Gar Amatu no tilta līdz tiltam
Pārgājiena maršrutu no Melturu tilta līdz Veclauču (Skaļupes) tiltam ieteicams veikt pa posmiem. Atbilstoši grūtību pakāpei, par vieglāko var uzskatīt kājāmgājēju maršruta posmu no Skaļupes puses, no Veclauču tilta līdz Zvārtes iezim. Tā ir labiekārtota un kopta taka, ko ierīkojuši Gaujas nacionālā parka tūrisma speciālisti. Takas kopgarums 2,2 kilometri. Maršrutu var veikt arī no Zvārtes ieža puses. Posms no Kārļu tilta līdz Zvārtes iezim ir visgarākais, ar 3 stāviem kāpumiem, veicams 3-4 stundās. Marķētais posms gar Amatas upi no Melturiem līdz Kārļu HES ir ne tikai pats grūtākais, bet arī bīstamākais. Plānojot veikt šo sportisko posmu, jau savlaicīgi brīdinu: tas noteikti NAV piemērots ģimenēm ar maziem bērniem, kā arī „klases izmēra” skolnieku grupām un ceļotājiem ar nepietiekamu fizisko sagatavotību. Nepieciešami droši pārgājiena apavi un pārliecība par savām spējām.
Amatas takas posmu no Melturu tilta līdz Kārļu tiltam var dēvēt par brīvdabas ģeoloģisko muzeju, tādēļ iesaku nesacensties, kurš ātrāk nokļūs galapunktā (maršruts nav garš un būs žēl, ka viss skaistais tik ātri beidzies), bet veltīt apmēram 1,5 stundas nesteidzīgai dabas iepazīšanai.
Maršruta sākumposmu iesaka veikt pa Amatas labā krasta augšmalu, nenokāpjot līdz upei. Kreisajā krastā paliek Melturu iezis, labajā - Īļaku iezis. Pirms tā meklējam taku un dodamies augšup. Iesaku neriskēt un nežonglēt pa kraujas malu, kur ik pa laikam nobrūk dolomīti, aizraujot līdz virs tiem augošos kokus. Īļaku ieža augšdaļā kā pelēki pilsdrupu mūri atsedzas Pļaviņu svītas plaisainie dolomīti. Zem tiem izplūst avoti, kas izmērcē zilganpelēko un violeti sārto mālu un nobiru slāni. Atseguma šķērsošana lejas vai vidusdaļā, it īpaši pēc lietiem, nav ieteicama. Pretējā Amatas krastā,200 metrus lejup pa straumi ir Vizuļu iezis. Vasarās atsegums ir pelēcīgi sārts, lāsumo no plaisām dolomītos izplūstošie avoti. Ziemā tie veido leduskritumus.
Labajā krastā klāt Dolomīta krauja.Skaists, stāvs un samērā bīstams atsegums, pēc izskata iezis līdzīgs Īļāku iezim. Lejpus dolomītu joslai līdz upei turpinās mālaini noslīdējumi, nogruvuši akmeņi. Vēlams doties pa kraujas augšmalu. Nav ieteicams traversēt nobiru lauku ieža pakājē. Kraujas nosaukumu devis skolotājs K.Ašmanis 20. gadsimta 20-tajos gados. Aiz Dolomītu kraujas labajā krastā ir vēl viens iezis, diemžēl bez nosaukuma. Šķērsojam Saltupīti. Pretī ietekai Amatā izveidojusies liela sala, kas turpinās līdz pat Kārļu dzirnavezeram. Labajā krastā koku aizsegā Dambja iezis ar pelēkām un violeti sārtām dolomītu joslām, bet kreisajā krastā līdz par Amatas tiltam turpinās Staburaga krasts ar atsevišķiem atsegumiem un avotiem. Vienam no lielākajiem atsegumiem skaists un romantisks nosaukums – Varavīksnes iezis. Klāt Kārļu HES, kur Amatas ūdeņu spēks darbina turbīnas. Ūdenskrātuve un aizsprosts izveidots 1925. gadā bijušo Kārļa muižas ūdensdzirnavu vietā. Te 19. gadsimtā bijusi zāģētava un šindeļu fabrika, kam enerģiju deva ūdens turbīna. Kārļu HES līdz 1963. gadam apgādāja apkārtni un Cēsu pilsētu elektroenerģiju. Spēkstacija atjaunota 2002. gadā. Te ierīkots zivju ceļš – savdabīgas „ūdenstrepes” lašveidīgajām zivīm, lai tās varētu doties uz nārsta vietām upes augštecē. Kā vērtē pieredzējuši makšķernieki – šī būve „no aukstasiņu būtnēm ir pilnīgi nepieprasīta”, jo neatbilstot zivju vēlmēm. Pārejam aizsprosta dambi, tiltiņu un pēdējos apmēram 700 metrus turpinām pa ceļu. Tālāk tūrisma taka gar pašu upes krastu nav ierīkota. Ja ir vēlēšanās arī tālāk sekot Amatas plūdumam, jārēķinās ar līkumošanu gar bebru izgāztiem kokiem. Pirms vairākiem gadiem lejpus aizsprosta upi greznoja savdabīgs objekts – klints sala, jeb smilšakmens stabs ar zālēm apaugušu „cepuri”. Tas bija pēdējais „bastions” no smilšakmens arkas, ko, intensīvi skalojot un „graužot” Amata bija izveidojusi 1978. gadā. Vēl 1999. gadā stabs vēl bija apmēram četru metru augsts, ar daudz šaurāku, straumes sadeldētu pamatni. Neparastais dabas veidojums pilnībā sagruva 2002. gada februārī. Klāt tilts pār Amatu, aiz tās Kārļu zivjaudzētava, kas izveidota 1932. gadā. Šeit var pieteikt ekskursijas, lai redzētu, kā audzē lašu un foreļu mazuļus.
Otrais posms. Starts pie Amatas tilta pie Kārļu zivjaudzētavas, finišs pie Zvārtes ieža. Maršruta sākumā kāpiens Ainavu kraujā. Piepūli, šturmējot virsotni, atalgos skaistais skats no aptuveni 40 metrus augstās kraujas. No šejienes redzama mežu ieskautā ieleja, upes spožā lenta, pļava un ceļš. Zem kājām daudzkrāsains atsegums, kurā kārtu kārtām redzama zemes ģeoloģiskā vēsture. Ainavu krauja - valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais piemineklis, vislabāk apskatāma pavasaros vai rudenī, kad balto, pelēko, sārto un violeto iežu slāņus neaizsedz koku lapotne. Puskilometru garajā kraujā ir divi atsegumi, kuros dabas procesi vēl arvien turpinās - noslīd, nobrūk, izplūst avoti. Tālāk taka strauji virzās lejup, pretējā krastā redzami Ķaubju ieža sārtie smilšakmeņi. Maršruta turpinājumā ir trīs nelieli bezvārda atsegumi – divi labajā, viens kreisajā krastā. Pirms Stūķu ieža sākas nopietns kāpums – īsts pārbaudījums! Atkal jānokļūst ap 40 metruaugstā kraujā un tad jādodas lejā. Tikai agrā pavasarī, vēlā rudenī un ziemā no Stūķu ieža dziļi ielejā redzama Amata, vasarā upi aizsedz biezā lapotne. Ieža sārti – balti sārto sānu var redzēt nokāpjot lejā pie upes. Dodamies tālāk. Līdz pat Zvārtei taka kļūst arvien lēzenāka, bez negaidītiem kāpumiem, gravām un citiem šķēršļiem. Labajā krastā neliels bezvārda atsegums, tam pretī, kreisajā krastā Pērļupes ieteka. Amata sāk mest arvien lielākas cilpas un pirms Dzilnas ieža ir tāāāds līkums, kuru vērīgākie var „saīsināt”. Brīnums, kā gan upe šo vietu nav savienojusi, izveidojot salu. Dzilnas iezis Amatas kreisajā krastā, tāpat kā iepriekš grūti pārvarētais Stūķu iezis, ir valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģiskais dabas piemineklis. Noslīdeņi, nobrukumi un avoti to ik sezonu pārveido. Ziemās Dzilnas iezi rotā ap 10 metrus augsts leduskritums. Jau kopš Ķaubju ieža novērojamas bebru aktivitātes. Taku ik pa brīdim šķērso skaidām piebiruši „baļķu transportēšanas ceļi”. Jāuzmanās nepazaudēt kāju bebru alās. Kreisajā krastā aiz mazām saliņām labi saskatāma Kumadas ieteka. Nedaudz tālāk kreisajā krastā ap 300 metru garā un ap 40 metrus augstā Incēnu krauja. Vasarās tā no upes nav tik labi redzama, jo aizsedz koku lapotne. Labajā krastā diviem līčiem doti interesanti nosaukumi – Štutūzis un Garais līcis. Aiz šīm cilpām kreisajā krastā sākas Roču meža rezervāts, kurā apmeklējums nav atļauts. Taka izved klajumā, kur palienes pļavās sastopama daudzveidīga augu valsts. Pavasaros noteikti pārsteigs violeti sārtās Bastarda tūsklapes audzes. Nogurušākie ceļotāji gar „Viļņu” māju pagalmu parasti dodas pa taisno pāri pļavām uz Zvārtes iezi, izlaižot divus apskates objektus. Aiz „Viļņiem” Amatas krastā bijušas mājas „Kraujas”, kur kādreiz darbojusies vietējā spēkstacija. Kreisajā krastā Gulbju iezis. Bet nu jau redzams galamērķis un Zvārtes iezis!
Trešais posms. Ieteicams veikt no Veclauču jeb Skaļupes tilta puses, lai galamērķi var izmantot ilgākai atpūtai un Zvārtes ieža apkārtnes apskatei. Gar Amatas krastu jau izsenis ir bijusi makšķernieku iemīta taciņa, kas tagad papildināta ar kāpnītēm un barjerām apmeklētāju drošībai. Vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī Amatas krastu smilšakmens atsegumi saskatāmi vislabāk, jo tos neaizsedz biezā, zaļā lapotne. Ziemā ir vienreizēja iespēja redzēt leduskritumus, kas radušies tur, kur vasarā no klintīm sūcas avotiņi. Pa taku ejot ainava mainās ik pēc pārdesmit metriem. Upe savā lejtecē steidzas pa dziļu, gleznainu senleju. Šajā Amatas posmā krastus rotā sarkanīgie Devona smilšakmens atsegumi. Ceļā mums būs Zaļais iezītis, Vizbulīšu iezis, pretējā krastā Vanagu iezis, aiz asa līkuma šai krastā Lustūzis un tūlīt pretī Zemais iezis. Nez kā te laivotāji var izņemt līkumus? Jau no Veclauču tilta Amatas kreisajā krastā sākas Roču meža rezervāts. Tas radīts, lai saglabātu netraucētas un nepārveidotas meža dabiskās ekosistēmas. Rezervāta apmeklēšana nav atļauta. Tuvojamies finišam. Kreisajā pusē slejas varenais Miglas iezis, kurš augstumā gan nevar mēroties ar Zvārtes iezi, bet vēja un nokrišņu ārdēts kļuvis krietni vien līdzīgs. Taka beidzas pļaviņā, kur ir labiekārtota atpūtas vieta. Turpat tālāk slejas 20m augstais Zvārtes iezis - viens no Latvijas dabas ainavas simboliem. Kas lai zina, vai raganas lido arī šobaltdien, bet 2002. gadā pretim Zvārtes iezim tika izveidota Raganu pļaviņa, kur var apskatīt un pašiem izmēģināt raganu transportlīdzekļus un apgūt dažu labu raganu zinību.