Oāzes
Bangera oāze
Koordinātas: 66°17′S 100°47′E / -66.283, 100.783
Bangera oāze, arī Bangera pakalni, ir polārā oāze Austrumantarktīdā Noksa krastā.
Oāzi atklāja operācijas Highjump laikā amerikāņu lidotājs Deivids Bangers, kura vārdā oāze nosaukta.
Oāzes platība ir 450 km² (pēc citiem avotiem līdz 942 km²).
Lai arī pati oāze ir brīva no ledus, to no visām pusēm ieskauj ledāji: dienvidaustrumos - kontinentālā ledus vairoga nogāze, no dienvidiem un rietumiem - šļūdoņi, ziemeļos - Šekltona šelfa ledājs, kas to atdala no okeāna.
Oāzē dominē paugurains reljefs.
Daudz saldūdens un sālsūdens ezeru, lielākais ir Aļģu ezers, krievu avotos Figurnojes ezers, tā garums 25 km, dziļums līdz 137 m.
Kopš 1956. gada oāzē darbojas periodiski izmantota polārstacija.
No 1956. līdz 1959. gadam krievu stacija Oazisa, 1959. gadā nodota Polijai un pārdēvēta par Dobrovolsku. Kopš
1986. gada Bangera oāzē funkcionē austrāliešu vasaras stacija Edžvērtdeivida.
Dobrovolska
Valsts piederība Polija
Koordinātas: 66°16′27″S 100°44′41″E / -66.27417, 100.74472
Stacijas tips vissezonas/vasaras
Atvērta 1956. g.
Personāls vasarā 2-8
Personāls ziemā 2-8
Vidējā gada t° -8,2°C
Maksimālā t° 10°C
Minimālā t° -43°C
Dobrovolska (poļu: Stacja im. Antoniego Bolesława Dobrowolskiego) ir iekonservēta un reti izmantota polārstacija Bangera oāzē Noksa krastā. Staciju ar nosaukumu Oazisa ierīkoja PSRS polārā ekspedīcija, bet 1959. gadā to nodeva Polijai, kas to pārdēvēja par Dobrovolsku.
Oazisa (krievu: Оазис) bija padomju polārstacija Austrumantarktīdā. Izvietota Bangera oāzē (no kuras ieguva savu nosaukumu) Figurnoje ezera krastā. Staciju ierīkoja 1. Kompleksās antarktiskās ekspedīcijas laikā 370 km no galvenās stacijas Mirnijas.
Stacija sastāvēja no divām saliekamām paneļu ēkām, kurās izvietojās aeroloģijas un meteoroloģijas kabineti, ģeofizikas laboratorija, radiostacija, elektrostacija, kopkajīte, kambīze, dzīvojamās telpas un noliktava. Atsevišķi bija izvietotas seismoloģijas, aeroloģijas un magnētisma paviljoni.
1956. gadā stacijā ziemoja 2 cilvēku, 1957. gadā - 7 cilvēku, 1958. gadā - 8 cilvēku komanda. 1958. gada 17. novembrī stacija tika iekonservēta, bet 1959. gada 23. janvāri nodota Polijas Zinātņu akadēmijai.
Dobrovolska Oazisas stacija pēc pārņemšanas tika nosaukta par godu beļģu 1897.-1899. gadu polārās ekspedīcijas dalībniekam, poļu ģeofiziķim un meteorologam Antonijam Dobrovolskim (Antoni Bolesław Dobrowolski). Stacija tika izmantota pirmās (1958-1959) un otrās (1966-1967) poļu antarktiskās ekspedīcijas laikā. 1978.-1979. gada sezonā stacija tika izmantota pēdējo reizi, kad tur tika veikti kompleksi pētījumi ģeodēzijā, ģeomorfoloģijā un meteoroloģijā. Vēlāk stacija iekonservēta un praktiski nav izmantota.
Kopš 1986. gada Bangera oāzē funkcionē austrāliešu vasaras stacija Edžvērtdeivida.
Eimerija oāze
Eimerija oāze ir ap 1800 km² liels no ledus brīvs apgabals Austrumantarktīdā.
Izvietojusies Prinča Čārlza kalnu ziemeļdaļas austrumu pakājē, vietā, kur Lemberta glečers pāriet Eimerija šelfa ledājā.
Ap 200 m augsta ar ledu klāta grēda austrumos to atdala no Lemberta šļūdoņa.
Lielākie no ledus brīvie apgabali ir Lēves, Meninga un Makleoda masīvi oāzes ziemeļdaļā un Flegstonbenčs dienviddaļā.
Oāzē ir vairāki saldūdens ezeri, ievērojamākie no kuriem ir Bīvera ezers (lielākais Antarktīdā), Radoka ezers (dziļākais Antarktīdā), Terrasovoje ezers un Ļedovoje ezers.
Oāze intensīvi pētīta kopš 20. gadsimta 50. gadiem, kad sāka darboties austrāliešu vasaras lauka apmetne Bīverleika.
Ļedovoje ezera krastā kopš 1982. gada darbojas Krievijas vasaras polārstacija Sojuza.
Eimerija oāzē atklātas plašas derīgo izrakteņu, sevišķi akmeņogļu, iegulas.
Langhovde
Langhovde ir 13 km gara un 7 km plata oāze Licova-Holma līča austrumu piekrastē Austrumantarktīdā.
Izvietojusies dienvidos no Hovda līča Sojas krastā 18 km uz dienvidiem no Šovas polārstacijas.
Sastāv no klinšainiem pauguriem.
Apvidu nokartēja norvēģu kartogrāfi pēc Larsa Kristensena 1936.-1937. gadu ekspedīcijas aerofotomateriāliem un nosauca par 'garo pauguru'.
Apvidu kopš 1957. gada intensīvi pētījušas Japānas antarktiskās ekspedīcijas. 3 km garam un 0,5-1,5 km platam apgabalam Jukidori ielejā.
1987. gadā piešķirts Speciālas zinātniskās nozīmes vietas statuss.
Lāšemana pakalni
Koordinātas: 69°23′S 76°10′E / -69.383, 76.167
Lāšemana pakalni ir polārā oāze Austrumantarktīdā Ingridas Kristensenas krastā Sadraudzības jūras piekrastē Prica līča dienvidaustrumos.
Oāzi 1935. gada februārī atklāja norvēģu kapteinis Klariuss Mikelsens ar Larsam Kristensenam piederošo vaļu medību kuģi Thorshammer.
Nokartēja ar aerofotografēšanas palīdzību Larsa Kristensena ekspedīcija 1936.-1937. gadā.
Lāšemana pakalnu oāze veidojas no vairākām ar līčiem atdalītām pussalām 17 km garumā gar piekrasti, kā arī ap 130 klinšainām salām līdz pat 8 km platā joslā gar krastu.
Kopējā platība ap 40 km².
Lielākās pussalas ir Broknesas pussala austrumos, kurā izvietojušās polārstacijas un Stornesas pussala rietumos.
Oāze sastāv no 80 līdz 180 m augstiem noapaļotiem pakalniem.
Oāzē darbojas Ķīnas vissezonas polārstacija Džunšaņa un divas vasaras stacijas: Krievijas stacija Progresa un Rumānijas stacija Lo-Rakovice.
2012. gadā paredzēts atvērt trešo Indijas polārstaciju Bharti.
Lāšemana pakalniem ir piešķirts speciāli pārvaldītas teritorijas statuss.
Sausās ielejas
Koordinātas: 77°28′S 162°31′E / -77.467, 162.517
Sausās ielejas ir dabas apgabals Antarktīdā Transantarktīdas kalnos, rietumos no Makmerdo šauruma Viktorijas Zemē.
Ar kopējo platību 4800 km² ir lielākā antarktiskā oāze (no sniega un ledus brīva teritorija) kontinentā.
Sastāv no trīs galvenajām (Viktorijas, Raita un Teilora) un vairākām mazākām ielejām.
Sausās ielejas tiek uzskatītas par sausāko vietu uz Zemes, jo to atsevišķos apvidos nokrišņi nav bijuši pēdējos divus miljonus gadu.
Ielejās atrodas tādi unikāli dabas objekti, kā Oniksas upe (garākā Antarktīdā) un Dona Huana dīķis (sāļākā ūdenstilpe uz Zemes).
Sausās ielejas tika atklātas Britu nacionālās antarktikās ekspedīcijas gaitā 1903. gada decembrī tā sauktā "Rietumu pārgājiena" laikā, kad Roberts Skots, Viljams Lešlijs un Edgars Evanss šķērsoja Transantarktīdas kalnu grēdu un atklāja Polāro plato.
Atgriežoties no plato, tie nolaidās piekrastē pa tajā laikā vārdā nenosaukto Teilora glečeru un atklāja ieleju, kur bija apvidus bez sniega un tādas Antarktīdai absolūti neraksturīgas parādības, kā dubļi un šķidrs ūdens.
Atklāto ieleju detālāk pētīja 1908. gada Britu antarktiskās ekspedīcijas ģeoloģiskā partija Reimonda Prīstlija vadībā un 1911. gada ekspedīcijas ģeoloģiskā partija austrālieša Grifita Teilora vadībā.
Ledājs, pa kuru ceļoja Skots un kuru uzskatīja par Ferara glečera daļu, kā arī tam sekojošā sausā ieleja tika nosaukta Teilora vārdā.
1946. un 1947. gados amerikāņu operācijas Highjump laikā tika veikta apvidus aerofotografēšana un tika atklāts, ka Skota uzietā ieleja ir tikai viena no daudzām līdzīgajām tajā apvidū.
Nākamā izpētes ekspedīcija uz Sausajām ielejām tika organizēta 1957. gada Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros, kad Makmerdo stacijā tika ierīkots lidlauks un bija iespējama gaisa loģistika.
Uz ieleju, ko vēlāk nosauca par Raita ieleju, tika nosūtīta triju biologu un viena ģeoloģijas studenta partija apvidus izpētei un kartēšanai.
1960. gados Sausajās ielejās sākās regulāri un intensīvi pētniecības darbi, ko veica ASV, Jaunzēlandes, Japānas, Itālijas un PSRS polārpētnieki.
Lai labāk nodrošinātu pētniecības procesu, Raita ielejā Vandas ezera krastā tika izveidota pastāvīga polārstacija Vanda.
Staciju ar Jaunzēlandes polārpētniecības programmas finansējumu izbūvēja laika posmā no 1967. līdz 1969. gadam.
Pirmā pētnieku ekspedīcija stacijā pārziemoja 1969. gadā.
Kā vissezonas stacija tā tika izmantota arī 1970. un 1974. gadā. Pārējā laika posmā līdz 1995. gadam, kad staciju ekoloģisku iemeslu dēļ likvidēja, tā tika izmantota tikai vasaras sezonā.
Pēc stacijas likvidācijas pētniecības darbi tiek veikti tikai uz laiku ierīkotās nometnēs, personālam bāzējoties Makmerdo šauruma otrajā krastā Rosa salā esošajās stacijās Makmerdo (ASV) un Skotā (Jaunzēlande). Ielejās vairākās vietās ir ierīkotas arī automātiskas meteoroloģiskās stacijas.
Sausās ielejas ir daļa no Transantarktīdas kalnu grēdas, kas šķērso visu kontinentu 3500 km garumā un atdala Austrumantarktīdu no Rietumantarktīdas.
Ielejas aizņem aptuveni 70 x 70 km lielu platību Rosa jūras Makmerdo šauruma rietumu piekrastē starp 161° un 163° austrumu garuma un 77° 15' un 77° 45' dienvidu platuma grādiem. Kopējā platība tiek lēsta ap 4500 km².
Ielejas galvenokārt orientētas rietumu - austrumu virzienā no kalnu grēdas uz jūru, bet tikai Teilora ielejai ir ar ledāju neaizšķērsota izeja uz līci.
Sauso ieleju unikālo klimatisko apstākļu izveidē galvenā loma ir to novietojumam kalnu grēdā attiecībā pret Polāro plato.
Transantarktīdas kalni neļauj Austrumantarktīdas ledus masām, kas plato sasniedz 3 km biezumu, noplūst uz Rosa jūru.
Sniega un ledus segas neesamība ielejās ir 320 km/h ātrumu sasniedzošo katabatisko vēju darbības rezultāts.
Sausā, aukstā vēja darbības rezultātā tiek iztvaicēts viss ielejās esošais mitrums.
Lielās, no plato lejupnākošās, blīvās gaisa masas ielejās rada arī adiabatisku efektu (gaisa sasilšanu spiediena ietekmē), kas izskaidro relatīvi siltāku temperatūru ielejās.
Ielejas un tās norobežojošās kalnu grēdas veidotas galvenokārt no Bīkona smilšakmens, kas veidojies no augšdevona līdz triasa periodam. Ieleju dibenu klājošā grants veidojusies galvenokārt no ielejās ienākošo glečeru gala morēnām.
Vēja un saules ietekmē glečeri sublimējas atmosfērā un tikai neliela ledus daļa pārvēršas šķidrā ūdenī. Lielākā daļa no šī ūdens iesūcas gruntī, bet daļa antarktiskās vasaras laikā veido nelielas ūdensteces, kas vai nu izsīkst grantī, vai ietek beznoteces sālsezeros. Grunts ielejās ir tiktāl piesātināta ar dažādiem sāļiem, ka upju un strautu ūdens vēl pirms to ietecēšanas ezeros ir kļuvis par sālsūdeni.
Lielākā daļa ezeru Sausajās ielejās cauru gadu ir klāti ar pastāvīgu ledus segu. Ezeru dziļākajos slāņos ūdens temperatūra var sasniegt +25 °C (Vandas ezerā), kas izskaidrojams ar atšķirīgo ūdens sāļumu dažādos dziļumos un no tā izrietošo meromiktiju (ūdens slāņu nesajaukšanos).
Ieleju ezeros ūdens sāļums vairākas reizes pārsniedz jūras ūdens sāļumu.
Sausajām ielejām ir caurmērā raksturīgs mazāk skarbs klimats, nekā pārējā kontinentā šajos platuma grādos.
Vidējā gada temperatūra ir -17 °C. Ziemā temperatūra nokrītas līdz -50 °C, vasarā paceļas līdz vidēji -10 °C, nereti pārsniedzot 0 °C.
Augstākā līdz šim novērotā temperatūra ir +15 °C, kas izmērīta 1974. gada 5. janvārī Vandas polārstacijā un ir arī absolūtais temperatūras maksimums kontinentālajā Antarktīdā.
Ielejām raksturīgs ekstrēmi sauss klimats. Vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 30 mm, ko galvenokārt sastāda ledāju kušanas ūdeņi.
Ekstrēmi skarbo klimatisko apstākļu dēļ Sausajās ielejās ir izveidojusies unikāla ekosistēma.
Dzīvnieku un augu valsts, neskatoties uz it kā siltākajiem laikapstākļiem, ir vēl nabadzīgāka nekā citviet Antarktīdā.
Ielejā ir atrasti endolīti un anaerobi organismi (galvenokārt baktērijas), dažas aļģu sugas ielejas ezeros, kā arī nematodes Eudorylaimus antarcticus.
Reizumis ielejās tiek atrasti no jūras ieklīdušo pingvīnu un roņu sausajā gaisā mumificējušies ķermeņi.
Vairākām teritorijām Sausajās ielejās piešķirts speciālas aizsargājamas teritorijas statuss:
Kanādas glečers un Friksela ezers Teilora ielejā (1,47 km²; 1985), Linneja terase Asgarda kalnos (3,2 km²; 1985),
Bervika ieleja (279 km²; 1975).
Sauso ieleju apvidū 15 000 km² plašai teritorijai ir piešķirts Antarktīdas speciāli pārvaldītas teritorijas (Antarctic Specially Managed Area) statuss, kas regulē izpētes, apmeklējumu un citas aktivitātes apvidū.
Talas pakalni
Koordinātas: 67°40′S 46°00′E / -67.667, 46
Talas pakalni ir polārā oāze Austrumantarktīdā Enderbiju Zemē.
Izvietojusies Kosmonautu jūras krastā Alašejeva līča dienvidu piekrastē starp Spūnera līci austrumos un Frīta līci rietumos.
Oāze izstiepusies 18 km garumā uz rietumiem no Heisa glečera līdz 2,5 km platā joslā. Sastāv no zemiem, sarkanbrūniem klinšu atsegumiem divos galvenajos areālos un vairākās nelielās no ledus brīvās pussalās piekrastē.
Oāzi pēc aerofotomateriāliem dešifrēja Austrālijas antarktiskā ekspedīcija 1956. gadā un nosauca par godu kuģim Thala Dan, ar ko ekspedīcija oāzi apmeklēja 1961. gadā.
Oāzē vairāki saldūdens ezeri, lielākais no kuriem ir Glubokojes ezers.
Pakalnu rietumos kopš 1962. gada izvietojusies Krievijas polārstacija Molodjožnaja.
Vestfollas pakalni
Koordinātas: 68°33′S 78°15′E / -68.55, 78.25
Vestfollas pakalni ir polārā oāze Austrumantarktīdā Ingridas Kristensenas krastā Sodružestvas jūras piekrastē.
Oāzi 1935. gada 20. februārī atklāja norvēģu kapteinis Klariuss Mikelsens ar Larsam Kristensenam piederošo vaļu medību kuģi Thorshavn un nosauca par godu Vestfollas filkei Dienvidnorvēģijā, kas bija tā laika vaļu rūpniecības centrs.
Oāzes platība ir ap 410 km².
Dienviddaļā tai piekļaujas Sērsdala glečers, austrumos strauji paceļas ledus vairoga nogāze. Piekraste izrobota ar daudziem šauriem fjordiem un šērām.
Dominē noapaļotu pauguru reljefs ar relatīvajiem augstumiem 30-60 m. Augstākā vieta ir ap 160 m vjl.
Oāzē vairāk kā 300 ezeru un tā, iespējams ir vieta ar augstāko meromiktisko ezeru koncentrāciju pasaulē.
Ezeros ūdens sāļums variējas no 4 g L-1 līdz 235 g L-1, ūdens temperatūra no -14 °C līdz 24 °C, dziļumi no 5 m līdz 110 m, platības no 3,6 ha līdz 146 ha, ūdens līmeņa augstums no 30 m zjl līdz 29 m vjl.
Kopš 1957. gada oāzes piekrastē darbojas Austrālijas vissezonas polārstacija Deivisa.
Širmahera oāze
Koordinātas: 70°45′S 11°40′E / -70.75, 11.667
Širmahera oāze ir polārā oāze Austrumantarktīdā Princeses Astridas krastā.
Izvietojusies Nivlisena šelfa ledāja dienvidu daļā 85 km no Lazareva jūras piekrastes.
Oāzes garums ir 19 km, platums — līdz 4,5 km, platība — 34 km².
Sastāv no noapaļotu pakalnu virknes, starp kuriem vairāki ezeri.
Augstākais punkts ir 228 m augstais Rebristajas kalns.
Oāzes ziemeļu piekrastē vairāki epišelfi (ar okeānu zem šelfa ledāja savienoti) saldūdens ezeri.
Širmahera oāzē ir pēc Antarktīdas mērogiem maigs klimats.
Gada vidējā temperatūra ir −10,4 °C, vidējais vēja ātrums — 9,7 m/s, vidējais nokrišņu daudzums — 264,5 mm.
Augu valsts oāzē pārstāvēta ar dažām sūnu un ķērpju sugām.
Dzīvnieku valsts pārstāvēta ar Antarktikas vētrasputniem, brūnajām klijkaijām un nereti ieklīstošiem Adelijas pingvīniem.
Oāzi 1939. gada 3. februārī atklāja Vācijas antarktiskās ekspedīcijas lidotājs Rihardheinrihs Širmahers, kura vārdā oāze nosaukta.
Kopš 1961. gada oāzē darbojas PSRS (vēlāk Krievijas) polārstacija Novolazarevska.
No 1976. līdz 1993. gadam darbojās VDR stacija Georgforstere.
Kopš 1988. gada — Indijas stacija Maitri.