Kā ar Maiju kādu savainotu vārnulēnu izglābām.
1 attēls • 17. jūn 2015 15:35
Kā šodien ar Maiju Stuģi kādu savainotu vārnulēnu izglābām. Paldies foršajai kaimiņienei Maijai un īpašs paldies Dr.Beinerta veterinārās klīnikas administratorei un kolektīvam kopumā! Ar patiesu cieņu. Paldies par telefonpadomiem savainotu putnu aizgādnei Anetei! Paldies, ka līdzās ir tik sirdssilti cilvēki, kuriem patiesi rūp! Kāds varētu sacīt: "Ak vai, vārnas neko labu nedara! Vien ķērc...VairākKā šodien ar Maiju Stuģi kādu savainotu vārnulēnu izglābām. Paldies foršajai kaimiņienei Maijai un īpašs paldies Dr.Beinerta veterinārās klīnikas administratorei un kolektīvam kopumā! Ar patiesu cieņu. Paldies par telefonpadomiem savainotu putnu aizgādnei Anetei! Paldies, ka līdzās ir tik sirdssilti cilvēki, kuriem patiesi rūp! Kāds varētu sacīt: "Ak vai, vārnas neko labu nedara! Vien ķērc un saceļ kņadu visapkārt." Man gan liekas un tāda ir mana pārliecība, ka Dievs nav kļūdījies. Ikkatrs viņa veikums ir īpašs, unikāls. Katrai dzīvībai ir sava noteikta vieta kopējā ciklā. Protams, atsevišķs jautājums ir par to, ka ir daļa cilvēku, kuri ar saviem veikumiem šo līdzsvaru sašķoba. Un tomēr Visums arvien un arvien turpina rūpēties par to, lai mēs iekļautos harmonijas robežās un planēta Zeme varētu turpināt eksistēt. Kāds sacīs, ka dzīvnieku pasaulē jāgodā dabīgais cikls. Ka putnu vajadzēja atstāt turpat, kur tas, krītot laukā no ligzdas, bija savainojies. Koks droši vien bijis augsts, ceļš līdz zemes virsmai - patāls. Vārnulēns spēja vien pieklibot uz vienas kājas, pārmaiņus balstoties uz viena spārna vai knābja. Parks, ļaužu piepildīts. Putns vēl jauniņš, lidošanas prasmi nav apguvis. To būtu pamanījis kāds kaķis vai suns, tad dabīgais cikls viņa dzīvībai būtu noslēdzies. Un tomēr. - Varbūt nav nejaušība, ka ik pa laikam tiekam nolikti noteiktā vietā un noteiktā laikā. Bija sajūta, ka tā ir viņa iespēja. Protams, būtu brīnišķīgi atrast tai parkā viņa ligzdu un uzcelt viņu atpakaļ. Jo tikai vecāki prastu par savu atvasi pienācīgi parūpēties un iemācīt visu nepieciešamo turpmākam dzīves lidojumam. Tagad viņš ir Dr.Beinerta klīnikā. Aprūpēts un samīļots. Ķepiņa esot kritienā pamatīgi apsista, taču citādi - viņam nekas nekaišot. Pagaidām iedotas pretsāpju potes, lai mierīgāka pašsajūta. Pirmdien viņam pakaļ braukšot kāda dāma vārdā Jeļena, kura vairākus gadus rūpējas tieši par vārnām. Dakterē, kopj, audzina. Kāda daļa pēc izveseļošanas dodas prom, bet cita -
