirmās klases biļetēm no Parīzes uz Rīgu un manu mantu aizvešanu no Francijas uz Latviju. Tai pievienojām ietaupījumus no pēdējo mēnešu sūtņa algas. Ar šo naudu pietika, lai samaksātu īri par Vokresonas villu uz veselu gadu un arī kādu mēnešu iztikai. Par laimi, dodoties no Rīgas uz Parīzi sūtņa darbā, biju paņēmis dažas vērtīgas mēbeles līdzi, it kā paredzēdams, ka no sūtniecības būs jādodas trimdā. Nu mūsu villa bija it labi mēbelēta un it īpaši daudzpusīgi izdekorēta gleznām. Pārtikai zināmu saimniecisku bāzi mums deva žāvēta cūkas gaļa un sviests, ko saņēmām pietiekami no Maijas vecāku mājām. Tas bija solīds atbalsts emigrācijas laikā. (194. – 195. lpp., IV sējums)
Kaut gan biju nolādēts un vajāts trimdinieks, kas cīnās pret pastāvošo diktātūras iekārtu, tomēr pie manis ieradās viens otrs no Latvijas. 1935. gada pavasarī pie mums Vokresonā atbrauca mans draugs dr. Lietuvietis, kuŗš nu pirmais sniedza tiešus novērojumus par Ulmaņa diktātūru. Katru vasaru pie mums kādas pāris nedēļas ciemojās Maijas brālis Ģederts, kas nu jau bija Mākslas akadēmijas profesors. Abi šie viesi atstāja mums arī naudas pabalstu. (203. lpp., IV sējums)
No Latvijas uz Parīzes vispasaules izstādi [1937.g] ieradās arī apmeklētāji. Viens otrs no viņiem iegriezās pie mums Ville dۥAvray. Bez Maijas brāļa Ģederta un viņa sievas attālas radinieces mūs apciemoja vēl divi gleznotāji Konrāds Ubāns un Uga Skulme. (205. lpp., IV sējums)
Nu man bija gluži skaidrs, ka franču armija Parīzi nenoturēs. Ja negribam nokļūt Hitlera gestapo varā un koncentrācijas nometnē, tad mums tūlīt jābēg uz Dienvidfranciju, lai no turienes dotos tālāk uz Angliju, vai pat uz ASV. Par rakstiem ieņemtā nauda bija izdota parādu segšanai, tā kā neiznāca vairs pat trim dzelzceļa biļetēm uz Dienvidfranciju. Lauzījām galvu, ko darīt. Izlēmām, ka Maija lūgs sūtni O. Grosvaldu aizdot ceļa naudu viņai un viņas meitas braukšanai uz Latviju, pie kam viņa atstātu sūtniecībā kā ķīlu dažas Ģederta Eliasa, Kazaka, U. Skulmes gleznas. (48. lpp., V sējums)
Kad gleznas bija izkārtas telpās, man ienāca prātā mūsu mājas augšstāvā sarīkot latviešu gleznu izstādi. Sakārām 20 gleznas un ap desmit zīmējumus gar divu istabu sienām, viss kopā izskatījās tiešām kā izstādē.
Izsūtījām ielūgumus uz vernisāžu ievērojamākām Valentinas personām – pilsētas galvam, valdes locekļiem, domniekiem, policijas priekšniekam, priesterim, ārstam, aptieķniekam. Uz mājas sienas izliku lielu plakātu - „Lۥexposition de lۥart letton”. Ielūgumā bija atzīmēts, ka izstādē būs redzamas gleznas, kas attēlo Parīzes Notre Dame, Sēnas krastus, San-Klū parku, Versaļas pili. Maija ar Izabellu izgatavoja izstādes katalogu. Mūsu izstāde izdevās lieliski. Franči cienīgi aplūkoja Ģederta Eliasa, Jēkaba Kazaka, Ugas un Oto Skulmes, Anša Cīruļa, Niklāva Strunkes un Irbīša gleznas un zīmējumus.
Izstādi pirmajā dienā apmeklēja pāri par 50 personu. Tas bija ļoti daudz, 10 procenti No Valentinas iedzīvotāju kopskaita. Arī materiālā ziņā izstāde mums deva panākumus, jo bijā nolikuši nelielu ieejas maksu, ko viens otrs apmeklētājs pārmaksāja. Izstādi bijām nodomājuši turpināt 2 nedēļas, bet pēc nedēļas mums tā bija jāizbeidz, jo mūsu mājas apakšstāvā ievietoja kaŗavīrus. (51. lpp., V sējums)
Drīz vilciens gāja garām Vēžu kroga pieturas vietai, pa vagona logu ieraudzījām „Zīlēnu” māju lielos ošus un ēku dakstiņu jumtus, kā arī Strupdeguņu kapsētas koku puduri. Maija laimīgi izsaucās – „Zīlēni! Mīļie Zīlēni!” – Acis viņai kļuva valgas... Dzimtene... Tur pavadīta rožu dārzā bērnība un jaunība. Turpat blakus dzimtā kapsēta, kur guļ senči un mūsu prombūtnē guldīts Maijas mīļais tēvs. Laikam gan šūpuļa vieta un kapsēta mūs visciešāk sasaista ar dzimteni.
Drīz vilciens apstājās Platones stacijā. Te, kā no Berlīnes bijām telegrafējuši, mūs vajadzēja sagaidīt Maijas jaunākajam brālim Jurim. Ieraudzījis viņu, steidzos izdot pa vagona logu ārā mūsu rokas bagāžu. Piesteidzās arī Maijas māte, kuŗa nevarēja savaldīt prieka asaras. Juris, ātri satvēris mūsu mantiņas, paziņoja, ka mums visiem jābraucot tālāk uz Rīgu, kur pie brāļa Ģederta sarīkotas vakariņas, lai svinētu atgriešanos. Māte, tērpusies zīda kleitā, bija sagatavojusies braukt līdzi. Tomēr tas izjuka. Maija ar Izu, izsteigušās no vagona, satrauktas, prieka asarās tik ilgi skūpstījās ar māti, ka nepamanīja vilciena aiziešanu.
Tā nu viens turpināju ceļu uz Rīgu. Saules riets, sārtodams pļavas un mežus, Platones un Lielupes ūdeņus, apsveica manu atgriešanos dzimtenē. (62. lpp., V sējums)
Nesteidzos gulēt, jo gribēju šo to pārrunāt ar Ģedertu Eliasu. Viņš apliecināja Ulmaņa autoritātes mazināšanos. Licies, ka Ulmanis, kopā ar vācieti Munteru, gatavojoties kaŗa gadījumā atvērt vārtus Hitleram. Tautā tomēr valdījusi noskaņa – labāk kopā ar krieviem pret vāciešiem. Arī Ulmaņa kultūrpolītikas uzbāzība ar diktātūras cildināšanu nav patikusi daļai intellektuāļu. Māksliniekiem sevišķi apriebusies akadēmijas mācības spēka L. Liberta uzmešanās par diktātūras ideologu un viņa latviešu karaļu smērējumi pilī. Tāpēc daļā intellektuāļu radušās simpātijas pret boļševistisko Krieviju.
Mākslas akadēmijas profesoru aprindās bija savas rūpes, kā nu rīkosies jaunā vara Latvijā ar akadēmijas tīrīšanu – ka tikai nesaceļ āžus par dārzniekiem. Šīs bažas tomēr izrādījās nevietā. Pēc dažām dienām par Mākslas akadēmijas rektoru iecēla gleznotāju ar labu vārdu, akadēmijas profesoru Oti Skulmi, kuŗš jau Ulmaņa diktātūras laikā izrādījis draugu starpā noteiktu opozīciju pret Ulmani, un par prorektoru mazāk pazīstamu gleznotāju Pupu, kompartijas biedru, kuŗš Ulmaņa laikā bija sēdējis kādu gadu cietumā. (65. lpp., V sējums)
Pirmajā acu uztvērumā likās, ka „Zīlēni” 7 gadu laikā nemaz nav kļuvuši vecāki, nekas tur nav pārgrozījies. Lielie oši tikpat stalti kā 1933. gada vasarā. Kastaņu koki pie ieejas sētā spēka pilni. Es zemu palocījos un sveicināju māju, kur mana Maija dzimusi un uzaugusi un kur arī es biju minis tik daudz pēdu. Un tomēr „Zīlēniem” bija pāri gājis laiks, gan iznīcinādams, gan audzēdams un celdams.
Rozes dārzā ziedēja un bites sanēja kā agrāk, bet mājās vairs neskanēja vecā „Zīlēnu” saimnieka laipnā balss. Viņš bija aizgājis jau veļu valstī un guldīts Strupdeguņu kapos, kuŗu pārzinis viņš ilgus gadus bija bijis. Viņa mūža biedre, mana sievasmāte Līna zem 74 gadu nastas bija kļuvusi daudz vecāka, saliekusies stipri uz priekšu. Jaunais saimnieks Juris, kuŗam gan vēl nebija pilnu 50 gadu, bija kļuvis smagnējs, padrūms vecpuisis.
Mans otrs svainis, bijušais deputāts un redaktors Kristaps Eliass, arī bija septiņos gados stipri novecojis, nosirmojis, rievainu seju, sadruvis. Laika tecējumu varēju vērot arī koku pārveidā. Manis no zīles izdīdzētais un 1927. gadā dēstītais ozols nu bija kļuvis 13 gadus vecs un jau stalti slējās pret sauli. Jaunā dārza ābelītes, kuŗu dēstīšanā biju piedalījies, nu jau kupli koki, kas nesa augļus. Šo ābeļu vidū pacēlās jauna, balta savrupmāja, ko Kristaps Eliass par savu palielo pensijas naudu un ar brāļu Juŗa un Ģederta palīdzību bija uzcēlis Ulmaņa diktātūras laikā. Tā bija liela un ērta, diviem stāviem. Šajā mājā mēs ar Maiju un Izu pārlaidām vienu jauku atpūtas nedēļu un vācu okupācijas laikā nodzīvojām divi un pus gadus.
Septiņu gadu laikā izauguši bija arī abi Kristapa bērni – Klārīte nu bija liela jaunkundze un Jānītis vairs nebija mazais puika, kas lielījās, sacīdams – Bastjānis, Grotjānis un Esjānis, bet studēja jau kompartijas pionieŗu statūtus.
Kā parasti vasarās, „Zīlēnos” sastapu ciemiņus – Kristapa sievas tanti ar divām meitām, skaistām un runīgām rīdziniecēm. Vienai bija līdzi atbraucis viņas draugs gleznotājs Pupa, kuŗš nule bija iecelts par Mākslas akadēmijas prorektoru. Kā zvērināts komūnists, viņš Ulmaņa laikā bija sēdējis cietumā, Viņa nākošā sievasmāte tāpat bija pārliecināta komūniste un arī kādu laiku sēdējusi cietumā. Tātad nu varēja teikt, ka laikmeta maiņa atspoguļojās arī „Zīlēnu” viesu grāmatā.
Protams, es atturējos runāt par polītiku, bet dzīvas sarunas noritēja par mākslu un literātūru. Gleznotājs Pupa kā cilvēks bija patīkams, tāpat simpātiska viņa draudzene un tās māsa, kas sirsnīgi amizējās ar vecpuisi Juri.
Dzīvā noskaņojumā taisījāmies svinēt 9. augustā manas meitas 13. dzimšanas dienu. Otrā pasaules kaŗa pirmajā gadā un boļševiku valdīšanas otrajā mēnesī Zemgales turīgā vecsaimniecībā nekā vēl netrūka. Bija izcepts ne tikai tradicionālais dzeltenmaizes kliņģeris, bet arī visādi citi cepumi un cepeši. Netrūka arī dzērienu. Tomēr svinību paredzēto kārtību mazliet grozīja divi neparedzēti gadījumi.
No Francijas biju atvedis pudeli konjaka un nu gribēju to celt svinību galdā. Liels bija mans pārsteigums, kad konjaka pudele izrādījās pazudusi no mums ierādītās istabas svaiņa Kristapa mājā. Nozudis bija arī pats Kristaps, kuŗam konjaka pudeli no rīta biju rādījis, piebilzdams, ka tā galvenokārt domāta viņam. Kristapu atradu saldi guļam un turpat blakus uz nakts galdiņa bija konjaka pudele, bet diemžēl pilnīgi tukša...
Otrs pārsteigums arī bija ārkārtīgas dabas. Pēkšņi „Zīlēnu” sētā iebrauca elegants auto, no kuŗa izkāpa ģenerāļa formā tērpies cilvēks, ko pavadīja kāds virsnieka adjutants. Pārsteigums tikai daļēji mazinājās, kad atbraukušajā ģenerālī uzzīmējām Brūno Kalniņu, kuŗu Kircheinšteina valdība jūlijā bija paaugstinājusi no armijas rezerves leitnanta par ģenerāli un iecēlusi par armijas polītisko vadītāju. (68. – 69. lpp., V sējums)
Strādājot VAPۥā iepazināmies ar padomju valsts režīmu rakstniecības laukā. Kristaps Eliass Ulmaņa diktātūras laikā bija uzrakstījis lielāku darbu par franču jaunlaiku glezniecību, ko Anša Gulbja apgāds bija pieņēmis un līdz Ulmaņa varas krišanai jau pilnīgi sagatavojis kā salikumu, tā klišejas. Tā kā visus apgādus boļševiki nacionalizēja, tad Kristapa Eliasa darbs nokļuva VAPۥā, kam vajadzēja izlemt, ko darīt. Tā kā temats bija pilnīgi nepolītisks un grāmata bija ļoti labi uzrakstīta, tad VAPۥs nolēma to apgādāt. Pēc Padomju Savienības prakses katrai grāmatai bija vajadzīgs apgāda iecelts redaktors, kuŗš atbildīgs par saturu un valodas pareizību. Par tādu šai grāmatai iecēla Maiju, bet apgāda priekšnieks deva līdzi katēgorisku noteikumu – priekšvārdā autoram jācildina boļševiku vara, it īpaši Ļeņins un Staļins kā tautas draugi, kas pavēruši mākslas attīstībai Padomju Savienībā un visā pasaulē pavisam jaunus ceļus.
Kristaps un Ģederts, kuŗš arī figurēja kā grāmatas otrs autors, kopā ar Maiju sarakstīja obligātās cildināšanas lappuses, kas iespiestas grāmatas priekšvārdā. Maija apgādam pieteica lielāku darbu – „Latviešu mākslas attīstība”, pie kuŗa viņa bija sākusi strādāt. VAPۥs uzņēma šo darbu plānā, bet pēc pusgada atteica, motivējot, ka Maskava neesot apstiprinājusi viņas darba apgādāšanu. Latvijas Sociālistiskajai Padomju Republikai tātad bija tik aprobežota autonomija, ka pat noteikšana par izdotām grāmatām atradās krievu rokās. (71. lpp., V sējums)
Pēc pievienošanas Padomju Savienībai galīgi nobeidza visu kapitālistisko īpašumu sociālizāciju, ieskaitot arī zobārstu un ārstu instrumentus. Neskarti palika vienīgi ražošanas līdzekļi demokratijas laikā nodibinātajās lauku jaunsaimniecībās un boļševiku varas nodibinātajās jaunajās desmit hektāru saimniecībās. Arī vecsaimnieku dzīvais un nedzīvais inventārs palika viņiem atstāto 30 hektāru saimniecību piederums. (73. lpp., V sējums)
Rīgas radio 22. jūnijā vēstīja par Hitlera armija iebrukumu Padomju Savienībā. Varēju tieši novērot kaŗa darbības sākumu. Vācu un krievu kaŗa lidmašīnas, dobji dūkdamas, lidoja pāri Platones telpai, neielaizdamās gaisa kaujās. Nākošajā dienā jau varēja vērot vācu lidmašīnu pārsvaru. No Kristapa mājas otrā stāva balkona redzēju kā vācu lidmašīnas bombardēja Lielplatones militāro lidlauku, no kuŗa aizbēgt paspēja tikai dažas krievu lidmašīnas.
Kaŗu „Zīlēnos” mēs sākām sajust otrajā kaŗa dienā, kad no pagasta izpildu komitejas pienāca bargs rīkojums, ka visi vīrieši mobilizēti aizsardzības palīgdarbos un tiem divu stundu laikā jāierodas pagasta namā ar lāpstām, zāģiem un cirvjiem ierakumu un tiltu celšanai. Tā kā es vēl nebiju pierakstījies pagasta valdē, tad nebiju mobilizēto vīriešu sarakstā minēts. Nu bija lielas bēdas mājās. Jaunlaiku kaŗa smagi apdraudēti ir arī tiešās aizmugures izpalīgi. Ieteicu svainim Kristapam paslēpties, darbos neiet, jo krievi drīz aizbēgs no Latvijas zem vācu armijas spiediena. Ja vācieši sakaus krievus, tad jau drīz pārnāks atpakaļ mājās, bet ja boļševiku miliči noķers dezertieri, tad uz vietas nošaus. Lielais Kristaps aizgāja kaŗa gaitās, bet pēc divi dienām, pārbēga atpakaļ un tik pamatīgi noslēpās, ka mēs viņu ar grūtībām atradām, kad kaŗš bija jau pāri Platonei.
Tā kā saimnieks Juris ar diviem kalpiem bija jau pirms kaŗa aizdzīti uz kaimiņu pagastu celt militāru lidlauku, tad nu es pirmajās kaŗa dienās paliku viens pats pieaudzis vīrietis „Zīlēnos”. Saimniecības vadībā es neko palīdzēt nevarēju, bet nu man vajadzēja barot zirgus, sapļaut govīm un cūkām sēku un izpildīt vēl šādus tādus mājas darbus. Pirmoreiz mūžā biju spiests ņemt arklu rokās. Tas gan nebija lielais divzirgu zemes apgriezējs, bet viena zirga vilkts speciāls arkls cukurbiešu izvagošanai. Nezinu, kā man būtu gājis šai darbā, ja Kristapa dēlēns Jānis nebūtu vedis zirgu pavadā.
Galvenokārt abi ar šo manu izpalīgu izstrādājām pašaizsardzības plānu un ierīkojām laukā patvertni, kur paslēpties, ja kaŗa operācijas tieši ķertu arī „Zīlēnu” mājas. Kādu puskilometru no mājām klajā laukā, kur nebija nekādu koku vai krūmu, grāvī, saliekot pāri baļķēnus un dēļus un sarokot virsū zemi, ierīkojām patvertni, kur varētu pat nakti pārgulēt.
Mums nevajadzēja to izlietot. Krievu sarkanarmija strauji atkāpās, lai neteiktu bēga, pa lielo šoseju uz Jelgavu un tālāk uz Rīgu. Vācu lidmašīnas bombardēja tiltus un apšaudīja pa šoseju bēgošos krievus. Tikai pēdējā naktī notika artilērijas duelis starp krievu un vācu baterijām. Sievas un bērnus novietojuši patvertnē, mēs abi ar Jānīti palikām mājās un visu nakti vērojām pēc trokšņiem no šosejas puses, kas notiek kaŗa laukā. Kaŗa vētra aizskrēja mums pilnīgi gaŗām, tikai kāda akla, nomaldījusies granāta pārskrēja „Zīlēniem” un sprāga kādus simts metrus no mums. (82. – 83. lpp., V sējums)