Pēdējā laikā dīķu saimnieki milzīgas cerības liek uz viesstrādnieku – balto amūru jeb Amūras karpu (mēdz dēvēt arī par zāles karpu). Šo zālēdāju Latvijā ieveda pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Šī zivs patiesi darbojas kā zemūdens govs, kas apēd visu mīksto zāli, bet, ja pietrūkst barības ūdenī, pamanās noplūkt pat ūdenstilpē ieliekušos zaru lapas vai zāļu stiebrus. Zivju audzētāji pļauj pļavas zāli un met to ūdenstilpē. Tāpēc dīķī, kur maz augu, amūrus laist nevajag, jo zivis būs pusbadā. Nelielā vietējā pieredze rāda, ka divgadīgie baltie amūri sezonas laikā Latvijas apstākļos pieņemas svarā no 300 līdz 600 g, bet trīsgadīgie sasniedz pat kilogramu. Tie spēj pārziemot pat veiksmīgāk par karpām. Dīķi no ūdensaugu sēklām patīra arī karpas un līņi. Ja ūdenstilpe mežonīgi aizaug, vispirms jāatrod tās bioloģiskā piesārņojuma avots (kūts, notekūdeņi, ar organisko vai minerālmēsliem kaisīti lauki u.c.) un jānovērš piesārņojuma iekļūšana dīķī.