Mīlot neatteikties...
IntaIevietots: 13. sep 2011 14:04
Skvorushka, Olga Skvorcova "Par nožēlu, mājas lolojumu laikmets daudz īsāks pa cilvēces laikmetu… Bērnam ir iespēja iemācīties ne tikai priecāties, bet arī skumt, ne tikai iegūt, bet arī zaudēt. Dzimšanas un nāves pieredze. Tas ir sāpīgi. Taču no zaudējumiem nav pasargāts neviens. Un vecāki var iemācīt, kā tikt galā ar bēdām. Un vārdi par dalīto mīlestību un dalītām bēdām bērnam nepaliks tikai tukša skaņa". Zaudējuma tēma jebkuram cilvēkam ir smaga un sāpīga. It īpaši - bērna dvēselei. Bērns pieķeras mēmajam draugam ar visu dvēseli, mīl viņu no visas sirds un tic, ka tā būs mūžīgi. Diemžēl tā tas nenotiek…Mājās ienāk bēdas - pūkainais vai spalvainais draugs aizbēg, aizlido, saslimst vai nomirst. Bērnam tās ir visīstākās bēdas. Un tieši no tā, kā šādā situācijā izturēsies bērnam tuvi un dārgi cilvēki - pirmkārt jau tētis un māmiņa - ir ļoti daudz kas atkarīgs: bērns iegūs psihisku traumu vai vērtīgu dzīves pieredzi, attālināsies no vecākiem un noslēgsies sevī vai ar tiem vēl vairāk satuvināsies, "iesaldēs" savas jūtas vai iemācīsies saprast un pieņemt kā savas, tā citu cilvēku emocijas. Situācija, ja kaut kas jāzaudē, bērnam liekas ļoti sarežģīta - tā ir pilnīgi jauna pieredze, un viņš nezin, kā uz to reaģēt un ko darīt ar negaidītajām emocijām. Vēl sarežģītāka šī situācija ir vecākiem, jo pašu emocijām nāk vēl klāt šaubas un apjukums - kā pateikt bērnam par notikušo? Ko teikt? Varbūt samelot? Kā palīdzēt? Ko darīt? Vecākus var saprast - gribās pasargāt trauslo dvēseli, paglābt no asarām un pārdzīvojumiem - "gan jau vēl paspēs izraudāties". Vēlēšanos "palikt apakšā spilvenu" cilvēciski var saprast. Tomēr ar to bērnam tiek atņemta svarīga pieredze - zaudēšanas pieredze. Diemžēl no zaudēšanas nav pasargāts neviens, tā ir mūsu dzīvē it kā "iecementēta" - vecāku, jaunības, spēku zaudēšana - tas ir neizbēgami un neatgriezeniski. Ja bērnam, vadoties no labiem nodomiem, tiek atņemta zaudēšanas pieredze, viņš kļūst pilnīgi neaizsargāts pret virsū brūkošo jūtu lavīnu. Viņš nezin, ko ar sevi darīt, kā reaģēt uz apkārtējo bēdām, viņš nespēj adekvāti bēdāties un rezultātā pilnīgi iespējams, ka bēdāšanās no dabīga procesa pāriet pataloģijā. Bēdas par zaudējumu - tā vienmēr ir krīze. Un, kā katra krīze, aplūkojama no divām pusēm - risks, bailes un izredzes, iespēja. Pareizi pārdzīvotas bēdas ļauj cilvēkam izaugt, kļūt vecākam, gudrākam, pacietīgākam, stiprākam. Un ar vecāku un citu tuvinieku saprātīgu, psiholoģiski pareizu atbalstu bērna dvēsele pilnībā spējīga pārdzīvot bēdas par zaudējumu. Kas tas ir - psiholoģiski pareizs atbalsts bēdās? Vispirms jau - būt līdzās. Būt līdzās gan fiziski, gan emocionāli. Būt bērna jūtām līdzās ar savējām. Psihoterapijā ir pat tāds palīdzības veids - psiholoģiski bēdās būt līdzās. Apkampt. Paņemt uz rokām. Runāt. Klausīties. Dot iespēju izpausties naidam - pat, ja tas ir netaisnīgs. Dot iespēju izraudāties - obligāti kāda tuvinieka apkampienos. Paraudāt kopā. Nevajag baidīties no bērna asarām - bēdām kādu laiku ir tiesības uz vietu bērna dzīvē. Atminēties. Zīmēt. Atvadīties. Apglabāt. Izdarīt kaut ko, lai saglabātu mīļotā dzīvnieka piemiņu. Pastāstīt par notikušo, dalīties bēdās. Bēdas, aizskalotas ar asarām, izrunātas ar vārdiem, pārvērtīsies par gaišām skumjām un atmiņām. Bet kā izskatās nepareizs atbalsts? Noklusēt. Izlikties, ka nekas nav noticis. Bērnam tas ir milzīgs stress un papildus trauma - daudz lielāka par zaudējuma sāpēm. Viņš no šīm jūtām ir apjucis, nesaprot, kas ar viņu notiek, jo palicis viens ar savām bēdām. Tā kā apkārtējie izliekas, ka nekas ievērības cienīgs nav noticis, bet bērns jūt, ka viņa dzīvē ir noticis kaut kas šausmīgs, tad bērna dvēselē rodas spēcīga disonance - paša uztvertā realitāte un tā, ko it kā uztvēruši viņam nozīmīgi pieaugušie - tās ir dažādas!!! Kam lai tagad tic? Acīm redzot, pieaugušajiem…Un bērns atsakās no savām, pēc paša domām, "nepareizajām" jūtām. Bet jūtas iznīcināt nevar, tās ātri vai vēlu atnāks atpakaļ - slimību, baiļu, nakts murgu veidā. Noliegt fakta nozīmību. "Nav ko par suni raudāt, varēsi to darīt, kad es nomiršu!". Kaut ko tādu ne visai bieži, tomēr nākas dzirdēt. Ko jūt bērns? Pirmkārt jau aizvainojumu. Viņa jūtas nav neko vērtas. Viņa asaras - ūdens. Viņa bēdas - nav īstas…Kas vēlāk? Bēdas taču palika… Bet pēc tam - viena reakcija - cenšanās neizrādīt, noslēpt jebkuras patiesas, spēcīgas jūtas, lai citi neapsmietu, nepareizi nenovērtētu, nesamīdītu… Cilvēks zaudē spēju raudāt. Bet maksa par to - slimības un vientulība. Un tādi cilvēki pēc tam nāk pie psihologa ar problēmu - "nespēju atzīties mīlestībā, palūgt palīdzību, pateikties…Baidos". Tādiem cilvēkiem var būt daudz paziņu, taču dvēselē viņi jūtas vientuļi…Cita reakcija - iemācīties pašam prast novērtēt savas jūtas un vajadzības - "es pats tikšu galā, es piecietīšu, citiem tas ir svarīgāk un nepieciešamāk". Domāju, ka tādus "altruistus" jūs esat satikuši - atbīdot sevi otrā plānā, viņi izsauc vainas sajūtu un paši ir ļoti nelaimīgi… Apmānīt. "Sunītis aizskrēja un drīz atgriezīsies", "kaķīti atdevām paziņām, viņi tā lūdzās", "papagaili paņēma atpakaļ uz zooloģisko dārzu"…Cik gan jūs, pieaugušie, "leģendu" izgudrošanā esiet radoši… Slikti ir tas, ka bērns dzird nevis jūsu vārdus, bet starp vārdiem, dzird nevis ar ausīm, bet ieklausās žestos, skatienos, intonācijā…Melu detektors ir metāllūžņu kaudze salīdzinājumā ar bērna intuīciju… Nenoticēs. Attālināsies no tuviniekiem. Kļūs cietsirdīgs. Bērns šādus melus uzņem kā nodevību. Un izdara globālu secinājumu - pieaugušajiem nevar ticēt. Labi, ka tikai tēvam un mātei, bet dažreiz ticību zaudē visiem pieaugušajiem uzreiz - drošs paliek drošs…Bet pēc tam - "No kurienes manī tāda greizsirdība?!", "Kāpēc es neuzticos cilvēkiem?", "Kāpēc es nespēju noticēt, ka šis cilvēks mani tiešām mīl?". Strādājiet, psihologi… Un, ja arī noticēs, tad it kā noticēs, pats sevi pārliecinās, uz acīm redzamo pievērs acis - iemācīsies pats sevi mānīt - tā taču vieglāk, vienkāršāk, ne tik sāpīgi…Vecāki priecīgi - lūk, it kā nomierinājies, neraud, tic, gaida, cer. Vienalga ko, lai tikai neraudātu. Bet bērns - gaida, cer, tic, vairākas reizes dienā nonāk no izmisuma līdz cerībai un otrādi. Bēdu iedarbība vienkārši nevar iesākties. Un bēdas sastingst. Dvēsele savām svārstībām "cerība-izmisums" patērē ļoti daudz spēka… Un dzīvei un priekam spēku vairs nepaliek. Pašas šausmīgākās bēdas - nevis apglabāšana - tur kaut pasērot, paraudāt varētu, bet "pazudis bez vēsts", kad zaudējums skaidri redzams, bet bēdāties nedrīkst… Pašas šausmīgākās bēdas - nobloķēta iespēja sērot…Pašas smagākās depresijas - "sastingušu" bēdu rezultāts… Lai labāk raud. Jūs taču esiet līdzās. Kopā ar jums bērns tiks galā. Biežāk bēdas cenšas "apiet" tie vecāki, kuriem pašiem savas dvēseles vistālākajā stūrītī slēpjas kaut kas neizrunāts, neapraudāts…Viņiem jebkurš svešs zaudējums var kļūt par savu jūtu un bēdu "atslēgu"… Bet tā jau ir pavisam cita saruna... Un tā, laiks izdarīt secinājumus… Kas vajadzīgs bērnam, lai ar cieņu pārciestu bēdas, pieaugtu un kļūtu stiprāks? * Patiesība - neslēpjat no bērna slimību un nāvi, viss noklusētais agri vai vēlu nāks gaismā, bet zaudēto uzticību būs iespējams atjaunot tikai ar smagu darbu, un arī ne vienmēr; * Tuvinieku klātbūtne - dalītas bēdas apvieno un saliedē, sērot vieglāk, kad neesi viens; * Asaras - emocionāla dvēseles izlādēšanās, tās ir tās asaras, kas ārstē; * Dusmas un naids - normālas un likumsakarīgas izpausmes, vēl vairāk - dziedējošas. Neaizliedziet bērnam dusmoties - uz ārstiem, likteni, laiku un visu citu - nobloķēts naids pārvēršas depresijā; * Fiziskais kontakts - palīdz izteikt jūtas, ko izsaucis zaudējums, dod drošības un aizsargātības sajūtu, kura tā nepieciešama sērojošam; * Atvadīšanās un apglabāšana - dod iespēju noslēgt attiecības ar savu mīļo dzīvnieciņu, pateikt nepateikto, pēdējo reizi samīļot, atvadīties - un tad ar laiku iespējams mīluli savā dvēselē "atlaist". Bieži tieši atvadu process iekļauj sevī "sēru darbu", palīdz pieņemt nāves faktu un ar to arī sāksies izdziedināšanās process. Jādod iespēju dalīties savās bēdās tik, cik nepieciešams. Izrunājoties bērns atvadās un paklusām attālinās no mirušā; * Iespēja godināt piemiņu, kaut ko izdarīt pūkainā vai spalvainā drauga piemiņai - kā likums, ar to arī "sēru darbs" beidzas; * Jūsu sabiedrotais - laiks, bēdas prasa laiku un spēku, esiet pacietīgi un "neskrieniet lokomotīvei pa priekšu" - sēru darbu nedrīkst paātrināt; * Izanalizējiet savas bēdas - un stūrī iestumtās atmiņas arī. Tas dos spēku un drosmi runāt ar bērnu par zaudējuma sāpēm un sērot kopā ar viņu; * Atminaties, ka bēdas pāriet, brūces sadzīst, bet rētas - tās ir iegūtās pieredzes pēdas. Par šo problēmu var runāt vēl ilgi - par bēdu fāzēm, par harmonisko un patoloģisko, par nāves pieņemšanu dažādā vecumā, par to, kā runāt ar bērniem par nāvi…Bet par to parunāsim kādā no nākošiem rakstiem. Labu veselību un ilgu mūžu jūsu dzīvnieciņam!
Ieteikt