Raksti par dārzkopību
Nelielu pilsētas dārzu plānošana.
(publicēts "Dārzs un Drava, 2012.g.)
Mūsdienās dārzam ievērojami mazinājusies saimnieciskā nozīme, toties pieaugusi ietekme uz cilvēku psiholoģiski emocionālo stāvokli. Pat nelielā apzaļumotā teritorijā var atpūsties no ikdienas stresa, smelties spēkus un atjaunot enerģiju. Īpaši svarīgi tas ir pilsētniekiem, kam zaļā zona ir ierobežota. Jo mazāks dārziņš, jo rūpīgāk jāpārdomā - kā to veidot un kāds būs tā sniegtais efekts. Jāņem vērā, ka katrs augs un priekšmets tiks skatīts tuvplānā, un nebūs attālināto skatu, kur pacelt skatienu.
Vispirms jānovērtē teritorijas plusi un mīnusi – izmērs, reljefs, apgaismojums, ūdens padeves un noteces iespējas, žogi un sienas, ēku novietojums, piebraukšana, aptuvenais cilvēku daudzums, kas teritorijā apgrozīsies. Kā arī jānoformulē, kam šī teritorija kalpos – vai tas ir miniatūrs ģimenes dārziņš vai dekoratīva teritorija, sabiedriskā vai atpūtas zona. Ar augu un citu dārza elementu palīdzību var interesanti nomaskēt neveiksmīgus arhitektūras risinājumus, jebšu izcelt savdabīgus skatus un detaļas.
Būtiska nozīme ir piebraucamajam ceļam, ja tāds vispār teritorijā paredzēts. To jāizvieto tādā trajektorijā, lai būtu ērti aizbraukt līdz automašīnas novietnei un arī izbraukt ārā – tātad ar pietiekami lēzeniem pagriezieniem vai arī ar pietiekami plašu apgriešanās vietu. Vieglās automašīnas izmēri parasti nepārsniedz 1,6 x 4,6 m . Tātad ceļa platumam jābūt vismaz 2m un līkumiem tik plašiem, lai mašīna jebkurā vietā garenvirzienā atrastos uz ceļa seguma. Mūsu platuma grādos, ceļu būvējot, jārēķinās ar ievērojamu nokrišņu daudzumu rudeņos un pavasaros, kā arī ar iespējamu biezu sniega segu ziemās. Tātad jāparedz notekas ūdeņiem un vieta, kur sašķūrēt sniegu. Ja gar cieta seguma ceļa malām uzreiz sākas zāliens vai stādījumi, notekūdeņi problēmas neradīs – par tiem speciāli jāpadomā, ja ceļam ir augstākas apmales, gājēju celiņi, stāvlaukumi vai piegulošas ēku sienas. Ūdens notekas speciāli nav jāierīko arī, ja ir grants vai šķembu ceļa segums, kaut gan arī uz tā ar laiku riteņu risu vietās izveidojas peļķes, tādēļ izdevīgāk jau laikus pareizi izveidot ceļa slīpumu, lai ūdens notecētu gar malām un lai tam būtu iespēja izplūst no teritorijas vai ietecēt kanalizācijas sistēmā. Privātmāju iebraucamos ceļus bieži veido no betona bruģa, kas ir viegli kopjams, izskatīgs un pietiekami izturīgs materiāls, taču tikpat labi var liet asfaltu vai blietēt akmens šķembas. Ja zaļā zona kopumā nav liela, bet vēl jāizvieto iebraucamais ceļš, to mēdz ieklāt ar ekobruģi. Tas ir betona bruģa plākšņu paveids, kas nenoklāj zemes virsmu vienlaidus, bet ir veidots ar ģeometriskiem vai neregulāriem caurumiem, kuros pēc patikas saber smiltis vai sasēj zāli. Rezultātā ceļa segums ir gluds un stingrs, bet izskatās dabisks, un zeme zem tā turpina elpot.
Nelielā dārzā ir izdevīgi apzaļumošanu izvērst pa vertikāli, izmantojot sētas, sienas, mūrus, arkas, stabus. Tos var apaudzēt ar visdažādākajiem vīteņaugiem, piemērojot atbilstošas sugas ēnas un saules pusē, aizvējā vai tieši pretēji – lai pasargātu no vēja pūtieniem atpūtas vietu vai lapeni. Dārza galā novietota arka rada iespaidu, ka aiz tās vēl daudz kas atrodas, kaut gan īstenībā aizmugurē var būt tikai metrs līdz sētai un nomaskēta komposta kaste. Vīteņaugu sienas reizēm veido arī tādēļ, lai norobežotos no kaimiņu dārziem, ja dzīvžogam nepietiek vietas, bet pamatīgu sētu negribas būvēt. Kokaugus un krūmus ierobežotā teritorijā labāk izvēlēties ar šauru un stāvu zaru vainagu, kā arī pundurformas, sīkziedu un sīklapu šķirnes.
Perspektīvas efektu var panākt izkārtojot stādījumus gar teritorijas garākajām malām un ik pa gabalam iestarpinot atsevišķus lielākus vai košākus augus, bet pašā galā kādu interesantu arhitektūras elementu, piemēram, arku, šūpuļkrēslu vai strūklaku. Labs ir arī stādījumu kārtojums pa diagonāli, kas ir garākā līnija dārzā. Vizuāli neparastu efektu var panākt, novietojot starp augiem, pie sētas vai kādā nišā spoguli, kas atspoguļo dārza augus un rada iespaidu, ka aiz tā ir vēl kāda atvērta telpa. Teritoriju vizuāli samazina izvērsti dārza stūri un apaļas formas dobes, kā arī augi ar lielām lapām un izvērstu zarojumu.
Reizēm dārza vieta ir ne tikai nelielas platības, bet arī izvietota stāvā nogāzē vai citā sarežģīta reljefa vietā. Augus, protams, var audzēt arī nogāzē, tikai jārēķinās ar to, ka mitrums vienmēr notecēs no augšējiem augiem, un apakšā augošie var ciest no ūdens saskalotajām zemēm un lapām. Tādu vietu vispraktiskāk ir pārveidot par terašu dārzu, jo tā rodas vismaz kaut kādas horizontālas virsmas, kur izveidot atpūtas zonu, puķu dobi, nojumi vai spēļlaukumu. Horizontālās terases ir arī vieglāk kopjamas un pļaujamas.Tās norok aptuveni paredzētajās formās un stiprina ar koka palisādēm vai mūrētām atbalsta sieniņām, pēctam pieberot ar melnzemi vai kādu augsni sedzošu materiālu. Uz terases izdevīgi veidot dēļu grīdas segumu, jo lietusūdens dabiski notecēs un nebojās koka dēļus. Reljefu virsmu viegli vizuāli padarīt plašāku, augstākajā vietā iestādot kādus vertikāli augošus kokaugus, bet zemākajā ieaudzējot košus, ziedošus krūmus (ja gaisma atļauj –neliela auguma rozes vai spirejas) vai spilgtas krāsas puķes.
Ar apgaismojumu šaurā vietā mēdz būt problēmas, jo ēkas un sētas radītais noēnojums sanāk proporcionāli liels pret dārza kopējo platību. Jāņem vērā, ka augiem augšanai lielāku spēku dod rīta, nevis pēcpusdienas saule. Tātad – ja ir izvēle, tad gaismas prasīgākos augus jāstāda tur, kur saule tos apspīd no rīta vai pa dienu, bet pēcpusdienas un vakara saulei atstāt pusēnu mīlošos augus. Mazos dārzos parasti ir aizvējš, un pie sienām, it īpaši pie gaišām mūra sienām dienvidu pusē, vasarās ir samērā karsts, tādēļ tur var stādīt augus, kam patīk kontinentāls klimats, saule un karstums – vīnogas, vīteņsausseržus, vistērijas, tamariksus, u.c. Ēnainākā stūrī var ieaudzēt lielziedu mežvīteņus.
Nelielā teritorija bieži vien ir pateicīga miniatūru formu veidošanai, kas lielākā mērogā būtu nepārskatāmas un pazustu. Šeit iederēsies smalki akmensdārzi no šūnakmens un dolomīta, ar oļu vai smilšu segumu un miniatūrām dārza lampām, kas vakaros veido gaismēnu spēles. Mazai teritorijai piestāvēs arī Japāņu dārzi ar miniatūriem dekoratīvajiem strautiņiem, sausiem koku zariem, lapenītēm un savdabīgiem akmeņiem. Vienīgi jāraugās, lai dārza stils būtu pietiekami saskaņots ar ēku un sētas kopējo stilu.
Ja nelielajā dārzā paredzēts audzēt arī kaut ko saimniecībai noderīgu, tie visdrīzāk būs garšaugi, kādas ogas vai tējasaugi. Dobe no garšu un tēju zālēm ir ne tikai noderīga, bet arī ļoti dekoratīva un aromātiska. Kopā sastādot piparmētras, lavandu, baziliku, estragonu, vīgriezi, pelašķi un asinszāli, būs gan ziedi visu vasaru, gan arī svaigi zaļumi un pašiem sava smaržīga zāļu tējas bunte. No ogu krūmiem jāizvēlas tie, kas visvairāk garšo un ir visnoderīgākie, lai nebūtu lieki aizņemta vieta. Tagad gan upenēm, gan jāņogām un ērkšķogām ir pieejami augstcelma potējumi, kad krūma zarojums atrodas 1 – 1,5 m no zemes. Tad zem krūma var vai nu ierīkot zālienu, vai ieaudzēt kādas zemās puķes vai garšaugus. Bieži vien šādā dārziņā nejauši izveidojas ļoti neparastas augu kombinacijas, piemēram – trūdvielām bagātā augsnē zem vīteņrozes labi jūtas ķirbis, kas kāpelē pa atbalsta sienu kopā ar rozi. Daudzus augus it sevišķi viengadīgos un kāpelējošos, var audzēt iekaramos vai statīvos saliktos puķupodos. Ja puķpodus paredzēts pārziemināt, tos labāķ rudenī noņemt un ienest pagrabā, vai sasegt ar lapām un zariem, jo nelielais zemes daudzums visai maz pasargā no sala. Jūtīgāki pret salu ir arī terasu stādījumi un citas dobes ar nelielu augsnes saturu.
Arī augļu kokus var audzēt pavisam nelielā platībā, stādot nelielas, vertikāli augošas šķirnes un tām atbilstoši veidojot zaru vainagu. Ābelēm un bumbierēm ir nopērkamas selekcionētas piramidālās formas, taču zarojums ik pavasari jāpielabo un jāatjauno. Zarus var ieveidot arī „špalerā”, kad tos izgriež vai ar atsaitēm nostiepj horizontāli un saīsina līdz vajadzīgajam garumam. Zarus atstāj pamīšus 2 pusēs kokam. Tā var ērti ieveidot pundurformas koku, kas augs cieši pie mājas sienas. Ja ir iemaņas potēšanā, var vienā kociņā iepotēt dažādas šķirnes – īpaši izdevīgi tā rīkoties ar plūmēm un aprikozēm, kam apputeksnēšanai nepieciešamas divas dažādas šķirnes.
Lai novērstu nepatīkamus pārsteigumus, vislabāk mazam dārziņam pirms ierīkošanas uzzīmēt plānu, kur aprēķināt katra paredzētā auga izmērus un stādīšanas attālumus. Precīzi izplānotā dārzā, lai cik tas būtu mazs, vietu var atrast praktiski visām vajadzībām un vēlmēm. Vēl jāievēro piesardzība, pērkot stādus – noteikti jānoskaidro, cik liels un cik ātri konkrētais stāds izaugs un kā tas panes apgriešanu. Pašlaik gandrīz visām sugām izveidotas pundurformas, taču tās jāiegādājas pie pietiekami profesionāliem pārdevējiem vai audzētājiem, lai velāk nebūtu pārsteigumu.
Pavasara pārstādīšanas darbi.
("Mazdārziņš", 2010.g.maijs)
Maijs un jūnijs parasti ir aktīvākie dārza darbu mēneši. Katrs, kam pieejams kāds zemes gabals, rok, sēj, stāda un pārstāda cik tik laiks un rocība atļauj.
Pārstādīšana ir nepieciešama dažādos gadījumos:
·Ja pārplānojam dārzu
·Pārceļoties uz citu dārza vietu
·Kad stādījumi sākotnēji bijuši pārāk blīvi
·Ja augam nepatīk iecerētā augšanas vieta
·Dalot daudzgadīgās ziemciešu puķes
Visbiežāk pārstādām lapu un skuju kokus, krūmus, daudzgadīgās puķes. Šoreiz vēlos atgādināt dažas pie pārstādīšanas vērā ņemamas lietas, ko vēlams ievērot, lai pēc tam gan augs, gan kopējs justos apmierināti.
Pārstādot jau ieaugušos augu, tam tiek ievērojami traumēta sakņu sistēma. Pat tad, ja liekas, ka saknes ir pietiekami resnas un izturīgas, jāņem vērā, ka ap tām ir liels daudzums sīkāku piesaknīšu, kas pārstādot parasti iet bojā, bet piemērotos apstākļos ātri atjaunojas.Sakņu apjoms augiem mēdz būt dažāds, tas atkarīgs no sugas izcelsmes vietas – kalnu augiem būs seklākas, izplestākas saknes, lai uztvertu virsējos nokrišņus; smiltājos augošiem biežāk būs dziļa, taisna sakne, lai aizsniegtu dziļos gruntsūdeņus. Augšanas apstākļiem mainoties, augs daļēji pielāgojas, taču pamatīpašības paliek.
Jebkuru augu pārstādot jāievēro, ka vislabākais klimats stādīšanai ir vēss un mitrs laiks. Saulainā laikā jānodrošina stādu noēnošana ar lielākiem zariemvai aizslietņiem, un sakņu piesegšana ar zariem vai mulču. Jaunajā vietā jācenšas radīt apstākļus, kas pēc iespējas atgādina iepriekšējās vietas apstākļus augsnes sastāva, apgaismojuma un mitruma ziņā vismaz uz ieaugšanās laiku. Vissvarīgākais pārstādot ir pietiekami liels ūdens daudzums – jau stādāmajā bedrē var ieliet ūdeni, lai saknes uzreiz atrastos mitrumā. Uzreiz pēc iestādīšanas stāds pamatīgi jāsalej, pie tam sausā laikā jāraugās, lai ūdens nenotek no stādāmās vietas – jāizveido apdobe vai kāds paaugstinājums ap stādījumiem. Pāris nedēļas pēc pārstādīšanas, ja vien nelīst lietus, jānodrošina laistīšana gan no rīta, gan vakarā (pa dienu saulē laistīt nav lielas jēgas, jo ūdens ātri izgaro).Ļoti sausā laikā jālaista arī stādīšanas vietas apkārtne vairākus metrus ap stādījumu, kā arī tuvumā jau augošie lielie koki un citi augi, jo izkaltusī zeme un jau nostiprinājušās saknes ātri nosūc mitrumu no aplaistītās vietas. Šī iemesla dēļ sausā laikā reizēm aiziet bojā stādījumi zem lieliem kokiem, kuri tiek laistīti un atrodas labā vietā - paēnā, taču koks atņem visu mitrumu, tāpēc jālaista daudz vairāk.
Ja stāds no izrakšanas līdz iestādīšanas brīdim kādu laiku jāuzglabā, tas jāpierok vai jāapber saknes ar kūdru un jānovieto kādā ēnainā vietā. Zem un apkārt pieraktajiem stādiem var apklāt plēvi, lai, pierakumu laistot, ūdens saglabātos pie saknēm. Pierastiem stādiem par daudz mitruma nevar būt, taču saule nav vēlama nemaz.
Lai veicinātu ieaugšanos, ļoti vēlama papildus mēslošana ar atbilstošu organisko vai minerālo mēslojumu. Noderīgi ir arī apsakņošanās stimulatori (piemēram, lignosilīcijs), kas tagad pieejami gandrīz katrā specializētā veikalā.
Lapu kokus pārstādot, vislabāk izvēlēties laiku, kad tiem vēl nav lapu, vai arī tās jau gatavojas nobirt. Tādēļ arī augļu koku aktīvais stādīšanas laiks ir aprīlī, pirms plaukšanas, un septembrī. Lapu kokiem (arī krūmiem) sakņu kamols visbiežāk ir tādā pat apjomā, kā zaru vainags, un arī forma ir līdzīga. Rokot ārā jau ieaugušos koku, saknes noteikti tiks apraustītas, lai arī cik uzmanīgi mēs to darītu.
Ja koku paredzēts pārstādīt jau salapojušu, un tas bijis zināms jau iepriekš, vislabāk darīt kā kokaudzētavās – iepodot to jau agrā pavasarī. T.i.izrakt pirms lapu plaukšanas un pārstādīt lielā podā vai, ja sakņu kamols ir par lielu, pārstādīt maisā. Vislabāk, ja maiss ir no ūdens caurlaidīga materiāla, kas vēlāk sadalās augsnē – tad stādu var pierakt zemē vai kūdrā, kamērtas sagaida nākamās stādīšanas brīdi un saknes vienmērīgi no visām pusēm uzņems mitrumu. Ilgāk par gadu gan nebūtu vēlams pieraktos kokus uzglabāt, jo saknes tomēr turpina augt un tad tie sāk iesakņoties pierakuma vietā.
Ja pārstādīt nolemts pēkšņi, kad koks jau lapās vai pat ziedos, pārstādīšana būs sarežģītāka, bet tā ir iespējama. Jārēķinās ar to, ka ziedi un lielākā daļa lapu novītīs. Ziedi, attiecīgi arī augļi, šajā gadā vairs otrreiz neizplauks, tāpēc ziedēšana ir visnepiemērotākais laiks pārstādīšanai jebkuram augam. Lapas kokam aug vēl gandrīz visu veģetācijas periodu, tāpēc stādu labāk atlapot jau pie stādīšanas – vienkārši noplūc vai nogriež lielāko daļu lapu, it īpaši jaunās. Tad vēlāk nav jāskatās uz apvītušām lapiņām, un koks arī nemēģina atdzīvināt to, kam vairs tāpat nedzīvot, bet visus spēkuskoncentrē jaunu dzinumu veidošanai.
Pie pārstādīšanas, ja vien tā nenotiek agrā pavasarī, koku ļoti vēlams apgriezt. Salapojušus kokus stādot, tas ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai koks ieaugtos veiksmīgi. Apgriešanas pamatojums ir tāds, ka sakņu apjoms pārstādot krietni samazinās, taču zaru daudzums nemainās, un palikušajām saknēm tagad jānodarbojas ar dubultu vai pat trīskāršu darbu – jāpabaro visi zari un jādod spēks jauniem dzinumiem. Tādēļ, lai atvieglotu darbu saknēm, arī zaru apjomu samazina atbilstoši tam, cik aprautas ir saknes. Jo lielāks un vecāks koks, jo vairāk tas jāapgriež. Bieži vien no vecajiem zariem paliek tikai trešā daļa. Iepodotus stādus var mēģināt arī negriezt, bet, ja tiem jau izdzīti jauni dzinumi, kas ir jūtīgi pret sausumu, un nav iespēju nodrošināt pienācīgu laistīšanu vismaz 2x dienā, labāk dzinumus apgriezt – kokam būs vieglāk ieaugties.
Apgriešanai izvēlas zarus šādā secībā: vispirms izgriež no vidus vārgākos zarus un atvases, tad tos, kas pēc formas neiederas zaru vainagā, atlikušos saīsina no galiem par tik, cik lielā mērā bojātas saknes.
Skuju kokus pārstādot, jāņem vērā visi tie paši principi, kas lapu kokiem. Ja tās ir dekoratīvās skujkoku formas, apgriežot zarus lielākam stādam, forma visdrīzāk tiks izjaukta, bet lielākajai daļai ar laiku tā atjaunosies. Vislabāk forma atjaunojas kadiķu šķirnēm, pacipresēm, tūjām, kam ir izkliedēta, klājeniska vai vēdekļveida forma. Sliktāk tā atjaunojas ģeometriski stingri noteiktām formām, ligzdeglēm, Kanādas koniskajām eglēm. Tās jāmēģina rakt ārā ar pēc iespējas lielāku zemes gabalu pie saknēm, kā arī pēc iespējas īsāku brīdi uzglabāt pierakumā vai podos,lai varētu iztikt praktiski bez apgriešanas.
Skuju kokiem ir viena pārstādīšanas īpatnība, kas nepiemīt citiem augiem – tiem jaunajā augšanas vietā jāsaglabā tas pats novietojums attiecībā pret debespusēm, kas bijis iepriekšējā vietā. Lai to atcerētos, pirms izrakšanas kādā no pusēm (parasti pieņemts, ka ziemeļos) zarā iesien lentīti.Īpaši jūtīgi pret debespušu novietojumu ir kadiķi.
Jāņem vērā arī, ka skujkokiem vainaga forma var būt asimetriska, ja tie auguši tuvu viens otram, pie kādas sienas vai sētas. Šī asimetrija saglabājas vairākus gadus vai pat uz visiem laikiem, tādēļ jaunajā vietā koks jānovieto līdzīgās pozīcijās.
Krūmus pārstādot, rīkojas līdzīgi, kā ar lapu kokiem. Krūmi ataug ātrāk un tos bieži vien ir pagrūti atlapot, jo daudzi ir ērkšķaini un sīkām lapiņām. Atlapošanas vietā krūmus labāk vairāk apgriezt, atstājot tikai dažus saīsinātus zariņus. Dažas sugas (ogu krūmus, ceriņus)var pat nogriezt līdz ar zemi un ataudzēt no atvasēm, ja pārstādīšana notiek līdz Jāņiem. Vēlāk pārstādot, ataugušie dzinumi var nepaspēt pilnībā nobriest līdz rudenim, tādēļ jāatstāj daži labākie vecie zari. Krūms kādu mēnesi pēc pārstādīšanas var sākt dzīt ļoti daudz jaunu, sīku dzinumu. Tos visus atstāt nav lietderīgi, jāizvēlas labākie un pārējos jāizgriež pēc iespējas tuvāk sakņu kakliņam. Arī saīsinātie zari sāks dzīt vairāk sīko zariņu, tos var formēt apgriežot un veidot krūma vainagu sev tīkamā formā. Ja dekoratīvais krūms audzis nepiemērotā vietā un tā vainags kļuvis asimetrisks, to var atjaunot bez problēmām ar dažām apgriešanas reizēm. Pirmoreiz nogriež tiktāl, lai paliek tikai pamatzari nedaudz zem vietas, kur forma izbojāta. Zarus apgriež, virs paredzamās pumpurošanās vietas atstājot 0,5-1cm tukšu zariņu. Nākamajās reizēs apgriež jaunos ataugušos zarus, lai tie iegūtu vienmērīgu formu. Ar katru apgriešanas reizi krūma vainags kļūst blīvāks. Vidū augošie dzinumi nesaņems pietiekami daudz gaismas un būs nīkulīgi, tos nav vērts atstāt, lai krūms lieki netērētu spēkus.
Ziemcietes pārstādot, tās bieži vien tiek arī dalītas. Ziemcietes mēdz būt dažādu mūža garumu, ir tādas, kas normāli zied 4-5 gadus ( ), un tādas, kas dzīvo 10-20 gadus ( ). Daļa no ilgmužīgajām ziemcietēm pašas spēj atjaunoties un tādejādi var augt vienā vietā praktiski mūžīgi. Reizēm bijušo māju drupu vietās var redzēt saglabājušos miķelīšus, sirdspuķes, zeltslotiņas, flokšus, prīmulas, un citas puķes. Daudzas ziemcietes, īpaši ilgmūžīgās, pavairo dalot cerus. Dalīšana ir laba ne tikai kā pavairošanas līdzeklis, tā arī atjauno stādus, uzirdina un ielabo zemi ap stādiem, nodrošina tiem ilgāku mūžu un krāšņākus ziedus.Var teikt, ka ilgmūžīgajām ziemcietēm regulāra pārstādīšana (ik pēc 5-7 gadiem) ir viens no galvenajiem kopšanas nosacījumiem.
Pārstādīšanu vēlams veikt tad, kad puķei ir pēc iespējas tālāks ziedēšanas laiks, t.i. pavasara puķēm – augustā, septembrī, vasaras un rudens puķēm – aprīlī, maijā. Protams, var pārstādīt arī citā laikā, tikai tad jāraugās, lai stāds ārpus zemes atrastos pēc iespējas īsāku brīdi un saknes visu laiku būtu mitrumā. Tuvu ziedēšanas laikam pārstādītas ziemcietes gan parasti tajā gadā neizzied.
Ja ziemcietes dala pavasarī, kad vēl nav lielas lapas izaugušas, tās izrok ar pēc iespējas lielāku sakņu kamolu un vai nu pārdala ar rokām vai pārcērt ar lāpstu vairākās daļās. Ja kādi dzinumi dalot iet bojā, tā nav liela nelaime, jo no sakneņu gabaliem tie ātri ataugs. Dalot rudenī, vai arī vasarā – jau noziedējušas puķes, lakstus labāk nogriezt, jo stāds veltīgi mēģina briedināt lapas tā vietā, lai visu spēku veltītu sakņu nostiprināšanai.
Reizēm sakņu kamoli ir tā izpletušies, ka tos jāizrok pa gabaliņam, pie viena atravējot no nezālēm. Dalīt ziemcietes var cik vien sīki vēlas, galvenais – lai katram atdalītajam stādiņam būtu klāt gabaliņš sakņu un kāds asns. Protams, pavisam sīki stādiņi nākamajā gadā var vēl neuzziedēt, bet 3-4 daļās var dalīt gandrīz jebkuru puķu kamolu.
Ziemciešu sugas, kam vēlama regulāra ceru dalīšana: adonisi, astilbes, brūnactiņas, brunneras, dzelzenes, dienziedes, eiforbijas, fizostēgijas, flokši, helēnijas, hostas, īrisi, kurpītes, laimiņi, ligulārijas, maklejas, miķelītes, miskantes, monardas, omfalodes, pelašķus, peonijas, rodžersijas, rudbekijas, saulactiņas, sirdspuķes, tauksaknes, vērmeles, zeltslotiņas, ziemasteres.
Sugas, kas nemīl dalīšanu un pārstāīšanu: akmeņlauzītes, arābes, cietsēkles, deviņvīruspēks,diktamnes, gandrenes, inkarvilejas, limonijas,magones, neļķes, ozolītes, radzenes, vīgriezes, zilpodzes.
Augļu koku vainagu veidošana
("Mazdārziņš", 2009.g. marts, aprīlis)
I daļa
Kad augļu dārzos ap kokiem kūst sniegs un saule sāk sildīt zemi, ir īstais laiks ķerties pie augļu koku un krūmu zaru vainagu veidošanas un stumbru sakopšanas. Kaut arī tas uzskatāms par samērā sarežģītu dārza darbu, arī dārzkopis amatieris ar vērību un nelielām iemaņām var tikt ar to galā. Centīšos aprakstīt augļu koku veidošanas pamatprincipus, taču jāņem vērā, ka katrs koks ir individuāls un tiešu piemēru dabā nevarēs atrast.
Augļu koku veidošanas jēga ir panākt, lai koks audzētu nevis tukšus sānzarus un ūdenszarus, bet gan augļzariņus, pie tam tikai tik daudz, lai augļi būtu skaisti, sulīgi un veseli. Pārāk biezs zaru vainags dod daudz sīku auglīšu, kas nav ne tik garšīgi, ne tik izskatīgi, kā varētu būt. Biezā zarojumā arī vairāk iekrīt slimības un kaitēkļi. Nokaltušie zari izskatās neglīti, noēno un bojā veselos zarus, kā arī kūst un krīt visnepiemērotākajos brīžos. Zari, kas krustojas cieši viens gar otru, vējā strīķējoties, bojā mizu viens otram.
Lai pareizi izveidotu augļu koku, jāizprot tā augšanas raksturs – skeletzaru, sānzaru, augļzaru, atvasu un ūdenszaru veidošanās īpatnības. Ir atšķirības sēkleņkoku (ābeles, bumbieres) un kauleņkoku (ķirši, plūmes, aprikozes), kā arī ogu krūmu veidošanā. Atšķirīga ir arī pundurformu un dekoratīvo kokaugu veidošana. Šoreiz pastāstīšu par sēkleņkoku vainagu veidošanu, jo kauleņkoki biežāk cieš pavasara salnās un vēl var pagaidīt siltāku laiku griešanai un kopšanai.
Sēkleņkokiem, it īpaši bumbierēm, raksturīgi, kaZemes polaritātes ietekmē visspēcīgāk aug centrālais vadzars, kas veido galotni. Blakus tai mēdz būt 2-3 konkurences zari, no kuriem jāatstāj izteiksmīgākā galotne, ko apgriež tad, kad koks sasniedzis maksimāli vēlamo augstumu. No stumbra atdalās skeletzari, kas vai nu nedod augļzariņus, vai arī auglīši ir sīki un bieži nobirst. Skeletzariem raksturīgi, ka, jo augstāk tie atrodas - jo stāvāki un stiprāki aug. Bieži vien jau jaunam kociņam izgriež centrālo vadzaru un no skeletzariem veido 3-5 stumbrus nelielā (1-2m) augstumā no zemes. Šāds veidojums raksturīgāks ābelēm.
No skeletzariem atiet 1,2,3 pakāpes sānzari, uz kuriem veidojas augļzari un ūdenszari. Tālāku dalījumu nav vērts uzturēt, jo tad vainags būs pārlieku sarežģīts. Visiem sēkleņkokiem raksturīgi, ka raža veidojas uz augļzariņiem jeb krūmrievaiņiem - maziem, rievainiem, pumpurotiem zariņiem. Taisnie un gludie zari augļus dod minimāli, vairāk spēka atdodot koksnes un lapu audzēšanai. Tos atstāj tikai tik, cik nepieciešams kā pamats augļzariem.
Pie tam, sēkleņkokus veidojot, jāņem vērā, ka augļzariņiem ir tieksme veidoties uz horizontāli augošiem zariem, bet daudzām šķirnēm (īpaši bumbieru) ir tieksme zarojumu vērst vairāk vertikāli un audzēt spēcīgus skeletzarus. Tā kā augļu dārza mērķis ir iegūt ražu, nevis malku, pamatdoma vainaga veidošanā ir – tiekties to padarīt ar pēc iespējas horizontālākiem zariem.Dažām šķirnēm šim nolūkam izmanto pat zaru atsiešanu ar striķiem pie zemē iedzītām tapām. Citām atkal zarojums jau no dabas ir diezgan horizontāls, tādēļ ražas laikā, lai zari neliektos gar zemi, izmanto stutes.
Kārtība, kādā izgriežams vidēji vecs sēkleņkoks varētu būt šāda:
1)Jānovērtē, vai pie stumbra nav pārāk daudz skeletzaru.Ja tie aug tieši viens virs otra, vai blakus - atstāj to, kas potenciāli varētu dot labāku ražu. Ja koks ir ļoti liela auguma un nav paredzams, ka kāds kāps augšā pēc augļiem, vēlams to saīsināt līdz izmēram, kas sasniedzams vismaz ar trepēm – izzāģē vadzaru vai skeletzarus attiecīgā augstumā. Šīs zāģējuma brūces noteikti jāapziež ar speciālu ziedi (jāziež visas brūces, kuru diametrs lielāks par 5 cm)
2)Izzāģē visus sausos un slimos zarus. Ja slimo zaru brūces ir nelielas un veselo zaru ir maz, bet vēlaties saglabāt šķirni vismaz līdz pārpotēšanai, var sakoptslimās vietas. Ar nazi izgriež bojāto koksnes daļu, nosmērē zaru ar vara vitriola vai citu speciālu šķīdumu un brūci aizziež ar atbilstošu ziedi.
3)Tagad var novērtēt, kāds kopumā izskatās koka vainags – cik tas ir simetrisks un vai kāds zars nekonkurē ar blakuskoka zariem. Asimetrisks koka vainags ne tikai neizskatās glīti, bet arī liec koku ar savu svaru uz vienu pusi – stiprākā vājā koks var izgāzties un smagākie zari var atlūzt, radot nopietnus stumbra bojājumus.Ja blakus augošu koku zari pārklājas, jāizvēlas, kurš no tiem vērtīgāks, jo abi tikai noēnos viens otru un kustoties aizlauzīs sīkākos zariņus.
4)Ja kokam ir ūdenszari un stumbra vai sakņu atvases – tās izgriež, lai veltīgi neatņemtu spēku, kas noderīgāks augļu audzēšanai. Tos atstāj retos gadījumos, kad koks jau ir tik stipri bojāts, ka no atvasēm vai ūdenszariem jāveido jauni skeletzari vai sānzari . Tas ir vairāku gadu regulārs darbs, taču tā iespējams atjaunot pat šķietami bezcerīgus kokus. Ūdenszaru un atvasu griešanai pats piemērotākais laiks gan ir vēls rudens, jo pavasarī grieztas tās strauji ataug, taču – ja tas rudenī nav darīts, jāgriež vien tagad.
5)Jāizretina sānzari tā, lai paliktu vēlamais daudzums ražojošu zaru. Izgriež liekos uz augšu augošos zarus, jo tiem būs pārāk daudz koksnes; kā arī un leju augošos, jo tie ir vārgi un nevar noturēt ražu. Jāraugās, lai visiem zariem tiktu kaut daļējs apgaismojums – noēnotos nav vērts atstāt. Uz skeletzariem augošos sānzarus atstāj, ja to diametru proporcijas ir ne lielākas kā 1:4, jo resnākais zars paņems visu spēku sev un mazajam nebūs izredžu izaugt.
6)Pārāk gariem zariem saīsina galus ar tādu aprēķinu, lai tie kopā ar lapām un augļiem varētu noturēt savu svaru. Zaru galus saīsina arī tām šķirnēm, kam maz sānzaru, jo jebkurš zars, kas palicis bez galotnes, intensīvāk audzē sānu zarus. Dažām šķirnēm (piem. ‘Antonovkām’) zari vienalga ir trausli un bieži vien jāstutē no apakšas.
7)Ir gadījumi, kad kokam ir pārlieku daudz augļzariņu uz viena sānzara – būs daudz sīku auglīšu, kas slikti glabāsies. Starp katru augļzariņu kopu jābūt vismaz 7-10 cm atstatumam, pārējos var izgriezt. Ja iespējams, atstāj tos, kas jaunāki un resnākiem pumpuriem.
Ja horizontālos zarus tikpat kā neizdodas izveidot - ne pārāk veciem kokiem, kam zari vēl elastīgi, tos var uzmanīgi atsiet pie zemē iedzītām tapām. Ar laiku zari būs pieraduši pie jaunā augšanas stāvokļa un tos varēs laist vaļā. Jāuzmana vienīgi, lai atsaite neieaug zara mizā.
Nestandarta situācijas šeit neapskatīšu, tās labāk risināt kopā ar speciālistu.
Vēl tikai nedaudz par koku stumbru kopšanu pavasarī. Kamēr vēl nav pilnībā nokusis sniegs, bet saule jau spoži spīd, atklātā vietā augošiem kokiem draud mizas apdegumi no atstarotajiem saules stariem. Ja tie nav nokaļķoti rudenī, tagad ir pēdējais laiks to darīt. Kaļķojamajam maisījumam piejaucot vara vitriolu, tas pie viena iznīcina arī daudzu slimību iedīgļus mizā. Veikalos nopērkami jau gatavi maisījumi sausā veidā, tos atjauc ar ūdeni līdz krējuma konsistencei. Kaļķošana palīdz arī pret sūnu uz vecu koku stumbriem. Stumbrus un skeletzarus kaļķo 1-1,5 m no zemes, vai arī tik augstu, cik zari ir bojāti un apsūnojuši. Pie viena, ja dārzā ir skāba augsne (uz to norāda sūna zālienā), tagad ir labs laiks augsnes kaļķošanai’, jo vēlāk kaļķojamais materiāls var apdedzināt jauno zālīti. Kaļķot vislabāk, kamēr vēl nav nokusis sniegs, jo tad ar kūstošajiem sniegūdeņiem kaļķis vienmērīgi iesūksies augsnē.
II daļa
Pavasara dārza darbi turpinās ar aizvien lielāku sparu - šoreiz došu nelielu ieskatu kauleņkoku (ķiršu, plūmju, aprikozu) un pundurkoku (ābeļu, bumbieru, saldo ķiršu) vainagu veidošanā, kā arī agrajā augļu koku miglošanā.
Kauleņkoku vainagu veidošana ir samērā vienkārša, jo tie, atšķirībā no sēkleņkokiem, vienlīdz labi ražo uz visos virzienos augošajiem zariem. Sākumā, kamēr kociņi jauni, tie dod spēcīgus, garus dzinumus ar nedaudziem sānzariem, vēlāk zari vairāk sazarojas, taču kļūst vājāki. Kauleņkoku mūžs (izņemot saldos ķiršus) ir īsāks kā sēkleņkokiem, to zari ātrāk jāatjauno, vecos izgriežot un ataudzējot jaunus no stumbra atvasēm un ūdenszariem. Kauleņkoki ir arī salīgāki par sēkleņkokiem, tādēļ pirmais, kas jānovērtē, sākot izgriezt liekos zarus – cik ir izsalušo un citādi bojā gājušo zaru. Starp sānzariem jāatstāj brīva vieta 30-40 cm, lai visi zari būtu vienmērīgi izgaismoti.Plūmēm, kas maz zarojas, zaru galus saīsina, atstājot tos 50-60 cm garus. Ja zarošanos papildus nevajag veicināt, izgriež uz stumbru, krusteniski vai citā nevēlamā virzienā augošos zarus līdz pareizā virzienā augošam sānzaram, to nesaīsinot. Līdzīgi rīkojas ar aprikožu zariem, kas parasti labi zarojas, tikai tie jāparetina un jāizgriež liekās atvases. Ļoti augsti izaugušām plūmēm un aprikozēm var saīsināt galotnes vadzaru līdz vēlamā augstumā augošam skeletzaram. Tās var arī uzreiz ieveidot puskrūma formā, izgriežot vadzaru pirmajos augšanas gados un tālāk audzējot 4-5 vienlīdzīgus skeletzarus. Skābajiem ķiršiem pēc izsalušo un nepareizi augošo zaru izgriešanas atlikušos zarus neīsina, bet, ja tas vajadzīgs vainaga retināšanai, izgriež zarus no to galotnes līdz vēlamajam sānzaram, starp zariem atstājot 10-20 cm. Ja ķiršiem izgriež zara galotni, zars mēdz nokalst. Saldajiem ķiršiem, ja tie nav potēti uz pundurpotcelma, raksturīgs ļoti liels augums. Lai kaut kā varētu nolasīt ražu, kā arī, lai tie veidotu vairāk ziedpumpuru un augļzariņu, saldo ķiršu vainagus spēcīgi saīsina un izretina. Zaru virziens nav īpaši jāievēro, bet starp zariem jāatstāj vismaz 50 – 60 cm atstatums, lai augļi ienāktos vienmērīgi. Pārāk garus zarus var saīsināt, jāizgriež arī tie zari, kas neveido ziedpumpurus, lai būtu labāka raža.
Pundurformas pēdējā laikā iegūst aizvien lielāku popularitāti, jo aizņem maz vietas un ražu ir vieglāk novākt. Tie agri sāk ražot un dod augļus intensīvi katru gadu, bet diemžēl pundurkokiem ir īsāks mūžs nekā lielajiem kokiem. Pundurkoku vainags aug ļoti blīvi, tādēļtas regulāri jāretina, starp zariem atstājot 20-30 cm – tas paildzina koka mūžu un palīdz veidoties veselīgākiem augļiem. Atkarībā no šķirnes, zari var augt dažādos virzienos, tādēļ vienlaicīgi ar retināšanu jāizgriež uz stumbru, uz leju, vai vertikāli augošie zari. Parasti pundurformas labi zarojas, zarus īsina vienīgi tad, ja tie ir pārāk gari un varētu ražas laikā nolūst. Zarus īsināt vēlams līdz pareizajā virzienā augošam sānzaram. Koka mūža paildzināšanai reizēm izgriež arī pārāk blīvi saaugušus augļzariņus, atstājot starp tiem 10-15 cm. Pundurformas ir piemērotas arī dažādu sarežģītas formas vainagu (plakanu, nokarenu vai vertikālu) veidošanai atbilstoši izgriežot un atsienot zarus.
Agri pavasarī, pirms ziedpumpuru plaukšanas, kokus un krūmus ir efektīgi miglot pret dažādām insektu un sēnīšu izraisītām slimībām. Šādi var iznīcināt laputu un tīklērču kūniņas, pangērces, tinējsmecerniekus, lapu blusiņas un citus insektue, kas pārziemo aiz pumpuru zvīņām vai mizas. No sēn īšu slimībām, agri miglojot, var apkarot puves un kraupjus, dažādas lapu plankumainības, ķiršu lapbiri, vējplūmes, daļēji arī bumbieru rūsas. Katras slimības apkarošanai ir savas īpatnības, par ko vislabāk pastāstīs augu aizsardzības speciālists. Kopēja īpašība agrajai miglošanai ir tā, ka var lietot stiprākus preparātus, nekā plaukšanas laikā un vasaras vidū. Parasti agri pavasarī lieto dzelzs un vara sulfātu, sēru, bordo šķīdumu, tabakas novārījumu. Bioloģiskos miglošanas preparātus tik agri vēl nav efektīgi lietot, jo tie labāk iedarbojas siltākā temperatūrā. Nākamā miglošanas reize augļu kokiem ir lapu plaukšanas laikā – tad apkaro citas slimības, kas atmostas vēlāk (rūsas, vēžus,ķiršu mēri, bakteriālo iedegu, zāģlapsenes, sprīžmetus, u.c.), kā arī atkārto agro miglošanu, tikai vājākā koncentrācijā. Visjūtīgākās pret miglošanas šķīdumiem ir plūmes, tādēļ tām jājauc vājākas koncentrācijas šķīdumi un jāraugās, lai pumpuri ir vēl pietiekami aizvērušies. Miglojot jāraugās, lai šķīdums nokļūtu uz visām koka daļām, vienlaicīgi sargājot no tā seju un rokas. Lielus mizas bojājumus veciem augļukokiem var ārstēt izgriežot bojāto mizas un koksnes daļu, nosmērējot bojāto vietu un tās apkārtni ar vara vitriola šķīdumā samērcētu otu un aizziežot bojājumu ar ‘Lerānu’, brūču ziedi vai potziedi. Tāpat rīkojas ar augļu koku vēža bojātiem zariem, kurus nolemts vēl kādu laiku atstāt. Vēža bojāti koki regulāri jāmiglo ar vara preparātiem, kā arī jāseko līdzi, lai zaros nerastos jauni bojājumi – tos labāk uzreiz izgriezt un sadedzināt. Iztrupējušus dobumus veciem kokiem, ja tos grib saglabāt, vēlams apstrādāt ar vara vitriolu un aizcementēt ar māla un cementa maisījumu, lai tajos nekrātos lietusūdens un nevairotos kaitēkļi.
("Mazdārziņš", 2009.g. novembris)
Kad augļu koku raža novākta un lapas nobirušas, pienācis laiks veikt vairākus darbus, kas uzlabo koku un krūmu veselību un ražas kvalitāti nākamajā sezonā.
Mēslošana.
Ja septembrī/oktobrī bija laiks dot augļu kokiem minerālo papildmēslojumu (superfosfātu, u.c. kompleksos maisījumus), tad tagad līdz pat zemes sasalšanai augsni var ielabot ar 2-3 gadus veciem kūtsmēsliem. Augsni uzrok zem koka zariem vainaga platumā, vai 1 – 1,5 m rādiusā ap stumbru. Jauniem kokiem uzrok 10-15 cm dziļi (tāpat arī ogu krūmiem), veciem kokiem 15-20 cm dziļi. Pie viena izravē nezāļu saknes. Vienmērīgi izmētā kūtsmēslus un iestrādā uzraktajā laukumā. Virs kūtsmēsliem var salikt salmu kārtu – tā mēslojums neizgaros, un arī nezāles tik ātri nesaaugs, kā arī vasarā labāk saglabāsies mitrums. Ja salmus neliek - pavasarī uzrakto vietu jauniem kokiem var uzturēt uzirdinātu un brīvu no nezālēm, bet veciem kokiem – nolīdzināt un iesēt zālienu. Lai nebojātu ieaugušos zālienu, kūtsmēslus var arī sašķaidīt attiecībā 1/10 vai 1/20 ar ūdeni un aplaistīt augļu kokus. Pie paša stumbra nevajag liet, labāk vienmērīgi nolaistīt visu zemi zaru vainaga platumā. Laistīšanai var šķaidīt arī svaigus kūtsmēslus.
Ja nav pieejami kūtsmēsli, var zem augļu kociņiem iestrādāt vasarā sagatavotu kompostu, vai arī pa ziemu sagatavot to nākamajam pavasarim. Ar kompostu mēslo arī pavasarī un vasarā, kad stāda un pārstāda augus. Komposta sagatavošanai ir dažādas metodes, bieži vien izmanto bioloģiskos kompostētājus, kas satur dzīvas baktērijas. Ar biokompostētājiem komposts izveidojas ātrāk un ir kvalitatīvāks, irdenāks. Kompostu labāk veidot kādā tvertnē – speciāli tam domātā vai pielāgotā. Visērtāk, ja tvertne ir divdaļīga – kamēr vienas daļas kompostu pamazām lieto dārza iekopšanai, otrā daļā gatavojas nākamā komposta porcija. Tvertnē samet organiskos atkritumus, kamēr tā pilna, kārtām var piebērt neitralizētu kūdru, zāģu skaidas un iemaisīt visā biokompostētāju. Kompostējamai masai jābūt viegli mitrai. Pār tvertni pārliek vāku vai pārklāj plēvi un tā atstāj uz 3-6 mēnešiem. Kompostēt var visu, kas pūst, izņemot vienīgi nezāles un dārza augu nogrieztās daļas, kas satur slimības vai to ierosinātājus.
Mēslošana ar kūtsmēsliem vai citu organisko mēslojumu (vircu, putnu mēsliem, kompostu, u.c.) nav jāveic katru gadu, bet reizi 3-7 gados.
Zaru izgriešana.
Liekos un vecos zarus augļu koku vainaga veidošanai griež gan vēlu rudenī, gan agri pavasarī, galvenais – lai kokā vairs nebūtu lapu. Atšķirība starp rudens un pavasara griešanu ir tāda, ka pavasarī pēc lieko zaru izgriešanas koks sāk intensīvi ataudzēt jaunus zarus, bet rudenī iestājas miera periods un koks pavasarī neataug tik strauji. Tātad – rudenī jāgriež tie zari, kurus nav vēlams ataudzēt – ūdenszari, biezi saaugušie vecu koku vidus zari, pārāk gari zari, pāraugušu vecu koku galotnes zari. Ja pavasarī vecs augļu koks kārtīgi izgriezts, tam līdz rudenim būs strauji atauguši ūdenszari (taisni, vertikāli zari bez augļzariņiem) un mazāku zaru pušķi, kas nedod vēlamo ražu. Šādiem kokiem otru reizi zaru vainags jātīra tā paša vai nākamā gada rudenī, kad izgriež visus liekos no jauna pieaugušos zarus. Pēc tam šāda tīrīšana jau mazākā mērā jāatkārto ik pēc 2-3 gadiem. Ja ūdenszarus izgriež nākamajā pavasarī, tie ar vēl lielāku sparu ataug un to izgriešanas process kļūst nebeidzams.
Vispamatīgāk rudenī jāapgriež vīnogas – tām nākamā gada raža veidojas uz jaunajiem dzinumiem un, jo vairāk koksnes tiek nogriezts, jo vairāk spēka vīnkoks var veltīt ražas veidošanai.
Pie viena ar vara vitriolu, lerānu vai brūču ziedi sakopj stumbra bojājumus, pirms tam tos izgriežot ar speciālu nazi un iztīrot. Brūču kopšanai var izmantot arī ar karstu ūdeni aplietus un atdzesētus pelnus.
Tas pats princips attiecas uz ogu krūmu, dekoratīvo kokaugu vainagu veidošanu un dzīvžogu cirpšanu – ja nevēlas augu strauju ataugšanu, tos labāk apgriezt rudenī.
Kaļķošana.
Augļu koku stumbru kaļķošanu visbiežāk veic pieaugušiem, atklātā vietā augošiem kokiem. Kaļķošanai ir 2 pamatuzdevumi – novērst sūnu augšanu uz koku stumbriem un nodrošināt aizsardzību pret saules staru intensīvo atstarošanos no sniega ziemas otrajā pusē un agri pavasarī. Ja kaļķojamajam maisījumam piejaukts vara vitriols, tas kalpo arī stumbru aizsardzībai sēnīšu ierosinātām slimībām. Kaļķot var visu gadu, bet lielākā jēga to darīt ir no novembra vidus līdz janvāra vidum.
Kā kaļķošanas materiālu var izmantot vai nu tīru nedzēstu, smalku saberztu kaļķi, vai speciālus maisījumus, kur pievienots vara vitriols vai krīts. Krīts uzlabo kaļķojamā materiāla atstarošanas spējas un veido sārmaināku vidi, bet vara vitriols ierobežo slimību, piemēram, mizas vēža, izplatību. Šādus materiālus var iegādāties specializētos dārzkopības veikalos jau gatavus vai atjaukt ar ūdeni līdz vidēji šķidra krējuma konsistencei. Maisījumu uzklāj uz stumbra un apakšējiem skeletzariem ar platu, biezu saru otu 1-2 kārtās. Kaļķošanu var atkārtot pēc nepieciešamības ik pēc 1-5 gadiem.
Dārzos, kur augsne skābāka, rudens beigās kaļķo arī augsni. Šim nolūkam izmanto dolomītmiltus, dolomīta karbonātkaļķi vai kādu speciālu kaļķošanas maisījumu, ko vienmērīgi izkaisa pa visu kaļķojamo platību. Ja tiek kaļķotas vietas, kur iekopts zāliens, speciāli iestrādāt kaļķojamo materiālu nav nepieciešams, tas ar lietus un sniega ūdeņiem ieskalosies augsnē. Ja tiek kaļķota melnzeme vai cita uzrakta vieta, kaļķi viegli iestrādā augsnē ar grābekli. Atkarībā no augsnes skābuma pakāpes, kaļķošanu var atkārtot līdz 4 reizēm ziemas sezonā.
Slimību apkarošana.
Rudenī, pēc lapu nobiršanas augļu kokus var miglot ar stiprākas iedarbības fungicīdiem un insekticīdiem, nekā veģetācijas periodā. Precīzu preparātu izvēli undevas labāk uzticēt speciālistam vai konsultēties ar preparāta tirgotāju, taču no dārzkopības veikalu piedāvājuma var minēt, ka rudenī izmantojami tādi preparāti, ka dzelzs un vara vitriols, sērs, karbofoss, efektors, bordo maisījums u.c. Apsmidzina koku zarus, stumbrus un nedaudz arī augsni zem koka. Pirms tam jānovāc visas nobirušās lapas un augļi, jo tās satur slimību ierosinātājus un kaitēkļu oliņas, kas lapās var pārziemot. Tātad – šī vēlā miglošana jāveic, ka koku zari jau pavisam kaili. Slimās lapas nevar kompostēt, tās vislabāk sadedzināt vai izvest no dārza. Slimās lapas un zarus nepieciešams aizvākt arī no ogu krūmiem, arī tos var apsmidzināt ar vara vai dzelzs sulfātu šķīdumiem. Ja rūsas un vēža bojājumi manāmi uz kādiem dekoratīvajiem kokiem un krūmiem dārzā, arī tos tāpat jāapstrādā, lai ierobežotu slimību izplatību. Noteikti jāievēro darba drošības pasākumi miglojot un jāņem vērā, ka preparāti ir stiprāki kā pavasarī un vasarā lietotie.
Labs profilaktiskais pasākums aizsardzībai pret dārza kaitēkļiem ir putnu pievilināšana. Daudzi putni pārtiek no koku mizā un vecajās lapās ziemojošajiem kaitēkļiem un to kāpuriem. Rudenī augļu koku zaros var izkārt putnu barotavas, bet pavasarī izvietot putnu būrīšus. Jāraugās vienīgi, lai putnu piebarošana barotavās notiktu regulāri – pie piebarošanas pieraduši putni, kam lielāka sniega laikā pēkšņi pārtrauc dot barību ierastajā vietā, var aiziet bojā. Barotavas jāierīko vietās, kur nepūš valdošie vēji, lai putniem tajās būtu ērti uzturēties.
Aizsardzība pret zaķiem.
Jauno augļu kociņu, it sevišķi kauleņkoku miza garšo garaušiem, arī stirnām. Ja augļu dārzs atrodas tādā apvidū, kur pamežos vai krūmājos dzīvo šie meža dzīvnieki, kociņus uz ziemu jāaptin ar egļu vai priežu zariem, kaukāzplūmju vai citiem durstīgiem zariem, salmiem, maisaudumu, vai kādu citu ūdens un gaisa caurlaidīgu materiālu. Aptin sākot no zemes vismaz 1-1,5 metra augstumā, ja ir bieza sniega sega – var arī augstāk.. Aptinumam nav jābūt biezam, bet zarainam, lai zaķis netiktu pie garšīgās mizas. Pret meža dzīvniekiem var arī sagatavot ap koku apliekamas sētiņas no dēlīšiem, metāla vai plastmasas stiepļu pinuma. Tās izgatavo 1,2-1,5 m augstas un apliek 20-30 cm attālumā no kociņa, var arī iegādāties jau gatavas. Protams, ja būs iežogots viss augļu dārzs, papildus aizsardzība nebūs nepieciešama. Meža zvēri parasti bojā 1-6 gada stādījumus, vecākiem kokiem reizēm stirnas apgrauž nolīkušos zarus, bet mizu vairs negrauž.
Piesegšana.