Pagājušā gadsimta 70tie gadi mūzikā iezīmējās ar jaunās paaudzes rokmūziķu parādīšanos Latvijā. Iedvesmojušies no 60to gadu pasaules mūzikas grandiem - Elvis Presley, Bill Haley, “The Beatles”, “The Rolling Stones”, “The Beach Boys”, “Led Zeppelin” kā arī Latvijā milzu atzinību guvušām pašmāju rokgrupām „Katedrāle”, “Eolika”, „2XBBM”, “Melody Makers”, “Jockers” un citām, kas uz to brīdi bija jau izjukušas vai pārtraukušas darbību, parādās jaunas grupas - „Menuets”, „Santa”, „Stroncijs 70”, „Līvi”, „Sīpoli”, “Modo”. Viņi turpina kopt un attīstīt latviskā roka tradīcijas, spītējot tā laika pastāvošai iekārtai un komunistiskās nomenklatūras uzliktajiem rāmjiem. Pateicoties šīm grupām un tās mūziķiem, kas latviešu dzejnieku sarakstītos vārdus ietērpa melodijās, kas guva plašu publikas rezonansi, latviešiem bija iespēja „caur puķēm” izteikties par aktuālām tēmām, kas partijas funkcionāriem ne visai patika. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem šis mūzikas žanrs piesaistīja plašas jauniešu masas. Grupu koncerti un deju vakari bija pārpildīti. Publika tajos jutās brīva un bieži atļāvās “padomju cilvēkam nepiedienīgu izturēšanos”. Rokmūziķiem tika piemēroti dažādi ierobežojumi un aizliegumi, repertuārs tika kontrolēts un dziesmas tika cenzētas. Tika pielietoti dažādi paņēmieni, lai ierobežotu jauniešu muzikālās izpausmes, kas neatbilda “komunistiskajiem ideāliem”. Jaunie komunistiskās partijas ideoloģijas nesēji, kas nomainīja veco funkcionāru paaudzi 70tajos gados, bija jau daudz zinošāki, informētāki un savā rīcībā rafinētāki. Viņi saprata kādas mūzikas vēsmas valda pasaulē ārpus “dzelzs priekškara” un šīs ietekmes apkarošanu uztvēra daudz nopietnāk un izpildīja daudz atbildīgāk un pedantiskāk. Tomēr tas neapturēja mūziķus, bet veicināja to radošo pieeju, lai apietu šo funkcionāru radītos šķēršļus. Šī dekāde iezīmējas ar PSRS ekonomikas stagnāciju, pompozām kompartijas elites “ārpuskadra” izklaidēm, pagrīdes hipiju kustības ziedu laikiem, Imantdienu tradīcijas aizākumu, mūzikas festivāla “Liepājas dzintars” uzplaukumu un aizliegumu, daudzu ebreju tautības mūziķu emigrēšanu uz rietumiem, jauna žanra – rokoperas parādīšanos arī PSRS, stingrāku grupu repertuāra kontroli un aizliegumiem, tai pašā laikā “ļaujot jauniešiem nolaist tvaiku”. Šajā laikā sevi spoži pieteica jaunā mūziķu paaudze - Mārtiņš Brauns, Juris Pavītols, Ēriks Ķiģelis, Uldis Marhilēvičs, Jānis Lūsēns, Niks Matvejevs, brāļi Sējāni un brāļi Bartaševiči, Juris Kulakovs un citi. Filmā paredzēts iekļaut intervijas ar jau nosauktajiem mūziķiem, kā arī ar festivāla “Liepājas dzintars” veidotājiem. Triloģijas otrajā filmā, varoņu intervijas vizuāli paspilgtina unikāli arhīvu materiāli, fotogrāfijas, vēsturisko notikumu restaurācijas un koncertieraksti.