Autore - Gunta Tabore.“Es dzīvoju atbilstoši dabas ritmiem un savas dvēseles ceļam, kas reizēm mani no meža izved pie cilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka redzamā pasaule ir neredzamās pasaules atspulgs, tādēļ darbojos nevis fiziskā, bet energoinformatīvā laukā,” tā saka bioenerģētiķe un sistēmiskā konsultante Marija Blūma-Kauliņa. 

Dziedniece visai reti ir Rīgā, ikdiena paiet lauku mājā starp Roju un Mērsragu. “Apkārt ir mežs, pagalmā staigā brieži, ne cilvēki,” pasmaida viņa.

Kopš bērnības Marijai šķita daudz vienkāršāk sarunāties ar kokiem, augiem un akmeņiem, nekā cilvēkiem. Viņas atmiņas bija ne tikai par šia dzīvē notiekošo, bet par kaut kad iepriekš piedzīvoto - kad meitene pašas pieredzēto stāstīja pieaugušajiem, viņi teica: bērniņ, tev ir laba fantāzija.

Daba allaž bija viņas sabiedrotais. Sirdij tuva vieta ir Lāčupītes dendrārijs Engures pagastā, ko savulaik izveidoja viņas tēvs Igors Mednis, būvinženieris pēc profesijas, aizrautīgs meža un dārza kopējs. Kopš tēva nav šaisaulē, dendrārija apsaimniekošanā piedalās arī Marija.

Bioenerģētiķe sevi raksturo vienkārši: “Brīvi komunicēju ar augiem un akmeņiem, kā arī ceļoju iepriekšējās dzīvēs un citos dvēseles plānos. Zinu, ka šī dzīve nav vienīgā, un ka neesmu šis ķermenis. Bērnībā šķita, ka visi to zina, ka visiem ir skaidrs, ka esam kādreiz jau dzīvojuši. Vēlāk sapratu, ka tā vis nav. Skolas laikā centos kļūt par normālu cilvēku, pielāgoties, bet diez kas no tā nesanāca. Pēc tam gan atļāvu sev nepielāgoties.”

Marija mācījās par dārznieci Bulduru skolā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā, pabeidza grafiķus. Taču arvien vairāk viņu interesēja pašpilnveide, daudz ko apguva, mācījās arī dziedniecību centrā Akvilona. Taču spēcīgākos skolotājus viņa atrada Lietuvā un Krievijā, atklāja, ka viņas dzīves uztvere atbilst šamanisma ceļam. Vēlāk viņa apguva sistēmfenomenoloģijas metodi, ar ko kārto dzimtas un dvēseles lokus.

Vēl dziedniece vāc un gatavo zāļu tējas, augu malumus un maisījumus pirtij, vadoties ne tikai pēc augu bioloģiskajām, bet arī enerģētiskajām īpašībām. Ja zālīšu maisījums top individuāli, to saskaņo arī ar cilvēka emocionālo un garīgo stāvokli.

“Līdzās tā dēvētajam dzimtas kanālam, kur vienojamies ar tuviniekiem, ģimeni, dzimtu, pastāv arī gara kanāls. Tas rodas, Radītājam pakāpenski, caur daudziem smalkās pasaules energonformatīvem slāņiem, materializējotes līdz šai, Zemes pasaulei. Dalīšanās notiek, no vienas būtnes materializējoties tālāk divām, un tā daudzas reizes, kā rezultātā rodas daudz indivduālu dvēseļu, ko saista ne dzimtas, bet gara radnecības saites. Kad dvēsele ša procesā satiekas ar dzimtas kanālu, tā iedzmst reālā cilvēkā ar bioloģskiem vecākiem. Kad tas notcis, jaunradītās dvēseles sāk ceļu atpakaļ, izdzīvojot dzīvi pēc dzīves dažādos ķermeņos un blīvuma pakāpēs.Caur gara kanālu notiek ne tikai inkarnācija, pārdzimšana, bet arī gara radiniecība. Šo radu ir daudz, bet starp tiem viens visbūtiskākais, pārējie ir tālākas pakāpes, līdzīgi kā māsīcas vai brālēni. Katram šajā pasaulē ir kāds cilvēks, vai vairāki tādi, kas dēvējami par tuvāku vai tālāku gara jeb dvēseles radinieku,” skaidro bioenerģētiķe.

Bieži dzirdēts teiciens: ikvienam ir sava ābola pusīte, taču ar to parasti domā mīlas pāri, mīlestības pārņemtos, kas ir lieli maldi. Taču īstā ābola pusīte, precīzāk – trešdaļa, ir tuvākas gara radinieks, jeb dvīnis. Trešdaļa tādēļ, ka ta momentā, kad savu gara dvīni satiekam, mēs izejam no šī blīvuma pasaules, savienojotes ar mums abiem radniecīgo smalkās pasaules būtni, un no trim rodas viens, kas turpna ceļu pie Radītāja.

“Bieži vien gara radinieku maldīgi jauc ar domubiedru vai ticības brāli, vai arī gaida, ka ar šo cilvēku būs īpaši ideāla saskaņa – tās ir maldīgas asociācijas, jēga ir pavisam cita,” skaidro Marija Blūma-Kauliņa.

Pati galvenā gara radinieka sūtība un jēga – palīdzēt otram pilnveidoties, mainīties un attīstīties. Mans gara radinieks to palīdz man, turklāt manai misijai ir tieši tāda pati nozīme. Viens otram esam doti, lai mudinātu šajā dzīvē augt.

Garīgā izaugšana un pilnveide mēdz būt sarežģīts un grūts process, situācijas var veidoties dažādas, tādēļ attiecības ar gara radinieku var nebūt tikai gaišas un lieliskas. “Jā, viens otru rosina uz izaugsmi, bet šā mērķa vārdā varbūt pat ar kāju pasper, lai tikai neapzināti bīdītu uz priekšu, liktu attīstīties un pilnveidoties. Vēl gara radnieks spoguļo dzimtas kanālā neatrisinātās problēmas, jo dzimtas kanāls ir primārs šai pasaulē dzīvojošajiem.

Nereti pie manis atnāk un sūrojas par strīdu vai citu attiecību problēmu. Tad piebilst: es nezinu, kas man ir ar šo cilvēku, bet jūtu viņu pavisam citādāk, nekā pārējos. Viņa viedoklis man šķiet vissvarīgākais, un arī man pret viņu ir tāda kā atbildības sajūta. Jūtos tā, it kā mēs nekad nedrīkstētu šķirties, palikt vienaldzīgi.

Tad es skatos, ko varu pasacīt. Attiecības skatu nevis no psiholoģijas, bet enerģētikas viedokļa – kas tā ir par enerģiju, kas viņus satur, kāpēc šie cilvēki ir salikti kopā. Ieraugu, ka starp šiem diviem cilvēkiem ir īpašs stīgojums, vibrējums, un sajūtu – viņi ir gara radinieki.

Var palīdzēt arī fenomenoloģijas metodes, tā dēvētie testi. Var testēt ar domas iezīmētām papīra lapām va citem priekšmetem, bet vslabāk šo atšķirģo kanālu enerģjas var sajust, ja priekšā stāv clvēks, kā attiecģā enerģiju plūsmas pārstāvis.

Ja cilvēks vienreiz šo vilkmi sajutis kaut vai testa vingrinājumā, pēc tam dzīvē to atpazīt ir daudz vieglāk.

Nemeklē eglē ābolus
Dzīvē pienāk brīdis, kad gara radinieks nonāk katra cilvēka ceļā. Satiekoties ir sajūta, ka esmu saticis brāli vai māsu. Ir īpaša, tuva sajūta, savdabīgs pievilkšanās spēks, kam it kā nav izskaidrojuma.

Taču radniecīgā dvēsele var iedzimt gan sievietes, gan vīrieša ķermenī. Ja gara radinieki ir pretēja dzimuma, mēdz izveidoties visai sarežģītas situācijas. Jo te neder romantisku mīlētāju attiecības, šādi cilvēki ļoti reti kļūst pāris. Taču ļaudis sajusto mēdz pārprast.

“Galvenais, lai negaida to, kas nekad nevar būt, nemeklē eglē ābolus. Es palīdzu saprast, ka no šīs satikšanās labums noteikti būs, tikai citāds – tāds, ko gūstam garīgi, dvēseliski.

Nav retums, ka tas kļūst par pamatu viendzimuma attiecībām, jo ir grūti aptvert, kādēļ viņu velk pie šī cilvēka, kas ir tā paša dzimuma. Sāk to izskaidrot ar iemīlēšanos, pat izveido pāri, lai arī ciešā sakne meklējama pavisam citur,” zina stāstīt bioenerģētiķe.

Agrāk, kad par šo brīvi nerunāja, gara radinieks mēdza kļūt par audžuvecāku, adoptēt bērnu, kļūt par krustvecāku. Tātad tas bija aicinājums, ko cilvēks sajuta.

Ja abi ir radošie partneri, tad tas ir ļoti labi, jo daudz ātrāk var notikt izaugsmes process.

Pats galvenais – gara radinieku vajag atzīt, pieņemt viņa esamību, iedot viņam vietu savā dzīvē. Tas ievieš kārtību. Līdzīgi kā dzimtas sakārtošanā, kad ar īpašu sistēmisku metodi kārtojam šo sistēmu, vietu dzimtā dodot itin visiem radiniekiem un tuviniekiem, arī tiem, kuri dažādu peripetiju dēļ ir bijuši izstumti vai aizmirsti.

Ko tad, ja nezināšanas vai cita iemesla dēļ neesmu atzinis šo cilvēku par gara radinieku, iedevis vietu savā dzīvē?

“Iespējams, nekas nenotiks, vienīgi var sākt just, ka kaut kas dzīvē pietrūkst, jūti iztukšotību, netiec uz priekšu savā virzībā. Iedomājieties informācijas lauku, kas ir mums apkārt. Sava vieta tajā ir ikvienam, kas ir ar mums saistīts. Un ja nav šī cilvēka, kas ir tik svarīgs mūsu garīgajā pilnveidē, neesam viņam atvēlējuši vietu, paliek tukšums,” uzsver bioenerģētiķe.

Ar laiku var sākt just ko nesaprotamu – ir kāda pretruna, man kaut kas pietrūkst, es ilgojos pēc kaut kā vēl savā dzīvē… Var rasties situācijas dzīvē, kas it kā bremzē, neļauj iet uz priekšu. Turklāt šāds tukšuma sauciens pamazām var atstāt pēdas fiziskajā plānā, parādās sāpes, iekaisums, slimība.

“Jo viss, ko neatrisinām smalkajos plānos, ar laiku sāk izpausties ķermenī. Fiziskās, ķermeniskās izpausmes, kad esam slimi, ir jau pēdējais pieturas punkts, līdz tam noteikti ir bijušas zīmes. Šis laikmets iezīmīgs ar to, ka ikviens no mums, neatkarīgi no katra izglītotības un attīstības, pamazām kļūst enerģētiski smalkāks. Tieši tādēļ spējam sajust vairāk, turklāt smalkajos ķermeņos. Ir vērts to respektēt, atzīt, likt lietā,” tā Marija Blūma-Kauliņa.

Arī ziemā mežā var atrast daudz ko, kas noder veselībai, piemēram, skujas, sūnas, mētras un mizas. Var pagatavot tēju vai veselīgu uzlējumu, var dabas veltes pievienot ēdienam.

Vērtīgs ir brūkleņu vai melleņu mētru dzēriens. Mētras sagriež sīkāk, pārlej ar verdošu ūdeni un notur 20 minūtes. Nevāra, lai auga labums paliek dzīvs. Mētras var arī sažāvēt, samalt pulverī un lietot kā garšvielu pie ēdiena.

Arī zaļās sūnas bagātina uzturu, palīdz sakārtot zarnu traktu, regulē vēdera izeju. Ejot uz mežu, paņem līdzi šķēres un saudzīgi nogriež sūnu virskārtu. Sūnas kārtīgi nomazgā un gabaliņu pievieno zupai.

Veselībai labvēlīgas ir mizas, piemēram, kārkla, lazdas, ievas, krūkļa vai blīgznas. Mizas pavāra vai liek termosā, aplej ar karstu ūdeni un notur vairākas stundas.

Ja regulāri dzer šādu tēju, izveidojas tāds kā enerģētiskais apvalks. Miza sargā koku, un arī cilvēkam enerģētiski uztaisa aizsargājošu mizu, neķeras klāt ne vīrusi, ne emocionālie nelāgumi.