Kā Nīderlande panāca pārmaiņas?

Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Nīderlandē bija līdzīgi uzskati, kādi šobrīd ir Latvijā pie varas esošajiem satiksmes politikas un infrastruktūras veidotājiem - privātais autotransports ir visu pilsētu nākotne un jādara viss iespējamais, lai cauri pilsētām varētu ātrāk un ērtāk izbraukt ar automašīnu. Tika likvidēti veloceļi, sašaurinātas ietves utt.

Līdz ar šādu autocentrisku domāšanu Nīderlandē strauji palielinājās uz ceļiem un ielām cietušo skaits. 1972. gadā Nīderlandē ceļu satiksmes negadījumos gāja bojā 3264 cilvēki, no kuriem vairāki simti bija bērni.

Nīderlandieši nesamierinājās ar to un 1973. gadā radās kustība "Stop de Kindermoord" ("Apturiet bērnu nogalināšanu". Kustības mērķis bija stāstīt sabiedrībai par nenormālo situāciju un veidot kampaņas par ceļu drošības uzlabošanu. Viņu darbība vainagojās panākumiem un to ik gadu atbalstīja arvien lielāks cilvēku skaits.

Kulmināciju kustība sasniedza 1978. gadā, kad 15 000 amsterdamiešu sapulcējās Muzeju laukumā (Museumplein), lai pieprasītu tūlītējus uzlabojumus ceļu drošības jomā no pašu ievēlētajiem deputātiem. Viņi apsēdās tolaik platas ielas brauktuves vidū, tādējādi nobloķējot autosatiksmi.

Pāris mēnešu laikā pašvaldība radīja plānu ievērojamai privātā autotransporta ierobežošanai.

Rezultātus nīderlandiešu aktīvai rīcībai varam novērtēt šodien - ielas un ceļi tur ir vieni no drošākajiem pasaulē, vecāki bērnus uz skolu droši var sūtīt vienus pašus ar velosipēdiem.


http://www.aviewfromthecyclepath.com/201…