"Es Tev parādīšu skaistu vietu, tādas mājas, kurās daudz kas saglabājies kā muzejā", teica man vīrs un tuvākajās brīvdienās veda uz Cēsu puses nomali, kur sākas Vidzemes augstienes pakalni. Tā bija mīlestība no pirmā apciemojuma, un pamodināja mūsos dusošo latviešu zemnieku gēnu — metāmies iekšā atvarā, kura straujajos virpuļos griežamies jau divdesmit piekto gadu.
Gribēju mājas radīt par vietu, kur satiekas vairākas paaudzes — vecvecāki, vecāki, un bērni. Gribēju mazajiem veidot bērnības atmiņas ar sanošu bišu pļavām, ar spirdzinoša ezera ūdens peldēm, ar brokastu pankūku kalniem, ar Jāņu vakara saietiem un Ziemassvētku balto burvību.
Par mājām, par sapņiem, kuri piepildās, lasiet grāmatā "Solījums. Latviskas kāzas".