CILVĒKS VAR VISU
Kādā rudens vakarā, kad man bija 4 gadi, pēc pastaigas caur košu kastaņu un kļavu lapu piebirušu parku iepretim Lielauces muižai, pirmo reizi mūžā mammas lasījumā dzirdēju pasaku par Zelta Zivtiņu. Zivtiņu, kas vecajam vīram, apmaiņā pret savu brīvību, dāvāja trīs vēlēšanās. Līdz tam biju dzirdējis jau vairākas aizraujošas pasakas par burvjiem un fejām, taču šī uzrunāja visvairāk un manī radīja kādu kvēlu vēlmi. Tobrīd vēl neaptvēru pasakas visu būtību (ja vispār pastāv konkrēts vecums, kurā to var izdarīt), taču skaidri atminos, ka biju dziļā neizpratnē par piedāvājuma pašu struktūru (acīmredzot jau toreiz manī sāka mosties inženiertehniski racionāla prāta iezīmes
). Nespēju saprast, kādēļ ir vajadzīgas veselas trīs vēlēšanās, kuras bez tam tika izlietotas tik pavirši, ja pietiktu tikai ar vienu vienīgu piepildītu vēlēšanos…
Nākamajā rītā savai mammai palūdzu diegu spolīti, dažas lielās kantora saspraudes un devos uz paris simts metru attālo urdziņu, kas kādreiz tecēja cauri vecajam muižas parkam, ķert Zelta Zivtiņu. Konstatētais fakts, ka priekšā paveras vien izžuvis un lapām piebiris grāvis, it nemaz neapslāpēja manu nopietno apņemšanos. No kancelejas saspraudes lietišķi izlocījis ko līdzīgu āķim un iesējis to diega galā, sāku savu atbildīgo uzdevumu – noķert Zivtiņu, sēžot uz aptrupējuša koka tiltiņa malas.
Vai nu tā nebija īstā diena, jeb pārlieku vēlais rudens jau lika par sevi manīt, taču man neķērās… Tiku izvilcis daudz un dažādu skaistu kļavas lapu eksemplāru, tomēr, pat neskatoties uz tāda vecuma bērna, kāds toreiz biju es, bagāto fantāziju, sapratu, ka neviena no tām neatbilst manam priekšstatam par Zelta Zivtiņu – īstu, aptuveni četras bērna plaukstas garu karpveidīgu (jo karpa nu bija tā zivs, kuru vienīgo pazinu) runājošu zivi, kādu sev to biju iztēlojies. Mana tā brīža apņemšanās tiešām bija apbrīnas vērta, jo pat neraugoties uz aicinājumiem pusdienās, pavadīju uz tiltiņa visu dienu. Savukārt pateicoties mammas dziļajai lietas izpratnei un piegādātajām gardajām sviestmaizēm, es izturēju līdz pat vakaram.
Un tad kā zibens no skaidrām debesīm pār mani nāca apjausma - ne tur makšķerēju!!!
Atgriezos mājās un ķēros pie darba! Gatavoju kuģi, ar kuru braukt jūrā, jo tieši tur vecajam vīram no pasakas veicās ar Zelta Zivi!
Kad darbs tika paveikts, saguris, bet gandarīts un priekpilnas nojausmas pārņemts par paredzamo veiksmi, iemigu.
Jaunas dienas rītā devos uz jūru (zaļu aļģu nedaudz aizaugušo dīķi), aiz sevis striķītī vilkdams kuģi (aptuveni 30x50cm lielu papes pasta sūtījumu kasti) ar pilnu inventāru un ekipējumu. Nonācis līdz krastam, iestūmu savu peldlīdzekli ūdenī un pats kāpu iekšā. „Kuģī” nez kāpēc strauji sāka sūkties ūdens un burtiski piecu sekunžu laikā tur pat pie krasta tas nogrima. Es izglābos un tiku sveikā ar piesmeltiem zābaciņiem. Kopš tā brīža, manas neveiksmes Zelta Zivtiņas ķeršanā atkārtojās vairāk kārt.
Atceros dienu, kā sasniedzis 5 gadu vecumu, atrados viens pats mājās, gaidot atgriežamies vecākus no darba un vēros melnbaltā televizora ekrānā, kurā melnā rāmī tika rādīta kāda augsta valstsvīra kārtējā aiziešana. Un tad mani pārņēma panika. Es sāku šausmīgi stipri raudāt un lūgties Dievu (nekad par tā esamību vai neesamību ģimenē netika runāts, sevišķi ņemot vērā to laiku politisko ideoloģiju), stāstot Viņam, ka negribu tik drīz mirt, kā tie onkuļi televizorā, jo es vēl neesmu noķēris Zelta Zivi un palūdzis viņai savu vēlēšanos!
Kā šodien atceros tā brīža emocijas un asaru straumes. Toreiz iedomājos, varbūt Dievam varu izstāstīt visu un palūgt savas vēlmes piepildīšanos. Un es izstāstīju un palūdzu… Palūdzu tik stipri un tīri, cik piecgadīga bērna dvēsele to spēja.
Mani pārņēma pilnīgs miers, un es aizmigu.
Aizmigu līdz pat 25 gadu vecumam, ar nelieliem pārtraukumiem, kad tieši kā 20 gadu nebiju bijis savā bērnības zemē – Lielaucē, pie Lielauces ezera, muižas, savām mājām. Šie 20 gadi paskrēja ātri un nemanāmi kā viens mirklis starp ikdienas dzīves kņadām, dziļi sirdī joprojām meklējot un gaidot Zelta Zivtiņu, kurai atklāt savu vēlēšanos… Joprojām meklējot, jo miegā tika piemirsts, ka jau 20 gadus atpakaļ viss tika nokārtots pēc mana lūguma…
Ko tad es tiku vēlējies šo gadsimta ceturksni atpakaļ? Nekā mistiska. Lūdzu tik vien kā kļūt par burvi… Tādu burvi, kura labās vēlēšanās piepildās. Tādu burvi, kurš spētu palīdzēt citiem. Bērnībā domāju, ka vēlētos prast piepildīt citu cilvēku vēlēšanās, bet tad sapratu, ka varētu kā burvis burt, lai arī citi top par burvjiem. Vai mana vēlme tika uzklausīta? Lai cik tas neticami arī nešķistu, jā - tā tika gan uzklausīta, gan piepildīta! 25 gadus tiku vadāts cauri dzīves situācijām, kas gluži kā „ar pirkstu acī” bakstīja manī sapratni par noteikšanu pašam pār savu dzīvi.
Ilgi un smagi nāca apziņa, ka visas vēlēšanās piepildās, bet ne visas vēlmes nes laimi. Bieži nācās krist vēl un vēl, lai beidzot noticētu, ka klupienus daru sev pats. Lai gan vēl nebūt neesmu visu protošs burvis, vēl tikai mācos, kā sacīja kādas mākslas filmas personāžs, taču es cītīgi ravēju un kopju savas apziņas dārzu, jo zinu – tas ietekmē visu manu dzīvi. Visu to realitāti, kurā pašreiz atrodos un ar kuru ne vienmēr esmu pilnīgā mierā.
Lai novērtētu un apzinātos gaismas un krāsu spēles, jāiepazīst ir statiska tumsa. Lai zinātu pasacīt, ka ir silti un labi, jāzina, kā ir, kad salst, bet pilnvērtīgi dzīvot spējam vien tad, kad apzināmies nāvi. No tās nav jābaidās un tā arī nav jāpielūdz. Pret to nav jāizturas pavirši un nav jāignorē. Tā tikai ir jāpatur savā apziņā kā dzīves pretmets. Kad vairums no mums spēsim nāvi paturēt savā skaidrajā apziņā salīdzinājumam, tās fiziskā izpaušanās vairs nebūs nepieciešama. Tā ir viena no Visuma līdzsvara likuma izpausmēm. Tad patiešām spēsim novērtēt pilnās krāsās šo Dieva Dāvanu – dzīvi!
Nav nekā nedz slikta, nedz laba, jo viens bez otra vienkārši nespētu pastāvēt. Taču svarīgi, ko tieši izvēlamies par savu realitāti, piesaistot savu apziņu, bet ko paturam prātā kā atskaiti.
Atmosties no maldu miega un atcerēties sevi…
Kā neapzinātā miegā atrodamies tad, kad šķiet, ka viss riņķī un apkārt radies no mums neatkarīgiem apstākļiem. Kad domājam, ka slimības uzrodas nelaikā un nepelnīti, bet lielie laimes vinnesti ir nejaušības gadījuma skaitļa kaprīzes. Kad božamies par politiķu meliem un kliedzam, kur skatās Dievs, kas pieļauj visas pasaules netaisnības un necilvēcības. Jā, tās ir maldu miega pazīmes, kad šķietam sev niecīgas un bezspēcīgas skaidiņas likteņa upes virpuļos, vai gluži pretēji – iedomājoties sevi Dieva vietā…
Līdz ko sākam tajā visā saskatīt paši sevi, mēs sākam atmosties… Kad sākam atmosties, mēs sākam redzēt sevi no malas un saprast, ka esam tas pats lielais fui, par ko runājām, rādot ar pirkstu. Vai tas krāšņais vāāāu, par kuru tik entuziastiski sajūsmināmies.
Cilvēks ir tāds, kādu veidojis sevi pats. Radītājs viņam ir devis pilnīgi visu šim nolūkam nepieciešamo, un pats galvenais – izvēles brīvību. Ja šis teikums nav mums pieņemams, tātad vēl guļam dziļā miegā.
Daudzi diži pasaules prāti ir domājuši, kā parādīt citiem, ka viņi guļ, neizprotot pašu šīs būtības paradoksu – guļošais neredz, ko viņam rāda, bet nomodā esošais vairs neguļ. Tas ticis darīts gan ar varu, gan mīlestību, taču lielākoties pārkāpjot vienu no svarīgākajiem likumiem – brīvas gribas likumu. Katram ir tiesības gulēt un tiesības būt nomodā, kad vien viņš to vēlas. Ja kāds mūs patvaļīgi modina, viņš pārkāpj likumu. Tas, kurš ir laimīgs un patiesi atvērts dzīvei, nevienu nemodina, skaļi kliedzot, jo apzinās - miegs ir tik pat svarīgs kā nomoda. Viņš vienkārši palīdz baudīt nomodu tiem, kas to vēlas, ļaujot gulēt tiem, kam tajā brīdī svarīgāks ir tas. Atpazīt šādu Cilvēku var pavisam vienkārši - paskatoties uz viņu un satiekot prieka pilnu un apgaroti siltu skatienu. Bez ažiotāžām, reklāmām un intrigām.
Cilvēks var visu, jo viņam ir dots jau pilnīgi viss. Zinu to, jo līdz sapratnei esmu nācis pats caur saviem maldiem. Un cilvēks no tā visa var viegli atteikties, dzīvojot sevis paša radītu maldu realitātē. Šis mehānisms vienlaicīgi ir gan ļoti vienkāršs, gan neaprakstāmi sarežģīts. Pasaulē viss ir līdzsvarā un vienādās proporcijās, savukārt mums atliek vien izvēlēties, uz ko koncentrēt savu uzmanību. Tas tad arī veidos mūsu realitāti. Lai cik neaprakstāmi burvīgi ziedošs dārzs būtu mūsu priekšā, to nekad nespēsim novērtēt, ja koncentrēsim visu uzmanību uz vienu pašu kāda sunīša atstātu „iezīmi” dārza nostūrī. Nespēsim novērtēt, ja par to runāsim un visas savas domas nodarbināsim tikai ar šo vienu faktu. Ja to vien darīsim kā analizēsim un pētīsim šo „nelāgo izdalījumu”, ar laiku mūsu apziņa pilnīgi izslēgs faktu, ka riņķī ir skaists dārzs, un ar šo brīdi mēs paši sevi būsim izmetuši ārā no paradīzes… Un tas arī būs vienīgais, ko spēsim radīt paši un par ko mācīsim citiem…
Bet tāda iepr. minēta lieta kā mistika tam visam seko un tajā visā ir iekļauta, jo mistika ir vien tas, ko konkrētā brīdī nepārzinām vai esam piemirsuši. Tā ir tik pat reāla kā koša rudens lapa ceļa malā, kucēna draiska vāļāšanās pludmales smiltīs un savas astes ķeršana, saules riets dzestrā septembra vakarā, mīļotā cilvēka neatkārtojamais smaids, kas vērsts tieši tagad un tieši Tev. Kā liepziedu un pļauta siena galvu reibinošais aromāts. Sienāžu dziesmas. Jūras vēja samtainais pieskāriens un spēle ar matiem… kā Mīlestība…
Un tik pat reāls fakts, kā tuvinieka pēkšņa vai ne tik pēkšņa aiziešana, atgādinājumam atcerēties novērtēt pašiem to, kur atrodamies ŠOBRĪD.
Visbagātīgāko dzīvi ar skaidru un patiesu apziņu, kurā ietverta visa emociju gamma, var nodzīvot arī vienas dienas laikā. Kad spējam novērtēt un izanalizēt savu esību. Ja tam nepievēršam vērību TE un TAGAD, tam var nepietikt arī 100 gadu gara cilvēka mūža, bet ja pievēršam - var izrādīties gana arī ar dažām patiesas dzīves minūtēm. Tā ir apskaidrība – viskrāšņākais, kas ar cilvēku var notikt dzīves laikā!
Manas dzīves lielākais prieks un gandarījums ir redzēt, kā atveras un uzzied Cilvēks. Kādu gandarījumu viņā rada apziņa, ka viņš pats ir savas dzīves galvenais režisors. Jo vairāk vis riņķī būs laimīgu cilvēku, kas saprot, ka viņu rokās ir viss, jo laimīgāks kļūstu es pats…
Lai jauka un apzināta jūsu esība un vienmēr ar priekpilnu pateicību atcerieties par to Zelta Zivtiņu sevī, caur kuru mūsu vēlmes spēj piepildīties neierobežoti!
Aleksandrs Mantess