Tikšanās ar rakstieku Arno Junzi
4 attēli • 6. nov 2019 15:53
5.novembrī DNCB viesojās rakstnieks, kultūras žurnālists Arno Jundze. Viņš pastāstīja, kā kļuvis par rakstnieku, iepazīstināja ar savām grāmatām un atbildēja uz pasākuma apmeklētāju jautājumiem. Uz jautājumu, kura ir tā grāmata, kas viņam lika noticēt sev kā rakstniekam, Arno atbildēja, ka tā esot "Putekļi smilšu pulkstenī". Šī grāmata esot par latviešu vīriešiem, kuriem kaut reizi dzīvē...Vairāk5.novembrī DNCB viesojās rakstnieks, kultūras žurnālists Arno Jundze. Viņš pastāstīja, kā kļuvis par rakstnieku, iepazīstināja ar savām grāmatām un atbildēja uz pasākuma apmeklētāju jautājumiem. Uz jautājumu, kura ir tā grāmata, kas viņam lika noticēt sev kā rakstniekam, Arno atbildēja, ka tā esot "Putekļi smilšu pulkstenī". Šī grāmata esot par latviešu vīriešiem, kuriem kaut reizi dzīvē esot nācies saskarties ar nodevību, pēc kuras pēc tam ir jāmāk saņemties, lai nenodzertos. Kā piemērus rakstnieks minēja Padomju armiju, Černobiļas seku likvidāciju, izsūtīšanu uz Sibīriju u.c. Savukārt, grāmatu "Sarkanais dzīvsudrabs", ko iesākumā autors uzrakstīja divas reizes biezāku un ar drūmāku saturu, pēc tam pats pārlaboja pārveidojot tekstu ne tik drūmu un ne tik plašu. Romāna “Sarkanais dzīvsudrabs” darbība risinās pavisam nesenā pagātnē – 90. gadu Latvijā īsi pēc neatkarības atgūšanas. Tas ir kardinālu pārmaiņu laiks, kad strauji brūk vecā iekārta un tās vietā veidojas jauna valsts un sabiedrība. To sarežģītais tapšanas ceļš lielai daļai kļūst par nopietnu pārbaudījumu, rūpēm par izdzīvošanu jaunajos apstākļos noliekot smagu izvēļu priekšā un sašķiebjot ne vienu vien morāles kompasu. Vēstījuma dinamisko ritmu veido pamīšus izkārtotas vienkāršu Latvijas ļaužu dzīves epizodes, kas risinās uz valstiski nozīmīgu notikumu fona, sākot ar 1989./ 90. gada jaungada nakti un noslēdzoties uz jaunas tūkstošgades sliekšņa. Sapņi un cerības, sasniegumi un vilšanās spilgtā Latvijas nesenās pagātnes mozaīkā, kurā savu krāsas akcentu dod arī noslēpumiem apvītais “sarkanais dzīvsudrabs”. Arno stāstīja, ka pēc dabas esot "pūce", tāpēc grāmatas labāk rakstot pa naktīm. Vienlaicīgi tiekot strādāts pie vairākām grāmatām, bet tad, kad kāda no tām esot pabeigta, viņš parasti vairs necenšoties neko daudz mainīt, bet turpina strādāt pie nākamajām. Kāda no lasītājām uzdeva jautājumu, kā panākt, lai bērni lasītu grāmatas, uz ko rakstnieks atbildēja, ka īpašas receptes neesot. Vissvarīgākais ir katrā vecumā bērniem piedāvāt tādu literatūru, kas viņiem ir saistoša nevis uzspiesta. Tā kā uz pasākumu bija ieradušies skolu jaunieši, Arno viņus mudināja mācīties, labi apgūt valodas un matemātiku, uzsverot, ka visi pasaules ceļi nebūt neatvērsies, ja pietrūks tieši šo dzīvei nepieciešamo zināšanu. Viņš uzsvēra, ka ja kaut ko dzīvē grib sasniegt, tad ar talantu vien nepietiek, bet ir jāstrādā ar "melnu muti". Pasākums tika rīkots ar VKKF atbalstītu projektu "Latviešu literāti un orģinālliteratūras tulkotāji bibliotēkā".
