Bērnu veselība

Marina Afanasjeva
ārste-homeopāte,
Latvijas viceprezidente Liga Medicorum Homoeopathica Internationalis (Starptautiskā medicīnas homeopātiskā līga),
Latvijas Homeopātu asociācijas valdes locekle
Tulkoja Anna Brikmane

Vakcinācija jau nospēlēja savu lielisko lomu cilvēces vēsturē, pēdēja pusotra gadsimta veselības aprūpes sistēmā, pat lopkopībā. Pastēra (Pasteur) izveidotās lopu potes pret Sibīrijas mēri ļāva Francijai ietaupīt daudz materiālo līdzekļu. Pote pret bakām, ko ražoja no baciļiem, kas izraisa bakas govīm, un pote pret trakumsērgu, izdarīja cilvēcei milzu pakalpojumu. Tomēr viss plūst un mainās. Arī vakcinācijai mūsdienu pasaulē ir cita vieta.

Ja arī mūsdienās labums no potēm būtu nenoliedzams, diez vai tas atkal un atkal tiktu apšaubīts gan presē, gan mūsdienu tās ekvivalentā – internetā, gan cilvēku sabiedrībā, kuras labā vispār izgudroja vakcināciju.

Kāds ir šo šaubu avots?

Pirmkārt, šaubas rada novērojumi vakcinēto ģimenēs, ja pēc potēm ne viss iet labi, un novērojumi ārstu praksēs: īss- un ilgtermiņā.

Arvien pieaug slimību skaits, pret kurām ar vakcinācijas palīdzību cenšas aizsargāt ļaudis. Pote pret gripu gandrīz kļuva par obligātu – kaut arī šo epidēmisko slimību praktiski ik reizi izraisa jauns vīrusa štamms, turklāt daudziem pēc šīs potes nākas uz dažām dienām „iziet no ierindas” slimīga stāvokļa, kas ļoti atgādina gripu, dēļ. Kādam pēc šīs potes attīstījās cukura diabēts, vēl kādam – bronhiālā astma. Bet pamēģiniet to iestāstīt vakcinācijas aizbildņiem!

Tagad ir izgudrotas potes gandrīz pret visām “tradicionālām” bērnu infekcijām, aizmirstot, ka dabīga imunitāte ir daudz stiprāka.

Agrāk, laukos, ja kāds bērns saslima ar bērnu infekciju, piemēram, garo klepu, šajā māja ielūgtu citus bērnus, lai arī viņi to izslimotu un iegūstu šo, pašu īstāko, dabīgo imunitāti.

Parādījās pote pret masalām. Es izslimoju masalas medicīnas universitātes 1. kursā. Tas bija ļoti nepatīkami un nelaikā – pirms sesijas. Tomēr es izveseļojos, un nokārtoju sesiju. Mūsdienu pote pret masalām satur vīrusu, kas izraisa analoģisku slimību cāļiem. Šim vīrusam piemīt kancerogēna iedarbība. Un izslimot masalas liekas drošāk, nekā vēlāk cīnīties ar neprognozējamām pretmasalu vakcinācijas sekām.

Ja turpinātu attīstīt mūsdienu profilaktiskās medicīnas tendenci tālāk, atklāsies teorētiskā iespēja izveidot vakcīnas pret jebkuru infekciju – no jebkāda mikroba, jebkāda vīrusa. Pastāv baktērijas, kas izraisa lepru, sifilisu, gonoreju. Vai tad pret visu jāpotē? Vai iemācīties citu veidu, kā izvairīties no infekcijām, piemēram, ar cilvēku attiecību kultūras un šķīstības attīstību?

Turklāt Pastērs, kuru dēvē par mikrobioloģijas un imunoloģijas tēvu, kā galveno faktoru, kas aizsargā cilvēku pret inficēšanos, norādīja cilvēka individuālās aizsargspējas, no kurām, pēc viņa vārdiem, mūsu veselība ir atkarīga daudz vairāk, nekā no baktērijām. Jau Pastērs uztraucās, ka tikai “viņa epigoņi nenovestu viņa atklājumus līdz absurdam, un ka tikai vēlāk, viņa sekotāju tuvredzīgu darbību dēļ tas nenovestu drīzāk pie kaitējuma cilvēcei nevis labuma”. Vispārībā, pie tā arī tiecas.

Viens no tā iemesliem ir, ka kopš pirmās Pastēra vakcīnas izgudrošanas momenta tehnoloģiskais progress medicīnā ir tik tālu attīstījies, ka ir atkāpies no paša vakcinācijas principa.

Kad Pastērs taisīja savas vakcīnas, tās saturēja baktēriju, kas izraisa slimību.

Mūsdienās vakcīnu gatavošanā izmanto speciālus paņēmienus un speciālas šūnu kultūras. Piemēram, lai izgatavotu vakcīnas poliomielītam un hepatītam B, izmanto mērkaķu nieru vēža klonētas šūnas. Tas ir ļoti biedējošs faktors, kuram ciešāk pievēršoties, var izsekot sakarību starp vakcināciju un vēža problēmu. Ar vakcīnām cenšas kontrolēt slimības. Medicīna cenšas kontrolēt ikvienu. Bet vēža šūnas nepakļaujas nekādai kontrolei. Tās ir vienīgas šūnas, kuras aug, neņemot vērā visa organisma darbības noteikumus, ar nevienu nerēķinoties. Lai kontrolētu ikvienu, nāktos kontrolēt arī vēža šūnas, kas nav iespējams.

Valsts vakcinācijas sistēma ir īpatnēja kontroles sistēma, kuru var, ar pavisam nelielu pārspīlējumu, salīdzināt ar valsts nodokļu sistēmu. Revakcināciju nepieciešamība liek cilvēkam būt no šīs sistēmas atkarīgam, tā rezultātā viņš destabilizējas. Bet vajag tieši pretējo – iedvest viņā pašpārliecinātību, atgādināt, ka viņš pats ir mikrokosmoss, virzīt viņa centienus uz paša aizsargājošā potenciāla attīstīšanu.

Mūsdienu vakcinācijas problēma lielākoties ir saistīta ar jaunu vakcīnu iegūšanu ar gēnu inženierijas palīdzību. Tādā veidā ieguva, piemēram, hepatīta B un A vakcīnas.

Tās vakcīnas, ko ražo ar gēnu inženierijas palīdzību, netiek pietiekoši aprobētas pirms tās iepotē cilvēkam. Tādas rīcības rezultāts bieži vien nav prognozējams.

Pārāk agrīnai un pārāk intensīvai vakcinācijai, ko pie mums praktizē, ir tiešs sakars ar civilizācijas problēmām. Bērnus agri ved uz bērnu dārzu, un, protams, tādēļ prasa, lai bērns būtu vakcinējies. Šeit rodas jautājums: par ko rūpējas šajā gadījumā, par konkrēta bērna veselību vai par sabiedrības aizsargāšanu no šī bērna? Prātā nāk pēdējais priekšlikums: ja viņš nav potēts, tad varētu saslimt, tādējādi aplipinot citus. Tā ir vispārpieņemta trafaretā loģika.

Tātad, agrīna un intensīvā bērnu vakcinēšana noved pie imunitātes pazemināšanās šiem bērniem, nereti - arī pie attīstības aiztures. Ja vien vecākiem tikai sniegtu iespēju (vai viņi to paši atrastu) samazināt dzīves tempu un palikt ar bērnu mājās, lai atliktu vakcināciju kaut līdz 3 gadu vecumam, lai ļautu bērnam attīstīties normāli…

Mūsu bērni ir sagūstīti mūsu sistēmā, patērēšanas-iznīdēšanas, pašsairšanas infernālajā procesā. Tiek uzskatīts, ka attīstības orālā stadijā, kas ietver bērna dzīvības pirmos 18 mēnešus, nebūtu labi viņu iestumt kolektīvā. Attīstītas sabiedrības to var atļauties, nodrošinot mātei un bērnam uzturēšanu šajā periodā.

Kaut arī ģimenes ārsti prasa, lai bērnus savlaicīgi, kā PRIEKŠRAKSTĪTS no augšas saņemtā INSTRUKCIJĀ, neapdomājot, potētu, tomēr vakcinācija Latvijā nav obligāta. Tāpēc katram vecākam ir tiesības un laimīga iespēja sameklēt un izpētīt visu pieejamu informāciju par vakcināciju un izlemt, labi pārdomājot, vai vajadzētu potēt savu bērnu, un ja potēt, tad kad.

Mūsdienu vakcinācijas sistēmā ir ārkārtīgi acīmredzama pretruna. Neviens cilvēks vienlaicīgi neslimo ar vairākām slimībām. Slimība, kas ir stiprāka, vienmēr izspiež to, kas ir vājāka.

Kāda tad ir loģika un lietderība potei pret četrām slimībām vienlaicīgi: difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu un poliomielītu, ar ko potē zīdaiņus? Mēs novērojam ļoti daudz sarežģījumu tieši pēc šīs vakcīnas. Neapšaubāma jēga šobrīd ir tikai trim vakcinācijām: pret difteriju, tetānusu (stingumkrampjiem) un poliomielītu. Bet ne jau visām trim uzreiz, bet – tuvāk vecumam, kad bērnu plāno sūtīt uz izglītības iestādēm (uz bērnu dārzu vai skolu).

Visā pasaulē jau ir atzīts, ka BCG vakcīna (pret tuberkulozi) nav efektīga. To kultivē uz govju, kas slimo ar tuberkulozi, žults ekstrakta. Tomēr prāta inerce neļauj šo vakcināciju apturēt.

Tuberkuloze ir graustu slimība, arī to cilvēku slimība, kas negaidīti nokļūst spaidīgos apstākļos. Te ir daži piemēri no nesenas prakses. Es zinu par tuberkulozes saslimšanas gadījumu zēnam, kuru vecāki nosūtīja uz veselības veicināšanas iestādi daudzus kilometrus prom no mājās, lai izolētu viņu no pagalma draugu sliktās kompānijas.

Kādam citam, pieaugušajam, tuberkuloze attīstījās pēc tam, kad viņu aplamas apsūdzības dēļ ieslodzīja cietumā un vēlāk attaisnoja.

Tie abi bija potēti pret tuberkulozi.

Es redzēju arī gadījumu, kad dzemdību namā, pēc BCG potes, zēns (ārsta dēls) ļoti lēni attīstījās fiziski un psihiski, un vēlāk, 5 gadu vecumā, izskatījās kā sava jaunāka brāļa, kas piedzima 2.5 gadu vēlāk, vienaudzis. Viņam netaisīja nekādas citas potes. Pamatojoties uz šo informāciju, man izdevās piemeklēt viņam homeopātisku līdzekli, kas, it kā atverot kaut kādas slūžas viņa organismā, ļāva tām cauri iziet enerģijas plūsmai, kas deva viņa attīstībai tik nepieciešamo spērienu.

Ja jūs spējat nodrošināt savam bērnam normālus dzīves apstākļus, rūpes un mīlestību, tad tuberkuloze viņam nedraud. Šī slimība neattīstīsies stabilajā organismā vienkārša nejauša kontakta ar tuberkulozes slimnieku dēļ (bet, taču kā gandrīz jebkura cita slimība).

Cik dīvaini tas neliekas, tieši cilvēki ar lieliem materiālajiem ienākumiem visvairāk uztraucās ka tik viņu bērni nepaliktu nepotēti. Tie grib saviem bērniem izdarīt VISU! Un ja šis visaptverošs jēdziens ietver sevī arī vakcināciju, tad tā tam ir jābūt.

Iedomājieties 3 mēnešu vecu trauslu mazulīti, kuru vakcinēja pret difteriju-garo klepu-stingumkrampjiem-poliomielītu-HIB-BCG vienlaicīgi. Dzemdību namā viņu nepotēja. Līdz 3 mēnešu vecumam viņa bija veselīga. Pēc tādas kompleksas vakcinācijas, nedēļas laikā viņas āda kļuva sausa, sarkana, kairināta, viņai parādījās miega traucējumi, BCG injekcijas vietā uzbrieda liela tumši sarkana čulga. Māmiņa viņu turpināja barot ar krūti. Bet pēc meitas vakcinācijas paša māmiņa gandrīz neko nevarēja paēst, jo jebkura pārtika izraisīja mazulītes ādas stāvokļa pasliktināšanās. Māmiņa ļoti novājēja, bet meitene pieņēmās svarā ļoti lēni.

Māmiņa līdz pēdējam pretojās vakcinācijai, bet viņu tomēr pierunāja radinieki-mediķi. Viņa bija pārliecināta, ka meitenei uztaisīs tikai standarta DKTP. Un ļoti izbrīnījās, kad es atklāju meitenes potes pasē tajā pašā dienā uztaisītas vēl 2 potes. Te arī it kā būtu beigas skumjiem eksperimentiem ar pirmdzimto bērnu, jo noskaidrojās problēmas pirmsākums. Bet, neskatoties uz slikto ādas stāvokli, noteiktajā laikā bērnam uztaisīja revakcināciju, un taisās izdarīt vēl vienu – lai pabeigtu iesākto. Meitenei par laimi, man bija homeopātiskais preparāts-antidots piecām no 6 viņai potētām vakcīnām.

Ir bijuši gadījumi, kad vakcinācija neatgriezeniski atmeta atpakaļ attīstībā bērnus ne tikai pirmā dzīves gadā. Kādas manas kolēģes praksē bija gadījums, kad bērns ar Dauna sindromu uz homeopātiskās ārstēšanas fona rādīja progresīvu runas, apmācīšanās, kontakta ar ārējo pasauli uzlabojumu, bet pēc vakcinācijas viņš uz mūžu iegrima šai slimībai raksturīgā mentālajā stāvoklī.

Vakcinācija stimulē arī cilvēka predispozīcijas uz kādu slimību aktivizēšanās.

Nesen man bija paciente, kuru pēc potes pret dzelteno drudzi, pirms paredzamā brauciena uz Āfriku, pilnībā pārklāja psoriātiskie izsitumi.

Manam citam pacientam – jūrniekam, pēc šīs pašas potes, attīstījās bronhiālā astma.

No svaigiem piemēriem. Meitene, 6 g. v.. 2008. gada decembrī potēta pret ērču encefalītu. Pēc dažām dienām viņai attīstījās astmatiskais bronhīts, kuru bija grūti pārvarēt, un pēc tam parādījās nervozā ieklepošanās līdzīga tikam, kas joprojām turpinās.

Cita meitene, mazliet vecāka, 2008. gada novembrī potēta pret hepatītu, masu informatīvo līdzekļu aģitācijas spiediena rezultātā. Pirms tam praktiski veselā meitene sāka ļoti bieži slimot ar ilgstošām saaukstēšanās slimībām. Viņai parādījās deguna asiņošana. Meitenes seja kļuva it kā izkaltusi, kā vecai sievietei.

Pērn mani uzaicināja piedalīties radio raidījumā „Dveri” (Durvis), kas veltīts vakcinācijas problēmām. Tur bija uzaicināti arī vairāki citi speciālisti: mediķi un ar medicīnu saistīti, lai tie izteiktu viedokļus par un pret – tātad, tika organizēta interesanta publikai diskusija. Kā es brīnījos par to, ka mediķiem, vakcinācijas piekritējiem, kas tur piedalījās, nebija ne jausmas par to, kā tiek gatavotas mūsdienu vakcīnas, un par to cik bīstami ir tās ievadīt organismā! Viņi bija it kā apburti, savaldzināti un apžilbināti, negribot redzēt acīmredzamo – ka aiz labiem nodomiem, ar kuriem taisnojas vakcinācija, slēpjas nopietni postījuma draudi.

Šī pašā radījumā raidījuma vadītāji - žurnālisti pastāstīja gadījumu, kas manis satricināja. Vecākiem, kuriem daudzus gadus nebija bērnu, beidzot piedzima mazulis. Bērnam uzreiz uztaisīja BCG. Meitenei lielā skaitā izveidojās audzēji. Cita aiz citai sekoja operācijas. Bērns kļuva invalīds.

Vakcinācijas problēma nav mazāk, bet vairāk svarīga, nekā ekonomiskas un politiskas problēmas.

1995. gadā Francijā parādījās gandrīz epidēmiskā situācija pēc hepatīta masveida vakcinācijas. Valsts izmantoja masu informācijas līdzekļus (radio, televīziju), lai pārliecinātu cilvēkus iet vakcinēties. Vakcinējās 25 miljoni cilvēku – 40% iedzīvotāju. Pēc tam, 2 tūkstošiem cilvēku radās izkaisītā skleroze, kā arī virkne autoimūno slimību – poliartrītu, sirds, nieru un plaušu slimības. Cilvēki devās triecienā pret valdību, un Pacientu Asociācija centās noskaidrot, kāpēc tika pieņemts lēmums par masveida vakcināciju 1995. gadā. Kas bija šī lēmuma fonā? Tas bija Žaka Širaka pirmais prezidēšanas mēnesis. To atzīmēja kodolbumbas izmēģinājumi Klusajā okeānā. Širaks un viens no profesoriem, kas nodarbojās ar hepatīta vakcīnas ražošanu, skaitījās vienā politiskajā partijā. Vakcinācijai iztērēja 59 miljonu franku. Kad vēlāk tika izteiktas prasības bērnu vakcinēšanas pret hepatītu pārtraukšanai, lai izvairītos no izkliedētās sklerozes attīstības, Francijas veselības aizsardzības ministrs atbildēja, ka izkliedētā skleroze neattīstās bērnībā.

Redziet, ka eksistē noteiktā likumsakarība starp vakcināciju kā cilvēku valdīšanas veidu, un politiku.

Informācija par vakcināciju ir jānoved līdz katram.

Vienā no semināriem, kur runāja par vakcināciju, kāds politiķis teica, ka nedrīkst šo informāciju izplatīt, jo tas neatbilst „mūsu” interesēm. Turpretī īstenībā jāapspriež iespēja par nesen parādījušos jauno vakcīnu izņemšanu no prakses, jo tās draud ar bērnu un, vispār, nākamās paaudzes veselības līmeņa pazemināšanos. Un te nav jāņem vērā ekonomiskais efekts, kas ļauj pelnīt tiem, kas vakcīnas ražo un izplata.

Par laimi, ir neatkarīgi speciālisti, kas objektīvi analizē vakcinācijas situāciju, veic pētījumus un publicē to rezultātus.

Piemēram, profesore Madlena Bastida, kas strādā Farmācijas Universitātē Francijā. Viņas grāmata Genetic engineering in vaccines („Ģenētiskā inženierija vakcīnās”) ir veltīta vakcinācijas un jauno vakcīnu jautājumiem. Profesore Bastida pētīja vakcinācijas imunoloģiskās sekas. Viņa apgalvo, ka:

Vakcīnas, ko ražo ar gēnu inženierijas rīkiem, ir kaut kas svešāds, tas ir kaut kas, ko ķermenim atpazīt nav ierasts.

Franču ārsts Filips Servē, runājot par autoimūnajām slimībām teica, ka tā ir autoidentifikācijas problēma. Organisms nespēj atpazīt, kur ir tas, kas pieder viņam un kur ir svešs – tas, ko viņā ievadā, tādēļ veido agresiju pret savām paša struktūrām un komponentēm. Tādu pazīmju sākotnējas stadijas bieži klasificē kā alerģiskie stāvokļi vai alerģiskās slimības. Tai sīkajai mazulītei, kurai ievada 6 vakcīnas vienlaicīgi diemžēl draud autoimūnās slimības attīstība.

Vakcinācijas problēma nevar tikt risināta atsevišķi no vispārējās medicīniskās problemātikas. Tā apdraud imūno sistēmu, jo tā ir riska faktors sekojošām problēmām:

Daudzās valstīs vakcinācijas problēmas iegūst politisku aspektu. Bet iedzīvotāji mazāk reaģē uz medicīnisko produktu ģenētisku inženieriju, ģenētiskiem testiem vai vakcīnām, ko ražo ar gēnu inženierijas palīdzību, nekā uz ģenētiski modificēto pārtiku. Un ir ļoti dīvaini to vērot.

Ģenētiķis Žans Pelts noskaidroja, ka ģenētiskajai tehnoloģijai, ko izmanto pārtikas augu iegūšanai, ir liela ietekme uz DNS – uz hromosomām. Gēnu inženierijai pakļauto augu šūnas, resp., augu-mutantu šūnas, un normālas organisma šūnas bez šaubām savstarpēji ietekmējas. Nemaz nav garantiju, ka mutētās šūnas neizraisa patoloģiskus simptomus.

Tas pats fenomens var parādīties, lietojot vakcīnas, ko ražo ar gēnu inženieriju. Un vai kāds spētu pierādīt, ka neeksistē sasvstarpējie sakari starp ģenētiski izmainītām vakcīnām un organisma šūnām. Te notiek ķēdes reakcija. Tas nostrādā, kā bumerangs: ko meta, tas atgriežas.

Cits jautājums ir politiskais un ekonomiskais spiediens. No vienas puses ir zinātnieki, kas veic pētījumus un atklājumus. Atklājumi ved pie tehniskajām inovācijām.

Ekonomiskā pasaule tos ņem, lai pielietotu. Šo pasauli stumj finansiālais spiediens, kas liek šos jauninājumus izmantot. Sabiedrībai šis piedāvājums ir protams jāuztver.

Pētot vienu konkrētu organismu, mēs nevaram nenovērot sekas. Katram virsū spiež ekonomiskās un politiskās problēmas. Politiķi protams apzinās šo spiedienu, kuru izcieš ļaudis. Un demokrātiskie spēki cenšas kaut ko darīt, lai samazinātu šo spiedienu.

Šī spiediena rezultāts ir tas, ka mēs vairs nepārvaldām ne savu ķermeni, ne garu, ne to, kas attiecas uz mūsu veselību. Tāpēc cilvēki lūdz individuālu pieeju, cieņu pret sevi. Tāpēc šobrīd ir paaugstināts pieprasījums pēc alternatīvas medicīnas un it sevišķi homeopātijas, kas veicina jebkura organisma individuālās aizsardzības spēju veidošanos un attīstīšanos. Māmiņām no KKM biedrības jau vairakkārt bija iespēja par to arī pārliecināties.