VIŅAM DEVA SPĒKU
Kādam bagātam un varenam karalim bija trīs dēli. Vecākais bija apdāvināts ar lielu fizisko spēku, viņš bija nosvērts, brīžiem augstprātīgs un uzpūtīgs. Vidējais dēls bija ātras dabas un inteliģents, bet mantkārīgs un pašpārliecināts. Trešais – visjaunākais, kaut arī bija mīļš, ātrs un atjautīgs, tomēr patstāvīgi bija vecako brāļu izsmiets. Viņiem jaunākais brālis bija kā bērns, viņi pilnībā nerēķinājās ar viņu. Karalis, būdams gados vecs, apzinājās, ka viņam no savu dēlu vidus jāizvēl mantinieks.
Kādu dienu karalis pasauca dēlus pie sevis. Viņš teica: „ Mani dēli, viens no jums būs mans mantinieks, bet es mīlu jūs visus vienādi un nezinu, kuru no jums izvēlēt. Tāpēc es nolēmu, ka mans mantinieks kļūs tas, kurš atnesīs man zaļo smaragda akmeni. Tas tiek sargāts dzelzs grodā ziemeļvalstī". Brāļi sastinga. Zaļais smaragda akmens bija visu bruņinieku sapnis. Līdz šim neviens no tiem, kuri devās meklēt šo akmeni, nav atgriezušies. „Es dodu jums trīs dāvanas, kuras varēs jums palīdzēt. Lūk, mans spēks, šī zobena asmeni nevar salauzt", teica karalis, noliekot uz galda zobenu ar spīdošu asmeni. „Šeit ir zelta monētas, kam tās piederēs, tas būs visbagātākais cilvēks virs zemes", teica karalis, noliekot blakus zobenam lielu monētu maisu. Pēc tam viņš izņema aploksni un teica: ”Šajā konvertā ir vēstule, kurā ir visi vārdi, kādus es jums teicu, no jūsu dzimšanas brīža līdz pat šai dienai. Izvēlieties.” Vecakais dēls paņēma zobenu, vidējais – monētas, bet jaunākajam atlika vien vēstule.
Nākošās dienas rītā viņi devās ceļā. Vairākus mēnešus viņi pārvarēja dažādus šķēršļus un visbeidzot nonāca pie visgrūtākā. Tas bija Bēdu purvs. Tam pāri varēja tikt vienīgi drošsirdis, neatlaidīgs, stipras gribas cilvēks. Vecākā dēla zirgs apstājās pie purva un tālāk negribēja iet. Viņš mēģināja iet kājām, bet zobens bija pārāk smags. Ar katru soli viņš grima dziļāk un dziļāk purvā. Vidējā dēla kariete apgāzās un no tās izkrita naudas maiss, izbira visas monētas, kuras ātri vien nogrima purvā. Kad abi brāļi satikās, viņi apsēdās uz celma un gauži raudāja. Viņi bija vairāk nobēdājušies nekā pats Bēdu purvs.
Bet jaunākais dēls vēl ceļoja, neredzot tam galu. Kad viņam bija grūti, viņš izņema vēstuli un lasīja. To viņš darīja ļoti bieži. Tēva vārdi viņam deva spēku. Viņš juta, ka ir spējīgs pārvarēt vislielākos šķēršļus. „ Dēls, es ļoti tevi mīlu, ticu tev. Tu esi viss, kas man pieder virs zemes. Es esmu lepns par tavu drosmi.” Kas jaunākais dēls atkal juta spēku zudumu, viņš atvēra vēstuli un lasīja: „Neko nevar sasniegt bez grūtībām un izturības. Ja tu gribi krietni nodzīvot savu dzīvi un kaut ko tajā arī sasniegt, tev jāiemācās pārvarēt grūtības...Esi drosmīgs, mans dēls. Meklē savā dvēselē un tur tu atradīsi daudz spēka un enerģijas...Es tevi ļoti, ļoti mīlu...” Cik reizes jaunakais dēls lasīja tēva vārdus, tik viņš atguva spēkus.
Un tā viņš pārgāja Bēdu purvu un atradās pie ieejas dzelzs grodā, kurā spīdēja zaļais smaragda akmens. Tad viņs noskūpstīja tēva vēstuli un skali iesaucās: „Paldies tev, Tēvs!”
Lai pārvarētu dzīves grūtības, daudzi cilvēki izmanto spēku vai naudu, bet ir arī tādi, kuri iet pa dzīvi, smeļot gudrību un gaismu no Svētajiem Rakstiem, kas ir Dieva vēstule adresēta katram cilvēkam.
/Bruno Ferrero/