AROMTERAPIJA UN TĀS VĒSTURE
Mēs dzīvojam interesantā un sarežģītā laikā. Cilvēks ir Dabas bērns. Taču pamazām tā paliek tikai frāze. Mēs dzīvojot civilizētā pasaulē, tehnikas laikmetā , arvien vairāk attālināmies no dabas, zaudējot saikni ar dabu.
Lielāko daļu laika, mēs pavadām telpās, elpojam gaisu, kas piesārņots ar izplūdes gāzēm, ķimikālijām, mākslīgi radītiem gaisa atsvaidzinātājiem un mākslīgām smaržām.
Visi šie mākslīgie faktori norāda uz to, ka mēs dzīvojam mākslīgā pasaulē, ka mums ir mākslīga veselība, kuru mēs uzturam, lietojot arvien jaunas ķīmiskas zāles, kas ārstē vienu slimību, bet izraisa citu.
Ja šai buķetei pievienojam dzīves esamību stresu, kas cilvēka organismā izraisa psihiskas un emocionālas novirzes, radot spriedzi muskuļos, asins cirkulācijas un vielu maiņas traucējumus, rezultātā toksisko vielu uzkrāšanos, aptaukošanos, priekšlaicīgu ādas novecošanos utt. Tas viss veicina dažādu slimību rašanos.
Dabā nekas nav nejauši. Dabā pastāv zāles pret jebkuru saslimšanu – tas ir dabas pastāvēšanas mērķis un piepildījums.
Pirms daudziem gadiem Agni Jogā es izlasīju tādu teikumu-
„ Ziedos Debesis nolaižas uz Zemes. Ja zemei atņemtu ziedus, izgaistu puse dzīvotspējas. Zemes ziedi ir vienīgā dzīvā saikne starp Zemi un Debesīm. „
Skaisti vārdi. Es meklēju iespēju iepazīties ar aromterapiju, uzzināt, kas tad ir šis augu ēteris. To es neesmu nevienu brīdi nožēlojusi, es esmu aptvērusi aromterapijas iespējas, un tāpēc es tik ļoti vēlos par to padalīties arī ar citiem cilvēkiem.
Aromterapija – tā ir brīnišķīga, gudra, pilnībā zinātniska metode, ko pielieto gan profilaksei, gan ārstēšanai.
Aromterapija - tā ir ēterisko eļļu iedarbība caur āduun elpošanas sistēmu uz psihisko un fizisko stāvokli un vienlaicīgi ārstē gan prātu un emocijas, gan ķermeni, kas savā starpā ir cieši saistīti.
Aromterapijas pamatlicējs ir francūzis, ķīmiķis Renē Gattfoss.
Ēteriskās eļļas no vissenākiem laikiem dod dvēselei Tīrību, Gaismu un Aizsardzību. Aromāti palīdz apzināties savu Ceļu un nostiprina pozitīvo personības motivāciju.
Jau sirmā senatnē, tajos laikos, kad cilvēki vēl pielūdza uguni un dūmus, viņi iepazina aromātiskās vielas. Cilvēce ir uzkrājusi plašu pieredzi par ārstniecisko un maģisko ziedu un augu aromātu spēku, par brīnumaino zāļu smaržu iedarbību, kas ar laiku ieguva sevišķu nozīmi maģiskajos rituālos, dievkalpojumos un tautas medicīnā.
Eksistē arī ļoti daudz rakstisku avotu par aromātisko vielu iegūšanu un izmantošanu. Ēģiptiešu papirusos, senindiešu grāmatās, Bībelē, Korānā aprakstīti dažādi varianti kā izmantot dabiskās aromātiskās vielas maģiskās, ārstnieciskās, estētiskās un jūtu izteikšanas darbībās. No rakstveida avotiem ir zināms, ka jau 600 gadus pirms Kristus babiloniešu tirgotāji alabastra un marmora amforās smaržvielas veduši uz grieķu un romiešu tirgiem, bet apmēram 500 gadus pirms Kristus Korintā atradusies smaržvielu fabrika.
Tajos tālajos laikos smaržvielas bija bagātības un varenības simbols, tās tika dāvinātas valdniekiem un dižciltīgajiem kā zīme sevišķas cieņas un padevības izrādīšanai. Tā, piemēram, viena no vērtīgākajām dāvanām, ko Bībelē pieminētā Savojas valdniece pasniedza Zālamanam (800 g. Pirms Kristus), bija smaržvielas. Līdzīgas austrumu smaržvielas atradās starp dāvanām, ko Jūdifs pasniedza Olofernam.
Tiek uzskatīts, ka aromterapijas māksla radusies senās Ēģiptes civilizācijā. Aromātiskās vielas tika kvēpinātas visur – pilīs, dievnamos un pat pašos nabadzīgākajos namos.
Zinātne par smaržvielām Ēģiptē senatnē sasniedza ļoti augstu attīstības līmeni.
Aleksandrija bija vislielākā antīkās pasaules zināšanu krātuve. Diemžēl ugunsgrēka laikā gāja bojā turpat 90% zināšanu par seno pasauli. Tomēr saglabājušies alķīmijas papirusi mums palīdz izprast ēģiptiešu labvēlīgo attieksmi pret aromātiskajām vielām. Viņi uzskatīja, ka smaržvielas, kosmētika un ēteriskās eļļas paildzina – tātad dāvā dzīvību.
Tajā laikā ārstēšanas metodes kā noslēpumus pārzināja tikai Mistērijas iesvaidītie.
kuriem piederēja tiesības uz sevišķi slepenām zināšanām par dievu, par dvēseli, par dialogu ar Dievu – lūgšanu.
Grieķi smaržvielu izgatavošanas prasmi pārmantoja no ēģiptiešiem un bija nākamā lielā civilizācija, kas atzina augu medicīnu un to aromātisko īpašību svarīgo nozīmi.
Daudzas ārstnieciskas parfimērijas zāļu receptes bija uzrakstītas uz marmora plāksnītēm sengrieķu dziedināšanas dieva Asklēpija un Afrodītes dievnamos.
Slavenais Hipokrāts ārstēšanu ar augiem izvērsa par nopietnu zinātni. Viņš uzskatīja, ka veselības saglabāšanu un ilgdzīvošanu veicina aromatizētas vannas unaromatizētas masāžas, ieteikdams tās piemērot katru dienu slimības laikā un regulāri dzīvības spēku un veselības stiprināšanai. Kad Atēnās izcēlās mēris, viņš, lai apturētu epidēmiju, centās pārliecināt iedzīvotājus dedzināt aromātiskos augus.
Marestheuss, slavens grieķu zintnieks, atklāja, ka aromātiskajiem augiem, it īpaši ziediem, piemīt stimulējošas vai nomierinošas īpašības. Viņš minēja rozi kā „noguruša prāta atsvaidzinātāju”, turpretī lilijas un narcises smaržas, tās ilgstoši ieelpojot, kā noguruma un pat dziļas nomāktības izraisītājas.
Smaržvielu izmantošanā romieši bija vēl izšķērdīgāki nekā grieķi. Viņi ļoti cienīja aromātiskās eļļas, ziedes, pomādes, smaržas. Romieši iezieda ar smaržvielām matus, ķermeni, apģērbu, gultas veļu, pat kaujas karogus un māju sienas. Ļoti iecienītas bija rozes, no kurām ieguva rožūdeni milzīgos daudzumos. Ar rožu ziedlapiņām vairāku collu biezumā noklāja piļu grīdas
Seno grieķu un romiešu attieksmi pret aromātiskām vielām raksturo slavenu filozofu izteicieni.
„Tavi labvēļi – smaržas – dod labsajūtu ne tikai tavai sirdij, bet arī ar to, ka Tevi pazīst”. (Konfūcijs)
„Mirres – to patīkamie, atsvaidzinošie dūmi sagatavo cilvēka ķermeni brīnišķīgam miegam, neveiksmes, kuras cilvēks piedzīvojis dienas laikā, bez pēdām izzūd”.(Plūtarhs)
„Smaržnūjiņas labvēlīgi iedarbojas uz domāšanu, izlēmību un jūtām”(Anakreonts)
Par to, ka jūdi cienījuši smaržvielas jau ļoti senos laikos, liecina daudzi norādījumi svētajos rakstos. Pazīstamākās bija mirres, vīraks, narde, kanēlis, alveja un kassija, kuras Jūdejā visvairāk ieveda no Arābijas un Indijas. Tās izmantoja kvēpināšanai, ķermeņa ieziešanai un ārstēšanai.
No Zālamana svētajā dārzā apdziedātā kanēļkoka gatavoja pulveri, kas ietilpa to svēto smaržvielu sastāvā, ar kurām tika apsmērētas svēto sejas. Marka evaņģēlijā pieminētas arī citas smaržvielas, kas tika izmantotas galvu aplaistīšanai un dārgu viesu kāju ieziešanai. Mirres bija arī starp dāvanām, ko jaundzimušajam Jēzum atnesa Austrumu gudrie.
Ikdienā dievkalpojumos un visos upurēšanas rituālos jūdi kvēpināšanai parasti izmantoja vīraku. Tā sagatavošanas recepte un aizliegums lietot mājas vajadzībām norādīti grāmatā „Exodus”: Un tas kungs sacīja Mozum: ”Paņem zāles, kas labi smaržo, sveķus no opobalzama, oniksu, galbānu un tīru vīraku, savā starpā, lai tie būtu vienādā svarā. Un taisi no tiem smaržīgu kvēpināmo maisījumu pēc zāļu maisītāju parauga, tīru un svētītu, ar mazliet sāls. Un sagrūd to smalku, un kādu mazumu no tā liec saiešanas teltī, kur es tev gribu atklāties; tas lai jums ir īpaši svēts. Arī kvēpināmo vīraku, kādu tu esi sataisījis pēc šiem samēriem, nav jums atļauts gatavot pašu vajadzībām, bet lai tas tavās acīs ir svēts tam kungam. Ikviens, kas tādu sagatavotu, lai sevi ar tā smaržu iepriecinātu, lai tiek izdeldēts no savas tautas vidus” (Mozus 2.grāmata, XXX, 34-38.).
Vīraka kvēpināšana baznīcās bija sirsnīgas lūgšanas simbols, aizlūdzot Dievu par cilvēkiem. Svētais Jānis vīzijā redzēja debesīs eņģeli, kuram bija dots daudz kvēpināmā, lai pietiktu visu svēto lūgšanām uz zelta altāra goda krēsla priekšā. „Un kvēpināmā dūmi ar visu svēto lūgšanām uzkāpa no eņģeļa rokām dieva priekšā (Jāņa Atklāsmes grāmata, VIII, 4.)...un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā kokles un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas”(turpat, V,8)
Arī ķīniešu alķīmiķi attīstīja savu sistēmu ārstēšanai ar augu zālēm, kas pagatavotas no augiem. Viņi nodevās arī nemirstības meklējumiem un eksperimentēja ar augu smaržām. Ķīnieši uzskatīja, ka smaržu ētera substancē mājo maģiski spēki un augu dvēseles. Daudzus augus viņi tāpēc izmantoja „pārrunām” ar dieviem vienā vai otrā situācijā.
Par ķīniešu attieksmi pret aromātiem var spriest pēc Tanu dinastijas perioda (618.-907) slavenā ķīniešu filozofa Vana Vei vēstulēm savam skolniekam: „Aromāti iedarbojas uz tevi attīroši un atjaunojoši, stiprinot tavu enerģiju un piepildot tavas domas ar mieru un samierināšanos.