dzīvnieku tiesības

Dabā notiek visdažādākās lietas, ko neatbalstām. Piemēram, ir sugas, kurās vecāki nonāvē un/vai apēd savus mazuļus, ja tie ir slimi vai piedzimuši pārāk lielā skaitā. Ir daudzi gadījumi, kad pie citu sugu būtnēm notiekošo nepavisam nevajadzētu atdarināt. Vegāni uzskata, ka tas pats attiecas uz dzīvnieku ēšanu - mums to nav jāatdarina, ja varam iztikt bez tādas kaitēšanas.

Bet par ētiku tikai savas sugas robežās - daži jau saka, ka vajag cienīt tikai savas "rases brāļus" vai savas tautas brāļus. Vai senākos laikos - cienīt pamatā savas cilts vai klana biedrus, pārējie skaitās svešie, ienaidnieki, zem-cilvēki. To laiku gan vajadzētu atstāt aiz muguras, ja gribam uzskatīt, ka cilvēki spēj rīkoties saprātīgi. Ētisku principu ierobežošana tikai uz "sev pazīstamo" pasauli parasti atklājas kā apšaubāma pieeja, kad iepazīstam pasauli plašāk. Vismaz gribētos uz to cerēt.

Ja ētiskais arguments ir "neizturēties pret sajūtošām būtnēm kā pret resursiem un precēm", tad nav svarīgi - tas ir savaļas vai pieradinātais jeb domestificētais dzīvnieks, kuru izmanto vai nogalina.

Zivis arī ir sajūtošas būtnes - līdz ar to uz tām attiecas tā pati ētika, kas uz citiem dzīvniekiem.
Tas, ka zivis nespēj kliegt, nav pūkainas un tām nav pietiekami daudz sarkanu asiņu, nenozīmē, ka tās ir nejūtīgas un vienaldzīgas pret to, kas ar tām notiek.

Gaļēdāji dzīvnieku pasaulē - jā, sarežģīts jautājums, bet sāksim ar mums pašiem, kas spējam pieņemt ētiskus lēmumus. Un tad skatīsimies, ko tālāk varam darīt.

Plēsēji u.c. dzīvnieki nespēj veikt ētiskus spriedumus, līdzīgi kā mazi bērni, vājprātīgie utt. Mēs spējam un tāpēc tas ir mūsu pienākums - domāt un rīkoties saskaņā ar saprātu.

Mājdzīvnieki jeb pieradinātie dzīvnieki ir nevis dabiskas sugas ar savu vietu ekosistēmā, bet gadsimtu selekcijas laikā cilvēka radītas šķirnes.
Tāpēc par šķirņu jeb selekcionētu dzīvnieku tipa izzušanu satraukties nevajadzētu, kamēr parūpējamies par atsevišķajiem indivīdiem. Piem., daudzās valstīs ir patversmēm līdzīgas vietas, ko sauc par "animal sanctuary". Tajās tiek izmitināti dažādi (t.sk. lopkopības dzīvnieki) ar mērķi nodrošināt viņiem mierīgu dzīvi līdz mūža galam - brīvībā no izmantošanas.

Čukčas - žēl. Tāpat kā tos, kam gadījies apmesties tuksnesī u.c. ekstrēmās vietās. Mums par laimi paveicies un varam izvēlēties dzīvot kā vegāni, pēc iespējas izvairoties no dzīvnieku izmantošanas un nogalināšanas.

Jo govis izmanto kā lietas - numurētas ražošanas mašīnas, turklāt jau pusmūžā nokauj, jo pārliekās slodzes dēļ ātri kļūst "nerentablas". Nokauto vietā tiek paņemtas jaunas teles, kurām priekšā tāds pats liktenis - vairākkārtēja mākslīgā apsēklošana, nošķiršana no mazuļa, kuram piens "dabiski paredzēts", dzīve nebrīvē un priekšlaicīga nāve. Neizklausās diez ko vilinoši.

Nē, ne obligāti, kaut arī uzskats, ka nedrīkstam izturēties pret dzīvniekiem kā pret lietām, parādās vairākās Austrumu reliģiskajās sistēmās, piemēram, džainismā, budismā un hinduismā. Ironiskā kārtā tieši pārliecība par cilvēku pārākumu, kas tiem ļauj attaisnot lopkopību, vivisekciju un citas rīcības formas, bieži pauž reliģisku skatījumu. Lielākoties judeo-kristīgā tradīcija ne vien ir nostiprinājusi skatījumu uz dzīvniekiem kā lietām, bet arī bijusi galvenais atbalsta punkts uzskatam par cilvēkiem kā pārākiem un uzskatam, ka dzīvniekus drīkst izmantot kā resursus. Rietumnieciskais skatījums uz dzīvniekiem kā īpašumu sakņojas vienā konkrētā Vecās Derības interpretācijā, ka Dievs radījis dzīvniekus kā resursus cilvēku vajadzībām. Argumenti par kvalitatīvu nošķīrumu starp cilvēkiem un dzīvniekiem nereti ir balstīti tikai uzskatā par Dieva doto pārākumu, kas savukārt balstās cilvēka veiksmīgajā liktenī – jo tas radīts “pēc Dieva ģīmja un līdzības”.

Šajā grāmatā paustā dzīvnieku tiesību pozīcija nebalstās nekādos teoloģiskos uzskatos, bet gan tikai prasībā atzīt vienlīdzīgas izturēšanās principu. Cilvēkiem nepiemīt nevienas pārākas kopīgas īpašības, tāpat tie nav brīvi no neviena trūkuma, ko piedēvē dzīvniekiem.

Vairāk te: http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2…
(c) Gary L. Francione, „Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog?”, Philadelphia; Temple University Press, 2000.

Nē. Tas, ka kāda būtne eksistē kaut kādā ziņā mūsu dēļ, nedod mums tiesības izrīkoties ar šo būtni kā ar resursiem. Ja tā būtu, tad mēs varētu izmantot arī savus bērnus kā resursus. Galu galā tie neeksistētu bez mūsu palīdzības – sākot ar lēmumu ieņemt bērnu, un beidzot ar lēmumu neveikt abortu. Un, kaut arī mums ir kaut kāda rīcības brīvība attiecībā uz to, kā izturamies pret saviem bērniem, tomēr pastāv ierobežojumi: mēs nevaram pret tiem izturēties tā, kā izturamies pret dzīvniekiem. Mēs nedrīkstam tos pakļaut jeb paverdzināt, pārdot tos prostitūcijā vai tirgot to orgānus. Mēs nedrīkstam tos nogalināt. Patiešām – tā ir pieņemta norma, ka, laižot bērnu pasaulē, vecāki uzņemas atbildību rūpēties par bērnu un to neizmantot.

Jāņem vērā, ka savulaik viens no melnādaino paverdzināšanas attaisnojumiem bija tas, ka daudzi no vergiem neeksistētu, ja nepastāvētu verdzība. Pirmie vergi, kas tika aizvesti uz ASV, tika piespiesti vairoties, un to bērni tāpat kā vecāki tika uzskatīti par īpašumu jeb saimnieka mantu. Kaut arī šāds pamatojums šobrīd šķiet smieklīgs, tas parāda, ka nevaram vispirms pieņemt par likumīgu cilvēku vai dzīvnieku uzskatīšanu par īpašumu un tikai pēc tam jautāt, vai drīkstam apieties ar īpašumu kā ar īpašumu. Atbilde jau būs iepriekš noteikta. Mums, drīzāk, vispirms ir jājautā, vai cilvēku (vai dzīvnieku) uzskatīšana par īpašumu ir morāli attaisnojama.

Vairāk te: http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2…
(c) Gary L. Francione, „Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog?”, Philadelphia; Temple University Press, 2000.

Gluži tāpat, kā cilvēka vai dzīvnieka morālo statusu nenosaka tie, kas palīdzējuši šim cilvēkam vai dzīvniekam nākt pasaulē, arī morāles jēdzienu attiecināšana uz šīm būtnēm nav atkarīga no tā, kas šo jēdzienu ieviesis. Ja „labumi” attiektos tikai uz tiem, kas morāles idejas ieviesuši, tad lielākā daļa cilvēces joprojām atrasos ārpus morāles sfēras. Tiesības, kādas mēs tās saprotam, sākotnēji tika radītas kā bagāto balto vīriešu (zemes īpašnieku) interešu aizsardzības veids; patiešām – lielāko daļu morāles principu izstrādāja priviliģēti vīrieši, citu priviliģētu vīriešu labuma vārdā. Laika gaitā mēs sapratām, ka vienlīdzīgas izturēšanās princips pieprasa, lai mēs līdzīgos gadījumos izturētos līdzīgi un pēc tam attiecinājām tiesības uz pārējiem cilvēkiem. Pieņemot vienlīdzības principu, sapratām, ka ir nepieņemami, ja kāds cilvēks atrodas cita īpašumā. Ja vēlamies vienlīdzības principu attiecināt arī uz dzīvniekiem, mums jāattiecina arī uz dzīvniekiem tiesības nebūt par kāda resursiem jeb īpašumu.

Nav būtiski, vai dzīvnieki paši ir ieviesuši tiesības, ne arī tas, vai tie spēj saprast, ko nozīmē tiesības. Mēs neprasām no cilvēkiem, lai tie spētu saprast tiesības vai tās ieviest. Piemēram, cilvēki ar nopietniem garīgiem traucējumiem varētu nesaprast, kas ir tiesības, taču tāpēc vien mēs nesakām, ka drīkstam tos izmantot kā resursus.

Vairāk te: http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2…
(c) Gary L. Francione, „Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog?”, Philadelphia; Temple University Press, 2000.