Taču viens vilcēns ļoti reti piedalījās rotaļās ar māsām un brāļiem. Viņš bieži devās uz klajuma malu, apgūlās tur un domāja savas domas. Tādēļ viņu nosauca – Citādais.
Kad vilcēni paaugās un kopā ar vecākiem vilkiem sāka piedalīties medībās, jaunais vilks vārdā Citādais arvien biežāk devās uz kalna pakāji, no kurienes varēja vērot ciematā notiekošo. Viņš stundām varēja lūkoties, kā rotaļājas bērni, un viņa dzeltenajās acīs bija skumjas. Citādais skuma. Viņš skuma pēc cilvēkiem, pēc to pieskārieniem, pēc jautrās bērnu klaigāšanas, pēc cilvēku mājokļu smaržas. Visvairāk par visu pasaulē viņš gribēja, lai mazais zēns viņu noglauda, pieglaužas viņam. Kopā paskraidīt, vakarā nogulties pie mazuļa gultas un sargāt viņa miegu. Vai vilks par ko tādu var sapņot?