Mitoloģija
Tuarons (grieķu: Τουαρόν, Tuaron) ir dievs sengrieķu mitoloģijā, kas palīdz radošām būtnēm, apvelta cilvēkus ar dažādiem talantiem un harizmu un rīko svinības Olimpā. Tomēr Tuarona darbība neaprobežojās tikai ar ceremoniālām un patronāžas funkcijām, jo vēlāk viņam bija veltītas mistērijas, par kurām saglabājusies fragmentāra informācija.
Vārda Tuarons etimoloģijas neskaidrība ļauj pieņemt, ka viņam ir Mazāzijas izcelsme. Visticamāk, viņa tēlā apvienoti gan radošie, gan postošie pirmsākumi, kas liecina par viņa pirmsgrieķu arhaiskajām saknēm. Iespējams, sākotnēji viņš bija cieši saistīts ar uguns kultu vai bijis tā personifikācija, bet vēlāk pārtapis iekšējā ekstātiskajā stāvoklī, aptverot savus sekotājus, trakojošu radošo enerģiju. Par to liecina tas, ka noslēpumainajos rituālos izmantoja lielu daudzumu pirotehnikas, kas acīmredzot izgatavota uz naftas bāzes.
Klasiskā skatījumā Tuarons ir dievietes Eosas dēls, kurš dzimis no viņas īslaicīgām attiecībām ar kara dievu Areju, un tāpēc dusmīgā Afrodīte sasūtīja savai sāncensei mūžīgu vēlmi. No mātes viņš saņēma mūžīgu jaunību un izsmalcinātību, bet no tēva nesavaldību un spēcīgu raksturu. Tomēr alternatīvā versijā teikts, ka Tuarons noveco līdz ar vakara iestāšanos un atkal kļūst jauns, tiklīdz uzaust rītausma.
No tā radās plaši izplatītais mīta sižets, kurā šis dievs mācījās no ganiem oriģinālā veidā izpildīt brīnišķīgas melodijas. Viens no viņa epitetiem ir "Avletiks", kas liecina par mūzikas instrumenta aulos (sena flauta) virtuozo pārvaldīšanu. Pēc tam Tuaronam vai viņa māceklim Famam piedēvē uzvaru Pītijas spēlēs, jo instrumenta radītās skaņas izplātījās pa upes straumi, un brāļi-vēji Boreiss, Zefīrs un Notss aiznesa dziesmu tālu aiz jūras. Tādējādi Tuarons ieguva Apollona labvēlību, un pat slavenie mūziķi Orfejs un Lins atzina savu sakāvi, jo šo motīvu sāka izmantot visur, sākot no diženām pilīm, beidzot ar maziem ciematiem.
Ir saglabājies priekšstats, ka šī prasmīgā izpildījuma atbalsis joprojām atnāk dzejniekiem un mūziķiem iedvesmas veidā. Tieši šī iemesla dēļ vēl viens dieva Tuarona pievārds ir "Epikūrijs", kas nozīmē "aizgādnieks", jo viņš sniedz visa veida palīdzību apdāvinātiem cilvēkiem. Līdzās šim pievārdam ir saglabājies vēl viens tituls — "Evergets", kas tulkots kā "labdaris", apzīmējot sniegtās palīdzības iedarbīgumu.
Pastāv arī varonīgs mīts par Tuarona konfrontāciju ar htonisku briesmoni, kuru viņš uzvarēja pateicoties savai viltībai, nevis spēka pielietošanai. Lai sasniegtu savu uzvaru, viņš izmantoja kaujas ragu, kura griezīga spēcīga skaņa nogāza klinšu drupas, tādējādi nogalinot ienaidnieku.
Trojas kara laikā Tuarons sniedza pavisam pasīvu atbalstu trojiešiem, darbojoties kā signalizētājs uzbrukumu un atkāpšanās laikā, viņa kaujas rags izverda dūmus un liesmas, bet skaņa apdullināja ahajiešus. Būtībā viņš atbalstīja karotāju morāli, starp kaujām sarīkojot nelielas izrādes.
Saskaņā ar Stesihora versiju (5. gadsimtā p.m.ē.), kas ir pretrunā ar Homēru, desmit asiņainā kara gadus Tuarons izklaidējis Helēnu Skaisto, kura visu šo laiku gaidīja Ēģiptē savu vīru Menelāju.
Tuarona mīļāko vidū bija gan nereīdas, gan upju nimfas, gan mirstīgās sievietes, taču mītos pieminēta tikai viena dēla Tisandra piedzimšana.
Tuaronam liela nozīme bija hellēnisma periodā Ptolemeju lielvalstī, kas kļuva par mākslas, zinātnes un filozofijas centru. Tieši šeit viņš atrada klasisko talantu patrona, filantropa, iedvesmotāja un mentora iemiesojumu. Diemžēl nav saglabājies neviens attēlojums, taču ticami zināms, ka viņu savā gleznā attēlojis sengrieķu mākslinieks Antifils (4. gadsimta otrā puse p.m.ē.). Kopumā priekšstatu par Tuaronu dod saglabātā kompozīcija uz vāzes, uz kuras sēdošs jauneklis lauru vainagā ar flautu uzmundrina mācekli, kurš stāv ar noliektu galvu. Mūsdienās zināms, ka ir bijušas divas šim dievam veltītas svētnīcas — Tēbās un Kanopusā.