Draugiem.lv «tēva» Laura Liberta jaunais bizness ir Amerikā – Draugiem Group uzņēmums Printful apdrukā krekliņus un citus priekšmetus pēc pieprasījuma citiem uzņēmējiem

Šobrīd viņš jūtas līdzīgi kā draugiem.lv pirmsākumā, tikai tagad tirgus ir globāls un iespējas ir simt reižu lielākas. Arī kompānijas ambīcijas ir ievērojamas – biznesa plāns paredz, ka 2020. gadā Printful akcijas tiks kotētas biržā. Lauris uzskata, ka visiem Baltijas uzņēmējiem jāsaprot mūsu tirgus izmērs un pašos pamatos jāapzinās, ka plašas biznesa iespējas paveras vien starptautiskajos ūdeņos.

Draugiem Group attīstās. Portālam zināmu iemeslu dēļ nav vairs tāds stāvoklis, kāds tas bija pirms pāris gadiem, bet kā grupa kopumā esam par kārtu lielāki un ar kārtu lielāku potenciālu nekā agrāk. Kopumā grupai iet ļoti labi.

Dzīvoju Amerikā, esam izveidojuši uzņēmumu Printful. Ziemā būs jau seši gadi, kopš esmu tur, un Printful ir pamatīgi atspēries – ir vairāk nekā 130 darbinieku, ražotne Losandželosā. Esam nomainījuši trīs birojus, pērn ievācāmies pašreizējās telpās, un šobrīd to potenciāls ir izsmelts izmēru dēļ. Mums ir 3500 m2, un tagad meklējam 20 tūkst. m2 plašas telpas. Protams, uzreiz šādu platību neapgūsim, bet tas ir ar domu par nākotni.

Drukājam tikai pēc pasūtījuma. Ja kāds atver savu internetveikalu, viņš var pārbaudīt tirgu, piedāvājot savu dizainu, bet neveidojot noliktavu – ja neviens nepērk, nav nekādu zaudējumu. Piemēram, Gap, kas ir viena no lielākajām apģērbu kompānijām pasaulē, šogad aizver ceturtdaļu savu veikalu un kā vienu no iemesliem šādai rīcībai min neierobežotu piedāvājumu internetā no mikrozīmolu puses. Pasaule iet uz to, ka Airbnb, Uber un citas kompānijas ļauj attīstīties mikrouzņēmējiem, kam nav pat sava biroja, bet kuri pelna pāris tūkstošu vai pat vairāk mēnesī un nodrošina sev vēlamo dzīvesveidu. Printful ir viens no dalībniekiem šajā mikrouzņēmēju vidē, kas var palīdzēt daudziem citiem nodarboties ar biznesu. Lai sāktu tirgot internetā, cilvēks var dzīvot Bali, ražot kreklus pie mums Amerikā un sūtīt pa visu pasauli – tāds mazs globalizācijas modelis, karuselis pa visu pasauli. Tūlīt pat, septembra vidū, vērsim vaļā otru ražotni austrumkrastā – Ziemeļkarolīnā. Tā ar laiku būs daudz, daudz lielāka nekā Losandželosas ražotne.

Jā, arī Eiropa ir pietiekami plašs tirgus. Dienā izsūtām tūkstošiem paku, un pat tad, ja Eiropa ir 10% no biznesa, tad šis apjoms tik un tā ir gana nozīmīgs. Tāpēc mums jābūt Eiropā ievedmuitas un sūtīšanas ātruma dēļ.

Ceru, ka nākamgad. Vajadzīgi vadītāji. Jā, Amerika izklausās foršāk, un vidējais latvietis vīpsnā par to, ka mēs, iespējams, ražotni varētu veidot Polijā. Ja kāds man 20 gadu vecumā būtu piedāvājis braukt uz Poliju un vadīt ražotni, es būtu pirmais rindā.

Tas vēl nav izlemts. Bija domas par Angliju, bet saistībā ar Brexit peripetijām pārdomājām. No ražošanas viedokļa tā ir dārgāka, bet Polija ir spēcīga vieta, kur potenciāli varētu veidot ražotni.

Amerika godīgi skaita naudu uz Latviju un maksā vietējiem speciālistiem, kuru pakalpojumus izmantojam. Tāpat pastāv liela varbūtība, ka šūšanas departamentu mēs varētu izveidot arī Rīgā. Šobrīd Printful Latvijā strādā 25 cilvēki, un līdz nākamā gada beigām būs jau vairāk nekā 40. Viņi visi tiek apmaksāti no Amerikas. Tas ir Latvijas smadzeņu eksports un arī fizisks cilvēku eksports, kura gan Latvijai varētu nepatikt, jo aizbrauc speciālisti. Taču jāsaprot, ka, šiem cilvēkiem uzkrājot zināšanas un pieredzi, tā viņiem būs lieliska iespēja, īpaši, ja nu mums tiešām sanāk aiziet biržā.

Es īsti neklausos negatīvajās lietās. Arī tagad, aizstāvot kādu ideju finanšu departamentā, uzreiz saku, ka negribu dzirdēt neko par to, ka ideja ir slikta. Tādā ziņā esmu norūdījies, jo ar skepticismu saskaros regulāri. Arī tad, kad man kāds prasa, ko es domāju par kādu biznesu, varu pateikt, ka tas ir sūds vai kaut kas baigi labs. Taču tas, kā viņi šo biznesu attīstīs, kopumā ir pašu veidotāju ziņā.

Printful prasa 95% manas uzmanības, bet es tiešām vienmēr skatos uz vēl citām idejām un esmu šo to noskatījis Amerikā, ko mēģināsim palaist Latvijā, Baltijā un varbūt Austrumeiropā, bet to rādīs laiks. Laikam uzņēmējdarbībā ir tā – ja ir laba struktūra, labi vadītāji, skaidri definēti mērķi un kontroles mehānismi, kā tam visam sekot līdzi, tad domāju, ka var darīt vairākas lietas paralēli.

Mūsu pašu grupas uzņēmums Mapon attīstās ļoti skaisti. Pirms pāris gadiem definējām, ka gribam iziet Eiropā un pasaulē, un šobrīd divas trešdaļas no ikmēneša ieņēmumiem veidojas ārzemēs. Mūsu vīzija ir ļoti skaidra – būt globālai kompānijai, un jau šobrīd esam starp diviem kontinentiem. Varbūt kādreiz būsim starp trim.

Runājot par dzīves kvalitāti, šajā reizē braucu uz Valku, un ļoti uzkrītoši ir tas, ka jau garākos posmos ir ļoti labas kvalitātes ceļi, sakoptas ceļmalas, mazajās pilsētās – trotuāriņi. Rīgā situācija nav tik ļoti uzlabojusies. Ceļi Rīgā ir samērā slikti, auto novietošana vietām ir apgrūtināta.

Domāju, ka no biznesa vides viedokļa Latvijā nekad nav bijis īpaši sarežģīti sākt biznesu. Es nepārzinu pārtikas vai kādu citu nozari, kur ir specifiskas prasības, bet kopumā sākt biznesu ir samērā viegli. Sarežģītāk ir atrast, ko tieši darīt un kam tirgot. Vieglāk ir tiem, kuri spēj kaut ko eksportēt. Tam, ka jāveido starptautisks bizness, jābūt iekodētam jau pašā pamatā.

Tā ir ārprātīgi liela, un to veido mazas pilsētas, kas laika gaitā saplūdušas kopā. Braucot vienalga kurā virzienā, visticamāk, paies stunda vai divas un pilsēta arvien nebeigsies. Ja darbs atrodas neērtā vietā un jābrauc tur, kur ir visai liela rīta plūsma un vakarā visi dodas pa šo ceļu mājās, tad sastrēgumos var pavadīt trīs stundas. Par laimi, man tā nav.

Losandželosa atšķirībā no Eiropas nav pārāk glīta. Padzīvojot tur un pēc tam lidojot uz Latviju, tā vien šķiet, ka visa Eiropa ir jauks piparkūku ciematiņš ar senu vēsturi. Losandželosa ir jauna, vecākā ēka tajā ir būvēta 1900. gadā. Tur ir ļoti labs klimats. Cilvēki ir ļoti atvērti, runāties griboši. Ir laba pārtikas izvēle, tas ir Amerikas veselīgais krasts.

Varbūt, pārceļoties uz Angliju, apkārt būs latvieši, bet Losandželosā ir tikai mana sieva un bērns, darba kolēģi un daži paziņas, bet būtībā mēs tur esam trijatā. Ir grūti iegūt attiecības, kādas Latvijā ar draugiem veidojušās daudzu gadu garumā.

Drīzāk teiktu, ka ir mainījušies mani priekšstati. Man bija sajūta, ka amerikāņi ir ļoti orientēti uz biznesu un viena no būtiskām tā sastāvdaļām ir klientu serviss un punktualitāte. Taču, aizejot uz veikalu, kur kaut kā nav, pārdevēji aicina atstāt telefona numuru un sola piezvanīt, bet tā arī nekad zvans neseko. Man bija priekšstats, ka visi Amerikā ir orientēti uz izaugsmi un klientu, bet realitātē ir pavisam citādi. Taču varbūt tas tā ir tikai Kalifornijā. Tā no Ņujorkas atšķiras ar vieglāku dzīvesstilu – cilvēki tur neuztver lietas tik nopietni un nestrādā 12 stundas dienā.

Viņu pozitīvisms ir foršs. Taču arī Latvijā noskaņojums mainās. Piemēram, šajā reizē mana sieva bija aizgājusi uz Stockmann, un viņai šķita, ka agrāk pie kasēm nebija tik laipnas apkalpošanas. Varbūt darbinieki ir apmācīti un tur maksā labākas algas nekā citos veikalos, bet katrā ziņā laipnība ienāk arī Latvijā. Viena no biznesa sastāvdaļām, kas Amerikā patiešām ir ļoti labā līmenī, ir laipnība pret klientiem.

Tur mums komandā bez manis ir vēl divi latvieši, kuri kā praktikanti atbrauca pirms diviem gadiem. Viņiem sanāca tik labi, ka paturējām, un šobrīd viņi pārcelsies uz austrumkrastu, lai vadītu otru ražotni. Šobrīd uz Ameriku pārcēlām vēl vienu cilvēku, kurš ir pastrādājis pie mums Mapon un tagad ar vienu kāju pieskatīs ražotni, bet ar otru mēģinās attīstīt Mapon. Redzēsim, kas no tā sanāks. Topa pozīcijās mums ir latvieši. Esmu dzirdējis, ka arī daudzās citās kompānijās galvenajās pozīcijās ir savējie. Savukārt vidējais menedžments un darbinieki mums ir dažādas izcelsmes amerikāņi. Šī multikulturālā vide man patīk.

Aizbraukt uz Ameriku un sākt tukšā vietā bez sakariem, bet ar Latvijas komandas atbalstu. Domāju, ka mums pietiekami īsā laikā ir izdevies radīt ļoti strauji augošu uzņēmumu. Grupā neviens cits uzņēmums nav tik strauji audzis kā Printful Amerikā. Ja turpināsim augt tādā tempā, esam izvirzījuši mērķi kļūt par publiski kotētu kompāniju. Un tas ir izdevies man – ne pārāk komunikablam autsaideram bez kontaktiem. Parasti komentāros portālos var lasīt pieņēmumus, ka aprakstītajam cilvēkam ir kontakti, viņš visus pazīst un tāpēc viņam kaut kas ir izdevies. Printful ir labs piemērs tam, ka bez kontaktiem var ļoti labi darboties. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka esam internetā un tur, iespējams, sākumā nevajag dibināt superciešas attiecības ar partneriem.

Mērķis ir 2020. gads. Tas ir ļoti konkrēts mērķis, bet nezinu, vai tas izdosies. Visi vadītāji šo mērķi zina, un tas, iespējams, palīdz pieņemt lēmumus, lai mobilizētos. Tā vienkārši ir spēles sastāvdaļa, ko esam izdomājuši. 

Nē, sākums pilnīgi noteikti nebija tik foršs, jo pirms Printful mums bija divi neveiksmīgi mēģinājumi. Viens bija sporta fotogrāfijas, bet otrs – kurpju aksesuāri. Bija spiediens saistībā ar vīzas pagarināšanu. Lai paliktu ASV, bija jābūt biznesam. Tad radījām Startup Vitamins, sākām drukāt plakātus, un pēc tam arī radās Printful.

Printful radās trešajā gadā. Lai uzbūvētu kaut ko nozīmīgu, vajadzīgi vismaz 6–8 gadi. Esam pusceļā uz to. Vēl 3–4 gadi mums ir, domāju, ka 6–7 gados būsim uzbūvējuši Latvijas mērogiem kaut ko samērā lielu, bet Amerikas mērogiem tas tik un tā būs vidējs uzņēmums.

Braucu reizi gadā, jo laika zonu maiņas nav vieglas. Kādreiz braucām ik pa trim mēnešiem, tad ik pa sešiem, bet tagad reizi gadā.

Arī mans biznesa partneris Agris Tamanis brauc uz Losandželosu, lai no malas paskatītos, ieteiktu kaut ko un elpotu mums mazliet pakausī. Negribas teikt, ka tad, kad atbraucu uz Rīgu, visi dabū trūkties, bet iespringums ir.

Ja vien tas palīdz mobilizēties, domāju, ka tas ir veselīgi, ja vien nav tāda satraukuma, ka, ieraugot mani, cilvēki sastingst un neko vairs nevar izdarīt. Domāju, ka nevienam tā nav.

Neesmu dibinājis uzņēmumu Latvijā jau daudzus gadus, bet pat pirms vairākiem gadiem tas bija vienkārši. Laikam pati būtiskākā atšķirība vismaz nodokļu ziņā ir tā, ka mums ir pievienotās vērtības nodoklis (PVN), viņiem – pārdošanas nodoklis (sales tax). Ja Latvijā uzņēmums pērk mašīnu, vari dabūt atpakaļ PVN vai to norakstīt, bet Amerikā ir ļoti vienkārši: ja tirgo mašīnas, vari nopirkt tās bez pārdošanas nodokļa, bet, ja neesi mašīnu biznesā, jāpērk ar visu nodokli. Man liekas, ka šī sistēma ir vienkārša un saprotama. Nodokļu slogs darbaspēkam ir ļoti līdzīgs tam, kāds ir Latvijā, varbūt pat nedaudz zemāks. Taču, ja nemaldos, brīdī, kad alga pārsniedz 250 tūkst. dolāru gadā, ir spēkā lielie nodokļi, kuri var būt pat 50% no visas algas. Uzņēmuma peļņas nodoklis tur ir krietni augstāks nekā Latvijā, tāpēc pēc iespējas vairāk ir jāinvestē attīstībā un darbiniekos, lai neveidotos tik liela peļņa un nebūtu pārāk daudz jāsamaksā nodokļos.

Sākt tirgoties internetā vai dabūt mazumtirdzniecības atļauju Amerikā ir ļoti viegli. Arī nodokļu atskaišu iesniegšana notiek internetā, maksājumi notiek tajā. Savukārt Amerikā ceļu satiksmes drošība direkcija ir kārtu sliktāka kā Latvijā.

Tuvākos 10–20 gadus pilnīgi noteikti, bet vecumdienas tur nepavadīšu. Tagad man ir interesanti, jo esmu jauns, bizness attīstās, arī grupa kopumā mācās. Piedzīvojot tik strauju izaugsmi un pēc tam atbraucot uz Latviju, saprotam, kā šeit varētu sagatavoties kaut kam līdzīgam, izveidojot pareizu struktūru, veidojot un audzinot talantus iekšpusē. Nākamgad plānojam pieņemt 40–50 cilvēku – pusi Amerikas projektam Printful, pusi Latvijai. Jau tagad jāsāk domāt, kā cilvēkus meklēsim, apmācīsim, kurus daudzsološākos sūtīsim uz Eiropu vai citur pasaulē. Ir jābūt sakārtotiem procesiem, lai uzņēmums varētu veiskmīgi augt.

Laikam vienīgais, ko var darīt, ir domāt ārpus robežām un eksportēt. Piemēram, Printful plāno atvērt ražotni Eiropā. It kā loģiski būtu to darīt Latvijā, bet 99% pasūtījumu ir no Lielbritānijas un Eiropas vidienes, tāpēc sūtīšana no šejienes ir ilgāka un dārgāka. Tomēr mani vairāk uztrauc izejmateriālu un iekārtu atbalsta trūkums. Amerikā esam izlutināti ar to, ka blakus ir milzīgas kompānijas ar miljardu dolāru apgrozījumu un tām viss ir uz vietas – vakarā pasūtām, un nākamajā rītā astoņos konkrētā lieta ir klāt. Latvijā tas nav iespējams. Mēs neturam lielu noliktavu ar lietām, bet, veidojot ražotni Latvijā, būtu jāparedz uz priekšu, kas varētu notikt pēc mēneša vai diviem. No tāda aspekta raugoties, Latvijai vēl ir, kur tiekties. 

Grūti teikt. Šobrīd Printful un Mapon ir Draugiem Group eksporta zvaigznes, un ceru, ka kādreiz kāds šos abus pārsitīs. Printful ir liels potenciāls, un mūsu galvenais uzdevums ir nepievilt klientu vēlmes un tikt līdzi pasūtījumu apjomiem, sagatavoties sezonai. Oktobrī, novembrī un decembrī, salīdzinot ar citiem mēnešiem, apgrozījums ir trīs reizes lielāks. 

Jā, laikam man ir vajadzīga zināma stresa deva. Es uz to raugos kā uz interesantu spēli, un ir forši, ka sanāk. Un šobrīd sanāk. Nezinu, kā būs nākotnē, bet šo brīdi es pilnīgi noteikti izbaudu. Sajūtas ir ļoti līdzīgas kā draugiem.lv pirmsākumā, tikai tagad tirgus ir globāls un iespējas ir simt reižu lielākas. Ir interesanti.

Tā ir jauna dzīves pieredze. Ja mēs būtu paļāvušies tikai uz draugiem.lv kā uz mūžīgu projektu, redzot šī brīža pasaules tendences, būtu uztraucies. Taču jāsaka paldies veselajam saprātam, ka vienmēr esam atvēlējuši laiku un līdzekļus, lai eksperimentētu ar jauniem projektiem. Draugiem.lv kā uzņēmums joprojām ir ļoti labā stāvoklī. Arī darbinieki zina, ka darīsim visu, lai draugiem.lv noturētu. 

Tas ir ar pozitīvu bilanci, apmierinātiem darbiniekiem un laimīgiem klientiem. Uzņēmumam ir jāpelna nauda, nevajag baidīties klientam izrakstīt rēķinu. Jā, ir atsevišķi gadījumi, piemēram, Twitter un Facebook pirmajos gados ne tuvu nepelnīja, bet tie ir izņēmumi. Uz tiem nevar raudzīties kā uz paraugu. Īsts bizness ir ar kontu bankā, maksājošiem klientiem un labiem darbiniekiem.

Jā, mums bija mēģinājums ar Points Back. Mums bija ideja, mēs to pārbaudījām un, tā kā nesanāca tas, ko gribējām, bez liekiem pārdzīvojumiem verām ciet. Ļoti dabisks process.

Nepārdzīvot – to iemācās, jo raudzīties uz katru neizdevušos biznesu kā uz mini traģēdiju ir ārkārtīgi neveselīgi un es īsti nevaru atrast tam nevienu plusu. Jā, man ir pāris reižu teikts, ka es pārāk bezkaislīgi gribu slēgt kādu projektu, bet tāda ir mana pieeja: jāizvirza maksimālais budžets, ko esi gatavs pazaudēt, un jāpārbauda koncepcija. Protams, jābūt arī izpratnei par to, cik liels ir iespējamais tirgus, bet pirmām kārtām jāzina, cik daudz esi gatavs pazaudēt. Pēc tam ļoti viegli un bezkaislīgi var norakstīt naudu zaudējumos, ja bizness nav sanācis.

Grūti pateikt. Kādreiz tik precīzi neaprēķinājām, cik esam gatavi zaudēt. Tāds pagrieziena punkts bija pirms kādiem trim gadiem, kad sapratām, ka jābūt budžetam, termiņam un, ja nesanāk projektu realizēt termiņa vai budžeta ietvaros, jāsanāk kopā un jāizdomā, kas ar to tiks darīts – turpināt ieguldīt vai slēgt.

Esmu rezidents, maksāju nodokļus, bet esmu ar vīzu. Tā tiek piešķirta uz pieciem gadiem, nākamais atjaunošanas termiņš ir pēc diviem gadiem.

Savā ziņā tas noregulēsies pats no sevis. Pieaugot algām Latvijā un pieņemot, ka īpaši nepieaugs dzīves dārdzība, dzīves kvalitāte Latvijā būs tīri laba. Amerikā pat ar 8 tūkst. dolāru mēnešalgu īsti nevar nopirkt prātīgu dzīvesvietu. Domāju, ka cilvēki, kuri Latvijā pelna 1–2 tūkst. eiro, dzīvo labāk nekā liela daļa cilvēku Losandželosā. Ņujorka un Sanfrancisko ir dārgākās pilsētas ASV, un dzīves kvalitāte, ja vien nepelni vairāk par 100 tūkst. dolāru gadā, nav pārāk augsta.