Teddy Mountain

Autors - Patriks Širkijs, Kanāda, 2003. gads
Tulkojums no angļu valodas

Lācīša Tedija un viņa draugu piedzīvojumi Sēņu pakalnos.

Reiz senos laikos dzīvoja kāds mīļš mazs lācītis vārdā Tedijs, kas mitinājās krāšņā, koku ieskautā vietā.

Tedijam ļoti patika doties pārgājienos pa mežu kopā ar lāci mammu un lāci tēti, jo vietas, kur viņi devās, ļoti atšķīrās no Sēņu pakalniem, kur viņi dzīvoja.

Kādu dienu, vienā šādā pārgājienā, Tedijs aizklīda pārāk tālu mežā. Viņš vēl nebija paspējis par to satraukties, kad pēkšņi izdzirdēja kādu balsi prasām, „Mazais lāci, kādēļ Tu esi tik dziļi mežā?”.

Mazais Tedijs pārsteigti raudzījās augšup lai ieraudzītu kas ar viņu runā. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik neparastu un smieklīgu dzīvnieku, un jautāja, „No kurienes tu uzradies?”. Dzīvnieciņš atbildēja, „Mans vārds ir Pinks, un es esmu cūciņa! Arī es esmu apmaldījies šajā mežā. Es nāku no vietas, kur ir zirdziņi, gotiņas un aitas, un mēs visi dzīvojam kūtī!’

Tedijs skatījās uz Pinku ar izbrīnu. Viņš nekad nebija redzējis neko tādu, kas izskatītos tik smieklīgi kā šī cūciņa iepriekš. Ziņkāres pēc viņš pajautāja, „Kādēļ Tu esi rozā un ar tādu jocīgu asti?”

Pinks, kas nāca no vietas, kur dzīvoja daudz dažādi zvēriņi, pasmaidīja un teica, „Mazais lācīti, tajā vietā, kur dzīvoju es, ir daudz dažādu zvēriņu, bet pilnīgi droši – neviena tik spalvaina kā tu!”

Šajā brīdī abi sāka skaļi smieties! Tā vien likās, ka viņi abi viens otram šķita ļoti smieklīgi! Tedijs un Pinks sadraudzējās! Abi izlēma kopīgiem spēkiem meklēt ceļu mājup.

Tedijs un Pinks nolēma sekot saulei un devās cauri mežam. Pinks, būdams vecāks un pieredzējušāks, devās pa priekšu, bet Tedijs priecīgi viņam sekoja. Tedijs vienmēr alka piedzīvojumu un nu viņš piedalījās vienā īstā piedzīvojumā!

Ceļojot cauri mežam, abi runājās un runājās un viņu draudzība kļuva arvien stiprāka. Pinks pastāstīja Tedijam visu par savu ģimeni un Tedijs darīja to pašu. Viņam likās, ka neskatoties uz to, ka abi izskatās pavisam atšķirīgi, patiesībā viņi ir vienādi.

Pēkšņi, no sava slēpņa aiz koka, liela ēna izlēca abiem priekšā!

„Kas tad šeit pastaigājas?”, tā vēlējās noskaidrot. Trīcošie Tedijs un Pinks neko neatbildēja, jo bija pārāk pārbijušies.

„Šķiet, tie ir maza cūciņa un mazs lācītis”, teica ēna. „Nebīstaties no manis, esmu Benijs, Bengālijas tīģeris. Esmu džungļu karalis! Bet kādēļ jūs esat šeit, tik dziļi džungļos?”

Pinks un Tedijs nemaz nebija pamanījuši, ka mežs nu ir kļuvis par džungļiem. Droši vien nu viņi ir ļoti tālu no mājām. Varbūt tiem jāgriežas riņķī un jādodas atpakaļ?

Tedijam ļoti patika šie jaunie piedzīvojumi un pieredze, tādēļ viņš pēkšņi teica, „Mister tīģeri, vai jūs nepievienotos mums, lai palīdzētu atrast ceļu mājup?”

Ko tad citu Benijs varēja atbildēt? Protams, viņš piekrita abiem palīdzēt atrast ceļu uz mājām. Un nu jau visi trīs kopā devās ceļā. Tīģeris zināja kādu īsāku ceļu, kas veda uz Sēņu pakalniem. Šis ceļš arī veda uz kādu Noslēpumainu Kalnu, par kuru tīģeris bija kaut ko dzirdējis.

Tiklīdz visi bija sākuši iet, Tedijs sāka uzdot Benijam daudz un dažādus jautājumus. Viņš uzzināja, ka tīģeri nav nemaz tik biedējoši, un ka tie patiesībā dzīvo ļoti līdzīgi kā Pinks un viņš pats, tikai pavisam citā vietā.

Tad Tedijs uzdeva izšķirošu jautājumu, kas varēja izmainīt visu viņu dzīves uz visiem laikiem.

„Vai mēs nevaram doties uz šo Noslēpumaino Kalnu par kuru tu esi dzirdējis?”.

Benijs apstājās un rūpīgi nopētīja Tediju un Pinku. Pēc neilga brīža Benijs teica, „Mēs varam gan, ja vien spēsim to sameklēt!”, un viņš sāka stāstīt kādu stāstu.

Viņš skaidroja, ka ne daudziem ir izdevies nokļūt noslēpumainajā „Teddy Mountain” kalnā, jo to ir ārkārtīgi grūti atrast. Lai to atrastu nepieciešams debesīs ieraudzīt ziemeļblāzmu un tai sekot. Tā nemitīgi kustas, tādēļ nepieciešams ātri skriet, lai to nepazaudētu. „Seko ziemeļblāzmai” kļuva par viņu kopīgo dziesmu kad viņi uzsāka savu priecīgo gājienu!

„Cik jautri!” teica Tedijs! Viņš bija tik ļoti satraukts, ka palēcās gaisā! „Tas noteikti būs jautri! Iesim un samaklēsim to ziemeļblāzmu!” Tā nu visi skatījās debesīs. Viņi to neredzēja. Tedijs pat saskuma. Viņš tik ļoti gribēja ieraudzīt ziemeļblāzmu, ka uzrāpās uz Benija pleciem. Un tomēr, arī tagad viņš nevarēja redzēt pāri kokiem! Tedijs palūdza Pinkam uzkāpt uz saviem pleciem un pamēģināt to ieraudzīt tad. Tas tik bija varens skats – tīģeris, cūka un lācis, visi viens otram uz pleciem! Pinkam šķita, ka viņš tūdaļ kaut ko varēs saskatīt virs kokiem, kad pēkšņi viņš sadzirdēja čukstus sev ausī.

„Ko tu meklē?”, viņš dzirdēja.

Pinks nodomāja, ka tas it Tedijs no apakšas, bet tas bija pārāk tuvu. Pinks pagrieza atpakaļ galvu un ar skaļu blīkšķi novēlās zemē. Viņš bija aci pret aci sastapies ar pasaulē smieklīgāko dzīvnieku, ko līdz šim bija paguvis redzēt!

„Es esmu žirafe Strečijs”, teica augstais stāvs viņu priekšā, „Es esmu augstākais dzīvnieks visā mežā! Un varu palīdzēt jums atrast to, ko jūs meklējat.’

Tedijs nevarēja domāt ne par ko citu, kā tikai par to, cik neparasti un tomēr jauki viņi visi bija. „Vai tu tiešām vari mums palīdzēt, Strečij?” vaicāja Tedijs „Mēs meklējam noslēpumaino ziemeļblāzmu debesīs. Tā mūs aizvedīs pie lielā kalna!”, priecīgi paziņoja Tedijs.

Strečijs pacēla savu galvu augstu virs kokiem. „Jā, es to redzu!” teica Strečijs „Mums jādodas šajā virzienā”.

Un visi kopīgi turpināja jautro ceļojumu. Vai viņiem izdosies atrast noslēpumaino Teddy Mountain kalnu? Vai viņiem izdosies izsekot ziemeļblāzmai? Tedijs bija pārliecināts, ka strādājot kopā kā komanda, cītīgi meklējot viņi noteikti atradīs šo lielo kalnu!

Viņiem šķita, ka viņi seko ziemeļblāzmai veselu mūžību. Tā dejoja debesīs un laistījās visdažādākajās krāsās. Tā bija ļoti skaista. Tedijam tas likās visaizraujošākais piedzīvojums visā mūžā. Viņš bija ieguvis trīs jaunus draugus un tik daudz iemācījies.

Pēkšņi, iznākot no līkuma, viņi to varēja redzēt tālumā, tas izskatījās pēc visīstākā kalna pasaulē! Un šo kalnu klāja sniegs! Lēkājot augšā un lejā. Tedijs nespēja apslēpt savu prieku.

Tedijs kliedza, „Te tas ir! Es to redzu! Tas ir Teddy Mountain kalns!”

Šķita, ka kalns ir tepat blakus, bet tomēr tas bija tālu prom! Viņš nevarēja saprast kādēļ viņš nejūt aukstumu, redzot visu šo sniegu sev apkārt. Tedijs pajautāja Benijam, „Kādēļ Teddy Mountain kalns ir tik noslēpumains? Kas tajā ir noslēpumains?”

Benijs, brītiņu padomājis, satraukti atbildēja: „Mazais lācīti, es patiesībā nekad neesmu bijis šajā kalnā. Zinu tikai, ka ir jāseko ziemeļblāzmai, lai to sasniegtu.”

Tedijs, to dzirdēdams, nedaudz satraucās, tomēr viņš bija kopā ar draugiem un tas darīja viņu drosmīgāku, „Tad iesim un noskaidrosim!”, un visi turpināja ceļu.

Tuvojoties kalnam, viņa pamanīja, ka snieg sniegs. Strečijam uz galvas bija sakrājusies pamatīga sniega kupena un tomēr viņš nejuta nekādu aukstumu. „Kas tas ir?” jautāja Tedijs. „Šķiet, ka tas ir maigākais un mīkstākais siltais sniegs visā pasaulē!”.

„Tas nav sniegs!”, atbildēja Pinks, „Es šo esmu redzējis jau iepriekš. Šķiet, ka tas nāk no Teddy Mountain kalna galotnes”. Tas, kas izskatījās pēc maigākās un mīkstākās pūkas pasaulē, vēlās lejā no kalna galotnes pa tā nogāzēm. Tedijs nespēja atturēties, viņš kārtīgi ieskrējās un ielēca pūku kalnā! Tas bija tik mīksts un patīkams - Tedijam šķita, ka viņš lido gaisā. Pinks pievienojās Tedijam, un jau pēc mirkļa visi kopā spēlējās mīkstajās pūkās. Tas bija kā Ziemassvētkos, tikai bez īsta sniega!

Pēc kārtīgas iztrakošanās un izsmiešanās, Benijs nomierinājās un jautāja, „Kā jūs domājat, ko ar to visu var iesākt?”. „Uzkāpsim kalna galā un izdomāsim”, ieteica Tedijs. Pinkam šī doma diez ko nepatika, tomēr viņš zināja, ka pat ja viņi nokritīs, viņi ievelsies mīkstajās pūkās un tas būs jautri.

Tā nu visi uzsāka rāpties noslēpumainajā Teddy Mountain kalnā. Tas bija ļoti grūti, jo viņi mīkstās pūkas bija arī slidenas uz kalna nogāzēm. Jo augstāk viņi uzrāpās, jo zemāk noslīdēja lejā. „Tas ir nesaprotami”, teica Strečijs. Visi atskatījās apkārt un sāka skaļi smieties!

Viens no Teddy Mountain kalna noslēpumiem nu bija atklāts – tas nav kalns, kurā var uzrāpties, jo tas ir pārāk slidens!

„Ko nu lai iesākam?”, Tedijs jautāja saviem draugiem. Strečijs ieteica Tedijam uzrāpties viņam uz kakla, „Kāp man uz kakla, es uzcelšu tevi augšā”. Tedijs tā arī izdarīja, žirafe Strečijs uzcēla viņu augstu gaisā un Tedijs iesaucās, „No šejienes es varu ieskatīties kalnā iekšā!”.

Tedijs atklāja kaut ko līdzīgu senām raktuvēm. Tieši šajā vietā ziemeļblāzma iekļuva iekšā kalnā un veidoja šo mīksto pūku! Tedijs atklāja, ka patiesībā tieši kalns veidoja šīs pūkas! Kalns bija pilns ar šīm pūkām un tās vēlās ārā no raktuvēm un ripoja lejā pa kalna nogāzi.

„Hei, tas ir foršākais kalns kādu esmu redzējis!” – teica Tedijs. Pēkšņi viņš sadzirdēja skaļu tauri, kādu parasti pūš vilciens. Tedijs apjuka, novēlās lejā no žirafes kakla un iegāzās mīkstajās pūkās. „Tedijs, nāc laukā no pūkām!” viņš dzirdēja kādu saucam no tāluma. Viņš ieraudzīja uzrakstu „Teddy Mountain Ekspresis” uz vilciena. Vilciens apstājās tieši blakus Tedijam. Visa zeme bija klāta ar mīkstajām pūkām, tādēļ draugi nebija pamanījuši vilciena sliedes, kas veda uz kalnu.

Vilciena mašīnistam galvā bija liela cepure un tas šķita ļoti pazīstams. Tas paraudzījās uz lāci Tediju un teicas, „Tedij, es esmu izmeklējies tevi visās malās!”. Tas bija Tedija tētis! Tedijs ļoti priecājās. „Tēti, tēti, es tevi atradu!”. Tedija tētis vaicāja, „Ko tu dari šeit, mazais palaidni?”. Tad viņš pamanīja Pinku, Beniju un Strečiju.

„Tēti, es gribētu tevi iepazīstināt ar saviem jaunajiem draugiem!” Tedijs lepni paziņoja tētim. Viņi sāka runāt, stāstīt kā viņi satikās un kā nonāca līdz kalnam. Izrādījās, ka tētis zināja Benija, Pinka un Strečija ģimenes jau sen. Daži no vecākiem pat strādāja uz Teddy Mountain Eksprieša!

Galīgi sapinies visā notiekošajā, lāci Tedijs vēlējās noskaidrot, „Tēti, kas ir šis noslēpumainais Teddy Mountain kalns un kādēļ tajā rodas mīkstās, baltās pūkas?”. Un lai arī tas bija garš stāsts, Tedija tētis nolēma to izstāstīt savam dēliņam un viņa draugiem.

„Mēs visi esam Teddy lācīši. Mēs esam radīti dažādās krāsās, formās un izmēros. Paskaties uz Strečiju – viņam ir garš kakls. Paskaties uz Pinku – viņam ir rozā aste. Benijs ir strīpains. Un mēs abi – mēs esam ļoti spalvaini!”.

Visi saskatījās un sāka skaļi smieties. Viņiem bija aizmirsies cik smieklīgi viņi izskatījās viens otram.

„Bet pats galvenais tajā visā”, turpināja tētis, „ir tas, ka patiesībā mēs visi esam vienādi!”. Tedijs zināja, ka tā ir patiesībā, jo bija paspējis iepazīt savus draugus. Visi viņi izskatījās atšķirīgi, bet iekšpusē visi bija vienādi. Tiem visiem bija ģimenes, draugi un vienādas sirsniņas.

„Kādēļ tad mēs esam tik līdzīgi, tēti?”, jautāja Tedijs.

„Viss ir dēļ Teddy Mountain Ekspreša, dēliņ. Es uz tā strādāju jau ilgi. Mans darbs ir vākt šīs pūkas no kalna, lai tās izmantotu jaunu Teddy lācīšu radīšanai. Lielais noslēpums ir tāds, ka mēs visi nākam no Teddy Mountain kalna! Nav svarīgi kāds tu izskaties no ārpuses. Svarīgi ir tas, kas tevī ir iekšā, dēliņ!” teica tētis.

Visi draugi priecājās un jautrojās. Viņi bija dzirdējuši šādu teicienu jau iepriekš, bet nekad īsti nebija sapratuši tā nozīmi. Tagad viss bija skaidrs. Arī tētis priecājās tik ļoti, ka pats ielēca pūkās. Mazie draugi noskatījās uz tēti un sekoja viņa piemēram. Viņi trakoja un spēlējās mīkstajās pūkās līdz pienāca brīdis doties mājās.

„Tēti”, jautāja Tedijs, „Vai es varu uzaicināt uz mājām savus jaunos draugus, lai uztaisīti jauku ballīti?”

„Protams, dēliņ”, tētis atbildēja, „Viņiem noteikti vajag izvizināties ar Teddy Mountain Ekspresi un ir lieliska diena ballītei!”.

Tedijs un viņa draugi ārkārtīgi priecājās! „Uzrīkosim vienu kārtīgu Teddy Mountain ballīti!”, viņi visi iesaucās kopā.

Tētis jautri uzsauca „Visi uz Teddy Mountain Ekspreša borta, lūdzu!”. Visi salēca vagonā un devās jaunā piedzīvojumā...

Visi aizbrauca tālu prom un vairs nebija redzami, bet joprojām bija dzirdamas „seko ziemeļblāzmai” un vilciena „Tū, tū!” taures skaņas. Tās nāca no noslēpumainā Teddy Mountain kalna puses.

Tedijs bija pārliecināts, ka ir vēl daudz noslēpumu, kurus atklāt noslēpumainajā Teddy Mountain kalnā. Un noteikti būs vēl daudz jautru piedzīvojumu, kuros piedalīties, jauni draugi, kurus satikt. Viņš priecājās, ka ir iemācījies ko jaunu un ļoti svarīgu par sevi un saviem draugiem. Šobrīd, viss par ko viņš varēja domāt bija Teddy Mountain ballīte...

Cik brīnumains pirmais Tedija un viņa draugu piedzīvojums

__________________________________________________________________________________________________

Jūsu iesūtītie pasakas turpinājumi "Māmiņu Kluba" akcijas ietvaros.
__________________________________________________________________________________________________

Autors ARULE

Vislabākie draugi vienmēr turās kopā...

Vilcieniņš taucās Tu Tūūū. Tedija tētis ar mazajiem draugiem brauca dziļāk Teddy Mountain kalna iekšpusē. Žirafēns Strečijs sēdēja pie loga, un vēroja ainavas, kas mainījās viena pēc otras. Tur bija daudz neredzētu puķu, dzīvnieku un tik krāšņu taureņu.

Tedija tētis teica:''Drīz sliedes vilcienam beigsies, un man būs jābrauc aptakaļ. Bet, ja velaties, tad varat ceļu turpināt ar kājām.''

Ja iesat pa taisni, tad nokļūsat burvīgā augļu dārzā, ar pasakaini skaitām puķēm. ja pa labi, tad ceļš jūs aizvedīsuz vietu, kur piepildās visas vēlēšanās. Ja pa kreisi- tad nonāksat ivetā, kur ir visas pasaules saldumi. To visu stāstot bija pienācis ceļa gals, un draugi izlēma tālāk doties ar kājām. Tikai jautājums uz kurieni?Strečijs gribēja doties uz augļu dārzu, jo vēlējās salasīt augļus priekš savas mazās māsiņas Peciņas, kas bija apslimusi. Šī doma iepatikās arī ruksītim Pinkam, tīģerim Benijam un lācēnam tedijam. Jo viņi izlēma, ka savas vēlēšanās var piepildīt paši, tam nav vajadzīga nekāda būrvestība Un saldumi garšo visiem, bet ja to ir pārāk daudz, tad tie kaitē zobiņiem

Ceļš veda augstāk kalnā, kurš bija tik augsts, ka zaļo zālīti nomainija baltais sniegs. Brrr cik auksti palika ruksītim Pinkam, labi ka sniegs ātri beidzās un parādījās atkal jaukā zālīte.

Drīz draugi sasniedz kalna virsotni. Viņi bija ļoti nogurušu, pēc tādas kāpšanas, un nolēma nedaudz atpūsties. Draugi iesnaudās, un pat nemanīja, ka pienācis vakars. Ruksītis Pinks bija nobijies, jo vel nekad nebija nakš';nojis viens, bez mammas. Tīģerēnam Benijam pietrūka savas zaļās sedziņas, bet Strečijam savas rotaļu pīlītes. 

Tedijs viņus mierināja:''Nebaidaties, viss būs labi. Šajā vietā nemīt ļaunums, mums nedraud briesmas. Visapkārt valda prieks un mīlestība.'' Drīz vien draugi nomierinājās, un, lai varētu aizmigt Tedijs viņiem pastāstija pasaciņu, ko pats ar savu mammu bija sacerējis. tā bija veltīta viņa Sarkanajam rotaļu traktoram.

Sarkanajam traktoram

Agri, agri jāceļas

Rūcot, skaļi taurējot

Kalnus, pļavas pārvarot

Apciemo tas mazos draugus

Ņiprus mazus staigātājus

Apstrādājis visus laukus

Iesnaužas, tas pusdienlaikā

Saulei spoži karsētot

Traktoriņam jāceļas

Rūcot, skaļi taurējot,

Atkal jāsāk darboties

Kalnus, pļavas apstrādājot

Tā nu diena pagājusi

O! Jau mājas redzamas

Ripo tas uz čuču muižu

Saldus sapnīšus Brum Brum...

Dziedot draugiem pievienojās arī citi zvēriņi- ezītis asumiņš, Kaķupuikas Rokijs un Tuzis.

Viņi piedāvāja vakarīņas un arī naktsmājas, kas par brīnumu atradās turpat netālu. draugi piekrita. Pārlaiduši nakti siltumā, labi paēduši, viņi posās, lai dotos tālāk. Kaķupuiku mamma Grietiņa, pastāstija, ka augļu dārzā reizēm varot satikt nepazīstamu radījumu. citi sakot, ka tas esot cilvēkbērns Par viņu pat esot sacerēta mīkla:'' Bērnībā tas pārvietojas uz četrām kājām, jaunībā uz divām, bet vecumdienās uz trījām kājām.'' Šo dīvaino mīklu bija dzirdējis arī lācēns Tedijs no saviem brāļiem- Rekša un Tobija.

Tā nu draugi gāja, dziedāja un plūca puķes. Pat nebija pamanījuši, ka ir jau atraduši augļu dārzu. Strečijs izveika no bikšu kabatas tīkliņu, ko viņam bija iedevis Tedija tētis, un sāka lasīt augļus. to bija tik daudz- āboli, bumbieri, plūmes un nektarīni. ''Mmmm un tik garšīgi'': teica Benijs. Tīkliņš jau bija pusē, kad draugi izdzirdēja dīvainu troksi. Tās bija raudas!

Viņi sāka meklēt, no kurienes nāk šī skaņa, un atrada mazu puiku, sēdam aiz lielās ābeles un raudam.  Benijs piegāja viņam klāt un jautāja:'' Kas tu esi un kāpēc raudi?''

''Mani sauc Markuss, un es nezinu kā nokļūt atpakaļ pie mammas'': teic zēns.

Draugi centās noskaidrot, kā viņš šeit nokļūvis, zēns paskaidroja ka atradis aliņu, un tur ielīdis, tā nokļuvis šajā dārzā, sācis spēlēties, bet kad gribējis iet atpakaļ, nevarējis vairs atrast ceļu.

Draugi izlēma viņam palīdzēt, nokļut atpakaļ mājās. Drīz vien viņi atrada šo aliņu, kas bija paslēpusies aiz lieliem akmeņiem. Zēns pateicās saviem glābējiem, un teica ka nekad viņus neaizmirsīs, jo tik labu draugu viņam vel nekad neesot bijis

Tā nu zēns aizgāja pie mammas, bet draugi devās atpakaļ uz mājām.

''Šis bija fantastiskas brīvdienas'': teica Pinks. Un pārējie viņam piekrita. Jo no piedzīvojumiem nav nekāda īpaša labuma, ja tev nav neviena īpaša drauga, ar ko kopā tos piedzīvot

__________________________________________________________________________________________________

Autors INGA

Vislabākā dāvana ezēnam Dadzim dzimšanas dienā

Kopš jautrās „Teddy Mountain” ballītes Noslēpumu kalna raktuvēs pagājis zināms laiciņš. Draugi satiekas ik dienas, un nu savās gaitās ierāvuši ir arī ballītē iegūtos draugus ezīti Dadzi un mērkaķīti Janci.

Tuvojas ezīša Dadža dzimšanas diena, par to spriest ņemas visi, kas sapulcējušies lācēna Tedija mīlīgā namiņa pagalmā.

Tedijs, pakasīdams aiz auss, domīgi jautā:”Ko dāvināsim Dadzim? Viņam tik daudz kas ir.. Jaukas rotaļlietas, bilžu grāmatas..”

Žirafe Strečijs ierosina: „Varbūt uzdāvināsim viņam vēl vienu ekskursiju uz Noslēpumaino kalnu?”

Bet tīģeris Benijs pātrauc viņa lēnā un garā sapņa gaitu, sacīdams, ka Dadzim, kurš nesen tur kopā ar biedriem jau pabijis, nebūs tur interesanti.

„Vajag kaut ko īpašu..” sapņo sivēns Pinks.

Bet kas tas tāds ir īpašs?

Mazs, pūkains rotaļu lācītis? Jauns rotaļu auto, kurā ezēns varētu ierāpties pats? Vai varbūt gardu ābolu pilns grozs? Ežiem taču āboli garšojot..

„Tū-tū!” pēkšņi apspriedi iztraucē Teddy Mountain Ekspreša signāltaurīte. Ārā lec lācēna Tedija tētis. Izskatās nobažījies.

„Izbraucu cauri Sēņu silam, cauri Skareņu stiebru purvam, cauri.. Nu visur esmu pabijis. Bet nekādi nevaru atrast to, ko lūdz jūsu drauga ezīša Dadža māmiņa, tādēļ jālūdz jūsu palīdzība.”

„Tēt, kas atgadījies?” apstulbis jautā lācēns Tedijs. Arī pārējo draugu acīs jautājoša izteiksme manāma.

Mašīnists sāk stāstīt – „Dadzis ir apslimis, un viņa māmiņai bail, ka nepagūs atveseļoties līdz dzimšanas dienas svinībām. Tas, protams, Dadzi apbēdinātu no visas sirds, jo arī jūs pie slimnieciņa ciemos doties nevarat, viņam ir vējbakas.”

Tīģerēns Benijs, kasīdams pieri prāto: „Kā izskatās vējbaku pumpas ežiem? Vai tās ir uz ādas, vai adatu galos?”

„Benij..” – novelk žirafe Strečijs – „mums jāmeklē zāles, nav laika kavēties!”

Lācēns Tedijs, izprašņājis savu tēti, uzzina, ka pret vējbakām līdzēt var vienīgi dadža eļļa, kas pagatavota no diždadža saknes, un šo sakni mežā ir grūti atrast..

„Vai eļļu nevaram izspiest no Dadža?” – uztraukti jautā Benijs, kuru atkal apsauc draugi, jo tīģerēns nav sapratis atšķirību starp vārdiem Dadzis un dadzis.

Draugi daudz neprātodami norunā doties uz Tumšo purvu pie vardes Gvardes, kuras grāmatu skapī ir kāda īpaša biezvāku grāmata. Grāmatā – visi mežā atrodamie augi, saknes kopā ar bildēm, lai vieglāk tos atrast un precīzi zinātu to pielietojumu.

Lāču tētis zina – šoreiz jāļauj mazajiem tikt galā pašiem, jo dažkārt dzīvē izrādās, ka taisni tādā mazā būtnē mīt patiesi liels spēks. Vienīgi piekodina: „Kad dabūjat sakni, nododiet to Dadža mammai, iekšā pie Dadža neejiet, vējbakas ir lipīgas!”

Maizītes somās, dzeramais līdzi un  - uz priekšu ar dziesmu! Draugi braši roku rokā dziedādami dodas Tumšā purva virzienā.

Ceļš ir tāls un sāk satumst. Ēnas aiz kokiem veido tādus kā baisus ķēmus.. Gari pirksti, ragi un nagi. Kļūst drēgns. Pat siltākais lācīša Tedija kažoks draugus nespēj sasildīt.

„Krakš!”

„Kas tas par troksni?” izbijies sivēns Pinks jautā. Draugi stāv kā zemē iemieti. Bailes ir lielākas pat par žirafi Strečiju. Runājot par Strečiju – arī viņa lenču bikses bailēs sāka trīcēt..

Pelēks un liels zvērs sarkanām acīm izlec priekšā uz krēslas izgaismotās takas. Bet nē, patiesībā, baidīties nav iemesla, vilks Nils, sapratis, ka tie ir ballītē redzētie meža iemītnieki, pats pārtāj bailēs trīcēt.

Draugi, sapratuši, ka arī vilks no viņiem sabijies, sāk smieties.

Jā, nudien, Teddy Mountain pasaku mežā arī no vilkiem nav jābaidās, to apliecina arī vilka draudzīgais piedāvājums, izvest viņus uz ceļa, kurš palīdzēs ātrāk nokļūt pie vardes Gvardes Tumšajā purvā.

Ceļš turpinās nu jau jautrākā, jestrākā solī, par spīti tumsai, kas nu jau kopā ar miglas vāliem pa kājām pinas draugiem.

Pašā melnākajā nakts punktā nākas klauvēt pie vardes Gvardes durvīm. Bet draugi zina – viņa ir izpalīdzīga un neļaunosies.

Varde Gvarde, berzēdama acis un žāvādamās pašķir sava mitekļa lielo dadža lapu jeb durvis.. Un tad tikai draugi saprot – „Te taču pilns ar dadžiem!”. Atlicis vien jautāt Gvardei, vai tie, ko draugi redz, ir patiesi diždadži!

Gvarde mazliet ironiski nosmīn:”Vai tāpēc nakts melnumā  kopā ar pelēci mijāt manas takas, lai uzzinātu, no kā izgatavotas manas izturīgās durvis?”

Pinkijs smalkā balstiņā asi atbild:”Nē, nācām tādu tālu ceļu, lai tevi pamodinātu, jo.. jo.. Jo ezis Dadzis ir apslimis, un viņam var līdzēt tikai diždadža eļļa!”

„Ak tad tur tā bēda! Nu gaidiet, neizraujiet tik manu namdurvju sakni, es iešu uz klēti, tā tagad tukša stāv, ņemšu nost durvis un tiksim pie saknes. Benij, paņem lāpstu aizdurvē! Strečij, tev būs durvis stipri jārauj, lai Benijam vieglāka rakšana! Tedij, tu uzvāri katliņā ūdeni, bet Pinks un Nils lai nāk mums līdzi!”.

Varde Gvarde visus izrīkojusi, nu dodas kopā ar draugiem diždadža sakni plēst. Katram te savs darbiņš darāms, katrs no sirds iesaistās un roku pieliek..

Tedijs ūdeni vārīdams domīgi prāto, vai Dadzi līdz dzimšanas dienai pagūs izārstēt.

Priecīgs, gandrīz lielajām namdurvīm cauri izskriedams, virtuvē ielec tīģerēns Benijs :”Mēs dabūjām, ir! Vāri nost!”

Nu visi draugi priecīgām sejām, mēmi no izdošanās prieka stāv pie katla un vēro, kā sakne vārās. Varde Gvarde tikmēr atrod eļļas pagatavošanas recepti. Un, kad tā kopīgi pagatavota, vilks Nils apņemas draugus izvest atkal pa tuvāko ceļu, šoreiz – uz ezēna Dadža māju.

Ceļš aizskrien kā putns debesīs – viegli, ātri, bez bailēm no tumsas.

Rīta saule jau met starus pa mežmalā izkaisītajiem kokiem, krūmiem un zāles kumšķiem. Un te nu brūnā, no zariem gatavotā ezēna Dadža māja ir klāt, bet draugiem tāds prieks par zāļu atrašanu, ka viņi aizmirst – pie ezēna iekšā iet nedrīkst..

Visi saskrien ap ezēna gultu un metas Dadzim apkārt, cits pēc cita stāstīdami, kā tikuši šurp.

Tīģerēns Benijs steidz apskaut adataino slimnieciņu un vēlēt tam veselības.

Ezēns tik priecīgs, tumšās acu pogas tik mirkšķina, vaidziņos ievelkas smaids pēc smaida, un krūtīs ieplūst jauna elpa, jauns spēks..

Ezēna Dadža mamma paver durvis un saprot: ir jau par vēlu, visiem būs vējbakas, bet nebēdā, jo zāles taču  - tepat, rokasstiepiena attālumā.

Izrādās, ezēna dzimšanas diena ir jau klāt, un viņš, tāpat kā istabā esošie draugi saprot - vislabākā dāvana ir kopā būt, bet visātrāk atveseļo – draugu mīlestība un rūpes.

Inga Hartika