1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm. Īstenojot operāciju “Krasta banga” (Priboj), dažu dienu laikā padomju okupantu vara veica Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju. Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku. Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu. Pēc savas nežēlības tā bija vēl neredzēta soda akcija.