HIKING IN LATVIA

25 attēli • 4. sep 2019 17:16

“Brauc, būs jautri!”, tieši tik daudz enerģijas ir jāiegulda, lai pārliecinātu spontāni doties pārgājienā Ukrainas Karpatos. Un Mārtiņam bija taisnība: jautri tiešām bija un skaisti bija, un izaicinoši bija, bet, lūk, garlaicīgi gan nē. Šie Karpati var nelikties nekas pārāk ievērības cienīgs, nav taču stāvu klinšu vai sniegotu virsotņu, kuru iekarošanai pat vasarā būtu vērtīgi somā paķert līdzi dz...Vairāk“Brauc, būs jautri!”, tieši tik daudz enerģijas ir jāiegulda, lai pārliecinātu spontāni doties pārgājienā Ukrainas Karpatos. Un Mārtiņam bija taisnība: jautri tiešām bija un skaisti bija, un izaicinoši bija, bet, lūk, garlaicīgi gan nē. Šie Karpati var nelikties nekas pārāk ievērības cienīgs, nav taču stāvu klinšu vai sniegotu virsotņu, kuru iekarošanai pat vasarā būtu vērtīgi somā paķert līdzi dzelkšņus. Nē, tie nav tie Karpati ar kuriem iepazināmies. Tie ir ļoti silti un mīksti kalni, kuros tā vien gribas apgulties un pa zāli ripināties lejup, vai vienkārši nolikt somu, apsēsties, skrubināt mellenes un skatīties kā vējš dzenā mākoņus pa ielejām. Uzlikt sevi uz pauzes un būt šeit un tagad, mierīgajā zaļumā, kas sniedzas līdz horizontam. Bet visu ar mēru, pārāk atslābt tomēr nevar, kalni ir un paliek kalni ar savu raksturu un niķiem, ko pāris dienas arī mums sanāca iepazīt uz savas ādas, kad vakarā visiem draudzīgi jāžāvējas pie ugunskura, nesteidzīgi malkojot svaigi vāktu pļavas zālīšu tēju vai arī jāķeras pie krīzes situācijām paredzētā iebiezinātā piena, jāizžņaudz zeķes un jāiet gulēt, jo - ko nu tur vairs. Bet vai tas bija tā vērts? Protams! Jauna pieredze un iespēja iemācīties vai atcerēties dažu labu lietu par sevi, un to cik, liels īstenībā mums iekšā sēž spēks un izturība. Soli pa solim pretī virsotnei, vienalga saulē, lietū vai vējā. Treniņš gan fizisks, gan mentāls, jo arī pastaiga kalnos tomēr notiek kalnos. Cilvēki mēdz teikt, ka īstā dzīve sākas tikai tad, kad Tu pamet savu komforta zonu. It kā ļoti poētiski skan, bet tajā ir liela daļa patiesības. Tādēļ liels prieks par tiem komandas biedriem, kuriem šis bija pirmais pārgājiens. Ticu, ka tas būs sākums trakiem un skaistiem piedzīvojumiem vai draudzībām. To, cik ātri mēs varam no nekā radīt ugunskuru pie kura sildīties un cik cieši mēs varam saspiesties zem viena jumta, lai vai cik maziņš tas arī būtu, mēs jau visi noskaidrojām pa ceļam. Arī to, cik reizēm vērtīga var būt vienkārša uz zemes uzvilkta bulta, lai norādītu virzienu miglā. Un to cik lielu prieku un negaidītu uzmundrinājumu var sniegt negaidīti sastapts četrkājains draugs, kurš arī pazaudējis mājas, bet kļūst par ceļabiedru, jo kopā drošāk. Visas šīs mazās detaļas un akcenti, tas ir tas, kas veido šo pastaigu pa kalniem, nevis augstuma metri vai sakrātie kilometri. Un katram no mums ir savs ceļš, bet bija ļoti patiess prieks pāris pieredzes kilometrus veikt visiem kopā. Paldies Zanei par aprakstu un visai komandai par kopā būšanu un šo superīgo bilžu izlasi.

• 
  “Brauc, būs jautri!”…

  1
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…
• 
  “Brauc, būs jautri!”…