Baltu valstis, novadi un zemes 9.-13. gadsimtā
LATGAĻI.
Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvoja tagadējā Vidzemes austrumu daļā un Latgalē, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Ziemeļu virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam un līdz mūsdienu Latvijas - Igaunijas robežai. Austrumos letgaļu apdzīvotās teritorijas robeža aptuveni atbilda mūsdienu Latvijas robežai, bet dienvidos tā robežojās ar Nalsenes zemi un sēļu zemēm. Rietumos letgaļu zemes robežojās ar līvu zemēm.
SĒĻI.
Sēļu tautas noriets sākās ar vāciešu iebrukumu Senajā Baltijā. Pretēji kuršiem un zemgaļiem, kas izrādīja sīvi militāro pretestību un pat pameta dzimtās zemes, aizejot uz Lietuvu, sēļi neizcēlās ar lielu pretestību un ātri nokļuva vāciešu pakļautībā. Sēļu lielākais centrs — Sēlpils — tika ieņemta 1208. gadā. Pēc krustnešu iebrukumiem sēļu apdzīvotās zemes tika iekļautas Livonijas un Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pamazām sēļi asimilējās ar poļiem, lietuviešiem un latgaļiem. Pēdējās ziņas par sēļiem kā par tautu ir sastopamas 14-15. gs.[9]
ZEMGAĻI.
Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un lingvistiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam.
LĪVI.
Bijušajā Rīgas arhibīskapijas "līvu galā" Ziemeļrietumu Vidzemē lībiešu valoda panīka pēc Lielā Ziemeļu kara izraisītās mēra epidēmijas un beidza skanēt XIX gadsimta otrajā pusē. Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2 — 5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur viņi dzīvoja 12 lībiešu ciemos — Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā (Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā
LATGAĻI.
Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvoja tagadējā Vidzemes austrumu daļā un Latgalē, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Ziemeļu virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam un līdz mūsdienu Latvijas - Igaunijas robežai. Austrumos letgaļu apdzīvotās teritorijas robeža aptuveni atbilda mūsdienu Latvijas robežai, bet dienvidos tā robežojās ar Nalsenes zemi un sēļu zemēm. Rietumos letgaļu zemes robežojās ar līvu zemēm.
SĒĻI.
Sēļu tautas noriets sākās ar vāciešu iebrukumu Senajā Baltijā. Pretēji kuršiem un zemgaļiem, kas izrādīja sīvi militāro pretestību un pat pameta dzimtās zemes, aizejot uz Lietuvu, sēļi neizcēlās ar lielu pretestību un ātri nokļuva vāciešu pakļautībā. Sēļu lielākais centrs — Sēlpils — tika ieņemta 1208. gadā. Pēc krustnešu iebrukumiem sēļu apdzīvotās zemes tika iekļautas Livonijas un Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pamazām sēļi asimilējās ar poļiem, lietuviešiem un latgaļiem. Pēdējās ziņas par sēļiem kā par tautu ir sastopamas 14-15. gs.[9]
ZEMGAĻI.
Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un lingvistiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam.
LĪVI.
Bijušajā Rīgas arhibīskapijas "līvu galā" Ziemeļrietumu Vidzemē lībiešu valoda panīka pēc Lielā Ziemeļu kara izraisītās mēra epidēmijas un beidza skanēt XIX gadsimta otrajā pusē. Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2 — 5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur viņi dzīvoja 12 lībiešu ciemos — Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā (Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā
| ← iepriekšējā | 79. no 300 | nākamā → |
