Trīskrāsu karogs pār seno galvaspilsētu Pirms 85 gadiem Viļņas pilsēta nonāca Lietuvas sastāvā Raksta autors Juris Ciganovs 1939. gada 29. oktobrī Viļņas centrā, Katedrāles laukumā pulcējās Lietuvas armijas goda sardzes karavīri, turp atbraukušie Lietuvas Republikas Seima deputāti, Kauņas Vitauta Dižā Universitātes studentu korporāciju dalībnieki, atnākuši bija daudzi pilsētnieki. Pulksten divos dienā pulkveža Leona Gustaiša komandēta Lielkunigaiša Ģedimina 1. kājnieku pulka karavīru goda sardzes rota uznesa Ģedimina kalnā Lietuvas valsts karogu. Pēc piecpadsmit minūtēm, skanot Viļņas baznīcu zvanu skaņām, Lietuvas valsts karogs uzvijās kalna pils torņa mastā. Viļņa atkal bija kļuvusi par Lietuvas valsts galvaspilsētu. Pēc gariem strīdu un nesaticību gadiem… Viļņas sākumi meklējami 13. gadsimtā, un kopš šiem senseniem laikiem šī pilsēta Lietuvas valstiskuma tapšanā bijusi ārkārtīgi nozīmīga. Kopš leģendārā Lietuvas dižkunigaiša (jeb vēl dēvē – lielkņaza) Ģedimina laikiem ilgus gadsimtus Viļņa bijusi Lietuvas lielvalsts, pēc tam Polijas–Lietuvas apvienotās valsts Lietuvas daļas galvenā pilsēta, pildot arī galvaspilsētas jeb valdnieku galma izvietojuma vietas funkcijas. Lietuvieši pamatoti Viļņu uzskata par vienu no savas valsts šūpuļiem un par vienu no saviem galvenajiem senās Lietuvas valstiskuma simboliem, neraugoties uz to, ka, pienākot 19. gadsimtam, lietuvieši Viļņas pilsētā veidoja ļoti nelielu iedzīvotāju daļu, bet pilsētas etniskā varavīksne sastāvēja galvenokārt no poļiem, ebrejiem un baltkrieviem ar uzsvaru uz polisko komponenti – tātad pilsēta bija absolūti poliska, šeit runāja galvenokārt poļu valodā. Tiesa, lielākā daļa no tābrīža Viļņas pilsētas un apkārtējo apvidu jeb tā saucamās Viduslietuvas (poliski Litwa Środkova, lietuviski Vidurinĕ Lietuva) iedzīvotāji sevi dēvēja par “litwin” jeb “tiem, kas dzīvo Lietuvas lielvalsts jeb lielkņazistes kādreizējā teritorijā”. Pārsvarā gan viņi runāja poliski. 👉Visu rakstu lasiet žurnāla 3. oktobra numurā! #mājasviesis #latvijasmediji