Jaunieguvumi
Latvijas armijas kareivju ziemas virskrekls.
2014. gada oktobrī Latvijas Kara muzejs ieguva retu un interesantu priekšmetu – Latvijas armijas kareivju ziemas virskreklu. Šī parauga virskreklu Latvijas armijā ieviesa 1935. gadā ar Kara ministra pavēli Nr. 21. Ar ko tas atšķiras no iepriekšējā parauga krekla? Tam krūšu kabatu aizpogājamajam pārlokam ir taisna mala, bet jostasvietā ievilkta aukla, kas ļauj to valkāt arī bez vidusjostas.
Lai arī pavēlē apstiprinātā virskrekla aprakstā lasāms vārds „kareivju”, tādus nereti valkāja arī virsnieki. Arī muzeja krājumā nonākušais krekls ir piederējis virsniekam – Latvijas armijas pulkvedim, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Hermanim Muhkam. Kreklam nav saglabājušās tam piešujamās atšķirības zīmes, jo H. Muhks to vilcis mugurā 1944. gadā dodoties bēgļu gaitās uz Zviedriju, taču pogas ar karavīra „saulītes” atveidu ir savās vietās. Kara muzeja krājumā šis ir pirmais 1935. gada parauga kareivju ziemas virskrekls, tādēļ muzejs ir ļoti pateicīgs dāvinātājai, pulkveža meitai Ainai Mārai Muhkai–Kalniņai.
Hermanis Muhks (1890 – 1976) ir Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu dalībnieks. 1915. gada rudenī viņu iesauca Krievijas armijā, dienēja vairākos pulkos, līdz 1917. gada maijā tika ieskaitīts Latviešu strēlnieku rezerves pulkā. H. Muhks atvaļinājās no karadienesta jau 1917. gada decembrī un atgriezās tēva mājās Valkas apriņķī. Pēc lielinieku padzīšanas no Valkas apkārtnes Latvijas Atbrīvošanas cīņu laikā, 1919. gada februārī H. Muhks iestājās Ziemeļlatvijas brigādē. Latvijas armijas 5. Cēsu kājnieku pulka rindās viņš cīnījās gan pret lieliniekiem, gan bermontiešiem. Par izrādīto varonību Cēsu kauju laikā H. Muhks saņēmis Latvijas augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni.
H. Muhkam pasniegtajā ordeņa diplomā ir rakstīts: „1919. gada. 6. jūnijā Cēsu kaujā, atrazdamies telefona centrālē sakaru uzturēšanai starp igauņu bruņuvilcieniem un pulka kaujas štābu, M., neskatoties uz spēcīgo apšaudi un aplenkuma draudiem, līdz pēdējai iespējai teicami veica savu uzdevumu; laikā nododams pavēli par atkāpšanos bruņuvilcienu aizsegā, izglāba mūsu daļas no draudošām briesmām. Tikai pēc tam, kad vācieši ielauzās pilsētā, pievienojās savējiem.“
Pēc Latvijas Atbrīvošanas kara beigām H. Muhks turpināja dienestu Latvijas armijā, bija kara izmeklēšanas tiesnesi, un pēc vairākkārtējas paaugstināšanas amatos un dienesta pakāpes, 1938. gadā viņam piešķīra pulkveža pakāpi. Pēc padomju okupācijas varas nostiprināšanās 1940. gada oktobrī H. Muhks atvaļinājās no dienesta, dzīvoja Rīgā. Otrā pasaules kara beigās viņš kopā ar savu ģimeni devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, miris 1976. gadā
Pulkveža – leitnanta Alfrēda Rozīša balvas par sasniegumiem šaušanā.
2014. gadā Latvijas Kara muzejs ieguva interesantus vēsturiskus priekšmetus par Latvijas armijas vēsturi, pulkveža – leitnanta Alfrēda Rozīša šaušanas balvas: sudraba cigarešu trauciņu, pelnu trauku un tējas glāzes turētāju. 1936. gadā par sasniegumiem šaušanas sacīkstēs ar pistoli Latvijas armijas Smagās artilērijas pulka kapteinis Alfrēds Rozītis saņēma cigarešu trauciņu un pelnu trauku. Par to liecina trauciņa virsmā iegravēts uzraksts: „L.K.I./1936.g/pistoļu šaušana./Kpt. Rozītim.” Apakšējā daļā iespiesta meistara zīme „RG” un Latvijas Republikas sudraba raudze „875”.
Savukārt, sudraba tējas glāzes turētāju Latvijas armijas Bruņoto vilcienu pulka pulkvedis – leitnants Alfrēds Rozītis saņēma 1939. gadā, par 1. vietas izcīnīšanu B grupā šaušanā ar šauteni. Tējas turētājam centrālajā virsmā iegravēts uzraksts: „Pltn. Rozitim/ šauš. ar šauteni/ B. gr. 1. v. 1939. g./ LU latv. st. korp.”. Augšējā malā blakus osai virsmā iespiesta meistara zīme „VL” un Latvijas Republikas sudraba raudze „875”. Balvu sagādājušas Latvijas Universitātes latviešu studentu korporācijas. Par to liecina arī Bruņoto vilcienu pulka komandieris ģenerālis Jānis Lavenieks, kurš savā darbā „Bruņoto vilcienu pulks” raksta: „Bruņoto vilcienu pulkam (sākumā divizionam) palaimējās iegūt latviešu studentu korporāciju sevišķu draudzību un labvēlību, ko pulks pilnībā izbaudīja vairāk kā 15 gadus”.
Latvijas armijas pulkvedis – leitnants Alfrēds Rozītis (1898 – 1951). Pirmā pasaules kara dalībnieks 1919. gada 5. oktobrī mobilizēts Latvijas armijā. 1920. gada maijā beidzis Artilērijas kadetu skolu leitnanta pakāpē. Dienējis dažādās Latvijas armijas artilērijas vienībās, tā piemēram, 1936. gadā no Krasta artilērijas pulka pārcelts uz Smagās artilērijas pulku un 1939. gadā no Smagās artilērijas pulka pārcelts uz Bruņoto vilcienu pulku. Uzdienējies no leitnanta pakāpes 1920. gadā līdz pulkvedim – leitnantam 1939. gadā. Pēc Latvijas okupācijas, 1940.gada septembrī ieskaitīts 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts Litenes nometnē un izsūtīts uz Noriļskas soda nometni, no kuras atbrīvots 1949. gada jūnijā.
Latvijas Kara muzejam pulkveža – leitnanta Alfrēda Rozīša balvas dāvināja trimdas latviete, Alfrēda Rozīša meita, Ilona Birzgale no Lielbritānijas.
Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Helikoptera apkalpes bruņu veste BŽ-1.
2014.gadā Latvijas Kara muzeja krājums ieguva ļoti retu un interesantu vēsturisku priekšmetu, PSRS bruņoto spēku karavīru individuālo aizsardzības līdzekli – bruņu vesti BŽ-1 (БЖ-1; БЖ - Бронежилет). Šāda parauga bruņu veste ieviesta PSRS 70.-80.gados un galvenokārt bija paredzēta PSRS Gaisa spēku armijas aviācijas kaujas un transporta helikopteru apkalpēm. Bruņu veste paredzēta aizsargāt helikoptera apkalpi, pamatā no šķembām un lodēm. Šādas bruņu vestes lietotas Afganistānas kara laikā (1979.-1989.g.).
Bruņu veste sastāv no divām atsevišķām daļām: priekšējās un aizmugurējās bruņu sekcijas, kas kopā savienotas ar speciālām atbalsta plecu un sānu siksnām. Abām sekcijām augšējā daļā ir speciāla tērauda aizsarg apkakle. Plecu rajonā stiprinājās speciāli piepogājami bruņu plecu aizsargi, kuri šim priekšmetam trūkst. Lejas daļā bruņu vestei izveidots cirkšņa aizsargs. Bruņu veste nodrošināja ķermeņa aizsardzību no visām pusēm. Iekšpusē bruņu vestes bruņu elementu veido nelielas titāna bruņu plāksnes, kas daļēji pārsedz viena otru. Bruņu vestes kopējais svars 10-11 kilogrami.
Bruņu vestes priekšējās bruņu sekcijas iekšpusē izveidota speciāla ātrās atbrīvošanās sistēma, kas nepieciešamības gadījumā ļāva helikoptera pilotam vai apkalpei ar vienu spēcīgu rāvienu ātri atbrīvoties no bruņu vestes. Šī sistēma sastāvēja no piecām kopā savienotām lentēm, kas atradās priekšējās bruņu sekcijas iekšpusē. Ārējās lentes brīvajā galā bija speciāla karabīne, kuru varēja piestiprināt pie helikoptera krēsla, līdz ar to no bruņu vestes varēja ātri atbrīvoties.
Uz šīs bruņu vestes pamata bija mēģinājumi izstrādāt arī bruņu vesti, kas bija paredzēta sauszemes spēkiem.
Latvijas Kara muzeja krājumā nonākusi bruņu veste ir nozīmīga liecība, par karavīru individuālo aizsarg ekipējumu.
Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Krievijas imperatora Nikolaja II piemiņas plāksne.
2014. gada aprīlī Latvijas Kara muzejam tika uzdāvināta interesanta un reta piemiņas plāksne. Tā ir viena no retajām vēstures liecībām, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām par Krievijas imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā 1910. gada 3. – 5. jūlijā.
Vizīte norisinājās par godu 200 gadiem, kopš Vidzemes guberņa un Rīga tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Nikolajs II ar ģimeni, valstsvīriem un svītu Rīgā pavadīja trīs dienas, piedaloties dažādos sabiedriskos pasākumos. Viens no pasākumiem, kurā piedalījās Krievijas imperators Nikolajs II norisinājās ārpus Rīgas – Kurtenhofā (m.d. Salaspilī).
Kurtenhofā (Salaspilī) atradās Pētera I vārdā nosaukta Krievijas karaspēka mācību nometne, kurā Krievijas imperators Nikolajs II atklāja pieminekli. Pēc pieminekļa atklāšanas imperators ieturēja maltīti. Maltītes laikā augstais viesis teicis tostu, kurš ir iegravēts uz marmora plāksnes.
„Пью за дорогую мне армию, 20й Армейский корпус, а в особенности за 116 пех. Малоярославский полк, как еще и радушного хозяйна”
Tulkojums latviešu valodā: „Iedzeru par man dārgo armiju, 20.korpusu un sevišķi par 116. Malojaroslavskas pulku kā namatēvu”.
Vēlāk šī plāksne tikusi novietota pie pulka Virsnieku kluba. Interesanti, ka uz marmora plāksnes uzraksti ir abās pusēs, taču aizmugurējā pusē uzraksts ar kļūdām.
Latvijas Kara muzejs šo 104 gadus veco marmora plāksni dāvinājumā saņēma no Carnikavas Novadpētniecības centra šā gada aprīlī. Savukārt Carnikavas Novadpētniecības centram šo plāksni uzdāvināja Kalngales iedzīvotājs Andris Švarcbahs. Plāksni viņš nejauši atradis mantotajā īpašumā.
Laika gaitā plāksne ir pārlūzusi divās daļās un teksta zeltījums izdilis. Pēc restaurācijas marmora plāksne, tiks eksponēta Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā „Latvieši karaklausībā 19.gs līdz 20. gs sākumam”.
116. Malojaroslavskas pulks, kuram tostu uzsauca Krievijas imperators Nikolajs II, dibināts 1797. gadā Kaukāzā. Pulks piedalījies Krievijas – Turcijas karā 1828 – 1829. gadā, Krimas karā 1853 – 1856, u.c. Par 116. Malojaroslavskas pulku pārdēvēts 1864. gadā 25. martā. Latvijas teritorijā atradās no 1903. gada 1. jūlija līdz pirmā pasaules kara sākumam.
Pirmā pasaules kara sākumā pulkā atradās liels skaits latviešu tautības karavīru no Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām, kuras sastāvā ietilpa Latgale.
Latviešu leģionāra Ilmāra Knocha dienasgrāmatas un citi dokumenti.
2014. gada aprīlī Latvijas Kara muzejs ieguva vērtīgu krājuma papildinājumu - latviešu leģionāra Ilmāra Knocha fotogrāfijas, dienasgrāmatas, atmiņu pierakstus un citus dokumentus. Ilmārs Knochs (1922 – 1984) 1944. gada oktobrī 226-E bataljona sastāvā tika evakuēts uz Dancigu (mūsdienās Gdaņska Polijā). Tur ieskaitīts Latviešu leģiona 2. būvpulkā, kaprāļa pakāpē, dienējis kā tulks pulka štābā. 1945. gada janvāra beigās ar pulka kaujas grupu sācis atkāpšanos uz Rietumiem, bet aprīlī pārcelts uz 15. divīzijas 32. grenadieru pulka 14. (prettanku) rotu, ar kuru caur mazākiem vācu ciemiem nonācis Lībekā, kur 3. maijā kopā ar pulku saņemts gūstā. Pēc Otrā pasaules kara atradies angļu kontrolētās karagūstekņu nometnēs Putlosā (Vācijā) un Cēdelghemā (Beļģijā). 1948. gadā janvārī Knochs pārcēlies uz dzīvi Austrālijā.
Latvijas Kara muzejam I. Knocha sarakstītās dienasgrāmatas un citus priekšmetus glabāšanā nodeva viņa ģimene – dēls Edvīns un māsa Ilga. Kopumā muzeja krājumu papildinājuši 35 jauni priekšmeti. Sirsnīgs viņiem paldies!
Ilmārs Knochs dienasgrāmatās un atmiņu pierakstos pauž pārdomas par dzīvi, ilgas pēc mājām, ģimenes, mīļotās meitenes. Dienasgrāmatās, kas rakstītas lieliskā literārā valodā, netrūkst arī ierakstu par aktuāliem notikumiem, iespaidi par apmeklētām pilsētām, kino, svētkiem u.c. Gūsta laikā tapušajās piezīmēs aprakstīta nometņu ikdiena, nereti arī vispārcilvēciski jautājumi – par viņa paša un Latvijas nākotni.
Piedāvājam iepazīties ar nelielu fragmentu no Ilmāra Knocha dienasgrāmatas, kuru viņš rakstīja Otrā pasaules kara laikā, laika posmā no 1943. g. 6. novembra līdz 1945. g. 31. jūlijam Latvijā, Polijā un Vācijā.
31. marts (1945)
Šodien pēdējā marta diena un līdz ar to Lieldienu priekšvakars. Pirms gada šajā stundā sēdēju Ķekavā pie krusttēva kopā ar Laimīti. Bija tik jauki! Bet nu te jāsēž aukstā, netīrā istabā kaut kur Vācijas Ziemeļdaļā. Par dzimteni un tuviniekiem nekas nav zināms – tikai lielie vēstures un kara notikumi arvien vairāk sabiezinās un apņem mūs, līdz ar to nesdami izšķirošo laiku, kad atkal varēs teikt – miers valda uz zemes. Rietumu fronte ļoti strauji virzas uz priekš (Kasele, Nirnberga), arī austrumos sabrūk atsevišķās salas (Danciga, Gotenhafena), viss rāda, ka aprīlim jānes kaut kas izšķirīgs. Varbūt tomēr šovasar jau atkal redzu dzimteni. Kas tā būtu par laimi staigāt atkal pa Bērzi un Rīgu, redzēt pazīstamas un mīļas sejas!
Vēl joprojām uzturos šeit Rehbergas sādžā un strādājam pie nocietinājumu būvēm. Kāda tam gan nozīme – to prasa visi, bet pēkšņi izbeigt karu taču arī nav iespējams. Šie svētki mums pavisam bēdīgi. Galvenais, ka nav tik pat kā nekā ko ēst. 300 gr. maizes un 20 gr. sviesta pa dienu un gaužām plāna zupiņa! Šodien kā svētku priekšvakarā saņēmām 140 gr. šņabja. Smieklīgi! Bet tomēr kungi var teikt, ka mums kautkas tomēr tiek dots. Tas viss tomēr sīkums! Vēl tik daudz spēka ir, lai visu to pārvarētu – kaut tikai ātrāk kaut kas izšķirošs! Ar šādu vēlēšanos ieeju š.g. ceturtajā mēnesī – a p r ī l ī.
Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Otrajā pasaules karā latviešu leģionāra lietotās vācu armijas sanitāru medicīnas somas.
Viena no kara neatņemamām sastāvdaļām ir arī kara medicīna. Latvijas Kara muzeja krājumā atrodas ar medicīnu saistīti priekšmeti, kā piemēram, karavīriem izsniegtie individuālie pārsienamie materiāli, medikamenti, medicīniskie instrumenti, u.c. medicīniskie priekšmeti no dažādiem laika periodiem.
Mērķtiecīgi apzinot šo kara medicīnas tēmu, 2014. gada martā esam papildinājuši savu kolekciju ar Otrajā pasaules karā latviešu leģionāra lietotām divām vācu armijas sanitāru medicīnas somām. Abas somas tika nēsātas pie vidusjostas. Vienai somai pie metāla gredzenā iesists burts „L” (Links; pa kreisi), kas norāda, ka soma nēsājama kreisajā pusē, savukārt otrai - pie metāla gredzena ādā iesists burts ''R'' (Rechts; pa labi), kas norāda, ka soma nēsājama labajā pusē. Abām somām zem burta ir iesists ražotājs un gada skaitlis: ''Paul Bieneck Berlin SW 68, 1940''. Somas izgatavotas no gaiši brūnas krāsas ādas. Kreisās puses sanitāru medicīnas somā sanitāri glabāja dažāda veida pārsienamos materiālus un instrumentus. Savukārt labās puses sanitāru medicīnas somā atradās medikamenti un saglabājušies 7 alumīnija medikamentu glabāšanas penāļi. Vienā no penāļiem ar uzrakstu Rotasept satur stikla ampulu ar sarkanīgu šķidrumu. Penāļi paredzēti tablešu vai zāļu ampulu drošai glabāšanai. Uz penāļiem ir uzrakstīti dažādu medikamentu nosaukumi: Acid. Acetylosalicylic. 0,5, g (aspirīns); Rhiz. Rhel.0,5 g. Rhabarber; Natr. Bicarbonic. 1 g (Nātrija bikarbonāts); Cardiazol 0,1 g. (Kardiazols); Rotasept ar ampulu (Dezinf., līdzeklis); Reichampullen.
Šāda tipa somas lietoja lauku sanitāri, kuri kaujas laukā sniedza neatliekamo medicīnisko palīdzību ievainotajam karavīram. Pēc ievainošanas vai saslimšanas karavīrs vispirms nonāca savas vienības pārsienamā punktā. Pēc tam, ja bija nepieciešams, viņu nosūtīja uz tuvāko slimnīcu frontes tuvākā vai tālākā aizmugurē.
Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Vācu armijas sapiera ekipējuma kniedēšanas knaibles.
Latvijas Kara muzejam 2014. gadā rīdzinieks Egīls Nulle uzdāvināja interesantu jaunieguvumu - Otrā pasaules karā lietotās vācu armijas sapiera ekipējuma jaunā parauga (Würgezange n.A.; n.A. - Neuer Art) kniedēšanas knaibles. Egīls Nulle šīs kniedēšanas knaibles atradis Vānē (Kurzemē) 1945. gadā jau pēc kara.
Dāvinātās knaibles, kuras sastāv no cilindriska, masīva metāla korpusa un diviem rokturiem, ietilpa vācu armijas sapieru daļu spridzināšanas komplektā, un tās izmantoja spridzināšanas darbā.
Pirms spridzināšanas sapieris veica sekojošas darbības:
1. Paņēma kapseldetonatoru Nr. 8 (Sprengkapseln Nr. 8 )
2. Kapseldetonatorā Nr. 8 ievietoja degauklu
3. Kapseldetonatoru Nr 8 ar degauklu ievietoja knaiblēs
Nospiežot knaibles rokturi, detonatora gals ar degauklu tiek nokniedēts (apspiests), lai, ievietojot detonatoru sprāgstvielas lādiņā, degaukla neizkristu. Gadījumā, ja detonators eksplodē, knaibļu masīvais korpuss pasargā sapieri no ievainojumiem.
Latvijas Kara muzejs būtu ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu ar iztrūkstošajām sapieru ekipējuma sastāvdaļām un aprīkojumu.
Ar šādiem vācu armijas spridzināšanas komplektiem bija ekipēts arī Latviešu leģiona 15. ieroču SS grenadieru divīzijas 15. ieroču SS sapieru bataljons. Vairāk par šo vienību jūs varat uzzināt Latvijas Kara muzeja vēsturnieka Valda Kuzmina rakstā „Latviešu leģiona 15. divīzijas 15. sapieru bataljona cīņas spēja no 1943. gada 18. augusta līdz 1944. gada 9. decembrim”. Raksts publicēts Latvijas Kara muzeja XIII gadagrāmatā.
Aizsargtērps aizsardzībai pret masveida iznīcināšanas ieročiem "Seyntex".
2014. gadā Latvijas Kara muzejs ir ieguvis Latvijas Republikas Zemessardzē lietoto aizsargtērpu pret masveida iznīcināšanas ieročiem. Aizsargtērpu lieto pret kodolieroču, bioloģisko un ķīmisko ieroču iedarbību un starptautiski atzīmē ar burtiem „NBC” (Nuclear, Biological, Chemical).
Aizsargtērpa komplekts sastāv no jakas un biksēm, kā arī no melniem sintētiskās gumijas cimdiem, zābakiem un citām sastāvdaļām. Tērpa meža kamuflāžas raksta audumam ir speciāla acetātcelulozes membrāna, kas nodrošina ūdens necaurlaidību, kā arī papildus aizsardzību.
Latvijas Republikas Nacionālo Bruņoto spēku rīcībā esošos aizsargtērpus pret masveida iznīcināšanas ieročiem 2004. gadā uzsāka ražot Beļģijas rūpnīcā „Seyntex”. Latvijas karavīrus ar šādiem aizsargtērpiem ekipēja misijās Irākā un Afganistānā. Šo aizsargtērpu, kas ir nokļuvis Latvijas Kara muzeja krājumā, LR Zemessardzes 31. Aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem bataljona zemessargi lietojuši 2011. gada mācībās Ādažu poligonā.
LR Nacionālo Bruņoto Spēku un Zemessardzes 31. Aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem bataljona zemessargu rīcībā ir arī Zviedrijā ražotās gāzmaskas M90 F2 ''Forseda'' (Skyddsmask M 90 Forsheda). Tās ir atzītas kā vienas no labākajām gāzmaskām starp NATO dalībvalstīm. Šāda tipa gāzmaskas atrodas arī Latvijas Kara muzeja krājumā.
Latvijas Kara muzeja krājumā nonākušais aizsargtērps ir nozīmīga liecība par LR Zemessardzi un tās sastāvā esošo 31. Aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem bataljonu, kurš dibināts 1991. gadā Balvos.
Muzejs ir pateicīgs par sabiedrības aktivitāti muzeja krājuma papildināšanā, nododot glabāšanā materiālas un garīgas liecības par latviešu tautas militāro un politisko vēsturi.
Trešās atmodas laikā (1987 - 1991) lietotās piespraudes un kulons "Auseklītis".
2014. gadā Latvijas Kara muzejs internetā aizsāk jaunu publikāciju sēriju „Jaunieguvumi”. Tajā stāstīsim par interesantākajiem muzejam nodotajiem priekšmetiem.
Muzejs ir saņēmis dāvanā vairākas nozīmīgas latviešu tautas Trešās atmodas laika (1987 – 1991) liecības – kulonu un piespraudes „Auseklīšu” formā. 2013. gada decembrī šos priekšmetus Latvijas Kara muzejam dāvināja rīdziniece Sniedze Eglīte.
Sniedze Eglīte un viņas ģimenes locekļi „Auseklīšus” nēsāja gan Trešās atmodas masu pasākumos, gan arī ikdienā. Šajā laikā auseklītis bija ļoti populārs simbols un demonstrēja nēsātāja politisko nostāju – Latvijas neatkarības atgūšanas atbalstu un latvisko stāju.
Atmodu var uzskatīt par nacionālās simbolikas atdzimšanas laiku. Aktīvi tika lietoti ne tikai dažādu auseklīšu formu piespraudes, kuloni, bet arī sarkanbaltsarkanās krāsas lentītes, piespraudes, breloki u. c. simbolika.
Auseklītis ir mitoloģisks tēls latviešu folklorā, viens no visbiežāk pieminētajiem debesu iemītniekiem tautasdziesmās. To veido zvaigzne ar astoņiem stariem, kuras viens no uzdevumiem ir tumsas un pazemes spēku atvairīšana, un simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu.
Par to cik populārs bijis auseklītis, liecina akadēmiķa Jāņa Stradiņa raksts „Tautas simbolu lietā III” 1988. gada 13. oktobrī laikrakstā „Padomju Jaunatne”, kurā viņš min, ka „aptauja rāda, ka tautā vispopulārākā ir auseklīša zīme (par to „balsojuši” 25 787 cilvēki jeb 21% aptaujas dalībnieku), tālāk seko ozollapu vija (18 456), trīs zvaigznes (12 489), saulīte (8692) un Austras koks (2778).”
Latvijas Kara muzeja krājumā nonākušie „Auseklīši” ir nozīmīga liecība par latviešu tautas Trešo atmodu.
Mēs arī turpmāk būsim pateicīgi par sabiedrības iesaistīšanos Latvijas Kara muzeja krājuma papildināšanā.
