Dzeja
Laura Friša:
'' Kā tas ir...''
Kā lai parādi, ko jūti
Tam, kam dvēsele ir akla?
Kā lai ilgās nenozūdi,
Tevi, kas apņem kā nebeidzami plūdi?
Vai arī Tu to pašu jūti,
Kā tas ir, kad sirdī grūti?
Kā tas ir, kad ilgu plūdi?
Kad pārdzīvot ir tiešām grūti...
'' Iemaldoties tukšumā ''
Kad Tavās acīs ieskatījos,
Kā bezdibenī iemladījos,
Ne tam sākums, ne tam gals,
Tikai tukšums nebeidzams.
Kā gribētos man ārā tikt,
Soli tālāk, projām likt,
Bet tukšumā es ieķēros,
Tavs tukšums sirdi sagūstīja.
Es skatienu novērsu,
Bet tas dziļums palika,
Manā sirdī kā upurī pamira...
Ka lika Tev sagūstīt,
Bezgalībā iemānīt?
Varu tikai pasacīt;
Varu tikai pasacīt;
Tagad arī esmu tukša...
'' Es klusēju...''
Es nesolīju,
Bet darīju.
Es neteicu vārdiem,
Bet zīmēju.
Es tik ļoti ilgojos,
Bet klusēju.
Man bruka dvēsele,
Bet es smaidīju...
Vai Tu zini, ka es gaidīšu?
Par spīti visam Tev smaidīšu?
Savā sirdī, prātā turēšu,
Savā sirdī, prātā turēšu,
Tūlīt arī laikam sacīšu;
Tavu vārdu es rakstīšu,
Tās atmiņas es zīmēšu,
Dvēselē raudāšu, bet tāpat smaidīšu,
Kādudien atpakaļ
Tevi gaidīšu...
'' Māsa Tumsa ''
Visi vienmēr tumsas baidās, bet vai kāds ir centies tajā iedziļināties?
Kādu dienu tumsa nāca,
Mani vienu neatstāja,
Ieaijāja, iežūžoja,
Manā prātā iemūžoja.
''Vai tu baidies?'', prasa viņa.
''Kāpēc baidos?'', pretī prasu.
Būšu Tev es kā krāsa,
Tumšā, dziļā bēdu māsa.
Smaidot saku:
''Būsim māsas,
Patīk arī Tavas krāsas'',
Tumsa saka:
''Būsim māsas,
Būšu arī Tavas mājas.''
D. :
Reizēm bēdas pārņem mūs;
Saka, tāda fāze jums
Ziniet, ejiet dirst jūs visi,
Ejam šauties nost ar bisi!