LATVIEŠU MĪTS

IEVADS

Dzīvoja reiz latvietis,

Kas kalna galā sēdēja,

Jo bija viņš reiz dzirdējis,

Ka, kalna galā domātas,

Top domas arvien lielākas.

Kā vēstī kāda sena tautas piecrinde, dzīvojis kādreiz latvietis, kas bieži sēdējis kalna galā. No tēvu tēviem viņš bija dzirdējis, ka kalna galā varot izdomāt lielākas domas. Uzlija lietutiņš, un domas raisījās un auga pašas no sevis. Tā domājot, latvietim uz galvas izauga koks. Kokā sēdēja Latviešu Gudrie, viens par otru gudrāki (un tieši divdesmit divi). Tad Gudrie sāka latvietim stāstīt visādas lietas. Katrs Gudrais pa stāstam vien, līdz visu latviešu dzīvi izstāstīja.

Labi, ka es tur biju un visu to pierakstīju.

1. KĀ RADĀS ZEME

Jau kopš laikiem izseniem,

Kad zeme vēl bij plakana,

Uz paša pirmā pakalna

Koks no zīles izauga.

            … īstenībā Zeme ir bijusi liela muca. Tā bijusi milzīgi liela un nepārskatāma, un, ja toreiz kāds jau būtu dzīvojis uz Zemes, viņš nu nekādi nevarētu iedomāties, ka muca varētu būt tik liela. Muca griezusies ap Sauli un sildījusi sānus. Uznācis lietus, un uz Zemes/mucas parādījušās pirmās dzīvības pazīmes. No mucas izaugušas sēnes. Pēc pāris dienām mucai pacēlies vāks, un no mucas izaudzis pirmais koks. Jo koks audzis lielāks, jo mucas vāks cēlies augstāk, līdz kļuvis par debesīm. Kokā sēdējuši cilvēki, pēc ģīmja latvieši kas latvieši. Arī pati muca augusi lielāka. Tā pagājuši gadsimti, sēnes un koki uz Zemes saauguši bez skaita. Muca vējā zaudējusi formu un pamazām noapļojusies, un kur jau tas laiks, kopš ieguvusi tagadējo zemeslodes veidolu.

2. LATVIETIS UZ MĒNESS

            Kādreiz pašās senākajās sendienās latvietis laimīgi dzīvojis uz mēness. Uz mēness dzīve nav bijusi slikta, tikai pavēsa. Augām dienām un naktīm latvietis šūpojies uz mēness sirpja un apcerējis savu izredzētību. Atrasties tik augstu debesīs patiešām nav joka lieta, un tam vajadzīga krietna izveicība. Pagājis laiks, un latvietis pieņēmies prātā. Mēness, cenšoties no viņa neatpalikt, arī centies pieaugt, bet gadījies tā, ka mēness pieaudzis nevis prātā, bet gan apaļumā. Pēc laiciņa mēness pavisam noapaļojies, un latvietim nācies no mēness nokrist, labi, ka pa ceļam pagadījies koks, citādi viņš būtu nokritis uz zemes un varbūt pat nosities. Latvietis kā iekritis kokā, tā arī palicis tur sēžot, jo labāku vietu nemaz nebūtu varējis vēlēties.

3. KĀ LATVIEŠI IZCĒLUŠIES

            Latvieši esot pirmie cilvēki, kas radīti uz zemes. Radīti vienā dienā ar kokiem. Kā audzis koks, tā klāt latvietis. (Latvietis kokam līdzi tiecies.) Viņš no koka daudz pārmantojis, it sevišķi stingrību, tāpēc vēl tagad saka: “Latvietis ciets kā koks.”

4. KĀ LATVIEŠI BALTI TAPA

Bāleliņš, balēt, balts – saule

            Pirms neskaitāmiem gadiem latvieši nemaz tik balti neesot bijuši. Staigājuši pa zemes virsu un bijuši zemes melnumā. Kas latviešiem licis sakāpt kokos, nav zināms, bet tur nu viņi sēdējuši kā ķipīši. Tā kā koks bijis krietni tuvāk saulei nekā zeme, latvieši pamazām sākuši balēt un pāris gadsimtos kļuvuši balti kā balināti.

5. KĀ JŪRA RADĀS

Balts latvietis baltas asaras lēja,

Lēja, kamēr pielēja jūru.

            Tikko no mēness kokā iekritis, latvietis labu laiku no tiesas bijis priecīgs un kokam pateicīgs, ka nav nokritis uz plikas zemes un nosities. Kādu nakti viņš paskatījies uz debesīm un ieraudzījis tur mēnesi spīdam. Tas ar neslēptu žēlumu un ilgām noraudzījies uz savu izbijušo iemītnieku. Latvietis paskatījies arī uz zvaigznēm, un tās viņam vairs nespīdējušas tik spoži kā senāk un likušās tālas un neaizsniedzamas. Latvietim kļuvis žēl gan sevis, gan vientuļā mēness debesīs, un latvietis sācis asaras liet. Balts būdams, latvietis raudājis baltas asaras un no rīta, kad gaisma aususi, latvietis ieraudzījis sev apkārt plešamies baltu jūru.

6. EVOLŪCIJA

Bijis latvietis reiz laimīgs

Un pēc dabas ļoti mainīgs.

Iesākumā tas bij’ koks,

Koka dabu izzinājis.

Tad par zivi jūrā meties,

Dzēris, kamēr jūra sausa.

Bet, kad jauna diena ausa,

Latvietis, jau pasists gaisā,

Debess priekus izbaudīja

Tad, kad nogurums to veica,

Latviet’s koka zaru sveica.

7. LATVIEŠI UN SĒNES

            Latvieši uz sēnēm no tiesas ir, bija un būs nadzīgi. ”Kurš pirmais ceļas, pirmais

sēnes lasa,” to viņi savā dzīvē ievēro un to tik vien dara.

8. KĀ SENDIENĀS BIJIS. ZELTA LAIKMETS. LEDUS LAIKMETS.

Zelta laikmets

Vecajos laikos pirms senajiem laikiem valdīja citādāka kārtība, un par šo kārtību rūpējās vienīgi latvieši. Viņi kārtoja un izkārtoja pasauli, kā pašiem labpatikās un kā tie redzēja to sev par labu esam. Debesis un zeme bija viņu pārziņā, viss bija ar roku aizsniedzams un nekas nebija par grūtu. Dzīve ritēja pilnā sparā un ļoti latviskā garā, un latviešu priekam nebija gala. Koki auga lieli un vareni, ar zariem iesniegdamies debesīs. Pa dienu koku rokas ierādīja mākoņiem ceļus, bet nakti pinās zvaigžņu tīmekļos. Sēnes auga labi un ātri, un to bija papilnam. Latvieši sēdēja koku zaros un apzinājās, ka viņi ir saimnieki gan pār debesīm, gan pār zemi un viņu dzīve ir ļoti izdevusies un sēņu pilna.

            Debesis latvieši uzskatīja par savām mājām, jo koki taču sniedzās debesīs. Parasti viņi sēdēja kokos un nodarbojās ar debesu lietām. Bet, tā kā latviešiem bija jāēd sēnes, viņiem nācās saskarties ar zemi un zemes spēku. Zemes pievilkšanas spēku sajutis katrs latvietis, kas kaut uz brīdi atļāvies koka zarā sēdēt nevērīgi. Protams, sēņu ēšana gan nebija nevērība. Tā bija vienīgā latviešu izdzīvošanas iespēja. Gadsimtiem ilgi viņu prātus aizņēma sēņu aizsniegšanas problēma. Vispirms latvieši sēnes centās pārstādīt uz kokiem, bet šādi mutanti bija cieti, auga lēni un viņiem pie sirds negāja.

            Taču turpat apkārt lidinājās mākoņi, un gadījās, ka kāds iepinās koku zaros. Tad latviešiem radās izdevība izmēģināt roku mākoņu stumdīšanā. Ar laiku šī prasme tika pieslīpēta pilnīgi, un latvieši kļuva par mākoņu stūmējiem. Atlika tikai pasvilpt, kad mākonis klāt un prasa: ”Uz kurieni saimnieks vēlas?” Tieši ar šo brīdi latviešu vidū sākās uzplaukums. Sākās plaša sēņu plantāciju apsaimniekošana un tīrkultūru izkopšana. Katru dienu latvieši no mākoņiem laistīja sēnes un sēnes auga kā pēc lietus. Viņi nelikās mierā, kamēr sēnes nebija ieaugušas debesīs un no mākoņiem ērti sasniedzamas. Tad ēdelīgie latvieši ķērās sēnei klāt un notiesāja līdz pašai saknei. Jaunā kārtība patiesi bija novitāte, kas šos latviešus atšķīra no viņu senčiem, kuri sēnes bija ēduši, tupēdami uz zemes. Tagad latvieši ērti sēdēja uz mākoņiem un, ēdot sēnes, zemei nemaz nepieskārās. Tādējādi arī sēņu ēšana tika pieskaitīta debesu darbiem un vēl jo vairāk latviešus cēla pašus savās acīs.

            Sēnes patiešām auga labi un pat tik labi, ka latvieši vairs nejaudāja visas apēst. Tā radās sēņu pārpalikums. Neapēstās sēnes turpināja augt un izauga lielākas par kokiem, aizsedzot debesis. No tādām sēnēm vairs nevarēja glābties. Un var tikai brīnīties, kā vienas tautas dzīvi var pārvērst sēnes un pie kā var novest pārlieka sēņu mīlēšana. Mākoņi tagad lidinājās virs sēnēm, un tie latvieši, kas bija palikuši uz mākoņiem, vairs netika atpakaļ kokos un tā arī palika gaisā karājoties. Kokos sēdošie latvieši, kas bija palikuši zem sēnēm, saules gaismu vairs neredzēja, ēnā izstīdzēja un pārlūza. Tā beidzās pirmais Latviešu Zelta Laikmets.

Ledus laikmets

Jau neskaitāmus gadu simtus latvieši bija sēdējuši kokos un dzīvojuši tik laimīgi, ka retais varētu ar viņiem laimes daudzumā mēroties. Laimes bija tik daudz, ka tās pietika pašiem un palika pāri arī citiem, bet jāatceras, ka toreiz visi bija paši. Citus latvieši nepazina un arī nevarēja pazīt, jo citi toreiz vēl nebija radīti. Vienīgie citi bija latvieši blakus kokā, bet tie tomēr bija un palika paši.

            Tad no ziemeļiem sāka pūst stiprs vējš, tas pūta dienu un nakti un, škiet, ik brīdi pieņēmās spēkā. Tādas vēja gaudas izturēt nevarēdami, latvieši apsedzās ar ausīm un dzīvoja klusumā. Bet bija vēl viena nelaime, ko pirmajā brīdī, vēja gaudās klausīdamies, viņi nebija pamanījuši. Pa šo laiku bija kļuvis arvien  aukstāks, ziemeļvējš sev līdzi bija atpūtis saltu gaisu. Latvieši kokos sāka trīcēt, manāmi trīcēja arī koki. Kad aukstums pieņēmās spēkā, vējš pamazām pierima, latvieši gribēja rokas no ausīm noņemt, bet nevarēja, jo, skat, rokas pie ausīm bija gluži klāt piesalušas. Izrādījās, ka arī paši latvieši vairs nevarēja pakustēt, jo bija piesaluši pie kokiem. Viņiem nācās samierināties ar likteni un palikt sēžam kokos. Tā latvieši kopā ar kokiem un ausīm sasala. Tas bija Latviešu Ledus Laikmets.

9. RUNĀJOŠIE KOKI

            Senatnē tādu koku, kuros nesēdētu latvieši vispār neesot bijis, visi koki bijuši izmantoti un apdzīvoti. Pat vismazākais kociņš neticis noniecināts, un kāds mazs latvietis lepns to apdzīvojis. Koki aiz patiecības par tādu laipnību un uzticību gribējuši latviešiem atdarīt un sākuši runāt4. Koki stāstījuši visādas gudrības, katra mazākā lapa zinājusi kādu stāstu. Latviešiem no koku laipnības nav bijis miera ne dienu, ne nakti. Viņi gribēja palikt, kādi ir, un sākuši turēt ausis ciet, un tā arī pieraduši sēdēt kokos ar apsegtām ausīm, un izbaudījuši iekšējo klusumu. Koki sapratuši, ka latvieši viņu stāstos vairs neklausās, un sākuši tos stāstīt vējam, kas vēl šodien ir neapnicis klausītajs.

10. LATVIEŠI LĪGO

Līgo saule, līgo zeme, līgo visa radībiņa

            Pašā vasaras viducī latviešiem ir lielais līgošanās laiks. Viņi nelīgojas vieni, līgojas debesis, līgojas zeme, un starp zemi un debesīm līgojas ar latviešiem pilnie koki.

            Nav brīnums, ka tāda nestabila un līgana situācija nopietni iedragā latviešu stingro sēdētgribu. Vasaras reibonī no koka nolīgot pavisam viegli, vajag tikai uz brīdi atslābināt uzmanību, un lieta darīta. Latvietis vēl tikko līgani līgojās kokā, bet, skat, jau pēc brīža viņam vairs nav pamata zem kājām, un vēl pēc brīža pamata vietā ir līganā zeme. Tā līgodams, latvietis ir pazaudējis savu koku un neatliek nekas cits kā turpināt līgot zālē. Koks nu līgojas viens.

11. LATVIETIS – MĀKOŅU ĶĒRĀJS

            Reiz gadījies tā – latvietis sēdējis un raudzījies debesīs, kā tur mākoņi skraidelē. Tādi smuki, balti un varen pūkaini. Latvietis jau nebūtu latvietis, ja nebūtu sev iekārojis vienu tādu eksemplāru un pie reizes nenodomātu, ka viņam viss ir aizsniedzams. Tā nu latvietis stiepies, cik jaudas. Stiepies un stiepies, un licies, ka teju, teju mākonis būs rokā, bet mirklī, kad viņš pieskāries mākoņa maliņai, neizturējis, ņēmis un pārlūzis. Tā latvietis līdz mākonim nav aizstiepies. Mākoņi peldējuši un līdzjūtīgu lietutiņu pār latvieti laistījuši. Mākoņi nekā citādi viņam nav varējuši palīdzēt.

12. LATVIETIS UN NOBAROTĀ LAKSTĪGALA

            Viņos laikos putni bija raduši sēdēt kokos, it īpaši gājputni, kas nebija informēti par Latvijas dabas īpatnībām. Atlidojuši uz dīvaino zemi, putni, kā parasti, mēģināja nosēsties koku zaros, bet, skat, tur jau priekšā  latvieši, un brīvu vietu nav! Turklāt latvieši kustēt netaisījās, tas nu putniem uzreiz bija skaidrs. Tā nu tiem nekas cits neatlika kā sēsties uz latviešiem, kas īstenībā bija gluži tāpat kā sēsties kokos, jo jau tad viņi bija ar koku kā saauguši. Tikai uz latviešiem sēdēt bija krietni siltāk un mīkstāk. Šādi labvēlīgi apstākļi putnus atturēja no aizlidošanas. Gadiem ilgi tie sēdēja uz latviešiem un dziedāja viņiem pateicības dziesmas. Runā, ka no tolaik latvieši tā saklausījušies putnu dziesmas, ka kļuvuši par dziedātājtautu. Taču šai parādībai bija arī savas ēnas puses. Putni ēda latviešu sēnes un pieņēmās svarā. Dziesmas nu skanēja krietni retāk, nebija jau laika dziedāt, jo visu laiku bija jāēd. No latviešiem gan izlauzās pa kādai gaudulīgai dziesmai. Patiešām, viņu priekam vairs nebija nekāda pamata. Kaut arī ar laiku putni un latvieši kļuva gluži nešķirami, taču, jo putni brieda lielumā un krāšņumā, jo latvieši saruka. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi jau bija nolīdzināti ar zemi un tuvākajā apkārtnē bija manāmi tikai putni. Kokos sākās jauna dzīve.

13. LATVIETIM LAPAS PLAUKST

Kādam latvietim nav bijis sava koka,

bet bijusi gan labā, gan kreisā roka.

14. PLŪDI

            Senatnē latvieši dzīvoja laimīgi, un visa kā viņiem bija papilnam. Tad kādu dienu sāka līt. Iesākumā tā vien likās, ka tas ir parasts lietus, un latvieši priecājās, jo sēņu raža solījās būt no tiesas laba. Bet šim lietum piemita kaut kas īpašs, tas nerimās, un tādā vispārējā slapjumā viņi pēc sēnēm, saprotams, nemaz nedomāja iet. Grauzdami vecos sēņu krājumus, viņi ar žēluma pilnām sirdīm noskatījās, kā sēnes aug, pāraug un pamazām pazūd ūdenī. Līdz ar ūdens līmeni auga arī latviešu bažas, un arvien nepacietīgāk viņi lūkojās augšup, cerēdami debesīs ieraudzīt sauli. No saules nebija ne miņas, un viņi arvien vairāk satraucās. Nemaz nebija ilgi jāgaida, kad ūdens līmenis strauji sāka tuvoties koku apakšējiem zariem. Pēc brīža tie jau mirka ūdenī, un latviešu bariņš draudzīgi drūzmējās koka galotnē. Izmisums pieņēmās spēkā, cerību glābties praktiski vairs nebija, kad pēkšņi no debesīm kaut kas iekrita ūdenī, ka noblīkšķēja vien. Ūdens pielijušām acīm latvieši lūkoja pazīt ūdenī iekritušo objektu, un liels bija viņu prieks, kad līgodamās viņu acu priekšā nostājās milzīga muca. Latviešiem divreiz nebija jāsaka, viņi uzreiz saprata debesu mājienu un metās mucā iekšā, paķerdami līdzi pa kādai sēnei. Pēc brīža caur mucas spundi pavērās šausminošs skats – koks, kurā latvieši bija sēdējuši visu mūžu, pazuda zem ūdens. Vēl pēc brīža apkārt virmoja tikai ūdens un ūdens. Tas bija pārņēmis visu pasauli, pasaules vairs nebija, bija tikai ūdens.

15. LATVIEŠI NO JŪRIŅAS IZPELDĒJA

Latvieši no jūriņas izpeldēja un tad sakāpa kokos.

            Visur bija ūdens. Ūdens bija tik tālu, cik acs varēja saredzēt. Virs ūdens stāvēja liels koks, kokā sēdēja latvieši. Koka zaros auga sēnes. Latvieši ēda sēnes un sēņu kātus meta lejā. Tā gadu no gada un pamazām jūrā izveidojās zeme. Pagāja gadsimti un zeme augtin auga. Latvieši nolūkojas lejup un redzēja, ka uz zemes ir daudz vairāk vietas nekā koka zaros un arī sēnes tur varētu augt daudz labāk un lielākas. Latvieši metās jūrā iekšā un peldēja uz zemi. Tāpēc saka: “No jūriņas izpeldēja.” Koks debesīs ilgi viens pats neesot stavējis, apaudzis ar sēnēm, tapis no tiesas smags un nokritis uz zemes.

 16. DZĪVE MUCĀ – KĀ LATVIEŠI MUCĀS TIKUŠI

Saulīt tecēj,

Aiztecēj,

Ūdens tecēj,

Aiztecēj,

Muca ripoj,

Aizripoj,

Tik palika tukša vieta

Uz zariņa vējiņā.

Reiz bijis tā

Un ne par matu savādāk.

Latvieši kokos dzīvojuši

Un bez mitas dziedājuši.

Cauras dienas, cauras naktis

Dziesmu dziesmas skandējuši.

Tad no nezināmām tālēm

Pāri visām Latvij’s ārēm

Saradušies sveši ļaudis.

Sveši ļaudis, gudri ļaudis,

Gudru deva padomiņu.

Atkārtoja tie bez mitas,

Savu lielu gudrībiņu:

“Dziesmas taču vajag krāt,

Stāvēt tuvāk mucai klāt”.

Latvieši pat neatmina,

Kā tie mucā iekšā tika.

Ram tai rīdi rallalā,

Vienā glītā rāvienā.

17. TAUTAS TĒRPS

            Pašos labākajos laikos latvieši citu tērpu kā muca nemaz nav zinājuši. Bāleliņi staigājuši glītās ozolkoka muciņās. Pagājuši gadi, mucas kļuvušas arvien plānākas, latvieši pēc dabas tapuši straujāki, mucu stīpas sākušas stiepties un mucu forma zaudējušas savu sākotnējo stingrību. Nepagāja necik ilgs laiks, kad no mucas izveidojās tādi tautas brunči, kādus tos pazīstam vēl šobaltdien. Tie nepārprotami bija daudz vieglāki un valkāšanai ērtāki. Nu latvieši varēja diet bez gala un uz nebēdu.

18. LATVIETIS PŪŠ PĪLĪTES

            Reiz sirmā senatnē bijis tā, ka latvietis varējis izpūst, ko vien sirds vēlējusies.  Ja sirds iekārojusi kādu sēnīti, tad viņš izpūtis mākoņus, mākoņi izlaistījuši lietu, lietus izaudzējis sēni un pēc brīža kārotā sēne jau bijusi rokā.

Ja latvietis gribējis, viņš varējis izpūst otru latvieti, bet izpūst pašu parastāko koku bijusi gatavā smiekla lieta.

            Reiz pūšanas karstumā latvietis nez ko iedomājies un sadomājies, sapūties un  pārpūties. Viņš savā pūšanas kārē solījies pasauli piepūst lielāku, sak, lai vairāk vietas kokiem, sēnēm  un citiem latviešiem.

             Pasaules izmērus mainīt latvietim tā arī neesot izdevies, turpretim latvieša pūšanas spējas dīvainā kārtā gājušas mazumā, un drīz viņš pat pašu parastāko mākoni nav spējis izpūst.

            Taču no tiem tālajiem laikiem, kad latvietis bijis visvarenais pūtējs, kaut kas palicis vēl šobaltdien. Tagad latvietis var izpūst pīlītes, kas arī nav tik maz, jo pīlīte ir daiļš putniņš un balstiņa tai nemaz nav peļama. Tā nu cauru dienu un nakti latvietis pūš pīlītes, pats sevi iepriecina un citus neaizmirst. Pat mucā sēdot, viņš dažkārt pamanās izpūst pa kādai pīlītei. Tāda nu ir latvieša ikdiena – viena vienīga pīlīšu pūšana.

19. LATVIETIS JŪRĀ ZVEJO SĒNES

            Laikos senajos latvietis, jūru mīlēdams, bieži tajā devies. Uz mucas virsū un jūrā iekšā – tā bijusi viņa iemīļotākā nodarbe, protams, aiz kokos sēdēšanas un sēņu ēšanas. It sevišķi latvietis uz jūru tiecies pēc lietus, jo jūrā sēnes tad augušas kā pēc lietus. Viņā ķēris pa sēnītei vien, kamēr muca pilna, tad devies mājup – uz koku.

20. KĀ LATVIEŠI PIE VĀKA TIKUŠI

            Kādreiz latviešiem vāka neesot bijis. Sēdējuši mucās un brīvi pāri mucas malai raudzījušies, galvu grozīdami. Vāks tiem ticis dots no debesīm. Latvieši zinājuši, ka debesu dāvanas jāpieņem, tāpēc neko daudz pretī nav kurnējuši.

21. LATVIEŠU SKAITĪŠANA

Latviešus skaitīt ir tīrais prieks:

Cik mucu, tik latviešu!

Sarēķināt tiešām nieks!

KO TIK LATVIEŠI NEVAR!

Ko nevar viens latvietis, to nevar divi latvieši.

Ko nevar divi latvieši, to nevar trīs latvieši.

Ko nevar trīs latvieši, to nevar četri latvieši.

Ko nevar četri latvieši, to nevar pieci latvieši.

Ko nevar pieci latvieši, to nevar seši latvieši.

Un tā līdz latviešu bezgalībai.

Jo vairāk nevar, jo vairāk latvietis!

22. LATVIEŠU MEKLĒŠANA

Kur palikuši visi latvieši?

Kur palikuši visi latvieši?

Vai uz zemes vairs nav neviena latvieša?

Vai uz zemes vairs nav neviena latvieša?

Nav! Nav! Nav!

Visi latvieši kokos,

Visi latvieši kokos!

nobeigums

KUR LATVIETIS SĒŽ?

Sēž upes malā,

Sēž kalna galā,

Sēž vientuļā salā,

Sēž Velna alā,

Sēž torņa galā.

Uz mākoņa sēž

Un meža malā.

Sēž viens otram galā

Un ziemas salā.

Tikai tas viss nav īsti pa īstam.

Īsts latvietis KOKĀ sēž

Un vēl īstāks -  MUCĀ!

***

Ar koku rokā

Dzen sevi kokā,

Ja esi ticis kokā,

Tad turi zīli rokā.

Labāk zīle rokā

Un mednis blakus kokā,

Tad viss sacītais

Pārvēršas jokā.