Ziemeļblāzma Rīgā, 10.10.2024.
18 attēli • 11. okt 13:05
Pirmais foto pie mājas stūra rādīja stipri violetus toņus, kādus vēlāk vairs neredzēju. Šķiet, sākuma uzliesmojumu biju jau palaidusi garām. Tomēr arī pēc pl.20 bija interesanti, īpaši, balstoties jau uz maija ziemeļblāzmas pieredzi - sarkano varēja nomanīt ar aci, bet tā gaišā josla pāri debesīm izrādījās zaļā krāsa. Protams, ar fotoaparātu viss uzreiz bija skaidrs. Šāda līmeņa blāzmu jau tas ķer...VairākPirmais foto pie mājas stūra rādīja stipri violetus toņus, kādus vēlāk vairs neredzēju. Šķiet, sākuma uzliesmojumu biju jau palaidusi garām. Tomēr arī pēc pl.20 bija interesanti, īpaši, balstoties jau uz maija ziemeļblāzmas pieredzi - sarkano varēja nomanīt ar aci, bet tā gaišā josla pāri debesīm izrādījās zaļā krāsa. Protams, ar fotoaparātu viss uzreiz bija skaidrs. Šāda līmeņa blāzmu jau tas ķer. Bet ar aci uzķert gaišās joslas, ka tā ir zaļa ziemeļblāzma, jāiemanās. Maijā tādas zaļas joslas neatceros, tad dominēja sarkanie stari, kurus šoreiz neredzēju. Un tad parādījās mākoņi un pēc pl.22 uz kādu laiku vērošanu pārtraucu, lai informētu arī citus potenciālos interesentus.
Tomēr silts kā vasaras naktī un man ļoti patīk tumsa, tāpēc ap pl.23 gāju vēl. Sākumā gandrīz nekā nebija, ne ar aci, ne ar aparātu. Nu tādi nieki vien. Un tad, tuvojoties 23:30, bija ar aci redzamais starojums tieši virs galvas! Sarkans un vēl ar zaļu! Šito sarkano noteikti varēja redzēt ar aci un bez priekšzināšanām, un tās sarkanās staru joslas gāja pāri visam debesjumam, aparāta kadrā visu iedabūt nebija iespējams.
Tālāk jau visa darbošanās bija ar mērķi uzstutēt aparātu tā, lai tas pēc iespējas mazāk izkustētos. Tās gan bija tikai 2 sek., ko savam aparātam varēju uzstādīt, bet arī tās vajadzēja panākt nekustīgas. Gulēju uz zemes un aparātu liku uz sevis. Stutēju pret dzelzceļa sliedēm (bailīgi, tāpēc reti) vai citiem dzelzceļa atribūtiem. Atspiedu pret ceļiem. Vārdsakot - bija interesanti 😃. Tāda stabila statīva pašreizējam aparātam man vairs nav, tāpēc jāizlīdzās ar citiem paņēmieniem.
Košais starojums izbeidzās, bet ziemeļblāzma joprojām bija bildējama. Reizēm, kad nobildēju kaut ko potenciāli zaļo, foto skatos - eu, bet te augšā ir arī sarkanais! Un tad pamainu virzienu, lai arī to sarkano iekļautu kadrā. Un atkal bija interesanti.
Un arī ar mākoņiem, kuri saradās arvien vairāk, bija interesanti, gan mēģinot saprast, kurš baltais ir mākonis un kurš - zaļa ziemeļblāzma, gan kompozicionāli interesanti redzēt krāsas starp mākoņiem.
Un vienu brīdi bildētajā kadrā debesis bija pilnībā klātas ar mākoņiem, bet nobildētajā skatos - viss sarkans! Domāju, ka nojukuši uzstādījumi, kaut ko ne tā daru, bet arī atkārtotie mēģinājumi bija pilnīgi sarkani. Tas bija pārsteigums, jo šo sarkano ar aci īsti redzēt nevarēja.
Neilgi pēc pusnakts mākoņi klāja jau lielāko daļu debess un vairs tik interesanti nebija, tāpēc atļāvos ar to arī sesiju beigt.
Nākošā interesantā nodarbe jau ir paspēlēties datorprogrammā, no sabildētā mēģinot panākt kaut arī bildē baudāmu. Tam vairs nav tik liela sakara ar redzēto, cik ar spēju dabūt no sabildētā materiāla kaut ko laukā.
Pateicos arī savam fotoaparātam, kas gan nav īsti piemērots ziemeļblāzmu bildēšanai, tomēr tik un tā baigais malacis, ka ar to var gan nobildēt sīksīkās gļotsēnes, gan debesu skatus, lai arī mans aparāts nav nekāda spoguļkamera ar maināmiem objektīviem.
