Biogrāfija
"Klausieties, cilvēki, cik skaistas dziesmas sacerējusi tauta. Es tās dziedu un dziedāšu jums. Dziedāšu arī tad , kad manis vairs nebūs... Klausieties, nenolaidiet spārnus un neskumstiet! Gadsimtiem cauri dziesma, pašas tautas sacerēta un dziedāta, palīdzējusi uzvarēt bēdas un grūtības. Klausieties, dziediet, cīnieties par sevi, saviem tuvākajiem! Dariet to tā, kā es to darīju, - dziedot," tā, aizejot mūžības dārzos, mums novēlēja Aija.
Aijai Rimšai – meitenei no pilsētas Latgales sirdī dārgas bija trīs lietas - dzimtais novads, ģimene un dēli. Draiskajās un skumjajās dziesmās, kurām gan mūziku, gan tekstu raksta Aija pati, tika izdzīvota ticība, cerība un mīlestība, ar kurām varēja darīt brīnumus.
Ārēji smalka un trausla, Aija tomēr dzirksteļoja īsti latgaliski šerpi, kaismīgā ticībā atzīstot, ka ir pat pateicīga Dievam par uzliktajiem pārbaudījumiem. Aijas vairs nav, pirms 6 gadiem Latvija atvadījās no Latgales lakstīgalas uz mūžu, bet neatvadījās no viņas dziesmām. Arī šodien mēs dzirdam viņas izpildījumā "Rūžeņu", "Kaprīzo meiteni" dziesmu veltītu māmiņai un daudzas jo daudzas citas sirsnīgas, romantiskas, tautiskas un azartiskas dziesmas, kuras atskaņo "Latgolys radeja" un Radio 2 ēterā.
Avots - www.rezekne.lv
Anna Rancāne. 2002. gada 26. septembris, laikraksts "Diena"
Kad nāve man izkapti bija pārkārusi pāri, es pēkšņi sapratu, kas dzīvē pats vērtīgākais, saka Latgales dziedātāja Aija Rimša Tikai nerunāsim atkal par manu slimību, - pa tālruni piekrītot sarunai ar Dienu, skarbi noteic populārā Latgales dziedātāja Aija Rimša. Tomēr, sarunājoties par visām citām lietām, kas Aijai ir dārgas, - dzimto novadu, ģimeni un dēliem, par draiskajām un skumjajām dziesmām, kurām gan mūziku, gan tekstu raksta Aija pati, par ticību, cerību un mīlestību, ar kurām var darīt brīnumus - visur ir jūtama šī smagā ceļa atblāzma. Ceļa, kuru Aija šopavasar ir izgājusi, un kas, par spīti visam, ir darījis viņu tik stipru. Ārēji smalka un trausla, Aija tomēr dzirksteļo īsti latgaliski šerpi, kaismīgā ticībā atzīstot, ka ir pat pateicīga Dievam par uzliktajiem pārbaudījumiem, jo tie ir viņai daudz ko iemācījuši. «Ja mana pieredze palīdzēs kaut vienam no jūsu desmitiem tūkstošu lasītāju, es būšu laimīga,» sarunas noslēgumā saka Aija. Mīlēt dzīvi un cilvēkus Aija atkal dzied saviem klausītājiem gan Latgalē, gan citos Latvijas novados, azartiski brauc ar mašīnu, kopā ar vīru (dārgāka un stabilāka cilvēka par viņu man nav, uz viņu es varu paļauties!) audzina trīs dēlus un uz savas zemes Rēzeknes rajonā stāda mežu, kur katru priedīti var apmīļot un parunāties, kur mīt arī kaza un vilku suns Reksis Aleksis. «Es tagad cenšos būt atvērta pasaulei, kuru Dievs ir radījis mīlestībā pret mums, un arī pati gribu dot mīlestību. Braucu mašīnā, skatos apkārt, šķiet, visi cilvēki ir tik skaisti, interesanti, es viņus visus mīlu. Skatos un smaidu kā stulba.» Ar vislielāko pateicību Aija piemin P.Stradiņa slimnīcas neiroķirurgu Edvīnu Vasaraudzi, kas darīja visu iespējamo, lai viņa varētu atkal dzīvot, un neprasīja par to nekādu samaksu. Arī Aijai nācās paciest pazemojumu - kāds ievērojams šīs slimnīcas ķirurgs bijis ar mieru viņu operēt tikai tad, kad aploksnītē tiks ielikti bēdīgi slavenie 500 lati. «Tad es viņam tā arī pateicu: vai tie citi jūsu ķirurgi ar pirkstiem tikai degunu urbinājuši? Tādas naudas man nav un nebūs, varat dot citu dakteri! Lati, kas pieprasīti no bezizejā nonākuša cilvēka, tam ārstam sasvils zilās ugunīs,» draudīgā mierā noskalda Aija, un viņai acīs ik pa brīdim pazib gan dzelžains skaudrums, gan nevilša asara. «Tad, kad nāve man izkapti bija pārkārusi pāri, es pēkšņi sapratu, kas dzīvē ir pats vērtīgākais. Es agrāk nepareizi dzīvoju, dzinos pēc naudas, lai nopirktu jaunu, smuku mašīnu, vienlaikus atstājot novārtā savus mīļos. Tad man vairs nebija prātā naudīgās haltūras, kas gāja secen, vienīgā doma bija - atgriezties dzīvē pie saviem bērniem.» Aija ir pārliecināta, ka stiprs cilvēks var sevi dziedināt ar ticību, piedošanu un mīlestību pret visu dzīvo uz zemes, nedarot pāri ne vabolītei, ne puķei, ne sunim. «Ja man nebūtu šīs pārliecības, varbūt es jau sen būtu zem zemes. Blakus man slimnīcā gulēja cilvēki pat ar vieglākām diagnozēm, bet vairāki no viņiem jau ir kapā, jo nolaida spārnus un atzina - es esmu neārstējams. Es mēģināju pierunāt viņus kaut nedaudz paļauties uz Dievu, bet tas tika uztverts ar īgnumu - ko man tas tavs Dievs var dot?» Tagad Aijas dziednīca ir mīļi cilvēki, ticība un pati daba - dažādas tautas medicīnā sen pārbaudītas zālītes, kas izaugušas tepat viņas dārzā. «Daba pati zina, kas cilvēkam vajadzīgs. Man bija tāds brīnumains gadījums. Pirms astoņiem gadiem manā dārzā ne no šā ne no tā pēkšņi sāka augt milzīgi daudz struteņu. Es ar viņām cīnījos, bet izrādās, ka tieši tajā laikā tas audzējs manī bija sācis perināties un daba gribēja man dot padomu, kas ir jādzer, lai izārstētos.» Vienlaikus Aija atzīst, ka cilvēkam pašam nedrīkst būt nolaidīgam pret savu veselību un, ja ir ilgstošas galvassāpes, ģimenes ārstam stingri jāpieprasa norīkojums uz datortomogrāfiju. Viņai pašai astoņus gadus vietējais ārsts ārstējis vienkāršu osteohondrozi. Trakā latgaliete Aiju Rimšu mūzikas mīļotāji pazīst jau sen - gan pēc koķetā grāvēja Kaprīzā meitene, gan pēc latgaliešu valodā iedziedātajām Kāzām Latgalē un Večerinkas Latgalē. Pirmā Aijas audiokasete iznāca 1995.gadā, jaunākā - Ar manām ugunīm nespēlē - tika ierakstīta šopavasar neilgi pēc operācijas. «Tehniski es šo ierakstu vērtēju zemāk, taču daudzi klausītāji teikuši, ka tajā ir tāda milzīga enerģija,» stāsta Aija. Dienas saruna ar Aiju rit dzīvā, sulīgā latgaliešu valodā, kuru viņa uzskata par dzimto un kurā iedziedājusi tik daudz brīnišķīgu dziesmu. «Es to latgalisko dziedāju ar tādu kaifu, ar visu savu dvēseles enerģiju, tāpēc tā pat pašam trulŽkajam čiuļam nepaiet garām. Es neesmu nodevusi savu Latgali, tā man ir vismīļākā vieta uz pasaules, es esmu lepna par to. Mans producents Rīgā mani tā arī sauc - trakā latgaliete,» spīvi nosaka Aija, atmet galvu un piebilst, ka viņai ir bijušas daudzas iespējas pārcelties uz Rīgu. «Ko es tajā nedzīvajā pilsētā darīšu, tur nav dvēseles!» Te, Rēzeknē, mācās Aijas vecākie dēli Aigars un Ilvars, bērnudārzā iet četrgadīgais Intars, kas mammu vienmēr grib iepriecināt ar puķēm. Visi viņi ir Aijas lielākie palīgi - pirms koncertiem stiepj aparatūru, pārdod biļetes. Zēni ir muzikāli, taču mācīties mūzikas skolā mamma nespiež, jo grib, lai viņi paši izvēlas ceļu. Jautāta par sapņiem, Aija uzdzirkstī. «Man tas trakais Rogovkas asins iekšā vārās, gribu arvien kaut ko jaunu, bet pa īstam, no sirds. Dievinu Latīņamerikas ritmus, sambu, rumbu, tā vēlētos kādreiz dzīvē aizbraukt uz Spāniju.» Nodomu līmenī Aijai iecerēts kopīgs projekts ar Olgu Rajecku, bet kluss sapnis ir kādreiz dziedāt baznīcā, kaut arī par lielu baznīcas gājēju viņa sevi neuzskata, jo zina, ka ticīgu un mīlošu sirdi Dievs uzrunā visur.
Aijai Rimšai – meitenei no pilsētas Latgales sirdī dārgas bija trīs lietas - dzimtais novads, ģimene un dēli. Draiskajās un skumjajās dziesmās, kurām gan mūziku, gan tekstu raksta Aija pati, tika izdzīvota ticība, cerība un mīlestība, ar kurām varēja darīt brīnumus.
Ārēji smalka un trausla, Aija tomēr dzirksteļoja īsti latgaliski šerpi, kaismīgā ticībā atzīstot, ka ir pat pateicīga Dievam par uzliktajiem pārbaudījumiem. Aijas vairs nav, pirms 6 gadiem Latvija atvadījās no Latgales lakstīgalas uz mūžu, bet neatvadījās no viņas dziesmām. Arī šodien mēs dzirdam viņas izpildījumā "Rūžeņu", "Kaprīzo meiteni" dziesmu veltītu māmiņai un daudzas jo daudzas citas sirsnīgas, romantiskas, tautiskas un azartiskas dziesmas, kuras atskaņo "Latgolys radeja" un Radio 2 ēterā.
Avots - www.rezekne.lv
Anna Rancāne. 2002. gada 26. septembris, laikraksts "Diena"
Kad nāve man izkapti bija pārkārusi pāri, es pēkšņi sapratu, kas dzīvē pats vērtīgākais, saka Latgales dziedātāja Aija Rimša Tikai nerunāsim atkal par manu slimību, - pa tālruni piekrītot sarunai ar Dienu, skarbi noteic populārā Latgales dziedātāja Aija Rimša. Tomēr, sarunājoties par visām citām lietām, kas Aijai ir dārgas, - dzimto novadu, ģimeni un dēliem, par draiskajām un skumjajām dziesmām, kurām gan mūziku, gan tekstu raksta Aija pati, par ticību, cerību un mīlestību, ar kurām var darīt brīnumus - visur ir jūtama šī smagā ceļa atblāzma. Ceļa, kuru Aija šopavasar ir izgājusi, un kas, par spīti visam, ir darījis viņu tik stipru. Ārēji smalka un trausla, Aija tomēr dzirksteļo īsti latgaliski šerpi, kaismīgā ticībā atzīstot, ka ir pat pateicīga Dievam par uzliktajiem pārbaudījumiem, jo tie ir viņai daudz ko iemācījuši. «Ja mana pieredze palīdzēs kaut vienam no jūsu desmitiem tūkstošu lasītāju, es būšu laimīga,» sarunas noslēgumā saka Aija. Mīlēt dzīvi un cilvēkus Aija atkal dzied saviem klausītājiem gan Latgalē, gan citos Latvijas novados, azartiski brauc ar mašīnu, kopā ar vīru (dārgāka un stabilāka cilvēka par viņu man nav, uz viņu es varu paļauties!) audzina trīs dēlus un uz savas zemes Rēzeknes rajonā stāda mežu, kur katru priedīti var apmīļot un parunāties, kur mīt arī kaza un vilku suns Reksis Aleksis. «Es tagad cenšos būt atvērta pasaulei, kuru Dievs ir radījis mīlestībā pret mums, un arī pati gribu dot mīlestību. Braucu mašīnā, skatos apkārt, šķiet, visi cilvēki ir tik skaisti, interesanti, es viņus visus mīlu. Skatos un smaidu kā stulba.» Ar vislielāko pateicību Aija piemin P.Stradiņa slimnīcas neiroķirurgu Edvīnu Vasaraudzi, kas darīja visu iespējamo, lai viņa varētu atkal dzīvot, un neprasīja par to nekādu samaksu. Arī Aijai nācās paciest pazemojumu - kāds ievērojams šīs slimnīcas ķirurgs bijis ar mieru viņu operēt tikai tad, kad aploksnītē tiks ielikti bēdīgi slavenie 500 lati. «Tad es viņam tā arī pateicu: vai tie citi jūsu ķirurgi ar pirkstiem tikai degunu urbinājuši? Tādas naudas man nav un nebūs, varat dot citu dakteri! Lati, kas pieprasīti no bezizejā nonākuša cilvēka, tam ārstam sasvils zilās ugunīs,» draudīgā mierā noskalda Aija, un viņai acīs ik pa brīdim pazib gan dzelžains skaudrums, gan nevilša asara. «Tad, kad nāve man izkapti bija pārkārusi pāri, es pēkšņi sapratu, kas dzīvē ir pats vērtīgākais. Es agrāk nepareizi dzīvoju, dzinos pēc naudas, lai nopirktu jaunu, smuku mašīnu, vienlaikus atstājot novārtā savus mīļos. Tad man vairs nebija prātā naudīgās haltūras, kas gāja secen, vienīgā doma bija - atgriezties dzīvē pie saviem bērniem.» Aija ir pārliecināta, ka stiprs cilvēks var sevi dziedināt ar ticību, piedošanu un mīlestību pret visu dzīvo uz zemes, nedarot pāri ne vabolītei, ne puķei, ne sunim. «Ja man nebūtu šīs pārliecības, varbūt es jau sen būtu zem zemes. Blakus man slimnīcā gulēja cilvēki pat ar vieglākām diagnozēm, bet vairāki no viņiem jau ir kapā, jo nolaida spārnus un atzina - es esmu neārstējams. Es mēģināju pierunāt viņus kaut nedaudz paļauties uz Dievu, bet tas tika uztverts ar īgnumu - ko man tas tavs Dievs var dot?» Tagad Aijas dziednīca ir mīļi cilvēki, ticība un pati daba - dažādas tautas medicīnā sen pārbaudītas zālītes, kas izaugušas tepat viņas dārzā. «Daba pati zina, kas cilvēkam vajadzīgs. Man bija tāds brīnumains gadījums. Pirms astoņiem gadiem manā dārzā ne no šā ne no tā pēkšņi sāka augt milzīgi daudz struteņu. Es ar viņām cīnījos, bet izrādās, ka tieši tajā laikā tas audzējs manī bija sācis perināties un daba gribēja man dot padomu, kas ir jādzer, lai izārstētos.» Vienlaikus Aija atzīst, ka cilvēkam pašam nedrīkst būt nolaidīgam pret savu veselību un, ja ir ilgstošas galvassāpes, ģimenes ārstam stingri jāpieprasa norīkojums uz datortomogrāfiju. Viņai pašai astoņus gadus vietējais ārsts ārstējis vienkāršu osteohondrozi. Trakā latgaliete Aiju Rimšu mūzikas mīļotāji pazīst jau sen - gan pēc koķetā grāvēja Kaprīzā meitene, gan pēc latgaliešu valodā iedziedātajām Kāzām Latgalē un Večerinkas Latgalē. Pirmā Aijas audiokasete iznāca 1995.gadā, jaunākā - Ar manām ugunīm nespēlē - tika ierakstīta šopavasar neilgi pēc operācijas. «Tehniski es šo ierakstu vērtēju zemāk, taču daudzi klausītāji teikuši, ka tajā ir tāda milzīga enerģija,» stāsta Aija. Dienas saruna ar Aiju rit dzīvā, sulīgā latgaliešu valodā, kuru viņa uzskata par dzimto un kurā iedziedājusi tik daudz brīnišķīgu dziesmu. «Es to latgalisko dziedāju ar tādu kaifu, ar visu savu dvēseles enerģiju, tāpēc tā pat pašam trulŽkajam čiuļam nepaiet garām. Es neesmu nodevusi savu Latgali, tā man ir vismīļākā vieta uz pasaules, es esmu lepna par to. Mans producents Rīgā mani tā arī sauc - trakā latgaliete,» spīvi nosaka Aija, atmet galvu un piebilst, ka viņai ir bijušas daudzas iespējas pārcelties uz Rīgu. «Ko es tajā nedzīvajā pilsētā darīšu, tur nav dvēseles!» Te, Rēzeknē, mācās Aijas vecākie dēli Aigars un Ilvars, bērnudārzā iet četrgadīgais Intars, kas mammu vienmēr grib iepriecināt ar puķēm. Visi viņi ir Aijas lielākie palīgi - pirms koncertiem stiepj aparatūru, pārdod biļetes. Zēni ir muzikāli, taču mācīties mūzikas skolā mamma nespiež, jo grib, lai viņi paši izvēlas ceļu. Jautāta par sapņiem, Aija uzdzirkstī. «Man tas trakais Rogovkas asins iekšā vārās, gribu arvien kaut ko jaunu, bet pa īstam, no sirds. Dievinu Latīņamerikas ritmus, sambu, rumbu, tā vēlētos kādreiz dzīvē aizbraukt uz Spāniju.» Nodomu līmenī Aijai iecerēts kopīgs projekts ar Olgu Rajecku, bet kluss sapnis ir kādreiz dziedāt baznīcā, kaut arī par lielu baznīcas gājēju viņa sevi neuzskata, jo zina, ka ticīgu un mīlošu sirdi Dievs uzrunā visur.
