Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Turaidas Rozes Kalnājos

Kad pirms vairāk nekā četriem gadsimtiem Turaidas pili bija ielenkuši zviedru karapulki, vikingu pēctečiem prātā vairāk bija karošana, nevis mūsdienās tik iecienītais golfs. Toties šovasar tiklab skandināviem, kā vietējiem cienītājiem radās iespēja tikai pāris ceļa līkumu aiz Turaidas izmēģināt vienu mazu, bet interesi raisošu golfa laukumu.
Zaļojoši plaši zālieni redzami jau pa auto logu, un tuvāka iepazīšanās apliecina – te ir īsta, lai arī ne pārāk liela golfa vieta. Reģistrēšanās notiek pro veikalā, kur iespējams arī iegādāties bumbiņas un citas sīkākas lietas, bez kā īsta spēlēšana nesanāks. Golferus “Reiņa trasē” gaida treniņlaukums un trīs bedrītes, taču pagaidām spēlēt gribētāju nav tik daudz, lai spēles laiks iepriekš būtu jāpiesaka.
Golfa laukums te nav fiksā ideja vienai sezonai – par to liecina fakts, ka laukumā izveidotas profesionālas laistīšanas iekārtas, tātad zāle zaļo neatkarīgi no lietus žēlastības. Par nopietno pieeju liecina arī lēmums paļauties uz profesionāļiem – laukuma dizainu veidojis “Ozo Golf Club” grīnkīpers (dārznieks) Mārtiņš Šternbergs, bet par golfa apmācību reizi nedēļā gādā Salienas pro (treneris) Valdis Liepiņš. Ir vērts atcerēties, ka Šternbergs bijis laukuma arhitekts arī Valmieras rajona “Denderiem”, kas ar sešām bedrītēm Vaidavas ezera krastā ir lielākā golfa vieta ārpus Rīgas tuvākās apkārtnes.
Skaistā ainava ir viens no lielākajiem trumpjiem arī “Reiņa trasē”, kas līdz šim vairāk zināma kā vieta ziemas prieku baudīšanai. Taču ziemai Latvijā kļūstot drīzāk par kalendāru, nevis klimatisku apzīmējumu, jāspēj rast viesiem interesantas nodarbes arī laikā, kad slēpes kavē laiku viena otrai, nevis īpašniekam.
Laukums ierīkots paugura nogāzē, kas prasījis māku sabalansēt reljefa svārstību izaicinājumus. No vienas puses, ir iedvesmojoši sist uz grīnu, kas redzams vīdam kaut kur tālu lejā, bet tajā pašā laikā kāpumiem un kritumiem jābūt savstarpējā līdzsvarā. Divas bedrītes ir PAR 3 un viena PAR 4, taču pirmajā tikt ar pirmo sitienu uz grīnu varēs tie, kas spēj pievārēt 220 metru, tiesa, augstuma kritums ir par labu spēlētājam. Otrajā starta vietā rokas ciešāk nūju sažņaudz tādēļ, ka līdz 160 metru bedrītes grīnam ceļā līkločo ūdens šķēršļi, bet trešajā bedrītē īso distanci (80 metru) kompensē reljefais grīns.
Absolūti iesācēji pie bedrīšu izspēles tiek tikai zinoša laukuma darbinieka pavadībā, lai nenodarītu pāri laukumam un viens otram, kā arī ar savu nezināšanu neapdraudētu pārējos.
Šternbergs nesteidz sevi dēvēt par lielu golfa laukumu dizaina speciālistu, taču mācās ne tikai no paša prakses, bet arī labprāt aprunājas ar Rob Swedberg, kurš veidojis gan “Ozo Golf Club”, gan daudzu citu pasaules klases laukumu dizainu. Nākotnē “Reiņa trasē” Šternbergs labprāt izveidotu sešu bedrīšu laukumu, jo platība to ļauj.
Taisnība, “Latvian Open” Turaidā tik drīz nenotiks, bet tas jau arī nav laukuma saimnieku mērķis. Vismaz pagaidām. Triju bedrīšu laukums drīzāk ir eksperiments ar mērķi pārbaudīt atpūtnieku interesi par golfu, ko apliecina absolūti demokrātiskas cenas – desmit lati par deviņu bedrīšu spēli. Dodoties uz Turaidu ar draugiem, “Reiņa trase” noteikti būs piemērota vieta golfa iepazīšanai, ja spriedumos par spēli līdz šim vajadzējis paļauties uz dzirdēto, nevis paša pieredzi.
Līdz šim lielākā daļa “Reiņa trases” viesu par iespēju Siguldas apkaimes pauguros spēlēt golfu uzzinājuši nejauši, taču “Golfs.lv” viesošanās dienā tikpat nejauši tur satiktie golferi ir zīme – jaunpienācējs pamanīts.

Raksts no Golfs.lv