Atklātas jaunas izstādes muzejā
22 attēli • 6. jūn 2023 11:36
Talsu novada muzeja izstāžu zālē 3. jūnijā, neilgi pirms vērienīgā koncerta Tiguļkalnā, tika atklātas divas sabiedrībā pazīstamu Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru gleznu izstādes – Vijas Zariņas “Ainavas ģenēze” un Kaspara Zariņa “12+1”.
Abu autoru risinātās kompozīcijas piederīgas ilggadējiem cikliem. Atgriežoties pie figuratīviem darbiem, Kaspars Zariņš turpina gan ap 2006. g. sākto “Svētā...VairākTalsu novada muzeja izstāžu zālē 3. jūnijā, neilgi pirms vērienīgā koncerta Tiguļkalnā, tika atklātas divas sabiedrībā pazīstamu Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru gleznu izstādes – Vijas Zariņas “Ainavas ģenēze” un Kaspara Zariņa “12+1”.
Abu autoru risinātās kompozīcijas piederīgas ilggadējiem cikliem. Atgriežoties pie figuratīviem darbiem, Kaspars Zariņš turpina gan ap 2006. g. sākto “Svētā vakarēdiena” tematu, gan ķermeņa valodas un krāsas pielietojuma iespējas cilvēka psiholoģiskā stāvokļa atklāšanai. Skatot Vijas Zariņas portfolio, šķiet, ka mākslinieces daiļradē Latvijas ainavas tematika tiek risināta kopš 2008. g. Māksliniece neglezno precīzi no dabas, virsuzdevums ir radīt konkrētas sajūtas. Lielformāta audekli un Latvijas ainavai raksturīgie elementi skatītāja prātā atsauc atmiņas. Gleznas ievelk un liek skatīties. Konkrētas līnijas, kuras mijas ar pludinātākām, sniegs klāj uzartu lauku un Saule debesīs ir spoža, toņi harmoniski, dabiski. Redzamās ainavas radušās Vijas Zariņas darbnīcā, tās ir viņas pieredzē, iespējams, tamdēļ izstāde dēvēta par ainavas ģenēzi. Gleznu nosaukumi, piemēram, “Plašuma elpa” (2023), “Dzestrs gaiss” (2023), manuprāt, norāda uz agrā rītā tveramo pasaules kopumu, kad, vienatnē stāvot rīta rasā, cilvēks domā par patiesi būtisko. Atcerēšanās un domu pārcilāšana varētu būt mūsdienu sabiedrības vienīgais glābiņš pārlieku skaļajā ikdienas troksnī. Vai tamdēļ mākslinieki savā daiļradē atgriežas pie it kā jau risinātiem jautājumiem? Ir jautājumi, kuriem acīmredzamu atbilžu nav.
Kaspars Zariņš risina šādus jautājumus, tverot cilvēku iekšējo pasauli, atsevišķās gleznās pretstatot cilvēka dabu “tīrajai” suņa sirdij. Māksliniekam izstrādāta sava simbolu sistēma. Vairāku kompozīciju centrā – Pedants. Kasparam Zariņam gleznošana ir ceļš pie dvēseles skaidrības. Lielformāta gleznās dominē krāsa un faktūra. Tiek krāsots gan ar rullīti, radot smilšpapīram līdzīgu virsmu, gan ar otu. Krāsa ir līdzeklis, lai pamodinātu cilvēkā tieksmi pēc intuitīvā un garīgā. Darbi ir gan spilgti, gan “apmākušies”, tverta plaša sajūtu gamma. Gleznu nosaukumi ir vietumis ironiski.
Abi dzīvesbiedri iepazinās, uzsākot mācības 5. klasē. Vija savu uzvārdu pēc kāzām nav mainījusi. Abiem ir kopīga darbnīca, abi mēdz izstādīties vienlaicīgi, bet atsevišķās telpās. Talsu novada muzeja piedāvātā iespēja, iekārtot izstādi it kā vienā un tajā pašā lokācijā, bet katram savā ēkā, radīja piemērotus apstākļus parādīt savus darbus kopā, taču atsevišķi. Domāju, ka visi izstāžu atklāšanas apmeklētāji novērtēja mākslinieku stāstījumu, vedot cauri muzeja telpām. Kā mākslinieki viņi ir ļoti dažādi, arī runas maniere katram sava. Vija izjusti pastāstīja par ainavu tapšanas procesu, un Kaspars uzsvērtāk par savu iejušanos gleznā, veidojot tēlus, atklājot cilvēka iekšējo pasauli.
Abas izstādes apskatāmas Talsu novada muzejā līdz 29. jūlijam.
Inga Pētersone