Latvijas Kara muzejs

2014. gada decembra mēneša eksponāts - Sarkanās armijas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas kapteiņa Jāņa Vilhelma 1891./30. gada parauga Mosina-Nagana sistēmas snaipera šautene.

Otrā pasaules kara laikā Sarkanajā armijā tika mobilizēti aptuveni 80 – 100 tūkstoši latviešu karavīru.

PSRS – Vācijas karam sākoties, Jānis Vilhelms (1903 – 1990) brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā. Dienējis 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā, bijis viens no snaiperu kustības aizsācējiem Ziemeļrietumu frontē. Viņš karu sāka kā jaunākais leitnants, bet beidza kā majors, kara laikā septiņas reizes ticis ievainots. 1942. g. 21. jūlijā viņu apbalvoja ar Padomju Savienības Varoņa Zelta zvaigzni, savukārt nākamā gada 27. jūlijā viņu apbalvoja ar otru augstāko ASV apbalvojumu – „Izcila dienesta krustu”. Viņš bija viens no retajiem Sarkanās armijas karavīriem, kurš saņēmis šādu apbalvojumu.

Ekspozīcijas daļā „Latvija Otrajā pasaules karā” apskatāmas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas kapteiņa Jāņa Vilhelma personīgās mantas un viņa snaipera šautene ar vairāk kā 200 iegriezumiem, kuri apzīmē nogalināto pretinieku skaitu. Šautenes laidē ir iegravējumi „41. Ļeņingrada”, „42. Maskava” un „43. Staraja Rusa”. Tās ir kaujas, kurās piedalījies arī kapteinis J. Vilhelms.

1946. gadā Jānis Vilhelms šauteni un personīgās mantas nodeva bijušajam Revolūcijas muzejam, kura kolekcijas pārmantotājs ir Latvijas Kara muzejs.

Kapteiņa Jāņa Vilhelma snaipera šauteni var aplūkot Latvijas Kara muzeja 3. stāvā ekspozīcijā „Latvija 2. pasaules karā”. Muzeja 12. zālē. Rīga, Smilšu iela 20, Pulvertornis.

Liepājas Karostas pamatakmens likšanas cermonijas fotogrāfijas.

Latvijas Kara muzeja kolekcijā glabājas interesantas un retas fotogrāfijas par Liepājas Karostas celtniecību 19. gadsimta 90. gados.

Latvijas Kara muzejam 1930. gadā fotogrāfijas par Liepājas Karostas būvniecību uzdāvināja inženieris Buchoffs. Daļa no dāvinātajām fotogrāfijām ir eksponāta Latvijas Kara muzejā ekspozīcijā „Latvieši kara klausībā 19.gs – 20. gs sākums”.

Viena no fotogrāfijām fotografēta 1893. gada 12. augustā, kad notika Karostas oficiālā pamatakmens likšanas ceremonija. Ceremonijā piedalījās Krievijas impērijas imperators Aleksandrs III (1845. – 1894.). Pēc Krievijas imperatora Aleksandra III nāves 1894. gadā, nākamais Krievijas impērijas cars Nikolajs II ostu pārdēvēja par „Imperatora Aleksandra III ostu”. Tikai Latvijas valsts neatkarības laikā šo vietu iesāka saukt par Karostu.

19.gs. 80.gados sākās izpētes un projekta sagatavošanas darbi Krievijas impērijas Baltijas flotes jaunās bāzes un krasta artilērijas bateriju izveidošanai Liepājā. Būvdarbi sākās 1890.gadā. Tos veica vairākos posmos jūras krastā uzbūvējot priekšostu, molus, kanālu, kara kuģu piestātnes, doku, jūrnieku kazarmas un darbnīcas. Milzīgā objekta būvdarbos bija nodarbināti apmēram 5000 strādnieki. Par Liepājas Karostas projekta autors bija inženieris ģenerālmajors Ivans Makdonalds.

Pirmos karakuģus Imperatora Aleksandra III kara osta Liepājā varēja uzņemt 1898. gadā. Ostu par savu dislokācijas vietu izmantoja arī Krievijas impērijas Baltijas flotes 1. ranga kreiseris „Svetlana”. Fotogrāfija uzņemta 1900. gada 23. augustā. Aiz „Svetlanas” redzami četri velkoņi: 4) velkonis „Avanport”; 3) velkonis „Vorvärz”; 2) velkonis „Locman”; 1) velkonis „Venta”.

 Krievijas impērijas Baltijas flotes 1. ranga kreiseris „Svetlana” 1904.gadā ieskaitīts 2. Klusā okeāna eskadras sastāvā un kopā ar pārējiem kuģiem no Liepājas devās uz Tālajiem Austrumiem, lai piedalītos Krievijas – Japānas karā. 1905.gada 14. maijā Cusimas jūras kaujā kuģis guva nopietnus bojājumus – priekšgalā pie ūdenslīnijas korpusā izsists liels caurums. Kreiseris nogrima 15.maijā pēc kaujas ar diviem Japānas flotes kreiseriem.

Liepājas Karostas būvdarbu bildes, jūs varat apskatīt Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā „Latvieši kara klausībā 19.gs līdz 20. gs sākumam”. Muzeja 8. zālē (starp 2. un 3. stāvu). Rīga, Smilšu iela 20, Pulvertornis

Vaļņu bise ar krama uzsitiena atslēgu 17.gs

Latvijas Kara muzeja ieroču kolekcijā atrodas interesants un neparasts 17. – 18. gadsimta ierocis – gludstobra vaļņu bise ar krama uzsitiena atslēgu.  

17.gs. 2.pusē Eiropas valstu armiju karavīri aizstāvot nocietinājumus apšaudīja pretiniekus arī ar vaļņu bisēm. To var uzskatīt par sava veida mazkalibra artilēriju. Ierocis bija liels un smags, tādēļ to atstutēja uz speciālas metāla kājas pilsētas nocietinājumos. Tas paredzēts kartečas (pildīts ar apaļām lodēm un darbojas līdzīgi bises skrošu čaulītei) izšaušanai pret pretinieku nelielā attālumā. Ieroci pielādēja no stobra tievgaļa, līdzīgi kā kājnieku ieroci – musketi.

Vaļņu bise ir tikusi komplektēta: stobrs un aizdedzes mehānisms izgatavots Itālijā, savukārt spals gatavots no Karēlijas bērza. Stobra diametrs – aptuveni 45 mm.

Lielā Ziemeļu kara (1700 – 1721) laikā iespējams šādas vaļņu bises izmantoja Rīgas aizstāvji 1709. – 1710. gada Rīgas aplenkuma laikā.

Vaļņu bisi ar krama uzsitiena atslēgu, jūs varat aplūkot Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā „Latvija un latviešu karavīri 17. – 18. gadsimtā”. Muzeja 1. starpstāvā 3. zālē. Rīgā, Pulvertornī.

2014. gada augusta mēneša eksponāts - Latvijas Aizsargu organizācijas 19. Jaunlatgales (Abrenes) aizsargu pulka karogs.

Latvijas Kara muzejā ir bagātīga banistikas kolekcija. Starp nozīmīgākajiem šīs kolekcijas eksponātiem ir minami daži līdz mūsdienām saglabājušies Latvijas armijas un Latvijas Aizsargu organizācijas vienību karogi. Kopumā starpkaru periodā Latvijas armijas vienībām un Latvijas Aizsargu organizācijas pulkiem bija pasniegti vairāk kā 40 karogi. Lielākoties pulki karogus saņēma kā vietējo pašvaldību vai sabiedrisko organizāciju dāvinājumus. Padomju okupācijas laikā lielākā daļa šo karogu ir zuduši. Atsevišķi karogi ir saglabājušies, pateicoties konkrētu cilvēku drosmei, uzņēmībai un ticībai Latvijas valsts un armijas atjaunošanai. Vairāki no šiem karogiem ir nonākuši Latvijas Kara muzeja krājumā. Viens no tiem ir Latvijas Aizsargu organizācijas 19. Jaunlatgales (Abrenes) aizsargu pulku karogs.

19. Jaunlatgales aizsargu pulks dibināts 1925. gadā. Karogu pulkam 1935. gadā pasniedza Jaunlatgales (Abrenes) apriņķa pašvaldība. Karoga reversā (aizmugurē) lokveidā ar zeltainas krāsas diegiem izšūta pulka devīze – „CILDENI UN VĪRIŠĶĪGI SARGĀT SAVU TĒVU ZEMI”. Karogu no krišanas padomju varas rokās 1944. gadā izglāba pēdējais Jaunlatgales (Abrenes) apriņķa vecākais Augusts Vilis Abkuks, kurš to aizveda līdzi trimdā uz Lielbritāniju. Augusta Viļa Abkuka dēls Andris Abkuks to atveda atpakaļ uz Latviju un uzdāvināja Latvijas Kara muzejam 1994. gadā.  

Latvijas Aizsargu organizācijas 19. Jaunlatgales aizsargu pulka karogu, jūs varat aplūkot Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā „Latvijas Valsts aizsardzība 1920. – 1940.” muzeja 3. stāvā, 9. zālē. Rīgā, Pulvertornī.

2014. gada jūlija mēneša eksponāts - Pirmā pasaules kara laika vācu izlūkošanas aģentūras dokumenti.

1915. gadā vācu karaspēks okupēja Kurzemi un Zemgali. Vācu militārā pārvalde okupētajās zemēs izveidoja slepenas izlūkošanas aģentūras, kuru viens no uzdevumiem bija vervēt vietējos iedzīvotājus, tos apmācīt un nosūtīt pāri frontei pretinieka aizmugurē, lai ievāktu nepieciešamās ziņas par tā spēkiem, bruņojumu izveidotajiem nocietinājumiem, stāvokli pilsētās un iedzīvotāju noskaņojumu.

Latvijas Kara muzeja dokumentu krājumā glabājas Kurzemē un Zemgalē izveidoto izlūkošanas aģentūru dokumenti par laiku no 1915. gada augusta līdz 1916. gada jūlijam. Vācu armijas arhīvs Potsdamā gandrīz pilnībā tika iznīcināts Otrā pasaules kara laikā 1945. gadā, tāpēc saglabājušies vācu izlūkošanas aģentūru dokumenti uzskatāmi par unikāliem un nozīmīgiem pat pasaules slepeno dienestu vēstures kontekstā.

Latvijas Kara muzeja izstādē „Karš ienāca mūsu mājās. 1914 - 1918” ir eksponēta vācu aģenta Kārļa Gūtmaņa personas anketa un sniegtais ziņojums Vācijas 8. armijas izlūkošanas daļas virsniekam Ernstam Muncingeram Jelgavā. Kārlis Gūtmanis bija pirmais vācu spiegs, kurš sniedzis ziņas par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu Rīgā, ziņojot par brīvprātīgo uzņemšanu un to došanos uz apmācības vietām 1915. gada augustā.

Vācu varas iestādes vēlāk vācu aģentu K. Gūtmani apcietināja kā dubultaģentu un 1916. g 7. janvārī pēc Liepājas karatiesas lēmuma nošāva.

Vācu izlūkošanas aģenta K. Gūtmaņa ziņojumu un personas anketu iespējams apskatīt Latvijas Kara muzeja izstādē „Karš ienāca mūsu mājās. 1914 - 1918”. Muzeja 4. stāvā, 17. zālē. Rīgā, Pulvertornī.

2014. gada jūnija mēneša eksponāts - Franču Ārzemnieku leģiona seržanta Bruno Plūmes formas tērps.

Latvijas Kara muzeja kolekcijā ir bagātīga un interesanta rietumvalstu bruņoto spēku formastērpu kolekcija, kurus muzejam dāvinājuši latviešu izcelsmes karavīri. Otrā pasaules kara laikā no Latvijas bēgļu gaitās devās vairāk kā 160 tūkstoši Latvijas iedzīvotāji, vēlāk pēc kara beigām latviešu bēgļiem pārvietoto personu nometnēs pievienojās bijušie latviešu leģionāri, kurus saņēma gūstā sabiedrotie.

Daļa no bijušajiem latviešu leģionāriem izvēlējās iestāties franču Ārzemnieku leģionā. Viens no viņiem bija bijušais gaisa spēku izpalīgs Bruno Plūme, kurš tajā iestājās 1949. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara Francija ar militāru spēku mēģināja noturēt savas bijušās kolonijas Indoķīnā (m.d. Vjetnama, Kambodža, Laosa un Taizeme). Francijas bruņotie spēki, franču Ārzemnieku leģionu ieskaitot, karoja ar Ho Ši Mina vadītajiem „vietminiem”.

Bruno Plūme savā grāmatā „Ārzemnieku leģions un latvieši” apgalvo, ka pēc kara gados franču Ārzemnieku leģionā bija ~ 300 latviešu tautības leģionāru. Leģionārs Bruno Plūme dienēja 1. izpletņlēcēju bataljonā, kurš tika nosūtīts uz Indoķīnu. Bataljons tika iznīcināts pie Don – Khe cietokšņa un Bruno Plūmi 1950. gadā saņēma gūstā. Vjetnamiešu gūstā Bruno Plūme pavadīja 18 mēnešus. Uzdodoties par vācieti, Bruno Plūmi kopā ar citiem vācu tautības vjetnamiešu karagūstekņiem izdeva Austrumvācijai. Nokļūstot Austrumvācijā Plūme pārbēga uz Rietumberlīni atgriezās franču Ārzemnieku leģionā un beidza dienestu 1954. gadā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bijušais franču Ārzemnieku leģionārs 1994. gadā uzdāvināja Latvijas Kara muzejam savus 1950. gadu parādes formas svārkus un citus materiālus par franču Ārzemnieku leģionu. Daļa no tiem ir eksponēta Latvijas Kara muzeja izstādē „Latvieši Rietumvalstu bruņotajos spēkos”, tur apskatāmi Bruno Plūmes parādes formastērpa svārki un cepure jeb„kepi”. Pie olīvzaļajiem vilnas auduma svārkiem kreisajā pusē ir Francijas bruņoto spēku apbalvojumu atgriezumlentes. Zem kreisā uzpleča piestiprināta akselbante.

Franču Ārzemnieku leģiona apakšvirsnieka Bruno Plūmes parādes formas tērpu un citus eksponātus, jūs varat aplūkot Latvijas Kara muzeja izstādē „Latvieši Rietumvalstu bruņotajos spēkos”. Muzeja 13. zālē starp 3. un 4. stāvu – Rīgā, Pulvertornī.

2014. gada maija mēneša eksponāts - Latvijas Republikas Saeimas izsniegtā apliecība bijušajam Augstākās padomes deputātam Eduardam Berklavam.

Latvijas Kara muzejā ir bagātīga un interesanta kolekcija, kas raksturo latviešu tautas Trešo atmodu. Viens no šādiem eksponātiem raksturo Augstākās padomes deputātu lomu valstiskuma atgūšanā. 2014. gadā maijā aprit 24 gadi, kopš LPSR Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Viens no 138 Augstākās padomes deputātiem, kurš balsoja par Deklarāciju 1990. gada 4. maijā, bija Eduards Berklavs. Deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju par starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

1991.gada 21.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome, 111 deputātiem balsojot par, pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Šim faktam ir īpaša nozīme mūsu valsts vēsturē, Latvijas valsts neatkarība  tika atjaunota de facto.

Konstitucionālo likumu Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Šajā politiski neskaidrajā un bīstamajā laikā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu. 1991.gada 21.augusta sēdē debates par Konstitucionālā likuma tekstu pārtrauca paziņojums, ka mūsu Augstākajai padomei tuvojas OMON bruņutransportieri. Šādos apstākļos Augstākās padomes deputāti turpināja apspriest Konstitucionālā likuma tekstu un nobalsoja par tā pieņemšanu.

Par godu vēsturisko balsojumu 10 gadu jubilejai Latvijas Republikas Saeima 2000. gada 4. maijā apbalvoja ar apliecību bijušos Augstākās padomes deputātus, kuri balsoja „par” neatkarību.

Latvijas Republikas Saeimas izsniegto apliecību Eduardam Berklavam, Latvijas Kara muzejam glabāšanā nodeva viņa tuvinieki 2005. gadā.

Eduardam Berklavam izsniegto Latvijas Republikas Saeimas apliecību, jūs varat aplūkot Latvijas Kara muzeja 4. stāvā ekspozīcijā „Latvija Padomju okupācijas laikā. Trešā Atmoda. 1945. - 1991” – Rīgā, Smilšu iela 20, Pulvertornis.

2014. gada aprīļa mēneša eksponāts - Pirmajā pasaules karā lietotā aviācijas bulta.

Pirmā pasaules kara laikā (1914 – 1918) karadarbībā pirmo reizi cilvēces vēsturē aktīvi tika izmantota aviācija. Kara sākumā to izmantoja pretinieka pozīciju izlūkošanai, artilērijas uguns koriģēšanai un pretinieku pozīciju bombardēšanai. Sākotnēji piloti, dodoties veikt savu uzdevumu ņēma līdz kājnieku ieročus – revolverus vai šautenes un apšaudīja kājniekus, kā arī pretinieku lidmašīnas.

Bombardējot pretinieku pozīcijas tika izmantotas ne tikai bumbas, bet arī aviācijas bultas.

 

Pie lidmašīnām tika piestiprinātas vairākas kastes ar aviācijas bultām. Vienā kastē ietilpa 500 aviācijas bultas. Lidojot virs mērķa, pilots paraujot auklu izkaisīja aviācijas bultas. Izkaisītās bultas nosedza aptuveni 46 x 10 m lielu teritoriju. Ja, aptuveni 11 cm garā aviācijas bulta trāpīja no 1500 pēdu (450 m) liela augstuma, bulta varēja izurbties cauri zirga ķermenim. No bultu ievainojumiem nepasargāja karavīra bruņucepure.

Karojošo valstu gaisa spēki ar laiku atteicās no aviācijas bultu lietošanas. Tam par iemeslu varēja būt aviācijas bultu zemā precizitāte un aviācijas bumbu attīstība.

Latvijas Kara muzeja kolekcijā Pirmajā pasaules karā lietotā aviācijas bulta ir no 1927. gada. Šis eksponāts tika iegūts sadarbībā ar Briseles armijas muzeju.

Pirmajā pasaules karā lietoto aviācijas bultu, jūs varat aplūkot Latvijas Kara muzeja 2. stāvā ekspozīcijā „Latviešu karavīri 1. Pasaules karā 1914. - 1918” – Rīgā, Smilšu iela 20, Pulvertornis

2014. gada marta mēneša eksponāts - Nacionālo partizānu mašīnpistole "PPŠ - 41" ar kokgriezumiem rotātu spalu.

Latvijas nacionālo partizānu karš Latvijā ilga no 1944. – 1956. gadam. Vairāk nekā desmit gadu laikā ap 20 000 nacionālo partizānu izrādīja bruņotu pretestību padomju okupācijas režīmam. Latvijas Kara muzeja kolekcijā ir vairāki šaujamieroči, kuri kādreiz bijuši latviešu nacionālo partizānu apbruņojumā. Viens no tādiem ir Padomju Savienībā ražotā mašīnpistole „PPŠ - 41” (ППШ- Пистолет-пулемёт Шпагина), kuru 1956. gadā Latvijas Vēstures muzejam nodeva Valsts Drošības komitejas darbinieki. Pēc pāris gadiem tā nonāca toreizējā Latvijas PSR Revolūcijas muzejā, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas - Latvijas Kara muzejā.

Nacionālo partizānu mašīnpistoles PPŠ – 41 spalu rotā izteiksmīgs kokgriezums ar bagātu sižetu. To var uzskatīt par mākslinieciski augstvērtīgāko dekoru uz ieročiem, kas glabājas Latvijas Kara muzeja ieroču kolekcijā.

Uz laides labās puses ieroča īpašnieks ir izgriezis stilizētu divu putnu, iespējams, vanagu, un čūskas cīņas attēlu, ko papildinājis ar uzrakstu “DAUGAVAS VANAGI SASAUKSIMIES”. Mašīnpistoles spala kaklu rotā grieztas ozollapas, bet uz pastobres redzams senlatviešu karavīrs ar karogu rokās.

Otrā pusē ir izteiksmīgs griezums ar izstieptu roku, kas sagrābusi aiz kakla un žņaudz ienaidnieku – padomju varas pārstāvi, kuram galvā formas cepure. Turpat iegriezts uzraksts “Komunistiem” un nāves simbols – miroņgalva ar krustotiem kauliem un divas čūskas. Uz spala kakla un pastobres redzams simbolisks sievietes un bērna attēls un ēku silueti.

Šie kokgriezumi apliecina ne tikai autora politisko pozīciju, bet arī fantāziju un māksliniecisko talantu, kam kara apstākļos diemžēl nebija iespēju realizēties.

Mašīnpistoles PPŠ – 41, kuru uzsāka ražot Padomju Savienībā 1941. gadā, kalibrs bija 7,62x25mm, sektora tipa patronkārbā ietilpa 35 patronas un ierocim bija divi uguns režīmi – automātiskais un pusautomātiskais.

Nacionālo partizānu lietoto PPŠ – 41 mašīnpistoli var aplūkot Latvijas Kara muzeja 3. stāvā ekspozīcijā „Latvija 2. pasaules karā”. Muzeja 12. zālē. Rīga, Smilšu iela 20, Pulvertornis.

2014. gada februāra mēneša eksponāts - Buhāras emirāta Uzlecošās zvaigznes ordenis. 3. šķira

 

1995. gada 12. jūnijā Latvijas Kara muzeja kolekcijā nonāca Latvijas armijas ģenerāļa Andreja Auzāna apbalvojums „Buhāras emirāta 3. šķiras Uzlecošās zvaigznes ordenis”. Ordeni Latvijas Kara muzejam glabāšanā nodeva trimdas latviete no Toronto, Kanādā Aleksandra Sudmalis.

1881. gadā Buhāras emirāta emīrs Mustaffars nodibināja Uzlecošās zvaigznes ordeni. Latvijas Kara muzeja kolekcijā esošais 3. šķiras Uzlecošās zvaigznes ordenis, pēc pakāpes ir augstākais, kuru varēja saņemt nemusulmanis.

Buhāras emirāts (1785 – 1920) atradās Vidusāzijā. 19. gs. vidū pakāpeniski kļūstot par Krievijas impērijas protektorātu, emirāts 1920. gadā zaudēja patstāvību un tika iekļauts Padomju Savienībā. Mūsdienās bijušā Buhāras emirāta teritorijas ir iekļautas Uzbekistānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā un Kazahstānā.

Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Andrejs Auzāns (1871 – 1953) Uzlecošās zvaigznes ordeni saņēma 1910. gada 1. oktobrī, par dienestu Turkestānas kara apgabala štāba topogrāfu daļā Krievijas impērijas armijas sastāvā. Ģenerālis Andrejs Auzāns 1895. gadā pabeidza mācības Krievijas Kara topogrāfu skolā un dienēja Igaunijā, Somijā, Mandžūrijā un Turkestānā. Krievijas – Japānas kara (1904 – 1905) laikā viņš bija astronoms 2. Mandžūrijas kara apgabala štāba topogrāfu daļā. 1914. gadā iecelts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Seismiskās komisijas locekli.

Latviešu strēlnieku bataljonu virsnieki. Ķemeri,1916.g.vasara
No kreisās: pulkvedis Andrejs Auzāns, kapteinis Gustavs Mangulis, apakšpulkvedis Jukums Vācietis

Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Pirmā pasaules kara laikā, Andrejs Auzāns, komandēja 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka bataljonu, vēlāk Ziemassvētku kauju un Janvāra kauju laikā (1917. gada 5. – 31. janvāris) viņu iecēla par 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieri.

1923. gadā Andrejs Auzāns atgriezās Latvijā no Krievijas un iestājās Latvijas armijā, kur ieguva ģenerāļa pakāpi.

Buhāras emirāta Uzlecošās zvaigznes ordeni jūs varat apskatīt Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā „Latvieši kara klausībā 19.gs līdz 20. gs sākumam”. Muzeja 8. zālē (starp 2. un 3. stāvu). Rīga, Smilšu iela 20, Pulvertornis.

2014. gada janvāra mēneša eksponāts - Teofīla Dreimaņa zīmētā Vecrīgas barikāžu karte - shēma.

 

Latvijas Kara muzeja krājumā ir bagātīga un interesanta kolekcija, kas raksturo vienu no Trešās atmodas notikumiem – trauksmaino 1991. gada janvāri jeb barikāžu laiku. Viens no tādiem priekšmetiem, kas izstādīts Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā „Latvija Padomju okupācijas laikā. Trešā atmoda. 1945. – 1991.” ir Teofīla Dreimaņa zīmētā karte – shēma.

Izmantojot padomju laika Rīgas centra tūrisma karti un nepieciešamo informāciju, Vilnis Zvaigzne, kurš darbojās Augstākās Padomes Apsardzības operatīvajā štābā, barikāžu laikā izveidoja pārskatāmu Vecrīgas aizsardzības shēmu. Tajā norādītas barikādes laikā no 1991. gada 13. līdz 20. janvārim, lai gan barikādes pastāvēja līdz janvāra beigām, tajās būtiskas pārmaiņas nenotika. Stacionārās barikādes tika nojauktas tikai 1992. gadā.

Kartē – shēmā atzīmētas barikādes pie Augstākās Padomes (tagad Saeimas ēka), ugunsdzēsēju mašīnu atrašanās vietas. Norādītas sargu atpūtas, medicīniskās aprūpes, daļēji arī ēdināšanas vietas un politiskās satīras sienas.

Pēc V. Zvaigznes sniegtās informācijas tieši viņa radītā karte – shēma bija pamatā mākslinieka Teofila Dreimaņa (1917 – 2011) shēmai. Karte – shēma zīmēta uz akvareļa papīra ar tušu un flomāsteri, tās izmērs ir 60x86 cm. Jāatzīst, ka T. Dreimaņa karte – shēma sniedz plašāku informāciju. Tajā detalizētāki norādīti Vecrīgas aizsardzības sektori un posteņi.

Teofila Dreimaņa zīmēto Vecrīgas barikāžu karti – shēmu jūs varat aplūkot Latvijas Kara muzeja 4. stāvā ekspozīcijā „Latvija Padomju okupācijas laikā. Trešā Atmoda. 1945. - 1991” – Rīgā, Smilšu iela 20, Pulvertornis.