Gandrīz miniatūra
1 attēls • 9. jūn 2022 10:32
GANDRĪZ MINIATŪRA.
Kad apdzinu, tad likās, ka esmu pabraucis garām veselam pusgadsimtam. Un īstenībā jau tā arī ir. Šķiet, tas vēl bija nesen, kad tēvs mani ar tādu vizināja. Vistālākais - no Skultes līdz Murjāņiem vai Mangaļiem. Arī turpat līdz Lēdurgai. Benzīna bāka vienmēr bija silta, kad sēdēju uz tās. Dibens gan pamatīgi nospiests un tirpa kājas. Normālāk likās uz bagāžnieka, bet tā redele m...VairākGANDRĪZ MINIATŪRA.
Kad apdzinu, tad likās, ka esmu pabraucis garām veselam pusgadsimtam. Un īstenībā jau tā arī ir. Šķiet, tas vēl bija nesen, kad tēvs mani ar tādu vizināja. Vistālākais - no Skultes līdz Murjāņiem vai Mangaļiem. Arī turpat līdz Lēdurgai. Benzīna bāka vienmēr bija silta, kad sēdēju uz tās. Dibens gan pamatīgi nospiests un tirpa kājas. Normālāk likās uz bagāžnieka, bet tā redele manai kaulainajai pēcpusei bija par retu un cietu.
Kad braucu pats, tad tas jau līdzinājās kā tādam seksuālam tīņa priekam. Nu ne jau tik ļoti kā starp rindiņām I.Ziedoņa dzejoļu krājumā “Motocikls”, bet uz to pusi gan. Nu, neitenēm no tā gadsimta būtu jāpaskaidro, ka tas bija līdzīgi kā iedabūt spoguļpriekšā savu dibenu igauņu “Sangar” zīmola biksēs. Tā lai nekas nekarājas, bet drīzāk izspīlējas. Un lai zēni atskatās! “Wrangler” vai “Levis” toreiz vēl vairums nesāja tikai … uz poletilēna maisiņiem, ko pirka par trim rubļiem un glabāja tā lai nenoberžas krāsojums. Vēl pat neapjautām “Maisiņš vajag?” laikmetu, kad katrā bodē līdzīgus pakaļ metīs…
Bet labi atgriežamies pie mopēda. Pabraukt ciematā garām spiedzošu meiteņu bariņam - arī tā bija bauda. Jo citadi jau izrādīties vēl tikai bijli mācījāmies. Un bijām nobijušies no īstajām jūtām. Vien mopēda dūmu neaizmirstamā smarža, tā stumšana, sveces skrūvēšana ārā- iekšā, dzirksteles meklēšana, murmināšana par pārsūktu karburatoru, pierunāšana vai pat dusmīgs spēriens pat to nepaklausīgo ķerru. Katrā ziņā, vispatiesākās emocijas, ciešanas un pat kritieni paštaisītā tramplīnā.
Liels notikums toreiz man pašam bija nopirkt savu mopēdu. Jo riteņi jau visiem bija. Īsu brīdi aizņemos pabraukāšanai no brālēna. Nu, tādu kā šajā bildē - ar vienu ātrumu. Gan bez pedāļiem. Jo tie, ar pedāļiem - priekš veciem večiem! (Priekš tādiem kā daudzi no mums tagad…) Puikas tur, vidū iesprauda metāla tapu. Citi pat tēvam lūdza to stingri iemetināt. Lai neļurkājas.
Bet lielāka laime man bija nopirkt jau tumši zila rāmja “Riga 22” ar baltiem dubļubleķiem. Protams, ka laiku pa laikam bija ko šķūnītī padarīt. Ātrumi sakumā slēdzās labi, bet tad niķojās, zobrati nodila. Vienreiz motoru “pārlasīju”. Līdz beidzot bija jāiet armijā. Un tad jau pie visu lielumu autiņiem.
Tagad rāmis vēl kaut kur laikam stāv noglabāts.
Bet raugoties uz visiem šiem jaukajiem “ciskudriļļiem”, kā tos sauca viena lauku tante manā bernībā, nākas aizdomāties, kāda gan būtu Latvija, ja tauta eiforijā nebūtu ļāvusi iznīcināt rūpnīcu “Sarkanā Zvaigzne” “RVR”, “VEF” un desmitiem citas. Atbilde- tad mēs attīstītos tkpat labi kā Polija, no kuras man nesen atveda kārtējo lauksaimniecības uzparikti traktoram.
Bet nu nekā! Pusgadsimts tā arī palika tur, aizmugurē. Es to apdzinu ar VOLVO, kura zīmols tagad piederot ķīniešiem. Un tā todien mūsu gadsimti atkal šķīrās. “Ai, atmiņas…” tajā gadsimtā magnetofona lentā romantiski dziedāja trimdas latvietis Ilmārs Dzenis.
/telefonfoto un teksts -VK/ 🙃
#mopēds #gadsimts #sarkanāzvaigzne #retro
