Pārmaiņas izglītībā
Izglītībā visos tās līmeņos mainās paradigmas :
*no skolas, citas izglītības iestādes, kur katrs (skolēns, students, skolotājs, pasniedzējs) attīsta sevi, uz skolu (augstskolu), kur mācās visi, kur pastāv mācīties spējīga organizācija, kas veido zināšanu sabiedrības pamatus;
*no mācībām un pētnieciskās darbības kā individuāla procesa, kura rezultāts ir atkarīgs no katra personīgajiem sasniegumiem, uz komandas darbu, partnerību un sadarbību, kas garantē sasniegumus;
*no zināšanām, kas ir monopols, ko var kontrolēt, uz zināšanu apriti informāciju tehnoloģiju vidē, kas nav kontrolējama, kur pievienoto vērtību dod jaunrade un zināšanu radoša pārnese;
*no mācībām un studijām, kuru pamatā ir standartizētas programmas, kas jāapgūst noteiktā laikā un vietā, uz mācībām un studijām nepārtraukti „24 stundas dienā, 365 dienas gadā” visu mūžu, no dažādiem avotiem;
*no skolotāja un pasniedzēja, kurš „zina” savu priekšmetu, uz skolotāju un pasniedzēju, kurš ir zināšanu, prasmju un iemaņu, pieredzes un kompetenču apguves vadītājs un sadarbības partneris;
*no skolas (augstskolas), kas funkcionāli ir tāda, kā tā tika sākotnēji radīta – tradicionāla, stabila, nemainīga, uz strauji mainīgu izglītības institūciju, kas balstās tradicionālajās vērtībās, taču pilnveido savas funkcijas, darbības formas un metodes, kļūstot par atvērtu izglītības pieprasījuma īstenotāju;
*no situācijas, kad, beidzot izglītības iestādi, ir iegūts pamats darba dzīvei, uz formālo izglītību, kas ir tikai bāze tālākai izglītībai un mūžizglītībai;
*no pedagoga (izglītības iestādes) pašpietiekamības, pašapmierinātības, zināma konservatorisma un tradicionālisma, uz konceptuālo domāšanu, iniciatīvu, riskētspēju, uzdrīkstēšanos un konkurētspējas palielināšanu.
