Paldies par kūkām – pēc sarunas ar kādu no mūsu portāla lietotājām, kas agrāk arī bijusi mūsu kolēģe, vēl joprojām daudziem no mums sirsnīgs draugs, nu ir ieguvis pavisam jaunu jēgu – Baiba Muzikante gatavo desertus, cep kūkas lielas un mazas, dara to brīnumgardi un skaisti. 

Bet vēl pārsteidzošāks par pašām kūkām ir stāsts, kā viņa līdz šai nodarbei nonākusi, jo draugiem.lv Baiba strādāja par finanšu speciālistu un tajā laikā pat prātā nenāca, ka reiz viņa rūpēsies par mūsu kārumu galdu uzņēmuma svētkos. Caramelle ir tas zīmols, ko paturiet prātā, bet tagad iepazīstieties, kā tas ir radies un kas ir šī burvīgā dāma, kas gatavo saldus mākslas darbus daudzu jo daudzu svētkos.

Esmu suitene, dzimusi un uzaugusi Alsungā, ar ko ļoti lepojos, jo mēs esam tādi sīksti, kam nekas nav par grūtu. Jā, bērnībā nācās darīt visu – ravēt vagas, kurām galu nevari saskatīt, vākt sienu, skaldīt un kraut malku un slaukt govis. Tāda īsta sapņa,  par ko vēlētos kļūt, “kad izaugšu liela” - nebija, darīju visus darbus, kas jādara. Kādu brīdi domāju, ka būšu skolotāja, jo man ļoti patīk iemācīt citiem to, ko pati protu, izskaidrot un parādīt, cik tas ir vienkārši, iedrošināt, ka Tu arī to vari. 

Cik sevi atceros, vienmēr pārvietojos skriešus, jo viss bija jāpaspēj. Centos apvienot mācības skolā ar mūzikas skolu, klavierēm, teātra pulciņu, basketbolu, dziedāšanu korī un treniņiem šahā. Vēl paralēli uzņemoties klases vecākās, pionieru vienības padomes vadītājas un vēl dažādu amatu pienākumus. Tādā skrējienā esmu visu laiku ari šodien, jo tik ļoti daudz ko gribas iemācīties, izmēģināt un paspēt. 

Jau 13 gados aizgāju no mājām, biju ļoti patstāvīga, vismaz man tā likās. Aizgāju dzīvot uz Kuldīgu, lai vairāk trenētos šahā. Pēc pamatskolas iestājos Jāņmuižas lauksaimniecības skolā ar eksāmenu vidējo atzīmi 9,5. Tajā laikā tā bija ļoti prestiža skola - 10 uz vienu vietu. Man vienmēr ir vajadzējis sasniegt to, kas ir grūti, lai ir izaicinājums, lai ir jāpiespiežas. Sasniegumi, kas nākuši viegli, man nesniedz gandarījumu. Jo lielāks ieguldījums, jo lielāks gandarījums par rezultātu, jo Tu apzinies tā cenu, vērtību. 

Esmu pabeigusi daudz un dažādas skolas, man mamma teica, ka es laikam visu dzīvi kaut kur mācīšos. Man ir 7 dažādas profesijas – kvalifikācijas, kurās varu strādāt, kas, manuprāt, ļoti noder vispusīgai dzīves uztverei. 

Mana finansistes karjera sākās pavisam nejauši. Kādu dienu tējnīcā, kurā strādāju par pārdevēju, pastāvīgā kliente izteica man piedāvājumu iet strādāt pie viņas par grāmatveža palīgu. Lieki piebilst, ka no grāmatvedības sapratu pilnīgi neko. Iepriekšējā vakarā aizskrēju pie draudzenes, kas bija šo jomu mācījusies. Viņa man ierādīja kā aizpildāmi divi dokumenti – avansu norēķins un kases orderis – ar šādām zināšanām arī uzsāku savu karjeru finansēs. Pēc gada jau strādāju par galveno grāmatvedi starptautiskā uzņēmumā. 

Un kur tad vēl angļu valoda, kas man tajā laikā bija līmenī “smile and wave”, bet vajadzēja atskaitīties vadītājam Dānijā. Man bija ļoti liels darba galds. Katrai telefonsarunai ar Dāniju cītīgi gatavojos – rakstīju uz lapiņām savu sakāmo, izejot no tā, kādi varētu būt tālākie jautājumi, sagatavoju atbildes uz tiem, līdz viss galds bija vienās lapiņās un es biju gatava zvanīt vadībai un runāt. 

Ar savu karjeru tiešām esmu ļoti apmierināta un lepna, jo ne tikai esmu izveidojusi savu grāmatvedības uzņēmumu, bet arī strādājusi tādos Latvijas lepnumos kā Stenders un draugiem.lv.

Mana pēdējā mācību iestāde bija Swiss Business School MBA programmā, pēc kuras saņēmu piedāvājumu strādāt Maskavā, atvērt un vadīt investīciju fondu.

Tas bija kārtējais izaicinājums, kaut kas pilnīgi jauns un traks, pilnīgi svešā vidē ar svešiem cilvēkiem. 

Katru nedēļas pirmdienu cēlos 3 naktī, lai lidotu uz Maskavu un nedēļas nogalēs atpakaļ. Par šo dzīves posmu, šķiet, varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu, tik daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, un jaunas pieredzes. Smags darbs, ļoti smags. Nedēļas nogalēs, atgriežoties mājās, vēlējos no tā visa atslēgties, darīt to, kas pašai patīk, kas vairo skaisto un sagādā prieku. 

Īpašās tortes sāku cept divus gadus atpakaļ, kaut arī teicu, ka nekad cukura dekorus netaisīšu. Bet tā pamazām tā ir kļuvusi par manu aizraušanos. Man patīk šis smalkais cakošanas darbs, kas prasa ļoti lielu pacietību, uzmanību un precizitāti. Es varu stundām darboties ar vienu rožu ziediņu, lai tas būtu pēc iespējas līdzīgāks dzīvam ziedam. Mani šis process nomierina, es nemanu, kā paskrien laiks.

Es tiešām biju ļoti nogurusi no ikdienas darba un skrējiena un vēlējos darīt kaut ko sirdij un priekam. Tā es pamazām sāku cept kūkas radiem un draugiem, apgūstot aiz vien jaunas dekorēšanas prasmes internetā, grāmatās. Atkal jau ļoti daudz skatījos, lasīju un mācījos. Ar katru nākamo torti cenšos sasniegt arvien jaunu līmeni, lai iemācītos pati ko jaunu. Bildes liku sociālajos tīklos, kur tos redzēja citi un sāka birt vēstules un zvani par pasūtījumiem… radi, draugi, draugu draugi un nu jau pilnīgi sveši cilvēki.

Esmu pateicīga, ka varu darīt to, kas man patīk un arī sanāk. Vislielākais gandarījums ir novērtējums, ko saņemu no cilvēkiem. 

Kad klāju saldumu galdu kāzās un nākamajā dienā kundze man pienāk klāt un vaicā, vai tas mans darbs, un sāk slavēt: “Ziniet, mēs pirmo pusstundu tikai visi skatījāmies, priecājāmies un fotografējām, tas viss bija tik skaisti! Un cik tas viss bija garšīgs, gribējās pagaršot pilnīgi visu!”

Tas, ko viņi neredz, ir pārgurums no negulētām naktīm, no darba n-tās stundas uz kājām. Kad vasaras svelmē, kad mājās jau ir +30, ir jāstāv pie plīts un jācep. Kad pēc receptes, kas vienmēr sanāk, pēkšņi nekas nesanāk. Kad citiem ir svētki, man tas ir darbs. 

Smagākais ir atņemtais laiks ģimenei nedēļas nogalēs. Torti jau nevar izcept uz priekšu, iesaldēt un pasniegt kā svaigu. Lai gan var, zinu, ka citi tā dara, bet es cepu iepriekšējā dienā, pēdējā dekorēju un tad vēl nogādāju, lai ir skaista un vesela. Iepriekš vēl vairākas dienas tiek gatavoti dekori. Ir tortes, kurām veltu četras pilnas darba dienas. Tas ir ļoti laikietilpīgs darbs, un tā kā esmu perfekcioniste, man visam ir jābūt uz 150%.

Bieži vien, kad gatavoju torti, esmu ļoti pārgurusi un pukojos, saku, ka viss pietiek, nekad… līdz brīdim, kad saņem to prieku un sajūsmu no citiem. Izgulies un tad liekas, hmm.. nebija jau tik traki. 

Vienu dienu, vēl strādājot Maskavā, savā profilā ieliku kūciņas Vecrīga recepti ar aprakstu un fotogrāfijām, kā to pagatavot. Tas tik bija trakums! Man bija sajūta, ka visi plosās pa manu profilu, tas nenormālais skatījumu, ieteikumu skaits! Es biju pilnīgā šokā, nespēju saprast, kas notiek. Cilvēki kā traki skatījās un dalījās. Bija sajūta, ka vienā dienā esi kļuvis par “superstāru”. Mans vīrs smējās, ka lidostā būs jāizklāj sarkanais paklājs, mani sagaidot mājās, kā jau zvaigznei pieklājās. 

Tā tas arī aizgāja – receptes, kūciņas – visu liku draugos, cilvēki priecājās. Pēc tam uztaisījām mājas lapu, kuru arī caur draugiem popularizēju, tā viss pamazām iekustējās. Tagad gan vairs papildus nereklamējos, jo piemēram uz šo vasaru, jau maijā viss bija pilns ar pasūtījumiem. 

Lielākais piedzīvojums līdz šim ir bijis kāzas Itālijā, kur arī pasniedzu saldumu galdu un kāzu torti. Šoreiz man pat palīgā brauca manam mamma, par ko viņai milzīgs paldies, jo viena galā nebūtu tikusi. Pasākums notika greznā senlaicīgā pilī, kas atradās kalna galā. Ļoti, ļoti skaists pasākums un neatsverama pieredze. Netrūka arī pārdzīvojumu. No Itālijā pieejamajām izejvielām nesanāks gluži tas, kas cerēts, jo kaut kas tomēr tajās ir savādāks no ierastā. Plus vēl darbs svešā vidē, ar cilvēkiem, kam angļu valoda ir visai sveša un emocijas kāpj pāri malām. Bet rezultāts bija pasakains.