Biogrāfija
Vita Baļčunaite
*Izglītība - Latvijas Kultūras akadēmijas kino un dramatiskais aktieru kurss (Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas virsvadībā.
*Savulaik vadījusi LNT raidījumus "Mājokļa jautājums", "Mans Mīļais Draugs", "Trakā kabaCnauda", "Dzintara Dziesmas".
*Bijusi štata aktrise Latvijas Leļļu teātrī un Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijā, bet tā kā teātra ikdiena bijusi ļoti piepildīta un noslogota izvēlējusies neatkarīgas brīvmākslinieces statusu, lai būtu laiks piedalīties arī neatkarījos projektos ārpus teātra robežām.
*Labprāt ierunā, ieskaņo filmas un multfilmas gan SDI Media Latvija, gan Jura Podnieka studijās. Ierunā, iedzied reklāmas dažādās Latvijas studijās, piemēram, Borisa Rezņika "Studio 55, "Visio", "Austrumparka", "Frog studio", "IB Media" un citās.
*Jau daudzu gadu garumā piedalās arī Ditas Balčus vadītā neatkarīgā teātra "Divas Acis" ("Kabata") izrādēs. (Lomas: Pepija izrādē "Pepija", Brālītis - "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta", Pelnrušķīte - "Pelnrušķīte", Ponija Cepurīte - "Emīls un Berlīnes zēni", Princese uz zirņa - "Princese uz zirņa", Lienīte un Vēja māte - "Sprīdītis" u.c.)
*Lomas Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijā: Stella Gaļinas Poliščukas režisētajā izrādē "Ilgu tramvajs", Ketrina Mihaila Gruzdova režisētajā izrādē "Ardievas ieročiem", Aktrise Gaļinas Poliščukas režisētajā "Ja Tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās" u.c.
*2010.gada sākumā tiek iestudēta Vitas Baļčunaites monoizrāde "Blūzs.Vita.Nova.".
Ilzes Zālītes recenzija: "Teātra Observatorijas" stāsts par elli un paradīzi.
"Pirms dažām dienām "Teātra Observatorjā" savu pirmo uznācienu piedzīvojusi izrāde "Blūzs. Vita. Nova." Stāsts par elli un paradīzi, ko radam paši, par mīlestību, pēc kuras tiecamies, dažādos veidos un izpausmēs.
Jaunākais nra.lv
Šo izrādi var uzlūkot divos līmeņos: ja skatuviskās norises vēro "pa tiešo”, tās nolasās kā sievietes dvēseles monologs, kurā atspoguļojas visa plašā mīlestības un nodevības emociju gamma; no otras puses, ja vien izrādes nosaukums kādam skatītājam šķiet aizdomīgi atpazīstams, tad izrādi „Blūzs. Vita. Nova.” var baudīt arī kā iespējamu atsauci uz Dantes Aligjēri 1295. gadā radīto darbu „La Vita Nuova”. Un, lai gan es neesmu gluži pārliecināta, vai mans minējums par koķetēšanu ar Aligjēri darbu, ir pareizs, jāatzīst, ka abos līmeņos izrāde sevī nes spēcīgu emocionālo lādiņu.
Izrādes „Blūzs. Vita. Nova.” titullomā redzama neapšaubāmi talantīgā Vita Baļčunaite, kura spēj skatītājiem radīt absolūtas klātesamības un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Cik tālu sieviete ir gatavs cīnīties par savu mīlestību? Kas notiek sievietes prātā un sirdī, kad mīļotais cilvēks vienā mirklī pazūd no viņas dzīves? Varu tikai apbrīnot Vitu Baļčunaiti, kura divu stundu laikā uz skatuves izdzīvo visasākās dvēseles mocības, ārprātu un izmisumu, kas turklāt spēj noturēt neatslābstošu skatītāju uzmanību. Monologs gada garumā. Nepārtraukta telefona saruna ar to, kuru gribas noskūpstīt, kuram gribas nolikt galvu uz pleca, kura pirkstus gribas sajust savos matos, kuru gribas nogalināt, finansiāli izputināt, kuru gribas ieraudzīt kaut vēl tikai vienu, pēdējo reizi, kuru gribas publiski pazemot, kura balss telefona klausulē spēj nomierināt. Saruna ar vīrieti, kurš bijis tev līdzās ilgus gadus, taču vienā dienā viņā ir tikai tik daudz drosmes, lai piezvanītu un pateiktu „es aizeju”.
No „mīļais, tu esi cūka”, līdz „mīļais, tu ne pie kā neesi vainīgs”... No vēlmes noalgot puišus, kuri viņam sašķaidīs pauri, līdz pazemīgam lūgumam neatstāt tevi vienu tumsā. No mīlestības līdz naidam. Tieši tik plašu jūtu amplitūdu šajā izrādē izdzīvo abas Vitas – gan skatuves tēls, gan pati aktrise. Jo es no sirds ticu, ka ikviena sieviete savā dzīvē ir piedzīvojusi brīžus par kuru smeldzīgumu katra spētu pastāstīt vēl daudz vairāk. Un, lai gan izrādes šķietami monotonā „mono” spēle tiek „atšķaidīta” ar savdabīgiem kino kadriem, kuros dažādi vīrieši un sievietes dalās savās pārdomās par to, kas ir mīlestība, es šoreiz teiktu, ka Vitas stāsts tomēr neprasa „specefektus”, jo ir skaidri nolasāms ikviena cilvēka subjektīvajā pieredzē."
*Kopš 2013.gada sākuma ik darba dienu no pl.10:00 līdz 13:00 ar klausītājiem tiekas Retro FM 97.3 ēterā.
*Vada pasākumus gan pieaugušajiem, gan jaunākajai paaudzei. Arī dzied tajos. Ir vadījusi un vada daudzus labdarības pasākumus un priecājas, ja ar savu klātbūtni var palīdzēt, atbalstīt, sasildīt un atraisīt smaidu kādā sirsniņā! :) Viens no šādiem pasākumiem ir "Nike.Riga.Run.", ko jau vairākus gadus vada kopā ar Edgaru Barbaku.
*Reiz pabeigusi arī kursus modeļu aģenturā "Terri". Ir arī skatuves kosmētikas vizāžistes diploms.
Ir vāka modele 2010.gada augusta mēneša žurnālam "Klubs", kas kļuva par gada pirktāko žurnālu un ieguva titulu "Labākais vāks". Foto autors - Mārtiņš Plūme.
*Savas monoizrādes "Blūzs.Vita.Nova." laikā uzsākusi sadarbību ar komponistu Māri Lasmani. Izrādē izpildīja vairākus viņa komponētus blūzus. Šī muzikālā sadarbība turpinās visus šos gadus un ar arvien jaunām iecerēm dodas pie klausītājiem visā Latvijā. Ir tapušas vairākas koncertprogrammas, kurās Māra Lasmaņa komponētās dziesmas izpilda kopā ar dueta partneriem dziedātāju Mārtiņu Ruski, Mārtiņu Zvīguli u.c. Tiek ierakstīts pirmais dueta albums "Rasas lāses pieskāriens...", kurā Māra Lasmaņa dziesmas izpilda gan kopā ar Mārtiņu Ruski, gan katrs atsevišķi. Dziesmu tekstu autores ir dvīņu māsas Zenta Gavrilova un Zitta Voiciša. Muzikālo materiālu ieskaņojis Māra Briežkalna džeza kvartets.
*Kopā ar raidījuma "Mājokļa jautājums" dalībnieci, - tobrīd sešus gadus jauno Robertu Džesiku Larku ir ierakstīta Anitas Rezevskas dziesmiņa "Ziemassvētku zvani". Pēcāk - Anitas Rezevskas komponētā "Mani sapņi dejo", kurai vārdu autore ir Žanna Evarte Azareviča. Nu jau Robertai ir 10 gadi un abas mākslinieces ik pa laikam ar prieku tiekas uz skatuves dažādu muzikālu projektu ietvaros un labdarības koncertos.
*Šobrīd kā ārštata aktrise spēlē Latvijas Leļļu teātra pankroka stila muzikālajā izrādē jauniešiem "Pepija", atveidojot galveno lomo Pepiju, kurā dzied pankroku dzīvās blices pavadījumā.
Paulas Sigitas Ceplevičas recenzija:
"Roķīgā Pepija spridzina Leļļu teātra skatuvi
Kur smelties iedvesmu un enerģiju, dzīvesprieku un nebēdnību? Jādodas uz Latvijas Leļļu teātri, jo tur to visu var gūt no foršās Pepijas. Esmu redzējusi arī citos teātros iestudētās izrādes par Pepiju Garzeķi, bet pavisam noteikti varu apgalvot, ka visforšākā un stilīgākā Pepija dzīvo tieši Leļļu teātrī!
Lai gan daudziem noteikti Leļļu teātris asociējas tikai ar mazu bērnu izrādēm, uz šo gan neiesaka vest pirmskolas vecuma bērniņus, bet gan tieši tīņus. Režisors Valdis Pavlovskis jau visiem labi zināmo Astrīdas Lindgrēnes stāstu par Pepiju ir atdzīvinājis ar skaļu un foršu mūziku pankroka stilā, kuru spēlē un dzied izrādes "Pepija Garzeķe" sikspārņi kopā ar iesaistītajiem tēliem. Tas ir kaut kas vēl nebijis, piedodot izrādei pavisam citu garšu. Turklāt mūzikas ritmā izrādes laikā izārdīties paspēj ne tikai Pepija, bet arī viņas kārtīgie un paklausīgie draugi Tomijs (Edgars Kaufelds) un Annika (Lienīte Osipova), kuri, ļaujoties mūzikai, atļaujas būt brīvāki, nekā ikdienā.
Nebēdnīgās, trakulīgās, pašpārliecinātās un fantāziju bagātās, bet tajā pašā laikā arī sirsnīgās un mīļās Pepijas lomā iejūtas Vita Baļčunaite. Jāatzīst, ka tieši viņas dēļ arī man tik ļoti patīk šī izrāde, jo no viņas Pepijas nāk tāda enerģija, sirsnība un mīļums, ko ne visiem izdodas izstarot, un viņai tas izdodas tik viegli un no sirds. Laikam tieši tādēļ arī viņa ir tik ļoti iemīļota aktrise bērnu izrādēs, spēlējot gan princeses, gan Pelnrušķīti, gan Lienīti un citus tēlus. Man ir būtiski redzēt aktieros degsmi un prieku par to, ko viņi dara uz skatuves, un no Vitas prieks dzirkstī uz malu malām tā, ka skatītāji zālē smaida pretī un dīdās savos krēslos, lai dejotu līdzi un sistu plaukstas. Viņa vienkārši spridzina Leļļu teātra skatuvi!
Pepijas fantāziju pasaule ir viņas patvērums, kurā viņai patverties skumjos brīžos, kad viņa ilgojas pēc saviem vecākiem - māmiņas Eņģeļa un tēta Jūras laupītāja. Izrādē pozitīvas sajūtas noteikti sniedz cirka attēlošana, kad katrs no draugiem rāda kādu priekšnesumu un iesaista tajā košas un neparastas lelles. Ļaujot vaļu savai fantāzijai, viņa uzbur brīnumainas ainas, kas liek smaidīt ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem aktieriem. Smieklus manī izraisīja arī skolas ainas, kad Pepija centās apgūt rēķināšanu un alfabētu, uzdodot dažādus kaitinošus jautājumus, tādā veidā izvedot no pacietības skolotāju. Uzslava Santai Didžus par šo lomu - fantastiska skolotāja!
Lai arī izrāde sniedz pozitīvas sajūtas un uzlādē visai dienai, tomēr tajā visā ir arī dziļa doma. Tas ir stāsts, kas atklāj būtisku atšķirību starp bērniem, kuri ir uzauguši ģimenē, un starp bērniem, kuriem nav vecāku un pašiem ir jāiemācās aizstāvēt sevi, atrast savu vietu pasaulē un rast prieku no dzīves. Noteikti ikviens pazīst kādu meiteni, kura līdzinās Pepijai, tikai varbūt pat nemaz nenojauš, kā viņa patiesībā jūtas. Pepija tic, ka māmiņa uz viņu lūkojas no mākoņa maliņas, un cer, ka reiz tētis viņai atbrauks pakaļ. Šajā gadījumā tētis tiešām atbrauc, bet ne vienmēr dzīvē viss ir ar laimīgām beigām.
Neskatoties uz to, ka šī ir pozitīvi uzlādējoša tīņu izrāde ar daudz smiekliem, lai skatītājos izraisītu smaidu, tomēr netrūkst arī aizkustinošas ainas, kurās man jau atkal acīs saskrēja asaras. Šķiet, ka tikai cilvēks ar ledus aukstu sirdi spētu neko nejust dziesmas laikā, kuru Pepija dziedāja par savu māmiņu Eņģeli.
Izrāde patiks gan sākumskolas bērniem, gan lielajiem brāļiem un māsām, gan arī vecākiem, kuri būs atnākuši līdzi bērniem. Būtībā ikvienā no mums slēpjas daļa no Pepijas, un noteikti no viņas vajadzētu aizņemties dzīvesprieku, enerģiju un spēju paraudzīties uz lietām un notikumiem no cita skatu punkta (var arī ar kājām gaisā pamēģināt). Kā teiktu Pepija: "Mums kopā būs foršīgi, un es darīšu visu, lai tā būtu!""
*Strādājot Latvijas Leļļu teātrī lieliski apguvusi prasmi strādāt ar dažāda veida lellēm. Pēterburgas režisora Aleksandra Mindļina vadībā iemācījusies prasmīgi parvaldīt marionešu vadības - "atdzīvināšanas" tehniku. Sajūsmu skatītāju rindās gūst izrādes "Karmena. Sieviešu versija." un "Kurš no mums ir sapinies?", kas iestudēta kopā ar kolēģiem Danu Lāci, Baibu Geķi, Allu Caricinu un Miķeli Židelūnu. Izrāde tiek nominēta "Spēlmaņu naktij".
Recenzija:
"Kultūra → Kurš no mums gan nav sapinies?
Marionešu teātris. Kurš no mums ir sapinies? Leļļu teātrī. Režisors Aleksandrs Mindļins
Ar dienas starpību esmu noskatījusies filmu Rīgas sargi un marionešu teātra izrādi Kurš no mums ir sapinies? un uzdodu sev jautājumu — kurā no stāstiem nāves skats un kara lauka aina bija iedarbīgāka? Apzinos, ka salikums ir visai ekstrēms un, iespējams, pat nekorekts. Jo kā var salīdzināt bulli ar, piemēram, spāri? Tieši šāds samērs ir filmai, kura visās pozīcijās (žanrs, budžets, publicitāte, auditorija, tehniskās ambīcijas, specefekti, ansamblis, ienākumi u.c.) raksturojama ar vārdu “liels”, kurpretim miniatūrais Leļļu teātra jauniešu meistarības apliecinājums — gluži pretēji — ir izteikts “kofera tipa” jeb “nabadzīgā teātra” paraugs ar lakonisku, mobilu scenogrāfiju un tikai dažiem rekvizītiem.
Gribu uzsvērt, ka salīdzinājumā ne mazākajā mērā nav ieslēpta rafinēta ironija (kāpēc lai būtu, ja piederu pie tiem, kuriem, par spīti filmas izteikti trafaretajam pakaļdarinājuma raksturam un savpatības trūkumam, tomēr uzmetas viegla patriotiska zosāda no tā, ka tie, galu galā, ir mūsu puikas un ka viņi paliek dzīvi). Tikpat labi pretstatījumam varēja kalpot jebkura cita repertuārā esošā Holivudas kara filma, lai pateiktu, ka marionešu izrādes mēmā aina ar zemē ļengani nopļautajiem koka cilvēciņiem, pār kuriem maigā veltīgumā noliekušies citi tādi paši cilvēciņi, manā skatījumā savā iedarbīgumā pārtrumpo jebkuru asinspirti ar specefektu paraugdemonstrējumiem. Marionešu teātra privilēģija ir arī graciozi slīdēt pāri didaktikas lamatām. Tādēļ izrādes beigas, kad aktieri nomet bezveidīgi melnās reperu drēbes un, smeldzīgai melodijai skanot, kļūst tādi paši kā koka lelles — absolūti vienādie koka cilvēciņi ar baltajām olveidīgajām galvām un plaukstām — trausli un neaizsargāti, nešķiet vis uzbāzīgi moralizējošas, bet skaistas.
Ielas melodija
Šī nav režisora Aleksandra Mindļina pirmā sadarbība ar Rīgas Leļļu teātri. 2005.gadā tapa ar komplimentiem uzņemtā marionešu teātra izrāde Karmena. Versija. Tajā no Kurš no mums ir sapinies? aktieru ansambļa spēlēja tikai suģestējošā jaunā aktrise Dana Lāce un Baiba Geķe. Klāt nākuši Miķelis Žideļūns, Vita Baļčunaite, Alla Caricina, Valdis Vanags. Neizlikšos, ka spēju novērtēt viņu profesionālo varēšanu — specifiskas kļūdas vai izcilību marionešu vadīšanā. Nedomāju, ka leļļu teātri iespējams profesionāli vērtēt, tikai fragmentāri pieslēdzoties bez padziļinātas specializēšanās tieši šajā teātra veidā. Spēju novērtēt aktieru darbu psiholoģiskajā plānā, un tas ir smalks. Bez mazākā ilustratīvisma aktieru sejas rezonē savu leļļu dvēseles vibrācijām. Patiesībā aktieriskais uzdevums ir vēl sarežģītāks. Bieži viņi kļūst par savu leļļu bezkaislīgiem komentētājiem, vērotājiem.
Izrādes sākumā bariņš reperu piederības tīņu (māksliniece Anita Znutiņa–Šēve) asām, lauzītām kustībām izdejo uz tukšas skatuvītes un no kopā saliktām plāksnītēm (atgādina ar krāsu nopūstus betona gabalus) saliek izrādes virsrakstu Kurš no mums ir sapinies? Izrāde emocionālās jēgas ziņā ir atbilde uz šo jautājumu ar pretjautājumu: kurš no mums nav sapinies? Tiek uzdota vēl rinda izmisīgi neatbildamu jautājumu: “Kāpēc cilvēki piedzimstot un nomirstot ir tik vienādi, bet dzīvojot kļūst tik dažādi? Kāpēc cilvēki cits pret citu izturas nežēlīgi? Kāpēc mēs baidāmies ļauties mīlestībai?”
Jaunieši izrādes sākumā baltos plastmasas maisiņos atrod cilvēciņus, un viņu rokās tie atdzīvojas. Iemanto dzimumu, vecumu, individualitāti. Rāpo smilškastē, šūpojas šūpolēs, iemīlas, rīko greizsirdības scēnas, iet pa ielu, ir neiecietīgi, glezno, sit, glāsta, nogalina, t.i., izdzīvo visu, ko cilvēks vien spējīgs piedzīvot.
Režisors kolektīvi sacerēto ainiņu dramaturģiju veido, nepārtraukti miksējot brutālus, griezīgus ritmus ar maigu liriku (šis princips arī mūzikas izmantojumā). Jaunieši no savām Deus ex machina pozīcijām brīžam ir nezinoši cietsirdīgi kā mazi dievu bērni, līdzīgi kā nesen franču animācijas dienās rādītajā Renē Lulū filmā Mežonīgā planēta. Eksperimentē un bezkaislīgi vēro, kas notiks. Ar šķērēm pārgriež visus cilvēciņa — marionetes diedziņus, līdz lelle saļimusi paliek karājamies pēdējā diedziņā. Tad “lielais cilvēks” iežēlojas, maigi savāc ķermenīti klēpī un aiznes prom.
Atliek novēlēt teātrim neatstāt šo vērtīgo izrādi patīkamas nejaušības zīmē un spēt mērķtiecīgi savest kopā (izbraukumi, pašreklāma?) ar īsto skatītāju — to, kas šobrīd, iespējams, lepni staigā garām Leļļu teātrim (iespējams, uz Andrejostas Umkas.lv izrādēm), domādams, ka tā ir mazuļu — rūķu māja, no kuras viņš ir izaudzis. Tieši pusaudžu izkāpinātajai un galējībās svaidīgajai pasaules izjūtai izrāde gudri piespēlē. Arvien mērķtiecīgāk iestudējot izrādes pieaugušajiem, Leļļu teātrim, šķiet, jādomā arī par telpām. Ja par pamatvietu pieaugušo izrādēm kļūst mazā zāle, tad uz beņķiem, kas paredzēti trīsgadīgām meitenītēm, lieliem vīru gabaliem ielocīties tomēr, maigi sakot, pagrūti."
*2012.gada augustā pie klausītājiem ceļu aizsāk Kaspara Antesa producētā koncertprogramma "Rozes Kaislības", kurā Vita Baļčunaite izpilda vienīgas meitenes - Rozes tēlu un dzied skaņdarbus no Aijas Kukules, Margaritas Vilcānes, Laimas Vaikules un citu dīvu repertuāra. Skatuves partneri - solisti - Roberto Meloni, Dzintars Čīča, Andris Daņiļenko. Jāatzīst, koncertprogramma tika iecerēta vienai sezonai, taču tā joprojām tiek aicināta un ar lielu prieku turpina savu ceļu pie klausītājiem visā Latvijā.
Pateicoties klausītāju atbalstam un mīlestībai koncertprogrammas tituldziesma "Rudens roze" (melodija- Imants Ozols, teksts - Einārs Lipe) kļūst par LTV Šlāgeraptaujas Rudens sezonas uz uzvarētāju.
*2013.gada nogalē Vita Baļčunaite apceļo Latvijas klausītājus kopā ar Andri Daņiļenko, Kaspara Antesa producētās programmas "Ziemas vakars" ietvaros. Pie klavierēm - Anatolijs Livča.
*Ir tapuši vairāki singli, kas tiek atskaņoti Latvijas radio stacijās.
*Vitas hobiji ir sports, izzinošā literatūra, grāmatas, dzejas rindu virpināšana, mūzika, deja, kino, teātris, foto māksla, zīmēšana. Ja rodas brīvs laiks, tad labprāt to pavada dabas tuvumā, piemēram, pie jūras, ieelpojot klusumu, esības burvestību vai kopā ar sev mīļiem cilvēkiem.
*Tulkojumā no itāļu valodas Vita ir Dzīve! Un Vita patiešām Mīl Dzīvi!!! :)
*Vita: "Manuprāt, esam šeit, lai ar savu klātbūtni šai Zemes dzīves ceļojumā darinātu Pasauli kaut nedaudz gaišāku! Ja šodien laukā Saule ir aizslēpusies aiz mākoņiem, tad zini, ka Saulīte esi Tu! - Dodies, spīdi un izgaismo šo Pasauli ar Mīlestību! Visa pirmsākums, galvenokārt, ir mūsos pašos. Vien notici un uzticies savai intuīcijai - sirdsbalsij! Un dodies pa Gaismas, Harmonijas un Mīlestības ceļu! ;) Kopā taču varam vairāk, vai ne? ;)"
*Izglītība - Latvijas Kultūras akadēmijas kino un dramatiskais aktieru kurss (Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas virsvadībā.
*Savulaik vadījusi LNT raidījumus "Mājokļa jautājums", "Mans Mīļais Draugs", "Trakā kabaCnauda", "Dzintara Dziesmas".
*Bijusi štata aktrise Latvijas Leļļu teātrī un Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijā, bet tā kā teātra ikdiena bijusi ļoti piepildīta un noslogota izvēlējusies neatkarīgas brīvmākslinieces statusu, lai būtu laiks piedalīties arī neatkarījos projektos ārpus teātra robežām.
*Labprāt ierunā, ieskaņo filmas un multfilmas gan SDI Media Latvija, gan Jura Podnieka studijās. Ierunā, iedzied reklāmas dažādās Latvijas studijās, piemēram, Borisa Rezņika "Studio 55, "Visio", "Austrumparka", "Frog studio", "IB Media" un citās.
*Jau daudzu gadu garumā piedalās arī Ditas Balčus vadītā neatkarīgā teātra "Divas Acis" ("Kabata") izrādēs. (Lomas: Pepija izrādē "Pepija", Brālītis - "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta", Pelnrušķīte - "Pelnrušķīte", Ponija Cepurīte - "Emīls un Berlīnes zēni", Princese uz zirņa - "Princese uz zirņa", Lienīte un Vēja māte - "Sprīdītis" u.c.)
*Lomas Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijā: Stella Gaļinas Poliščukas režisētajā izrādē "Ilgu tramvajs", Ketrina Mihaila Gruzdova režisētajā izrādē "Ardievas ieročiem", Aktrise Gaļinas Poliščukas režisētajā "Ja Tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās" u.c.
*2010.gada sākumā tiek iestudēta Vitas Baļčunaites monoizrāde "Blūzs.Vita.Nova.".
Ilzes Zālītes recenzija: "Teātra Observatorijas" stāsts par elli un paradīzi.
"Pirms dažām dienām "Teātra Observatorjā" savu pirmo uznācienu piedzīvojusi izrāde "Blūzs. Vita. Nova." Stāsts par elli un paradīzi, ko radam paši, par mīlestību, pēc kuras tiecamies, dažādos veidos un izpausmēs.
Jaunākais nra.lv
Šo izrādi var uzlūkot divos līmeņos: ja skatuviskās norises vēro "pa tiešo”, tās nolasās kā sievietes dvēseles monologs, kurā atspoguļojas visa plašā mīlestības un nodevības emociju gamma; no otras puses, ja vien izrādes nosaukums kādam skatītājam šķiet aizdomīgi atpazīstams, tad izrādi „Blūzs. Vita. Nova.” var baudīt arī kā iespējamu atsauci uz Dantes Aligjēri 1295. gadā radīto darbu „La Vita Nuova”. Un, lai gan es neesmu gluži pārliecināta, vai mans minējums par koķetēšanu ar Aligjēri darbu, ir pareizs, jāatzīst, ka abos līmeņos izrāde sevī nes spēcīgu emocionālo lādiņu.
Izrādes „Blūzs. Vita. Nova.” titullomā redzama neapšaubāmi talantīgā Vita Baļčunaite, kura spēj skatītājiem radīt absolūtas klātesamības un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Cik tālu sieviete ir gatavs cīnīties par savu mīlestību? Kas notiek sievietes prātā un sirdī, kad mīļotais cilvēks vienā mirklī pazūd no viņas dzīves? Varu tikai apbrīnot Vitu Baļčunaiti, kura divu stundu laikā uz skatuves izdzīvo visasākās dvēseles mocības, ārprātu un izmisumu, kas turklāt spēj noturēt neatslābstošu skatītāju uzmanību. Monologs gada garumā. Nepārtraukta telefona saruna ar to, kuru gribas noskūpstīt, kuram gribas nolikt galvu uz pleca, kura pirkstus gribas sajust savos matos, kuru gribas nogalināt, finansiāli izputināt, kuru gribas ieraudzīt kaut vēl tikai vienu, pēdējo reizi, kuru gribas publiski pazemot, kura balss telefona klausulē spēj nomierināt. Saruna ar vīrieti, kurš bijis tev līdzās ilgus gadus, taču vienā dienā viņā ir tikai tik daudz drosmes, lai piezvanītu un pateiktu „es aizeju”.
No „mīļais, tu esi cūka”, līdz „mīļais, tu ne pie kā neesi vainīgs”... No vēlmes noalgot puišus, kuri viņam sašķaidīs pauri, līdz pazemīgam lūgumam neatstāt tevi vienu tumsā. No mīlestības līdz naidam. Tieši tik plašu jūtu amplitūdu šajā izrādē izdzīvo abas Vitas – gan skatuves tēls, gan pati aktrise. Jo es no sirds ticu, ka ikviena sieviete savā dzīvē ir piedzīvojusi brīžus par kuru smeldzīgumu katra spētu pastāstīt vēl daudz vairāk. Un, lai gan izrādes šķietami monotonā „mono” spēle tiek „atšķaidīta” ar savdabīgiem kino kadriem, kuros dažādi vīrieši un sievietes dalās savās pārdomās par to, kas ir mīlestība, es šoreiz teiktu, ka Vitas stāsts tomēr neprasa „specefektus”, jo ir skaidri nolasāms ikviena cilvēka subjektīvajā pieredzē."
*Kopš 2013.gada sākuma ik darba dienu no pl.10:00 līdz 13:00 ar klausītājiem tiekas Retro FM 97.3 ēterā.
*Vada pasākumus gan pieaugušajiem, gan jaunākajai paaudzei. Arī dzied tajos. Ir vadījusi un vada daudzus labdarības pasākumus un priecājas, ja ar savu klātbūtni var palīdzēt, atbalstīt, sasildīt un atraisīt smaidu kādā sirsniņā! :) Viens no šādiem pasākumiem ir "Nike.Riga.Run.", ko jau vairākus gadus vada kopā ar Edgaru Barbaku.
*Reiz pabeigusi arī kursus modeļu aģenturā "Terri". Ir arī skatuves kosmētikas vizāžistes diploms.
Ir vāka modele 2010.gada augusta mēneša žurnālam "Klubs", kas kļuva par gada pirktāko žurnālu un ieguva titulu "Labākais vāks". Foto autors - Mārtiņš Plūme.
*Savas monoizrādes "Blūzs.Vita.Nova." laikā uzsākusi sadarbību ar komponistu Māri Lasmani. Izrādē izpildīja vairākus viņa komponētus blūzus. Šī muzikālā sadarbība turpinās visus šos gadus un ar arvien jaunām iecerēm dodas pie klausītājiem visā Latvijā. Ir tapušas vairākas koncertprogrammas, kurās Māra Lasmaņa komponētās dziesmas izpilda kopā ar dueta partneriem dziedātāju Mārtiņu Ruski, Mārtiņu Zvīguli u.c. Tiek ierakstīts pirmais dueta albums "Rasas lāses pieskāriens...", kurā Māra Lasmaņa dziesmas izpilda gan kopā ar Mārtiņu Ruski, gan katrs atsevišķi. Dziesmu tekstu autores ir dvīņu māsas Zenta Gavrilova un Zitta Voiciša. Muzikālo materiālu ieskaņojis Māra Briežkalna džeza kvartets.
*Kopā ar raidījuma "Mājokļa jautājums" dalībnieci, - tobrīd sešus gadus jauno Robertu Džesiku Larku ir ierakstīta Anitas Rezevskas dziesmiņa "Ziemassvētku zvani". Pēcāk - Anitas Rezevskas komponētā "Mani sapņi dejo", kurai vārdu autore ir Žanna Evarte Azareviča. Nu jau Robertai ir 10 gadi un abas mākslinieces ik pa laikam ar prieku tiekas uz skatuves dažādu muzikālu projektu ietvaros un labdarības koncertos.
*Šobrīd kā ārštata aktrise spēlē Latvijas Leļļu teātra pankroka stila muzikālajā izrādē jauniešiem "Pepija", atveidojot galveno lomo Pepiju, kurā dzied pankroku dzīvās blices pavadījumā.
Paulas Sigitas Ceplevičas recenzija:
"Roķīgā Pepija spridzina Leļļu teātra skatuvi
Kur smelties iedvesmu un enerģiju, dzīvesprieku un nebēdnību? Jādodas uz Latvijas Leļļu teātri, jo tur to visu var gūt no foršās Pepijas. Esmu redzējusi arī citos teātros iestudētās izrādes par Pepiju Garzeķi, bet pavisam noteikti varu apgalvot, ka visforšākā un stilīgākā Pepija dzīvo tieši Leļļu teātrī!
Lai gan daudziem noteikti Leļļu teātris asociējas tikai ar mazu bērnu izrādēm, uz šo gan neiesaka vest pirmskolas vecuma bērniņus, bet gan tieši tīņus. Režisors Valdis Pavlovskis jau visiem labi zināmo Astrīdas Lindgrēnes stāstu par Pepiju ir atdzīvinājis ar skaļu un foršu mūziku pankroka stilā, kuru spēlē un dzied izrādes "Pepija Garzeķe" sikspārņi kopā ar iesaistītajiem tēliem. Tas ir kaut kas vēl nebijis, piedodot izrādei pavisam citu garšu. Turklāt mūzikas ritmā izrādes laikā izārdīties paspēj ne tikai Pepija, bet arī viņas kārtīgie un paklausīgie draugi Tomijs (Edgars Kaufelds) un Annika (Lienīte Osipova), kuri, ļaujoties mūzikai, atļaujas būt brīvāki, nekā ikdienā.
Nebēdnīgās, trakulīgās, pašpārliecinātās un fantāziju bagātās, bet tajā pašā laikā arī sirsnīgās un mīļās Pepijas lomā iejūtas Vita Baļčunaite. Jāatzīst, ka tieši viņas dēļ arī man tik ļoti patīk šī izrāde, jo no viņas Pepijas nāk tāda enerģija, sirsnība un mīļums, ko ne visiem izdodas izstarot, un viņai tas izdodas tik viegli un no sirds. Laikam tieši tādēļ arī viņa ir tik ļoti iemīļota aktrise bērnu izrādēs, spēlējot gan princeses, gan Pelnrušķīti, gan Lienīti un citus tēlus. Man ir būtiski redzēt aktieros degsmi un prieku par to, ko viņi dara uz skatuves, un no Vitas prieks dzirkstī uz malu malām tā, ka skatītāji zālē smaida pretī un dīdās savos krēslos, lai dejotu līdzi un sistu plaukstas. Viņa vienkārši spridzina Leļļu teātra skatuvi!
Pepijas fantāziju pasaule ir viņas patvērums, kurā viņai patverties skumjos brīžos, kad viņa ilgojas pēc saviem vecākiem - māmiņas Eņģeļa un tēta Jūras laupītāja. Izrādē pozitīvas sajūtas noteikti sniedz cirka attēlošana, kad katrs no draugiem rāda kādu priekšnesumu un iesaista tajā košas un neparastas lelles. Ļaujot vaļu savai fantāzijai, viņa uzbur brīnumainas ainas, kas liek smaidīt ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem aktieriem. Smieklus manī izraisīja arī skolas ainas, kad Pepija centās apgūt rēķināšanu un alfabētu, uzdodot dažādus kaitinošus jautājumus, tādā veidā izvedot no pacietības skolotāju. Uzslava Santai Didžus par šo lomu - fantastiska skolotāja!
Lai arī izrāde sniedz pozitīvas sajūtas un uzlādē visai dienai, tomēr tajā visā ir arī dziļa doma. Tas ir stāsts, kas atklāj būtisku atšķirību starp bērniem, kuri ir uzauguši ģimenē, un starp bērniem, kuriem nav vecāku un pašiem ir jāiemācās aizstāvēt sevi, atrast savu vietu pasaulē un rast prieku no dzīves. Noteikti ikviens pazīst kādu meiteni, kura līdzinās Pepijai, tikai varbūt pat nemaz nenojauš, kā viņa patiesībā jūtas. Pepija tic, ka māmiņa uz viņu lūkojas no mākoņa maliņas, un cer, ka reiz tētis viņai atbrauks pakaļ. Šajā gadījumā tētis tiešām atbrauc, bet ne vienmēr dzīvē viss ir ar laimīgām beigām.
Neskatoties uz to, ka šī ir pozitīvi uzlādējoša tīņu izrāde ar daudz smiekliem, lai skatītājos izraisītu smaidu, tomēr netrūkst arī aizkustinošas ainas, kurās man jau atkal acīs saskrēja asaras. Šķiet, ka tikai cilvēks ar ledus aukstu sirdi spētu neko nejust dziesmas laikā, kuru Pepija dziedāja par savu māmiņu Eņģeli.
Izrāde patiks gan sākumskolas bērniem, gan lielajiem brāļiem un māsām, gan arī vecākiem, kuri būs atnākuši līdzi bērniem. Būtībā ikvienā no mums slēpjas daļa no Pepijas, un noteikti no viņas vajadzētu aizņemties dzīvesprieku, enerģiju un spēju paraudzīties uz lietām un notikumiem no cita skatu punkta (var arī ar kājām gaisā pamēģināt). Kā teiktu Pepija: "Mums kopā būs foršīgi, un es darīšu visu, lai tā būtu!""
*Strādājot Latvijas Leļļu teātrī lieliski apguvusi prasmi strādāt ar dažāda veida lellēm. Pēterburgas režisora Aleksandra Mindļina vadībā iemācījusies prasmīgi parvaldīt marionešu vadības - "atdzīvināšanas" tehniku. Sajūsmu skatītāju rindās gūst izrādes "Karmena. Sieviešu versija." un "Kurš no mums ir sapinies?", kas iestudēta kopā ar kolēģiem Danu Lāci, Baibu Geķi, Allu Caricinu un Miķeli Židelūnu. Izrāde tiek nominēta "Spēlmaņu naktij".
Recenzija:
"Kultūra → Kurš no mums gan nav sapinies?
Marionešu teātris. Kurš no mums ir sapinies? Leļļu teātrī. Režisors Aleksandrs Mindļins
Ar dienas starpību esmu noskatījusies filmu Rīgas sargi un marionešu teātra izrādi Kurš no mums ir sapinies? un uzdodu sev jautājumu — kurā no stāstiem nāves skats un kara lauka aina bija iedarbīgāka? Apzinos, ka salikums ir visai ekstrēms un, iespējams, pat nekorekts. Jo kā var salīdzināt bulli ar, piemēram, spāri? Tieši šāds samērs ir filmai, kura visās pozīcijās (žanrs, budžets, publicitāte, auditorija, tehniskās ambīcijas, specefekti, ansamblis, ienākumi u.c.) raksturojama ar vārdu “liels”, kurpretim miniatūrais Leļļu teātra jauniešu meistarības apliecinājums — gluži pretēji — ir izteikts “kofera tipa” jeb “nabadzīgā teātra” paraugs ar lakonisku, mobilu scenogrāfiju un tikai dažiem rekvizītiem.
Gribu uzsvērt, ka salīdzinājumā ne mazākajā mērā nav ieslēpta rafinēta ironija (kāpēc lai būtu, ja piederu pie tiem, kuriem, par spīti filmas izteikti trafaretajam pakaļdarinājuma raksturam un savpatības trūkumam, tomēr uzmetas viegla patriotiska zosāda no tā, ka tie, galu galā, ir mūsu puikas un ka viņi paliek dzīvi). Tikpat labi pretstatījumam varēja kalpot jebkura cita repertuārā esošā Holivudas kara filma, lai pateiktu, ka marionešu izrādes mēmā aina ar zemē ļengani nopļautajiem koka cilvēciņiem, pār kuriem maigā veltīgumā noliekušies citi tādi paši cilvēciņi, manā skatījumā savā iedarbīgumā pārtrumpo jebkuru asinspirti ar specefektu paraugdemonstrējumiem. Marionešu teātra privilēģija ir arī graciozi slīdēt pāri didaktikas lamatām. Tādēļ izrādes beigas, kad aktieri nomet bezveidīgi melnās reperu drēbes un, smeldzīgai melodijai skanot, kļūst tādi paši kā koka lelles — absolūti vienādie koka cilvēciņi ar baltajām olveidīgajām galvām un plaukstām — trausli un neaizsargāti, nešķiet vis uzbāzīgi moralizējošas, bet skaistas.
Ielas melodija
Šī nav režisora Aleksandra Mindļina pirmā sadarbība ar Rīgas Leļļu teātri. 2005.gadā tapa ar komplimentiem uzņemtā marionešu teātra izrāde Karmena. Versija. Tajā no Kurš no mums ir sapinies? aktieru ansambļa spēlēja tikai suģestējošā jaunā aktrise Dana Lāce un Baiba Geķe. Klāt nākuši Miķelis Žideļūns, Vita Baļčunaite, Alla Caricina, Valdis Vanags. Neizlikšos, ka spēju novērtēt viņu profesionālo varēšanu — specifiskas kļūdas vai izcilību marionešu vadīšanā. Nedomāju, ka leļļu teātri iespējams profesionāli vērtēt, tikai fragmentāri pieslēdzoties bez padziļinātas specializēšanās tieši šajā teātra veidā. Spēju novērtēt aktieru darbu psiholoģiskajā plānā, un tas ir smalks. Bez mazākā ilustratīvisma aktieru sejas rezonē savu leļļu dvēseles vibrācijām. Patiesībā aktieriskais uzdevums ir vēl sarežģītāks. Bieži viņi kļūst par savu leļļu bezkaislīgiem komentētājiem, vērotājiem.
Izrādes sākumā bariņš reperu piederības tīņu (māksliniece Anita Znutiņa–Šēve) asām, lauzītām kustībām izdejo uz tukšas skatuvītes un no kopā saliktām plāksnītēm (atgādina ar krāsu nopūstus betona gabalus) saliek izrādes virsrakstu Kurš no mums ir sapinies? Izrāde emocionālās jēgas ziņā ir atbilde uz šo jautājumu ar pretjautājumu: kurš no mums nav sapinies? Tiek uzdota vēl rinda izmisīgi neatbildamu jautājumu: “Kāpēc cilvēki piedzimstot un nomirstot ir tik vienādi, bet dzīvojot kļūst tik dažādi? Kāpēc cilvēki cits pret citu izturas nežēlīgi? Kāpēc mēs baidāmies ļauties mīlestībai?”
Jaunieši izrādes sākumā baltos plastmasas maisiņos atrod cilvēciņus, un viņu rokās tie atdzīvojas. Iemanto dzimumu, vecumu, individualitāti. Rāpo smilškastē, šūpojas šūpolēs, iemīlas, rīko greizsirdības scēnas, iet pa ielu, ir neiecietīgi, glezno, sit, glāsta, nogalina, t.i., izdzīvo visu, ko cilvēks vien spējīgs piedzīvot.
Režisors kolektīvi sacerēto ainiņu dramaturģiju veido, nepārtraukti miksējot brutālus, griezīgus ritmus ar maigu liriku (šis princips arī mūzikas izmantojumā). Jaunieši no savām Deus ex machina pozīcijām brīžam ir nezinoši cietsirdīgi kā mazi dievu bērni, līdzīgi kā nesen franču animācijas dienās rādītajā Renē Lulū filmā Mežonīgā planēta. Eksperimentē un bezkaislīgi vēro, kas notiks. Ar šķērēm pārgriež visus cilvēciņa — marionetes diedziņus, līdz lelle saļimusi paliek karājamies pēdējā diedziņā. Tad “lielais cilvēks” iežēlojas, maigi savāc ķermenīti klēpī un aiznes prom.
Atliek novēlēt teātrim neatstāt šo vērtīgo izrādi patīkamas nejaušības zīmē un spēt mērķtiecīgi savest kopā (izbraukumi, pašreklāma?) ar īsto skatītāju — to, kas šobrīd, iespējams, lepni staigā garām Leļļu teātrim (iespējams, uz Andrejostas Umkas.lv izrādēm), domādams, ka tā ir mazuļu — rūķu māja, no kuras viņš ir izaudzis. Tieši pusaudžu izkāpinātajai un galējībās svaidīgajai pasaules izjūtai izrāde gudri piespēlē. Arvien mērķtiecīgāk iestudējot izrādes pieaugušajiem, Leļļu teātrim, šķiet, jādomā arī par telpām. Ja par pamatvietu pieaugušo izrādēm kļūst mazā zāle, tad uz beņķiem, kas paredzēti trīsgadīgām meitenītēm, lieliem vīru gabaliem ielocīties tomēr, maigi sakot, pagrūti."
*2012.gada augustā pie klausītājiem ceļu aizsāk Kaspara Antesa producētā koncertprogramma "Rozes Kaislības", kurā Vita Baļčunaite izpilda vienīgas meitenes - Rozes tēlu un dzied skaņdarbus no Aijas Kukules, Margaritas Vilcānes, Laimas Vaikules un citu dīvu repertuāra. Skatuves partneri - solisti - Roberto Meloni, Dzintars Čīča, Andris Daņiļenko. Jāatzīst, koncertprogramma tika iecerēta vienai sezonai, taču tā joprojām tiek aicināta un ar lielu prieku turpina savu ceļu pie klausītājiem visā Latvijā.
Pateicoties klausītāju atbalstam un mīlestībai koncertprogrammas tituldziesma "Rudens roze" (melodija- Imants Ozols, teksts - Einārs Lipe) kļūst par LTV Šlāgeraptaujas Rudens sezonas uz uzvarētāju.
*2013.gada nogalē Vita Baļčunaite apceļo Latvijas klausītājus kopā ar Andri Daņiļenko, Kaspara Antesa producētās programmas "Ziemas vakars" ietvaros. Pie klavierēm - Anatolijs Livča.
*Ir tapuši vairāki singli, kas tiek atskaņoti Latvijas radio stacijās.
*Vitas hobiji ir sports, izzinošā literatūra, grāmatas, dzejas rindu virpināšana, mūzika, deja, kino, teātris, foto māksla, zīmēšana. Ja rodas brīvs laiks, tad labprāt to pavada dabas tuvumā, piemēram, pie jūras, ieelpojot klusumu, esības burvestību vai kopā ar sev mīļiem cilvēkiem.
*Tulkojumā no itāļu valodas Vita ir Dzīve! Un Vita patiešām Mīl Dzīvi!!! :)
*Vita: "Manuprāt, esam šeit, lai ar savu klātbūtni šai Zemes dzīves ceļojumā darinātu Pasauli kaut nedaudz gaišāku! Ja šodien laukā Saule ir aizslēpusies aiz mākoņiem, tad zini, ka Saulīte esi Tu! - Dodies, spīdi un izgaismo šo Pasauli ar Mīlestību! Visa pirmsākums, galvenokārt, ir mūsos pašos. Vien notici un uzticies savai intuīcijai - sirdsbalsij! Un dodies pa Gaismas, Harmonijas un Mīlestības ceļu! ;) Kopā taču varam vairāk, vai ne? ;)"
