Ādas iekrāsošanās saules staru iedarbībā nav nekas cits kā veids kā āda aizsargājas no saules stariem. Cilvēka āda sastāv no vairākiem slāņiem: epidermas (ārējā kārta), derma un zemāda. Epiderma, savukārt, sastāv no diviem slāņiem: raga slāņa un šūnu slāna, kas satur dzīvās šūnas. Dzīvo šūnu slānim tad arī ir svarīga loma pigmentācijas procesā, kas veidos iedegumu. Šis slānis satur keratinocītus, melanocītus utml. Ultravioleto staru iedarbības rezultātā melanocīti vedo pigmenta vielu – melanīnu. Melanocīti pārnes šo pigmenta vielu caur šūnu izaugumiem – dendrītiem, lai piepildītu bezkrāsainos keratocītus tādējādi veidojot krāsu.
Saules spektrā ir trīs veidu ulravioletie stari: A, B un C (gamma starojums). C stari ir diezgan bīstami, taču tie praktiski nenonāk līdz zemes virsmai pateicoties atmosfērā esošajam ozona slānim. B stari veido melanīna pigmentu, kas veido iedegumu. A stari veicina melanīna iekrāsošanos. Šie stari ir nekaitīgi.
B un C staru iekļūšana caur atmosfēru ozonu caurumu palielināšanās dēļ pilnīgi pamatoti izsauc diskusijas par saules iedeguma derīgumu un kaitīgumu. Jo, sauļojoties saulē jūs saņemat arī noteiktu devu kaitīgā gamma starojuma. Mūsdienu solāriji šajā ziņā ir pilnīgi nekaitīgi. Ultravioletās lampas un atbilstoši filtri nodrošina sabalansētu A un B staru kombināciju, pilnīgi izslēdzot C staru esamību.