3 attēli • 16. okt 2021 10:30
Ārēji trausla sieviete un viens no lielākajiem aukstā kara laika militārajiem objektiem bijušās PSRS mērogā – kas tos vieno? Ināra Avotiņa par Vaiņodes lidlauka īpašnieci kļuva, būdama dzimusi optimiste un ticīgs cilvēks. Tur, kur jaunie laiki pēc 1995. gada deva vaļu destrukcijai un vandalismam, viņa jau 15 gadus organizē Gaismas svētkus – lai paceltu garu apkārtējiem iedzīvotājiem un atjaunotu l...VairākĀrēji trausla sieviete un viens no lielākajiem aukstā kara laika militārajiem objektiem bijušās PSRS mērogā – kas tos vieno? Ināra Avotiņa par Vaiņodes lidlauka īpašnieci kļuva, būdama dzimusi optimiste un ticīgs cilvēks. Tur, kur jaunie laiki pēc 1995. gada deva vaļu destrukcijai un vandalismam, viņa jau 15 gadus organizē Gaismas svētkus – lai paceltu garu apkārtējiem iedzīvotājiem un atjaunotu lidlaukam tā sākotnējo funkciju. Tieši sīkstās enerģijas dēļ apkārtnes vīri viņu nodēvējuši nebijuša vēsturiskā personāža vārdā – “carevna” (cariene – no krievu val.) Katrīna Trešā. Viņu ciena, respektē un apbrīno, jo Ināra lidlauku pārņēmusi misijas, ne pašlabuma vārdā.
Šis industriālā un militārā mantojuma objekts veidojies Pirmā pasaules kara laikā, kad Vācijas armijas vajadzībām 1916. gadā te tika uzbūvēts kara lidlauks un divi 240 metrus gari angāri – “Walther” un “Walhalla”. Tās bija iespaidīgas būves, pie kurām veda bruģēts lielceļš un sliedes. Lidlauks bija savienots ar dzelzceļa līniju Liepāja–Romni. Kaut arī dirižabļi strauji zaudēja militāro nozīmi, lidlauks bija stratēģiski svarīgs. Tur sāka bāzēties arī iznīcinātāju lidmašīnas.
Pēc kara angārus nojauca un to konstrukcijas 1924. gadā izmantoja Rīgas Centrāltirgus paviljonu būvei. Brīvvalsts laikā šeit aktīvi darbojās Latvijas Aeroklubs. Īpaši attīstījās buru lidošana, gaisā pacēlās "Dūja", "Zelta vārpa" un "Pārsla" – Latvijā radīti planieri. Pēc bāzu līguma nosacījumiem 1939. gada beigās to pārņēma PSRS karaspēka kontingents, bet pēc pilnīgas Latvijas okupācijas te atradās padomju armijas 31. ātrais bumbvedēju pulks. Vācu okupācijas laikā Vaiņodē saimniekoja “Luftwaffes“ 4. trieciena eskadriļa, bet ilgstošākie teritorijas lietotāji līdz pat 1992. gadam bija PSRS militārie spēki. Vaiņode bija viens no lielākajiem un stratēģiski spēcīgākajiem aukstā kara lidlaukiem pie PSRS ziemeļrietumu robežas – ar diviem 2500 metrus gariem betona skrejceļiem un 16 angāriem ar motorizētām tērauda durvīm. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas teritorija un militārā saimniecība tika atstāta perfektā kārtībā, saglabājot gan vācu laika, gan jo īpaši padomju ēras autentisko substanci – militāro lidlauku ar tehniskajām, saimniecības un dzīvojamām mājām. "Ienākot te varēja iespraust tējkannas vadu kontaktā un turpināt darbu – viss bija kārtībā," laiku pēc slēgtās zonas atvēršanas raksturo juriste Ināra Avotiņa, kas jau kopš jaunības saistīta ar Liepājas Aviācijas sporta centru. Tieši kā šīs organizācijas pārstāve viņa deviņdesmito gadu sākumā iestājās par vērtīgā lidlauka saglabāšanu un attīstību, taču lēmēju institūciju spiediens izrādījās nepārvarams. Nelīdzēja ne juridiski noslēgtais apsaimniekošanas līgums, ne vietējo iedzīvotāju protesti. Tuvredzībai bija kur ieskrieties, tādēļ arī šobrīd Vaiņodes lidlauks skatāms tikai kā bijušās varenības objekts – pat bez piemiņas plāksnes. Kāds bija šīs destrukcijas ceļš?
1992. gadā Vaiņode vēl bija viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem. Lielākais Baltijā – ar diviem paralēliem skrejceļiem divarpus kilometru garumā. Gandrīz piecdesmit gadus tas bija kara lidlauks bez publikas, slēgtā zona, taču bija kļuvis par Vaiņodes un tuvējās apkārtnes identitātes zīmi. Ināra Avotiņa uzskata, ka tas cilvēkus vairāk vienoja ar lidošanas jēdzienu, nevis saistījās ar režīmu. "Kad padomju armija aizgāja no Latvijas, tad lidlauku un visu teritoriju atstāja godam, sakoptu un gatavu darbībai. Mēs – kā Liepājas Aviācijas sporta klubs – ienācām pirmie, tāpēc varu to apgalvot. Bijām sajūsmināti par iespējām, ko šī bāze varētu sniegt sporta un mazajai aviācijai, redzējām perspektīvu. Objekts bija nodots Satiksmes, ne Aizsardzības ministrijas pārziņā, tāpēc tieši ar šo resoru tolaik noslēdzām nomas līgumu par apsaimniekošanu. Definējām to kā sporta kluba bāzi. Jā, mums pašiem vien tas bija pārāk liels objekts, bet, ja tā laika valdība būtu rīkojusies tālredzīgāk, tad te varēja attīstīties mazās aviācijas bizness," nenotikušo pavērsienu uzplaukuma virzienā apliecina Ināra Avotiņa. Diemžēl ražošanas, rūpniecības un citu liela mēroga uzņēmumu sagraušana postpadomju neprātā ir nepielūdzams nesenās vēstures fakts, un Vaiņodes lidlauks ir viens no šīs sērgas upuriem.
Visu rakstu lasiet žurnāla 7. oktobra numurā.
